T. Transtremera dzeju raksturo valodas izteiksmes radošuma prieks, kas izveidojās Eiropā vēlīnajā literārajā modernismā, bet darbu tematikā jūtamas arī pesimisma noskaņas pēc Otrā pasaules kara. Atšķirībā no vairuma savu priekšgājēju un laikabiedru Ziemeļvalstu lirikā, autors savas daiļrades aktīvajā laikā no 1954. līdz 2004. gadam publicēja gandrīz tikai dzeju – tika izdoti 13 dzejoļu krājumi un viena autobiogrāfiska prozas grāmata “Atmiņas mani redz” (Minnena ser mig, 1993). T. Transtremera savdabība bija izvairīšanās no mīlestības un privātuma tematikas literārajās vārsmās līdz pat tādai pakāpei, ka viņš neizmantoja vietniekvārdus es, mani un mans, mana.
T. Transtremera literāri publiskā debija bija 1954. gadā, kad tika izdots dzejoļu krājums "17 dzejoļi" (17 dikter), gūstot kritikas atzinību. 20. gs. 50. gados lirika bija atkal iecienīta un T. Transtremera talants līdzās dāņu dzejniecei Ingerai Kristensenai (Inger Christensen) tika vērtēts kā viens no izcilākajiem savas paaudzes Ziemeļvalstu autoru aprindās. Dzejniekam pēc 11. krājuma "Sēru gondola" (Sorgegondolen, 1996) iznākšanas tika piešķirta Zviedrijā visaugstāk vērtētā balva daiļliteratūrā – Augusta Strindberga (August Strindberg) vārdā nosauktā balva Augustpriset, ar kuru citkārt apbalvoja tikai prozas darbus un to autorus. Valodas literārās poētikas ziņā T. Transtremers tiek cildināts kā izcils metaforu meistars, kura tēlainās izteiksmes pārdrošība un precizitāte izpelnījusies vispārēju apbrīnu.