T. Transtremera dzeju raksturo valodas izteiksmes radošuma prieks, kas izveidojās Eiropā vēlīnajā literārajā modernismā, bet darbu tematikā jūtamas arī pesimisma noskaņas pēc Otrā pasaules kara. Atšķirībā no vairuma savu priekšgājēju un laikabiedru Ziemeļvalstu lirikā, autors savas daiļrades aktīvajā laikā no 1954. līdz 2004. gadam publicēja gandrīz tikai dzeju – tika izdoti 13 dzejoļu krājumi un viena autobiogrāfiska prozas grāmata “Atmiņas mani redz” (Minnena ser mig, 1993). T. Transtremera savdabība bija izvairīšanās no mīlestības un privātuma tematikas literārajās vārsmās līdz pat tādai pakāpei, ka viņš neizmantoja vietniekvārdus es, mani un mans, mana. 

T. Transtremera literāri publiskā debija bija 1954. gadā, kad tika izdots dzejoļu krājums “17 dzejoļi” (17 dikter), gūstot kritikas atzinību. 20. gs. 50. gados lirika bija atkal iecienīta un T. Transtremera talants līdzās dāņu dzejniecei Ingerai Kristensenai (Inger Christensen) tika vērtēts kā viens no izcilākajiem savas paaudzes Ziemeļvalstu autoru aprindās. Dzejniekam pēc 11. krājuma “Sēru gondola” (Sorgegondolen, 1996) iznākšanas tika piešķirta Zviedrijā visaugstāk vērtētā balva daiļliteratūrā – Augusta Strindberga (August Strindberg) vārdā nosauktā balva Augustpriset, ar kuru citkārt apbalvoja tikai prozas darbus un to autorus. Valodas literārās poētikas ziņā T. Transtremers tiek cildināts kā izcils metaforu meistars, kura tēlainās izteiksmes pārdrošība un precizitāte izpelnījusies vispārēju apbrīnu.

T. Transtremera tēvs bija žurnālists Jesta Transtremers (Gösta Tranströmer), māte – skolotāja Helmija Transtremere, dzimusi Vesterberga (Helmy Westerberg), savukārt viņa vecaistēvs no mātes puses Karls Helmers Vesterbergs (Karl Helmer Westerberg) bija locis un savam mazdēlam, topošajam dzejniekam, ļoti tuvs cilvēks, pie kura salu arhipelāgā, Runmares salā, vasaras mēnešus pavadīja Stokholmā dzīvojošā ģimene. Vecāki drīz gan šķīra laulību, un tēvs aizgāja dzīvot citur.

T. Transtremera interesi par dabu – gan zinātnisko, gan māksliniecisko izpausmju ziņā – ietekmēja šie vasaras periodi ārpus pilsētas. Par to un citiem bērnības iespaidu avotiem – muzejiem, pamatskolu, karu, bibliotēku, reālskolu, latīņu valodu – T. Transtremers saistoši un hronoloģiskā secībā rakstīja autobiogrāfiskajā darbā “Atmiņas mani redz”, tā ievadā veidojot dzīvei metaforisku asociāciju ar gaismas strēli, kurai ir komētas forma ar galvu un asti. 

Pēc skolas gadiem ģimnāzijā ar latīņu valodas un kultūras novirzienu, kur antīkās dzejas metrikas ietekmē aizsākās dzejoļu sacerēšana, T. Transtremers Stokholmas Universitātē (Stockholms universitet) studēja psiholoģiju, 1956. gadā nokārtojot profesionālās gatavības eksāmenu psiholoģijā un iegūstot filozofijas kandidāta grādu.

Savu ģimenes dzīvi T. Transtremers izveidoja 1958. gadā, kad apprecējās un Stokholmas dienvidu daļā uzsāka kopdzīvi ar Moniku Blādu (Monica Bladh), laulībā dzimušas divas meitas – Emma (Emma) un Paula (Paula).

Pēc studijām iegūtā izglītība psiholoģijā vairākus gadus tika izmantota darbā universitātes institūtā, bet no 1960. līdz 1966. gadam T. Transtremers bija cietuma psihologs un kurators iestādē Linšēpingas pašvaldībā, kuras pārraudzībā bija darbs ar gados jauniem krimināllikuma pārkāpējiem. Šajos gados tika turpināta arī dzejoļu krājumu izdošana: “Noslēpumi ceļā” (Hemligheter på vägen, 1958), “Pusgatavās debesis” (Den halvfärdiga himlen, 1962) un “Skaņas un pēdas” (Klanger och spår, 1966).

No 1965. līdz 2000. gadam T. Transtremers bija psihologs Darba tirgus institūtā (Arbetsmarknadsinstitutet) un dzīvoja Vesterosas pilsētā. Šajā laikā tika izdoti vairāki dzejas krājumi, un tie visi guva kritikas un lasītāju ievērību, bet īpaši jāatzīmē “Baltijas jūras salas” (Östersjöar, 1974) un “Sēru gondola”. 20. gs. 70. un 80. gados dzejnieks pats dažkārt uzstājās ar dzejas lasījumiem, kā arī izmantoja savu pianista talantu, kad viņa klavierspēles pavadījumā dzeju lasīja aktieri.

