S. Lāgerlēva bija izcila Ziemeļvalstu modernisma literārās prozas pārstāve, kuras daiļrades ceļš aizsākās 19. gs. 90. gados, gūstot literāro iedvesmu bērnības teiksmainos stāstos, apkārtējās sadzīves vērojumos, pedagoģiskajā izglītībā un profesionālajā darbībā, kļūstot par visvairāk lasīto un apbrīnoto Zviedrijas rakstnieci.

S. Lāgerlēvas prozas darbus raksturojošās īpatnības veidojās 19. un 20. gs. mijas reālisma, simbolisma un ekspresionisma iezīmju sasaistē, kas guva kritikas un lasītāju atsaucīgu ievērību, saglabājot stilistisko pievilcību ar katru jaunu izdotu grāmatu. Viņas pārliecinošais stāstnieces talants tiek vērtēts kā izcilākais savas paaudzes autoru aprindās. Ar savu pasaku, stāstu un leģendu motīviem S. Lāgerlēva kļuva plaši pazīstama aiz Zviedrijas robežām – darbi tulkoti aptuveni piecdesmit valodās, tādējādi autorei kļūstot par vienu no visu laiku visvairāk tulkotajām zviedru literatūras vēsturē. S. Lāgerlēvas izcelsme saistīta ar laukiem, kas ir robežšķirtne starp dabas valstību un vietu, kas bagātināta ar sadzīviskām attiecībām, kas daiļrades motīvu lokam radīja tādus pamatus, kuros mutvārdu stāstījumu tradīcijā apvienojās tautiska vienkāršība ar intelektuālu izsmalcinātību. Līdz ar šo ietekmi veidojās un tika izkopta rakstnieces tematiski stilistiskā meistarība, kas izpaudās spējā sasaistīt pasaku gaisotni un realitāti fantastiskos un aizraujošos vēstījumos, kas lasītājam sniedz gan spraigus piedzīvojumus un dramatiskus likteņstāstus, gan arī uzjautrina ar humora elementiem.

Bērnībā un agrā jaunībā S. Lāgerlēva rakstīja arī dzejoļus un leļļu lugas, vēlāk pievērsās prozai un par pasaulē atzītu autori kļuva ar saviem romāniem, stāstiem un novelēm.

S. Lāgerlēvas bērnība Vermlandes novadā Zviedrijas rietumos noritēja vecāku, vecāsmātes, brāļu un māsu lokā. Viņas tēvs bija virsnieks Ēriks Gustavs Lāgerlēvs (Erik Gustaf Lagerlöf), māte – Elizabete Lovīsa, dzimusi Valrota (Elisabet Lovisa Wallroth), savukārt viņas vecaistēvs no tēva puses Daniels Lāgerlēvs (Daniel Lagerlöf) bija romantisma laikmeta zviedru dzejnieka Esaija Tegnēra (Esaias Tegnér) brālēns. Vecāmāte no tēva puses Elizabete Marija Vennervīka (Elisabet Maria Wennervik) bija tā, kuras stāstījumi mazbērniem ļoti patika un sniedza garīgu baudījumu, tādējādi radot zināmu augsni rakstniecības talantam. Taču no bērnības laikiem visa mūža garumā S. Lāgerlēvai traucējošu ietekmi radīja gūžas locītavas slimība.

Divdesmit gadu vecumā S. Lāgerlēva devās uz Stokholmu, lai iegūtu pedagoģisko izglītību, vispirms mācoties sagatavošanas kursos meiteņu licejā, pēc tam studējot Karaliskajā augstākajā sieviešu–skolotāju seminārā. Skolotājas amatā viņa uzsāka darbu 1885. gadā Landskronas pilsētas elementārskolā Skones novadā Zviedrijas dienvidos, bet 1895. gadā beidza skolotājas darba gaitas un 1897. gadā pārcēlās uz dzīvi Falunas pilsētā, Dālarnas novadā, Zviedrijas vidienē, kur tolaik dzīvoja arī viņas māsa. Šis laiks bija īpaši nozīmīgs, jo S. Lāgerlēva vislielāko uzmanību un laiku sāka veltīt rakstniecībai, kā arī no karaliskās ģimenes saņēma stipendiju ceļojumam, kurā pavadīja vairāk nekā pusgadu kopā ar draudzeni – rakstnieci Sofiju Elkani (Sophie Elkan). Šis bija pirmais ārzemju ceļojums ar galamērķi Sicīlijā, pa ceļam uzturoties arī Minhenē, Drēzdenē un vairākās Itālijas pilsētās. Šī ceļojuma iespaidi, kā arī vēlākais kopīgais brauciens uz Ēģipti, Palestīnu, Libānu, Turciju un Grieķiju ne tikai deva ierosmi un guva izpausmi daiļradē – romānos “Antikrista brīnumi” (Antikrists mirakler, 1897) un “Jeruzāleme I–II” (Jerusalem I–II, 1901–1902) –, bet arī ceļa biedrene S. Elkana kļuva par rakstnieces mūža vistuvāko cilvēku, jo savu ģimeni S. Lāgerlēva neizveidoja.

