Ritmikas, stilistikas un saturiskās īpatnības Dzejas tekstus to izteiktās subjektivitātes dēļ ir daudz sarežģītāk žanriski klasificēt. Pārdzīvojuma amplitūdas daudzveidība, lielāka atkarība no kompozīcijas un valodas elementu izmantojuma, kā arī ritmikas un strofikas īpatnības bieži vien dzejas dalījumu žanros un to paveidos pēc vienotiem kritērijiem padara neiespējamu.
Vēsturiski veidojušies dažādi dzejas klasifikācijas principi. Senākais ir antīkais iedalījums pēc dzejnieka emocionālās attieksmes pret īstenību: oda, elēģija, satīra, epigramma u. c. Klasicisma periodā klasifikāciju kanonizēja, taču šāds dalījums ir visai nosacīts, jo tas mūsdienās neaptver visu dzejas daudzveidību.
Dzejas tradicionālās formas ir oda, elēģija, satīra, epigramma, veltījums, idille, dziesma, lirisks dzejolis.
Pēc tematiskā jeb saturiskā principa dzeju jeb liriku iedala sabiedriskajā (īpaši nošķirot patriotisko), filozofiskajā, intīmajā un dabas lirikā.
Dzejai raksturīgs ritms (grieķu ῥῠθμός, rhŭthmós ‘takts’, ‘samērība’), kas ir līdzīgu parādību atkārtošanās noteiktos intervālos. Dzejas ritma pamatvienība, kuras regulāra atkārtošanās rada ritmu, ir vārsma. Vārsma kā dzejas frāze nosaka teksta grafisko kārtojumu dzejas rindās, tā ir ritmiski organizētas valodas, koncentrētas un emocionālas runas forma, kurā ietverts noteikts dažādu akcentētu zilbju kārtojums, pauzes un citi elementi. Liela nozīme ritma organizēšanā ir pauzei rindu galos, kas sadala vārsmotas valodas tekstu atsevišķās vienībās. Ne vienmēr, bet bieži šai grafiski ritmiskajai pauzei pievienojas arī sintaktiskā pauze. Ja sintaktiskais posms rindas galā nenoslēdzas, tad veidojas pārnesums jaunā rindā jeb enžambemens (franču enjambement). Atkarībā no vārsmas iekšējā ritmiskā kārtojuma dažādi var būt vārsmas ritma kārtotāji principi. Izšķir dažādas vārsmojuma sistēmas.
Dzejas vēsturē zināmas četras vārsmojuma sistēmas: metriskā jeb antīkā, sillabiskā, toniskā un sillabotoniskā. Metriskās (grieķu μέτρον, metron ‘mērs’) sistēmas princips ir balstīts garo un īso zilbju maiņas regularitātē, tā bija raksturīga antīkajai grieķu un romiešu dzejai. Ritma īsākā vienība metriskajā vārsmā bija mora (īsākais zilbes izrunai nepieciešamais laiks). Divas moras veidoja vienu garu zilbi. Zilbju kopa, kas regulāri atkārtojas, ir pēda (latīņu pēs ‘takts’). Antīkajā dzejai raksturīgās divzilbju pēdas ir trohajs (– V; grieķu τροχαῖος, trochaios ‘skrejošs’) un jambs (V – ; grieķu ἴαμβος, iambos, no ἰαμβύκη, iămbū́kē – mūzikas instruments), trīszilbju pēdas – daktils (– VV; grieķu δάκτυλος, dáktylos ‘pirksts’), amfibrahijs (V – V; grieķu ἀμφίβραχυς, amphibrachus ‘no abām pusēm īss’) un anapests (VV – ; grieķu ἀνάπαιστος, anapaistos ‘atsists’), vēl arī citas pēdas – spondejs (– – ; grieķu σπονδεῖος, spondeios ‘lejamajam upurim piederīgs’; var aizstāt četru moru pēdu), pirihijs (VV; grieķu πυρρίχιος, pyrrichios ‘piederīgs kara dejai’), peoni (– VVV; V – VV; VV – V; VVV – ; grieķu παιήων, paieon ‘himna’).