1970. gada pavasarī T. Transtremers, viesodamies Rīgā, tikās ar vairākiem latviešu dzejniekiem (Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku) un izrādīja lielu interesi par latviešu literatūru. Pēc viesošanās Latvijā padomju okupācijas apstākļos dzejnieks radīja sešu dzejoļu kopu krājumā “Baltijas jūras salas”, bet vēl iepriekšējā dzejoļu krājumā “Takas” (Stigar, 1973) bija ietverts 1970. gadā sarakstītais dzejolis “Draugiem aiz robežas” (Till vänner bakom en gräns), kura nobeiguma pantā ir mudinājums lasīt starp rindām. Pēc 30 gadiem, kad Latvija jau bija atjaunojusi valstisko neatkarību, 2000. gada 26. martā, Zviedrijas vēstniecība Rīgā rīkoja T. Transtremeram veltītu dzejas–mūzikas pēcpusdienu, kurā piedalījās pats autors un viņa dzīvesbiedre. Tobrīd bija jau pagājuši desmit gadi, kopš dzejnieku bija piemeklējuši smagi veselības traucējumi, kā rezultātā bija iestājusies ķermeņa labās puses paralīze un traucētas runas spējas, toties saglabājusies aktīva dzīves pozīcija. Vēlreiz Rīgā T. Transtremers un viņa dzīvesbiedre, kā arī dzejnieka daiļrades eksperts, zviedru literatūrzinātnieks Niklass Šēlers (Niklas Schiöler) viesojās 2011. gada 29. oktobrī, kad pēc Zviedrijas Akadēmijas lēmuma izcilajam lirikas meistaram tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā (Nobelpriset i litteratur) un viņš atsaucās ielūgumam ierasties arī Latvijā uz godināšanu un dzejas izlases latviešu valodā jaunā atdzejojumā atklāšanu.

T. Transtremera pēdējie divi dzejas krājumi zviedru valodā tika izdoti 21. gs. pirmajā desmitgadē, to nosaukumi – “Cietums” (Fängelse, 2001) un “Lielā mīkla” (Den stora gåtan, 2004) – liecina par psiholoģiski poētiskiem esības dažādiem formulējumiem, bet izmantots lakoniskais japāņu dzejas tradīcijās sakņotais haiku trīsrindu pantmērs.

T. Transtremers atzinību izpelnījās jau ar savu pirmo krājumu “17 dzejoļi”. Dzejoļu vairākumam krājumā ar nepretenciozo nosaukumu motīvi gūti dabas vērojumos, piemēram, dzejolī “Rīts un iesākums” (Morgon och infart). Šādas vārsmas, kas attaino dabas parādības un veidotas plašās domu izpausmēs, bet ir koncentrētas metriskā ritējumā un pārsteidzoši tēlainas, raksturīgas agrīnai daiļradei.

Vēlāk notika pāreja uz brīvo pantu un dzejoļi kļuva arvien garāki. Vairākkārt T. Transtremers pievērsās lirikas svītām, viņš radīja vairākus relatīvi neatkarīgus dzejoļus, kas apvienoti kopējā tematiskā perspektīvā. 1974. gadā atsevišķā grāmatā tika izdots dzejas kopums “Baltijas jūras salas”, kas sastāv no atsevišķiem liriskiem vēstījumiem, kuri secīgi sakārtoti bez nosaukumiem, bet ar romiešu skaitļiem no I līdz VI. Saturiski autors pievērsās saviem iespaidu tēlojumiem, tos apvienojot ar dzimtas vēsturi. Piemēram, svītas ievaddaļā “I” vectēva loča kalendārā starp kuģu kustības virzienu pierakstiem redzams vārds Lībava (mūsdienās Liepāja). Pilsētas nosaukums savā topogrāfiski pašreizējā rakstībā tiek minēts jau kā simbolisks jēdziens nobeigumā daļai ar skaitli IV, uzsverot, ka “līdz Liepājai vēl tālu”, jo tā līdz ar Baltijas jūras austrumu krasta zemēm nav vēl atguvusi brīvību. Pilsētas un jūras saistītā simbolika izmatota arī 1996. gadā izdotajā lirikas krājumā “Sēru gondola”, piemēram, dzejolī “Divas pilsētas” (Två städer). Dzejiskā izteiksme sniedz pārliecinošu vēstījumu par iepriekš publicēto un aplūkoto – izvērstos vārsmojumos apliecināto brīvības tematiku, kas ir tikpat uzskatāmi saistoša, taču nu jau lakoniski koncentrētā valodas ainavā. Sniegta arī norāde uz personiskās dzīves periodiem – pēc pēkšņā veselības traucējuma un pirms tā. Pesimisma noskaņu klātbūtne līdztekus dziļi trāpīgiem dzīves ritējuma vērojumiem caurauž šajā krājumā ietverto dzeju, kā arī vēl pēdējo divu krājumu liriku, vienlaikus paužot dzejā izteiktās domas arvien koncentrētākā valodā, piemēram, bieži izmantojot haiku formātu.