S. Lāgerlēvas profesionālo rakstniecības gaitu aizsākumu veicināja žurnāla Idun 1890. gadā izsludinātais noveļu konkurss, kurā viņa ieguva pirmo vietu un galveno naudas balvu piešķīra viņas iesniegtajam darbam "Gesta Berlings" (arī "Jesta Berlings"; Gösta Berlings saga) kā labākajam un visvairāk izklaidējošam feļetonam. 1891. gadā viss romāns bija pabeigts un tika izdots, taču kritiķu labvēlība piederēja reālisma tradīcijā izdotai literatūrai, tāpēc vairums no viņiem nespēja atzinīgi novērtēt šim vizienam pilnīgi neatbilstošo, novatorisko rakstnieces debijas darbu ar teiksmainas vides un raksturu tēlojumu Vermlandes novadā. Tikai 1893. gadā, pēc tam, kad viens no vadošajiem dāņu un skandināvu literāriem un recenzentiem Georgs Brandess (Georg Brandes) bija publicējis atzinīgu recenziju, cildinot episko tvērumu, literārās vielas oriģinalitāti un S. Lāgerlēvas stilu, kritikas nostāja sāka mainīties un grāmata guva plašu lasītāju loku. Pēc romāna "Gesta Berlings" panākumiem sekoja noveļu krājums "Neredzamās saites" (Osynliga länkar, 1894), kur līdzās teiku tematikai ir situatīvs attiecību iztirzājums saistībā ar mīlestību, naudu, meliem un nodevību sadzīviskā vidē. Guvusi panākumus literatūrā, S. Lāgerlēva pārtrauca pedagoģisko darbu un pievērsās tikai rakstniecībai.

1899. gadā tika izdots stāstu krājums "Kungahallas karalienes" (Drottningar i Kungahälla), kura literārā viela gūta seno ziemeļnieku sāgās, un vēstījums aptver pārmaiņu laiku virzībā no pagānisma uz kristietību, kā arī darbs "Kādas muižas teika" (En herrgårdssägen), kurā psiholoģiski dziļi tverta personības dalīšanās un likteņa vēstījums. 20. gs. sākumā tika izdots plaša apjoma romāns "Jeruzāleme I–II”, kurā darbība risinās gan Zviedrijā (Dālarnas novadā), gan Jeruzālemē. 1904. gadā izdots noveļu krājums "Kristus leģendas" (Kristus legender). Kā īpaši svarīgs radošās un sabiedriskās darbības posms atzīmējams darbs pie grāmatas "Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums" (Nils Holgersons underbara resa) un tās iznākšana 1906./1907. gadā. Sākotnēji tas bija pasūtījuma darbs – uzrakstīt tautskolas vajadzībām ģeogrāfijas lasāmgrāmatu. Šo uzdevumu S. Lāgerlēva veica pedagoģiski attapīgā veidā, izveidojot kultūrģeogrāfisku pasaku krājumu ar teiksmaina ceļojuma vadmotīvu un maza, nerātna zēna garīgās pasaules bagātinājumu, gājputnu lidojumā apmeklējot Zviedrijas novadus un iepazīstot to vietas un ar tām saistītās leģendas. 1906. gadā rakstniece anonīmi sagatavoja uzsaukumu par sieviešu balsošanas tiesībām, bet 1907. gadā kļuva par pirmo sievieti goda doktori Upsalas Universitātē (Uppsala universitet).

