J. Sēderbergs ir viens no 19. un 20. gs. mijas plaši pazīstamiem Ziemeļvalstu literātiem, modernisma literārās prozas pārstāvis, kura darbi guvuši plašu starptautisku ievērību, kā arī tulkoti daudzās valodās. Literāro iedvesmu guva žurnālista gaitās un publicējot īsās prozas darbus, kuros izpaudās viņa impresionistiskais stils un vērīgais skatījums ar izdomas bagātību, tādējādi radot literārās meistarības pamatus romānu rakstniecībai, kā arī darbojoties dramaturģijā, apvienojot reālistisku nopietnību ar rotaļīgumu. Viņš rakstīja dzejoļus, stāstus, noveles, feļetonus, literāro izdevumu un teātra uzvedumu apskatus, romānus un dramaturģiju, kā arī kritiskus komentārus sava laikmeta parādībām un darbus par reliģijas vēsturi. J. Sēderberga literāriem darbiem raksturīgas simbolisma un impresionisma iezīmes – koncentrēta uzmanība uz personāžu psiholoģiski individuālo vēlmju un pārdzīvojumu atveidi, kas cieši saistīta ar plašu laikmeta reāli sabiedrisko norišu uztveres atspoguļojumu. Šāda literārā tekstveide izpaužas galvenās personas tēla (no franču flanéur 'dīkdieņa') pozicionējumā; arī J. Sēderberga daiļrades sākumposmā raksturīga šī tipa dzīves veida virzītājspēku sižetiskā struktūra, kas autora turpmākajās rakstniecības gaitās pārveidojās gan attiecībā uz personāžu sociāli profesionālo piesaisti, gan arī uz psiholoģisko iedziļināšanos un sociālo norišu plašumu. Īpaši tas attiecināms uz pilsētvides atspoguļojumu autora darbos – līdzās Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) romānam "Sarkanā istaba" (Röda rummet, 1879) tieši J. Sēderberga darbi jau 19. un 20. gs. mijā tiek atzīti par izcili tiešiem un niansēti jutīgiem Stokholmas gaisotnes un norišu tekstuāliem atainotājiem. Psiholoģiski ētisko aspektu ziņā rakstnieks šajā vidē risina situatīvi veidotas un allaž aktuālas problēmas: morāle, gods, pienākums, griba, atbildība.            

J. Sēderberga ģimeniskā vide bērnībā un skolas gaitu laikā tiek raksturota kā miermīlīga un harmoniska. Ne tikai paša autora izcelsme, bet arī viņa vecāku ģimenes dzīve saistīta ar Stokholmu, kur viņa tēvs strādāja par notāru. J. Sēderbergam bija trīs gadus vecāka māsa Frīda. Skolas gadus J. Sēderbegrs pavadīja, mācoties pilsētas Ziemeļu latīņu ģimnāzijā (Norra Latin).

Pirms kļuva par žurnālistu un pilna laika rakstnieku 19. gs. 90. gadu vidū, J. Sēderbergs tika pieņemts darbā Galvenajā muitas pārvaldē (Generaltullstyrelsen), kur gan karjera neizveidojās, tad vienu semestri (1890. gada rudenī) studēja latīņu valodu un politikas zinātnes Upsalas Universitātē (Uppsala universitet). Pārtraucis studijas, viņš sāka žurnālista gaitas, vispirms nepilnu pusgadu (1891. gada decembris–1892. gada aprīlis) darbojoties Zviedrijas dienvidu pilsētas Kristjānstades avīzē Nyaste Kristianstadsbladet.

Pats savu ģimenes dzīvi J. Sēderbergs sāka 1899. gadā, kad apprecēja un līdz 1917. gadam bija laulībā ar Mertu Albeniusu (Märta Albenius), viņiem dzimuši divi dēli un viena meita. Jauna laulība tika dibināta 1917. gadā, kad pēc ilgāka pazīšanās perioda, jau pēc kopīgās meitas dzimšanas, tika apprecēta dāniete Emīlija Vosa (Emilie Voss), ar kuru kopā rakstnieks līdz sava mūža galam dzīvoja Kopenhāgenā.    

Kā kritiķis un stāstnieks J. Sēderbergs jau agri izrādīja brieduma un stilistikas drosmes īpašības. Svarīga publicitātes iespēja viņam radās, kad zviedru dienas laikraksta Svenska Dagbladet redakcija saistībā ar īpašnieka maiņu 1897. gada pavasarī tika pārveidota un viņš tajā sāka darbu, kurš turpinājās 11 gadus. Laikrakstā viņš nodarbojās ar teātra kritiku un šo gadu laikā recenzēja apmēram 150 izrādes, un sarakstīja vairākas plaša apjoma teātra hronikas literārajam žurnālam Ord och Bild. Šajā izdevumā un dienas laikrakstā J. Sēderbergs sāka publicēt īsos stāstus un noveles, kuru personiski vērstais stils sasaistīja smieklīgo ar traģisko, absurdo ar ikdienišķo, simbolisko ar reālo. Šie īsās prozas darbi tika apkopoti un 1898. gadā izdoti grāmatā "Miniatūras" (Historietter). Noveļu antoloģijās tika ietverta miniatūra "Kažoks" (Pälsen; Elijas Klienes tulkojums latviski izdevumā "Zviedru noveles", 1968), kas ir pamatā vienam no pirmajiem zviedru filmu scenārijiem, kuru sarakstīja pats J. Sēderbergs, taču pirmo reizi tas tika realizēts tikai 1966. gadā Zviedrijas televīzijā.