Savā vienīgajā daiļliteratūras prozas darbā “Atmiņas mani redz” rakstnieks aptver bērnības un agrīnas jaunības paliekošos iespaidus un pārdomas par tiem no seniora skatupunkta, gan hronoloģiskā, gan tematiskā strukturējumā – autors sniedz arī izteiksmīgu 20. gs. 30. un 40. gadu Zviedrijas sabiedriskās dzīves raksturojumu. Turklāt nereti tiek izmantota T. Transtremera lirikas īpašā mataforiski koncentrētā valoda. Piemēram, nodaļā “Reālskola” savas izjūtas par izglītības vidus posmu un gaisotni ēkā viņš izsaka ar vārdu pāri “nopūtu cietoksnis”.

T. Transtremers ievērojami bagātināja zviedru lirikas vēsturi ar savu dzejas izteiksmi un publikācijām, vienlaikus iegūstot arī plašu starptautisku atpazīstamību. Viņa literārā daiļrade pieder pie tām, kas guva gan plašu lasītāju loku, gan arī kritikas un literāro balvu komiteju atzinību. Tiek atzīmēts, ka šo sasniegumu skaidrojums meklējams spējā ikdienišķo piesātināt ar mistikas devu, ar unikālu, lakoniski izteiktu tēlainu redzējumu, atklājot apslēptās saiknes starp acumirkli un mūžību.

Lai to sasniegtu, literatūrzinātnieki kā īpašu mākslinieciskās izteiksmes līdzekli T. Transtremera dzejā ir saskatījuši trāpīgas un drosmīgas metaforas, kas palīdz radīt blīvu dzejas rakstības stilu, kam raksturīga vairāk vai mazāk tālejoša koncentrēšanās uz to, ka mazā vārdu daudzumā ietilpst daudz jēdzienisko variāciju. N. Šēlers atzīmē, ka modernisma literāro tradīciju, kurā ietekmes smeltas no franču simbolisma, imadžinisma poētikas, sirreālisma tēlainības un pēckara modernisma, T. Transtremers savā ziņā pārvalda un atjauno, attīstot un iemiesojot literārajā pasaulē iepriekš neparedzamu tēlainību, kas vienlaikus sniedz acīmredzamas autentiskuma iezīmes un kura tiek radīta dabiskā lietišķībā. Ikdienas vides, sapņu un realitātes novērojumu, neviltotas vienkāršības un pārsteidzošas dievišķības, kā arī vēstures un tagadnes savienojums ļauj arī uzskatīt T. Transtremeru par dzejas maģisko reālistu.

1966. gadā T. Transtremers ieguva Zviedrijas 18. gs. dziesminieka Karla Mikaela Belmana (Carl Michael Bellman) vārdā nosaukto balvu Bellmanpriset, 1973. gadā – Zviedrijas Radio balvu lirikā, 1981. gadā – starptautisko Frančesko Petrarkas (Francesco Petrarca) vārdā nosaukto balvu literatūrā Petrarca-Preis, 1990. gadā – Ziemeļu Padomes literatūras balvu, 1990. gadā – Neištates starptautisko balvu literatūrā (Neustadt International Prize for Literature), 1996. gadā – Zviedrijas nozīmīgāko balvu literatūrā Augustpriset, 2011. gadā – Nobela prēmiju literatūrā.

Par dzejnieka personības nozīmību un tās saglabāšanu sabiedriskā apritē 1997. gadā – vēl ilgi pirms Nobela prēmijas piešķiršanas – parūpējās Vesterosas pašvaldība, kad nodibināja Transtremera vārdā nosauktu balvu (Tranströmerpriset), lai apbalvotu augstus sasniegumus rakstniecībā T. Transtremera garā. Balva tiek pasniegta kādam no liriķiem, kuru izraugās žūrija. Ar šīs pilsētas iedzīvotāju balsojuma palīdzību 2008. gadā (ar papildinājumu 2011. gadā, kad dzejniekam apritēja 80 gadi) pilsētas centrālās daļas dažādās ielās izvietoja akmens plātnes ar T. Transtremera haiku trīsrindu pantmēra dzeju. Vesterosas pilsētas bibliotēkas priekšā esošais laukums pēc Nobela prēmijas saņemšanas literatūrā ieguva dzejnieka vārdu (Tomas Tranströmers plats). Pilsētā ir arī Poēzijas parks (Poesiparken) ar bērnu laukumu, kura izveidē ierosme gūta no T. Transtremera dzejas un no viņa bērnības laikiem aizsāktās intereses par kukaiņiem.

Savukārt Stokholmā, netālu no vietas, kur T. Transtremera ģimene dzīvoja viņa bērnībā, atradās Pilsoņu laukuma (Medborgargplatsen) bibliotēka. Bibliotēka, kurai ir pilsētas bibliotēkas statuss, ir pārdēvēta dzejnieka vārdā (Tranströmerbiblioteket). Nobela prēmijas iegūšanai veltītas arī 2013. gadā apgrozībā izlaistās Zviedrijas pastmarkas (Nebeldiplom Tomas Tranströmer).