1909. gadā S. Lāgerlēvai kā pirmajai zviedru izcelsmes personai un pirmajai sievietei tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā (Nobelpriset i litteratur) pateicībā par cēlo ideālismu, iztēles bagātību un vēstījuma dvēselisko pilnskanību, kas izpaužas viņas daiļdarbos. Rakstniecei turpinājās rosīgs dzīves periods, kad viņa, pateicoties arī prēmijas finansējumam, 1910. gadā varēja atpirkt savas bērnības mājvietu – Morbakas muižu, kurā atsāka dzīvot. Arī sabiedriskajā dzīvē viņa bija aktīva – 1911. gadā ar runu “Māja un valsts” (Hem och stat) uzstājās sieviešu balsstiesību starptautiskajā kongresā Stokholmā. 1914. gadā viņu kā pirmo sievieti ievēlēja Zviedrijas Karaliskajā zinātņu akadēmijā (Kungliga Vetenskapsakademien), tādējādi, ieņemot vietu krēslā ar numuru septiņi, S. Lāgerlēvai bija tiesības līdz mūža beigām piedalīties lemšanā par ikgadējo Nobela prēmijas piešķiršanu literatūrā.

Literārās daiļrades gaitā rakstniece radīja sociālas ievirzes romānus – “Vedējpuisis” (Körkarlen, 1912) un “Portugāles ķeizars” (Kejsarn av Portugallien, 1914) –, kas tiek atzīmēts ar savu izcilo melodramatisko traģikomismu. Pretkara nostāja pausta S. Lāgerlēvas stāstu un runu (balsstiesību runa “Māja un valsts”; runa, kas veltīta mirušajam tēvam un teikta, saņemot Nobela prēmiju) krājumā “Troļļi un cilvēki I–II” (Troll och människor I–II, 1915–1921), kā arī romānā “Izstumtais” (Bannlyst, 1918).

Dzīves vēlīnajā periodā savus darbus rakstniece veltīja galvenokārt autobiogrāfiskam atskatam uz bērnību un jaunību Vermlandē, sarakstot romānu triloģiju: “Lēvenšelda gredzens” (Löwensköldska ringen, 1925), “Šarlote Lēvenšelda” (Charlotte Löwensköld, 1925) un “Anna Svērda” (Anna Svärd, 1928). Pēc šīs triloģijas rakstnieces dzīves laikā vēl iznāca bērnības atmiņu tēlojums "Bērna atmiņas" (Ett barns memoarer, 1930), dienasgrāmata "Selmas Luvīsas Lāgerlēvas dienasgrāmata" (Dagbok för Selma Lovisa Lagerlöf, 1932), kā arī runu, eseju, leģendu un noveļu apkopojums “Rudens” (Höst, 1933).

S. Lāgerlēva ievērību izpelnījās jau ar savu pirmo romānu "Gesta Berlings". Romāna otrā tulkojuma latviešu valodā autore Elija Kliene atzīmē, ka "Gesta Berlings" būtībā ir teiku, dzirdēto nostāstu un pašas rakstnieces atmiņu savijums, kur stāstīts par rakstnieces dzimtenes agrāko paaudžu bezbēdību, lepnumu, drosmi, par viņu spēju dziļi mīlēt uz dziļi izjust prieku. Visam darbam cauri vijas teika par Gestu Berlingu – klaidoni, sapņotāju un reizē gara bruņinieku. Rakstnieces nolūks bija rādīt seno dienu notikumus romantiskā gaismā, kas valdzina ar krāšņo, dzejiski plūstošo valodu. Romāns ir kā slavinājums tam, ko 90.  gadu Ziemeļvalstu rakstnieki sauca par "dzīvesprieku" un ko S. Lāgerlēva, tāpat kā viņas vienaudži, attiecināja uz iracionāliem spēkiem cilvēka iekšējā pasaulē. Taču romāns vēsta arī par spēju kontrolēt šos spēkus. Kā liecina dabas mežonīgās varenības tēlojums, S. Lāgerlēva trakulības izpausmes cilvēkā un vidē uzskata par pastāvīgu draudu sabiedriskajai sadzīvei, kuru var novērst tikai bailes no Dieva soda un pacietīgs darbs. Grāmatai raksturīgs šāds melodramatisks vēstījuma veids ar uzskatāmi simbolisku sižetiskā turpinājuma iespējamību.