Sillabiskajā (grieķu συλλαβή, sullabḗ ‘zilbe’) sistēmā svarīgs ir tikai zilbju skaits rindā. Akcenti nav izkārtoti. Šī vārsmojuma sistēma radās viduslaikos un pastāvēja romāņu (franču, spāņu, itāļu) un dažās slāvu (poļu, čehu, krievu) valodās. Mūsdienās sillabisko sistēmu tikpat kā nelieto, jo tajā nav noteiktu ritma principu.
Toniskajā (grieķu τόνος, tónos ‘tonis’, ‘akcents’) sistēmā vārsmu iekšējais ritms balstās uz vienādu uzsvaru skaitu vārsmā. Neuzsvērto zilbju skaits netiek ņemts vērā. Latviešu dzejā pirmie akcentētie dzejoļi parādās garīgajās dziesmās 16. gs., kā arī nacionālās literatūras aizsākumā, piemēram, Jura Alunāna atdzejotajā Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) dzejolī “Gājēja dziesma naktī” (Wandrers Nachtlied, 1776–1780), Heinriha Heines (Heinrich Heine) “Lorelejā” (Die Lorelei, 1824) u. c., vēlāk arī Ausekļa un citu 19. gs. autoru darbos. 20. gs. tonisko vārsmu savā daiļradē attīstījuši Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe, Jānis Sudrabkalns, Linards Laicens, Aleksandrs Čaks, Jānis Plaudis, Andrejs Eglītis. Mūsdienu dzejā toniskā vārsma bieži saplūst ar sillabotoniskās vārsmas elementiem. Tas pilnveido ritmikas iespējas.
Sillabotoniskās sistēmas pamatā ir zilbju un uzsvaru vienādība, kā arī uzsvaru secības regularitāte dzejas rindā (vārsmā). Tā ir visizplatītākā vārsmojuma sistēma daudzu tautu – arī latviešu – dzejā. Pēdu nosaukumi sillabotoniskajā sistēmā ir tādi paši kā metriskajā – trohajs, jambs, daktils, amfibrahijs, anapests.
Verlibrs jeb brīvā dzeja ir vārsmas, kurām ir dažāds pēdu skaits, parasti bez atskaņām. Šīs dzejas rindas dēvē par baltajām vārsmām (angļu blank verse ‘tukšās vārsmas’); galvenokārt tās saistās ar romantiski poētiskā tipa dzeju. Agrāk tās biežāk lietoja fabulās. Par brīvo dzeju, ko dažkārt sauc par brīvo pantu, dēvē tādu vārsmotu valodu, kurā nav obligāti nevienas vārsmojumu sistēmas principi – ne noteikts zilbju, ne uzsvaru, ne pēdu skaits rindās. Pantos nesadalītu dzeju sauc par astrofiju. Par galveno ritma organizētāju kļūst dzīvā intonācija, kas saistās ar valodas sintaktisko veidojumu, kā arī ar citiem ārēji neregulētiem versifikācijas elementiem (neregulārs pants, arī atskaņojumi, kādas pamatpēdas daļējas iezīmes u. c.). Par zināmiem dzejas formas tradīcijas lauzējiem 20. gs. pirmajā pusē ir uzskatāms A. Čaks, kurš dzejā bagātīgi izmantoja brīvo vārsmu, 20. gs. 60. un 70. gados – Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Monta Kroma u. c. Viņu daiļradē dominē verlibrs.
