Dzejnieks G. Frēdings ir viens no 19. gs. 90. gadu zviedru lirikas pazīstamākajiem autoriem, kurš guvis vislielāko ievērību. Dzimtā Vermlandes novada tautiskie motīvi un tekstos iemiesotā spontānā tēlu mijiedarbība ir pamatā dzejas valodas pievilkšanās spēkam. No zviedru tautas kultūras mantojuma viedokļa tieši G. Frēdinga vārds (vairāk nekā citu autoru) tiek sasaistīts ar nacionālā jeb tautas dziesminieka (nationalskalden) nosaukumu. Viņam arī bija cieša saikne ar 19. gs. 80. gadu sociālajām idejām. Dzejnieka jutīgais tips ar aizrautību gan iesaista poēzijas ritumā vienkāršos ļaudis, nereti ar humoru piesātinātās situācijās, gan arī atraisa sava laikmeta idejām raksturīgus plaša vēriena sapņus par "pārcilvēka" spējām un bagātīgām iespējām individuālai pašrealizācijai. 

G. Frēdinga literārās spējas visspēcīgāko izpausmi guva dzejā, bet viņš bija arī žurnālists, kritiķis, kā arī rakstīja prozu. 

G. Frēdinga ģimeniskā vide bērnībā un skolas laikā veidojusies no labi situētu provinces uzņēmēju un mežu īpašnieku (no tēva puses), kā arī mācītāju (no mātes puses) dzimtām, kas laika gaitā zaudējušas savu labklājību. Pēc tam, kad tēvam parādījās garīgas slimības un viņš nebija vairs spējīgs vadīt mantoto uzņēmumu, ģimene, mātei uzņemoties galvenās apgādības rūpes, pārcēlās uz Kristīnenehamnas pilsētu, kur G. Frēdings uzsāka skolas gaitas, kas ģimnāzijas gados tika turpinātas Kārlstadē. 1880. gadā G. Frēdings uzsāka studijas Upsālas universitātē (Uppsala universitet), taču drīz vien saviesīgā dzīvē bija iztērēti mantotie finanšu līdzekļi un studijas tika pārtrauktas. 1885. gada pavasara semestrī mācības Upsālā gan tika atsāktas, studējot valodas un literatūru, taču tām atkal nebija konsekventa turpinājuma, lai gan F. Frēdingu ļoti interesēja britu lirika. Tajā pašā gadā G. Frēdings sāka arī publicēt savus dzejoļus Kārlstades avīzē Karlstads-Tidningen.

Pašam sava ģimenes dzīve dzejniekam tā arī neizveidojās. Biogrāfiskās liecības sniedz informāciju, ka dzīves laikā saikni viņš allaž saglabājis ar savām māsām Cecīliju un Matildi, bet dzīves pēdējos gados par viņu rūpējusies medmāsa Signe Trotciga (Signe Trotzig).

G. Frēdinga dzejas publicēšanas pirmsākumi sakrīt ar laiku, kad viņš sāka darbību žurnālistikā un 1886. gadā kļuva par līdzstrādnieku jaunajā avīzē Karlstads-Tidningen, kur bija literārais recenzents, feļetonists un referents. Ar pārtraukumiem, kas bija nepieciešami psihisku traucējumu ārstēšanai, viņš strādāja šī laikraksta redakcijā līdz 1896. gadam.

Pirmais dzejoļu krājums “Ģitāra un ermoņika” (Guitarr och dragspel), kurš dzimtenē ātri guva plašu popularitāti, tika izdots 1891. gadā. Turpmākie divi krājumi nostiprināja autora liriskā talanta ievērību – “Jaunie dzejoļi” (Nya dikter, 1894) un “Šļakatas un šķembas” (Stänk och flikar, 1896). Ar šo savādo nosaukumu veidotajā dzejas kopojumā, kas izvērtās par slavenāko viņa daiļradē, ir arī dzejolis "Rīta sapnis" (En morgondröm), kurš noveda autoru liktenīgā krustceļā – “par poētisku vīziju, kurā tēlota pirmatnējo cilvēku brīvā un atraisītā mīlestība, grāmatu kvalificēja kā netikumīgu” (Knuta Skujenieka pēcvārds izdevumam “Ģitāra un ermoņika”, 1983. gads) – un kura dēļ G. Frēdings tika iesūdzēts tiesā. Dzejnieku gan attaisnoja, bet viņa psihiskā veselība tiesvedības rezultātā tika iedragāta. Viņš ilgāku laiku pavadīja aprūpes iestādēs, par patieso diagnozi gan īsti nebija skaidrības, taču sava loma bija sociālajam mantojumam. Viņa ģimeniskās pagātnes likstas bija atstājušas ietekmi. Tiek atzīmētas, ka viņš ārstējies no diabēta un alkoholisma.

Pēc pirmajiem trim dzejas krājumiem sekoja daži mazāka apjoma literārie izdevumi – dzejas un prozas apkopojums Vermlandes dialektā “Blēņas un pasakas” (Räggler å paschaser..., 1897), dzejas krājumi “Jaunais un vecais” (Nytt och gammalt, 1897) un “Grāla šļakatas” (Gralstänk, 1898). Līdz ar 1889. gadu slimības arvien vairāk pārņēma G. Frēdingu, un tas arī lika šķēršļus pašam publicēt rakstīto. Kādu laiku vēlāk, pateicoties aprūpei, dzejnieks nedaudz atlaba, bet tā arī nekad vairs īsti neatguva veselību. Savas dzīves pēdējos gadus G. Fērdings pavadīja savrupmājā Stokholmas pilsētas daļā Jūrgordenā, rakstot tā dēvētos "slimības laika dzejoļus", kuri tiek piedēvēti viņa "modernākajiem" darbiem. G. Frēdings mira Stokholmā 1911. gadā, un viņa bēres tiek uzskatītas par vienu no lielākajām tautas manifestācijām Zviedrijas vēsturē.