Prozas darbs "Maldīšanās" (Förvillelser, 1895) no literatūrzinātnes viedokļa tiek klasificēts kā romāns, bet pats autors titullapā to nosaucis par stāstu. Šādu pieticīgu apzīmējumu viņš deva arī savas trešās grāmatas izdevumam – attīstības/celsmes romānam "Martina Birka jaunība" (Martin Bircks ungdom, 1901), kuram, pamatojoties uz autobiogrāfisku materiālu, ir īpaša vieta zviedru bērnības tēlojumu klāstā. Ar šo darbu J. Sēderbergs guva jau patiesu lasītāju ievērību. Taču tikai savu trešo garstāstu "Doktors Glass" (Doktor Glas, 1905) rakstnieks pats nosaucis par romānu. Šis Stokholmas gadsimtu mijas atspoguļojums dienasgrāmatas veidā ar savu morāliska rakstura problēmdiskusijas iemiesojumu ticis novērtēts kā autora stilistiski inovatīvākais darbs, kas izraisīja polemiku par amorālu tendenciozitāti. J. Sēderberga ceturtais romāns "Nopietnā rotaļa" (Den allvarsamm leken, 1912), tradicionāli žanra ziņā pēdējais romāns, arī izraisīja dažādas atsauksmes, taču kopumā tiek uzskatīts par ievērojamu un aizraujošu mīlestības romānu.

Dramaturģijā starp J. Sēderberga darbiem atzīmējamas trīs dažādos laikos rakstītas lugas – mīlestības drāma "Ģertrūde" (Gertrud, 1906), satīriski absurdas sarunas viencēliens "Vakara zvaigzne" (Aftonstjärnan, 1912) un politiska luga "Liktenīgā stunda" (Ödestimmen, 1922). Drāmas "Ģertrūde" pamatā ir autora personīgā sāpīgā pieredze; nelaimīga mīlestība, vienlaikus ietverot vispārēji vērtīgas atziņas par mīlestības apjausmu un novērojumus par tās nosacītību. Pirmo reizi luga uzvesta Stokholmas teātrī Dramaten 1907. gadā, vēlāk piedzīvojot daudzus iestudējumus ne tikai Zviedrijā un Skandināvijā, bet arī citās valstīs.

J. Sēderbergs arī tulkoja ārzemju autoru darbus, piemēram, no franču valodas Šarla Bodlēra (Charles Pierre Baudelaire), Anatola Fransa (Anatole France), Gija de Mopasāna (Guy de Maupassant), bet no vācu valodas Heinriha Heines (Heinrich Heine) darbus.

Radošajā darbībā rakstnieks pievērsa uzmanību laikmeta sociāli politisko parādību kritiskai izteiksmei un analīzei, kā arī reliģijas tematiskai apstrādei. Tas izpaudās tematiskā vadlīniju izstrādē prozas darbos (piemēram, romānā "Doktors Glass" galvenā personāža kritiskā attieksme un arī slepkavība tiek veikta pret mācītāju Gregoriju), kā arī daudzos tekstu fragmentāros viedokļa izteikumos; arī vēlīnajā rakstniecības posmā, kad, piemēram, teoloģisku jautājumu padziļinātu studiju rezultātā radās reliģijas vēsturei veltīti izdevumi: "Jēzus Baraba" (Jesus Barabbas, 1928; formas ziņā tiek uzskatīts par autora piekto romānu), apcerējums "Pārveidotais Mesija" (Den förvandlade Messias, 1932) un jau pēc J. Sēderberga nāves izdotais rakstu un eseju krājums “Pēdējā grāmata” (Sista boken, 1942). 

 Nozīmīgākie darbi

Literāro darbu klāstā vislielāko rezonansi izpelnījās divi J. Sēderberga romāni – pirmās personas vēstījums–dienasgrāmata "Doktors Glass", kas tiek dēvēts arī par "ideju romānu", un mīlestības attiecību atspoguļojums vēsturiskas hronikas veidolā "Nopietnā rotaļa".