S. Lāgerlēvas turpmākajā daiļradē arī savdabīgi izpaužas romantisma un reālisma savstarpēji ietekmējošā saskarsme, piemēram, darbā ar episki īpaši plašu mērogu, romānā divās daļās – "Jeruzāleme I–II". Pēc būtības tas ir autentisks stāsts par Dālarnas novada zemnieku grupu, kura 19. gs. beigās pakļāvās reliģiskai iedvesmošanai, emigrējot un apmetoties uz dzīvi Svētajā Zemē. Mērķis acīmredzot ir bijis izjust spēcīgāk ilgu ekstāzi pēc debesu valstības un nokļūt tai tuvāk, zemniekiem dzīvojot tradicionālu leģendu apvītā teritorijā, taču vēstījumā uzsvars galvenokārt tiek likts uz neatlaidīgu zemkopības darbu vispirms dzimtajā Dālarnā un pēc tam Jeruzālemē. Lai arī šajā S. Lāgerlēvas darbā un arī vēlāk sarakstītajā prozā izpaužas dziļa interese un izpratne par cilvēku aizraušanos ar ārpasaulīgo mākslā un reliģijā, tomēr vienmēr lasāma autores pozīcija saglabāt veselo saprātu, pienākuma un morāles izjūtas.

Īpaši tas redzams grāmatā "Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums", ar kuru rakstniece ieguva starptautisku slavu, kas tikusi tikai nelielam Ziemeļvalstu autoru lokam. Teiksmainajā vēstījumā par puisēnu no Skones, kurš apceļo zviedru zemi, sēdēdams meža zoss mugurā, S. Lāgerlēvas bagātīgā iztēles un sacerēšanas spēja ir radusi vislielāko izpausmi. Saskaņā ar iepriekš minēto pasūtījumu uzrakstīt skolas vajadzībām ģeogrāfijas lasāmgrāmatu, stāstījums ir arī pedagoģiska mācību viela ar morālisku nolūku. Raksturojot meža zosu bara atsevišķos tipāžus un to savstarpējās attiecības, vēstot par ceļojumā sastapto citu dzīvnieku un cilvēku īpašībām, tiek arī atainota vieglprātīga dzīvesveida bīstamība un pašaizliedzīga darba nozīme.

No 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma posma Ziemeļvalstu un zviedru literatūras prozas autoriem tieši S. Lāgerlēva ir guvusi visplašāko starptautisko ievērību. Viņas atstātais literārais mantojums ar humānisma un optimisma vadlīnijām ir saistošs gan bērnu un jauniešu auditorijai, gan arī pieaugušo lasītāju lokam, par ko liecina sarakstīto daiļdarbu izmantojums dramatizējumos un ekranizējumos dažādās valstīs.

Autores izkoptais un konsekventais literārā vēstījuma veids, saskatot reālajā brīnumaino un ietverot fantastiskajā laikmetīga pamatojuma meklējumus, jau uzskatāms par 20. gs. vēlākā laika maģiskā reālisma aizsākumu. Vienlaikus jāatzīmē rakstnieces drosme sociālo kopumu ēnas puses nereti attēlot traģikomiskā virzībā. Tā, piemēram, romāns “Portugāles ķeizars”, kura nosaukums atbilst galvenā personāža lielummānijas iedomu pozicionējumam, vēsta par sīkzemnieku, kas, kaunoties, ka viņa meita Stokholmā kļuvusi par vieglas uzvedības sievieti, iedveš sevī tādu pārliecību un kā svēts vientiesis pārkāpj visas sociālās barjeras. Tiek pausts uzskats, ka S. Lāgerlēvas vēstījumos redzams spēks, kas var apvienot cilvēkus, veidot saistību un nepārtrauktību, bet viņas grāmatas parāda arī to, ka spēka pielietojums pretdabiskā veidā var šķelt un cilvēku novest maldu ceļos.

Latvijas kultūras vēsturē īpaša vieta pienākas S. Lāgerlēvas romāna "Gesta Berlings" dramaturģiskajai interpretācijai uz Dailes teātra skatuves. Pirmo reizi tas notika 1933. gadā, kad Valda Grēviņa dramatizējumu iestudēja režisori Eduards Smiļģis un Felicita Ertnere, bet 1958. gadā, atzīmējot rakstnieces 100. dzimšanas dienu, E. Smiļģa režijā tika izveidots šī dramatizējuma jauns uzvedums, kurš guva lielu skatītāju atsaucību un tika izrādīts līdz pat 1970. gadam. Savukārt komponista Burharda Sosāra un teksta autora V. Grēviņa sacerētā "Kavalieru dziesma" no izrādes kā emocionālais vadmotīvs turpina dzīvot tautā un tiek uzskatīta par Dailes teātra neoficiālo himnu.   