Būtiska dzejas ritma veidojuma sastāvdaļa ir atskaņu sistēma – skaņu sabalsojums vārsmas beigās, pastiprinot ritmu. Īpaši popularitāti ieguvušas klasicisma, sentimentālisma un romantisma dzejā. Pēc apjoma izšķir vīrišķās (vienzilbju) un sievišķās (divzilbju), daktiliskās (trīszilbju) un hiperdaktiliskās (četrzilbju) atskaņas; pēc secības – blakus, krusteniskās un gredzenveida atskaņas. Par ritma blakuselementiem kalpo aliterācijas un asonanses. Stilistiski pēc uzbūves izšķiramas arī vienkāršās un saliktās jeb kalambūriskās, aprautās un neprecīzās atskaņas.
Pants ir dzejas forma, kas saistās gan ar dzejoļa kompozīciju, gan ar valodas veidojumu, ritmu. Tas ir tematiskā ziņā relatīvi nobeigta dzejas rindu kopa. Izšķir regulāros un neregulāros pantus. Veselus darbus, kas sastāv no noteikti veidotām pantu formām (sonets, triolets, rondo, franču balāde u. c.), sauc par dzejas jeb dzejoļu formām. Strofa ir vārsmu, arī divu vai vairāku pantu apvienojums noteiktā kompozicionālā vienībā, kas dzejas darbā atkārtojas.
Dzejproza jeb dzeja prozā ir teksts, kuram piemīt kā dzejai (nav izteikta sižeta, parasti neliela apjoma, ar liriska tēlojuma pazīmēm un paaugstinātu emocionālo spriedzi, izteikta subjektivitāte, dzejai raksturīgas inversās sintaktiskās konstrukcijas), tā prozai (nav stingras metriskas sistēmas, nav atskaņu, dalījums rindkopās, prozai raksturīgu tēmu un problēmu pieteikums) raksturīgas pazīmes. Dzejprozas tradīcijas rašanās saistāma jau ar romantisma, simbolisma, jaunromantiķu un impresionistu dzejas procesiem, īpaši nostiprinājusies modernisma un postmodernisma tradīcijās, kad vājinājās robežas starp žanriem un literatūras veidiem. Episkā elementa dominance ir raksturīga 20. gs. un 21. gs. latviešu dzejā.
Dzejas kompozīciju veido pārdzīvojums. Ir iespējams runāt par psiholoģisku sižetu, kur svarīga ir autora attieksme un noskaņojums, par piesātinātiem emocionāliem priekšstatiem. Šādā gadījumā intelekta un psiholoģisko pārdzīvojumu attīstība un intensitāte atbilst prozā izmantotajam jēdzienam “sižets”. Dzejā sastopami daži kompozicionāli modeļi, piemēram, pretmets, paralēlisms, gredzens, spirāle, dialogs, anagramma u. c. Dažkārt būtisks kompozīcijas elements ir dzejoļa virsraksts, ja tajā ietverts atslēgas vārds, līdzības vai nozīmes izteicējs, refrēns. Atvērto jeb asociatīvo kompozīciju raksturo fragmentārisms, tradicionālā izpratnē veidota sākuma un beigu neesamība. Te svarīgs ir emociju, domu un pārdzīvojuma uzbangojums, kāpums vai kritums, nozīmīgāks kā citkārt ir lasītāja pārdzīvojums.
Īpašs kompozicionāls paņēmiens saistāms ar konkrēto (angļu concrete poetry), arī grafisko, figurālo jeb telpdzeju (letrisms), kas uztverama vizuāli. Tai raksturīgi centieni dzejas vārdu pielīdzināt vielai, materiālam vai priekšmetam. Tās aizsākumi rodami jau sengrieķu dzejā 4. gs. p. m. ē., 19. gs. beigu un 20. gs. dažādu modernisma virzienu un strāvojumu (simbolisma, futūrisma, dadaisma u. c.) eksperimentālajos meklējumos (piemēram, Gijoma Apolinēra (Guillaume Apollinaire) kaligrammas). Konkrētās dzejas piemēri rodami arī latviešu autoru dzejā (M. Kroma, Viks (Viktors Kalniņš), Jānis Baltvilks, Guntars Godiņš, Liāna Langa u. c.).