"Doktorā Glasā" saturiski galvenās aktivitātes vijas ap ārsta sirdsapziņas un morāles pārspriedumiem, kad tiek nolemts nogalināt nepatīkamu indivīdu – mācītāju. Šādam noziedzīgam nodarījumam ir cēls mērķis, kas tapis dziļās pašrefleksijās un ārsta vizīšu sarunu analīzēs, – atbrīvot mācītāja sievu no nevēlamas laulības psiholoģiskiem un fiziskiem spaidiem. No hronoloģiskajiem domu un sapņu aprakstiem atklājas arī ārsta rīcības personiskais motīvs, kas saistīts ar viņa bezcerīgo iemīlēšanos jaunajā mācītāja sievā. 

Romāna "Nopietnā rotaļa" nosaukums liecina par vēstījuma dinamikas izpausmi. Pēc būtības daiļdarba centrālā ass vijas ap gadu un gadalaiku maiņu līdztekus pašas mīlestības nepielūdzamai jūtu spēlei ar cilvēku likteņiem, kas ar nepievarāmu loģiku ved pretī tās norietam. Tas vairs nav psiholoģisks ideju romāns, bet gan no trešās personas vēstījuma pozīcijas izveidots plašs laikmeta panorāmas skata tvērums no 20. gs. sākuma žurnālistikas profesionālās vides Stokholmā un sabiedriski politiskās dzīves aktualitātēm. Apkārtējās vides mainīgo norišu atspoguļojums veicina arī zināmu paātrinājumu individualizētā vēstījumā par Arvīda Šjernblūma un Lidijas Stilles attiecību gaitām. Viņi mīlestības uzplaukuma periodā ekonomisku iemeslu dēļ bija spiesti atteikties no kopdzīves un izveidojuši katrs savu ģimeni, kur pēc autora koncepcijas dzīvo nelaimīgā laulībā. Lai arī savstarpējās jūtas viņu starpā arvien ir piesaistošas, tās viņiem nekad neizdodas īstenot. Arvīdam ir grūti atbrīvoties no saviem ģimenski publiskajiem pienākumiem, bet Lidija allaž remdē savas mīlestības ilgas ar citiem vīriešiem. J. Sēderberga darbos – un īpaši šajā romānā – mīlestība tikusi atspoguļota kā nopietna rotaļa ar šķēršļiem.     

Zviedru literatūras vēsturē 19. un 20. gs. mijā J. Sēderbergs līdzās A. Strindbergam tiek vērtēts kā izcilākais Stokholmas pilsētas vides literārais atveidotājs. Viņa priekšstatu tēlojumu caurvij liriski impresionistiskas noskaņu ainas, bet dominējošo vietu ieņem melanholija, skepticisms un dzīves tēlojums bez ilūzijām. Zināma ideju radikālisma izpausme veidota ar ironiska novērotāja analīzi – notikumi aprakstošā un dialoga vēstījumā mijas ar psihoanalītiskiem komentāriem iekšējā monologa un apziņas plūsmas veidolos.

J. Sēderberga intelektuālā un melanholiskā literārās dzīves pozīcija ir skepticisms attieksmē pret laimīgas mīlestības iespējamību, tam pretim liekot erotisma devu līdztekus dzimumu lomu pozīciju iztirzājumam.

Par rakstnieka piemiņas saglabāšanu sabiedriskā apritē rūpējas 1985. gadā dibinātā “Jalmāra Sēderberga biedrība” (Söderbergsällskapet), kura Stokholmas pilsētai 2010. gadā dāvināja tēlnieka Pētera Lindes (Peter Linde) bronzā veidotu rakstnieka statuju, kas ir novietota Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas (Kungliga biblioteket) priekšā. J. Sēderberga vārdā nosaukta viena no galvaspilsētas, kā arī viena no Kristjānstades ielām (Hjalmar Söderbergs Väg). Tā ir pilsēta, kurā viņš sāka savas profesionālās žurnālista gaitas. Stokholmā ir izvietotas dažādas literātiem veltītas piemiņas vietu informatīvās plāksnes – viena no pirmajām ar citātu no romāna "Doktors Glass" atrodas pašā pilsētas centrā pie kafejnīcas Café Söderberg. Piemiņas plāksnes atrodas arī pie mājām, kurās rakstnieks dzīvojis. Zviedrijas Akadēmija (Svenska Akademien) 1950. gadā laida klajā autoram veltītu piemiņas monētu, bet 1969. gadā saistībā ar viņa 100. dzimšanas dienu Zviedrijas pasts izdeva pastmarku ar rakstnieka attēlu. 40 zviedru literāro darbu autoriem par godu 1978. un 1979. gadā tika radītas piemiņas medaļas, un viena no tām ir arī veltīta J. Sēderbergam. Rakstnieka ģimene uzticēja saglabāt viņa korespondenci un lielāko daļu rokrakstu Gēteborgas Universitātes (Göteborgs universitet) bibliotēkai, bet zināma daļa atrodas arī Zviedrijas Nacionālās bibliotēkas rīcībā Stokholmā.