1890. gadā S. Lāgerlēva ieguva pirmo vietu žurnāla Idun izsludinātajā noveļu konkursā, iesniedzot piecas nodaļas no romāna "Gesta Berlings”. 1904. gadā viņa saņēma Zviedrijas Akadēmijas Lielo zelta medaļu, 1907. gadā kļuva par goda doktori Upsalas Universitātē, 1909. gadā saņēm Nobela prēmiju literatūrā, 1914. gadā kļuva par Zviedrijas Akadēmijas locekli.     

Par rakstnieces piemiņas saglabāšanu sabiedriskajā apritē rūpējas 1958. gadā par godu 100. gadadienai kopš viņas dzimšanas dibinātā “Selmas Lāgerlēvas biedrība” (Selma Lagerlöf-sällskapet), kuras statūtos teikts, ka biedrības mērķis ir veicināt un, ja iespējams, atbalstīt pētījumus par S. Lāgerlēvu, publicēt rakstus par viņu un Zviedrijas Nacionālai bibliotēkai (Kungliga Biblioteket), kur glabājas memoriālās mājas–muzeja "Morbakas arhīvs" (Arkivet över Mårbacka), nodot rokrakstus, vēstules utt., kas var izgaismot viņas dzīvi un daiļradi. Biedrība arvien lielāku vērību pievērš tam, lai iepazīstinātu ar S. Lāgerlēvas darbiem jaunos lasītājus, piemēram, piedāvājot lekcijas un interaktīvas nodarbības mācību iestādēs, organizējot rakstnieces piemiņai veltītus vietējos pasākumus un citas aktivitātes. Jaunākais ieguldījums biedrības darbā ir atjaunota privāti fondēta stipendija (Lars Wingefors-stipendiet), kas izveidota 2021. gadā. Tā biedrības katra gada pilnsapulcē tiks piešķirta tiem, kuri īpašā veidā ir snieguši savu ieguldījumu, lai modinātu interesi un paplašinātu zināšanas par S. Lāgerlēvas daiļrades mantojuma aktualitātēm.

Savā testamentā S. Lāgerlēva izteikusi vēlēšanos, lai viņas dzīvesvieta – Morbakas muiža – pēc pašas nāves būtu publiski pieejama un kalpotu sabiedrībai kā memoriālā māja–muzejs, kas arī tā ir noticis (Minnesgården “Selma Lagerlöfs Mårbacka”). Zviedrijas novada Dālarnas muzejā, Falunas pilsētā, kur rakstniece ilgāku laiku dzīvoja, ar saglabāto inventāru izveidota viņas memoriālā istaba un bibliotēka. Vairākās Zviedrijas vietās – Falunā, Sunnē un Kārlstadē – atrodas tēlnieka Arvīda Baklunda (Arvid Backlund) veidoti pieminekļi ar sēdošas rakstnieces tēlu. Šī mākslinieka 1955. gadā atklātais darbs ir arī S. Lāgerlēvas atveidojums bronzā pie Amerikas Zviedru institūta (American Swedish Institute) Mineapoles pilsētā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Jaunākais piemineklis rakstniecei atklāts 2009. gadā Landskronas pilsētā, Skones novadā, kur viņa jaunības gados sāka skolotājas darbu. Kā jauna sieviete viņa arī ir atveidota tēlnieka Jūnasa Hegstrēma (Jonas Högström) darbā.

Zviedrijas Valsts banka (Sveriges Riksbank) saistībā ar 150. gadadienu kopš S. Lāgerlēvas dzimšanas 2009. gadā izdeva divas piemiņas monētas, bet no 1991. līdz 2016. gadam apgrozībā bija 20 kronu banknote, uz kuras redzams rakstnieces attēls. Vēl jāatzīmē, ka viens no planētas Venēra lielajiem krāteriem ir nosaukts viņas vārdā (Lagerlöf).