Publikas atsauksmes G. Frēdings guva līdz ar pirmā krājuma “Ģitāra un ermoņika” publicējumu. Tajā apkopoti gari trāpīgu humoristisku motīvu un ainavisku noskaņu dzejoļi, saistīti ar liriķa dzimto novadu, piemēram, “Bija šosestdien danči”, “Jāns Erša un Pērs Perša”, “Vaicāšana pie precēšanās”. Šo sadzīves reāliju tēlojums papildināts ar starptautisku kultūr-filozofisku vielu, piemēram, dzejolī “Augstā dziesma”. Dziļi vispārcilvēcisku pārdomu iespaidu atstāj arī sociāli humānas ievirzes ideju dzejolis “Nabaga mūks no Skāras”, kurā likteņa mākts un pieredzes bagāts vīrs vecumdienās uzsver cilvēku brālības nozīmi. Arī nākamajā lirikas krājumā “Jaunie dzejoļi” ir Vermlandes vērojumos un Bībelē sakņoti motīvi, jūtīgi komiskas kolīzijas starp sapņiem un īstenību, kā arī sociālas ievirzes dzeja, piemēram, dzejolī “Vecie, labie laiki”, kurā dzelzslietuves kalēja monologā atklājas dzīves skarbuma poēzija. G. Frēdings lirikā ietvēra arī kultūr-socioloģiski polemisku tematiku, piemēram, par zviedru romantisma dzejnieka un teologa Esaija Tegnēra (Esaias Tegnér) grieķu mitoloģijas pagāniskā hedonisma uzskatiem un Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) "pārcilvēka" pozicionējumu. Trešo dzejas krājumu “Šļakatas un šķembas” autors ievada ar tāda paša nosaukuma dzejoli, kurā sniedz savas dzejas programmatiski impresionistisko virzību. 

G. Frēdings 19. gs. 90. gadu zviedru literatūrā ar savu dzejas izteiksmi un publikācijām guva plašu ievērību. Viņš ne tikai individuāli, bet arī kopā ar citiem autoriem nodrošināja lirikai nozīmīgu vietu nacionālās kultūras apziņā. G. Frēdinga personība, kura veidojusies skaudrā mijiedarbībā ar slimības izpausmēm, spējot tās zināmā mērā pārvarēt, pašapzinīgi rezultatīvi radusi iemiesojumu poētiskos dzejas meistardarbos. Īpaši tiek uzsvērts dzejas melodiskums un ritmiskums, kā arī strofu un atskaņu sistēma.

Par dzejnieka piemiņas saglabāšanu sabiedriskā apritē rūpējas 1969. gadā dibinātā “Gustava Frēdinga biedrība” (Gustaf Fröding-sällskapet), kura katru gadu piešķir arī balvu lirikā. Viens no tās slavenākajiem saņēmējiem 1995. gadā bija vēlākais Nobela prēmijas laureāts literatūrā (2011. gadā), dzejnieks Tomass Transtremers (Tomas Gösta Tranströmer). Šis autors jau iepriekš, 1978. gadā, bija ieguvis citu poētiskā priekšgājēja vārdā nosauktu veicinājumu – jau kopš 1923. gada katru trešo gadu pasniedzamo Upsalas studentu biedrības Frēdinga stipendiju (Uppsala studentkårs Frödingstipendium). Upsalas universitātes studenti vēl G. Frēdinga dzīves laikā saistībā ar dzejnieka veselības pasliktināšanos bija nodibinājuši fondu, lai stiprinātu universitātes bijušā studenta ekonomiskos apstākļus. Vēl lirikas meistara – sava novadnieka – piemiņai literatūras un kultūras veicināšanas stipendijas dibinājušas Vermlandes reģionālā valde (Region Värmlands Frödingstipedium) un Kārlstades pilsētas pašvaldība (Karlstads kommuns kulturstipendium till Gustaf Frödings minne).

Pašvaldības aprūpē ir arī dzejnieka dzimtā vieta Alsteras muiža, kura ieguvusi nosaukumu “Gustava Frēdinga memoriālā lauku sēta” (Gustaf Frödings minnesgård). Tur atrodas arī tēlnieka Kristiāna Ēriksona (Christian Eriksson) veidotais un 1921. gadā – 10 gadus pēc liriķa nāves – atklātais piemiņas akmens ar skaldnēm, kurās reljefā atveidoti galvenie viņa dzejas motīvi – laimīga bērnība, erotiska šķīstība un vecumdienu grūtsirdība. Pilsētu vides parku ainavās iekļaujas divi tēlnieka Ērika Rafaēla-Rodberga (Erik Rafael-Rådberg) veidoti pīlāri ar G. Frēdinga galvas atveidojumiem – viens atrodas Kārlstadē, bet otrs – Stokholmā, Jūrgordenā. Kristīnenehamnas pilsētā, kurā dzejnieka bērnībā ģimene arī dzīvoja, ir muzejs ar pastāvīgo ekspozīciju, kas veltīta G. Frēdingam. Šai vietai dots nosaukums “Frēdinga māja” (Frödinggården).