AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 14. augustā
Anda Kuduma

dzeja

(no sengrieķu ποίησις, poiēsis ‘radīšana’; angļu poetry, vācu Poesie, franču poésie, krievu поэзия), arī poēzija
plašākā nozīmē daiļliteratūras veids, šaurākā nozīmē (dzeja, dzejolis) – literārs teksts, kas sacerēts saistītā valodā un kam raksturīgs ritms, pantmērs un strofika, kā arī izteikts (kāpināts) māksliniecisko izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojuma līmenis

Saistītie šķirkļi

  • drāma
  • proza

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Rašanās cēloņi un iemesli
  • 3.
    Attīstība
  • 4.
    Ritmikas, stilistikas un saturiskās īpatnības
  • 5.
    Svarīgākās diskusijas, iespējamās pretrunas. Ietekme sabiedrībā
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Rašanās cēloņi un iemesli
  • 3.
    Attīstība
  • 4.
    Ritmikas, stilistikas un saturiskās īpatnības
  • 5.
    Svarīgākās diskusijas, iespējamās pretrunas. Ietekme sabiedrībā
Kopsavilkums

Dzeja ir īpaši organizēta valoda ritma, skaņu un tēlu ziņā. Dzejas teksts pauž subjektīvu pārdzīvojumu, tam piemītošie suģestīvie elementi, kas dažkārt ir tikai nojaušami, veido īpašu enerģētiski un intonatīvi piepildītu lauku. Intonācija (latīņu intonare ‘skaļi izrunāt’) ir svarīgs augstvērtīgas dzejas nosacījums, kas aptver dzejas saturiskos, sintaktiskos, skaniskos slāņus un pauž autora emocionālo attieksmi pret literārajā darbā atspoguļoto.

Dažādu laiku dzejnieki ir mēģinājuši formulēt dzejas definīciju. Tomass Stērns Eliots (Thomas Stearns Eliot), salīdzinot dzeju ar prozu, norādīja: daļa no grūtībām slēpjas apstāklī, ka terminam “dzeja” ir pievienots tehniskais termins “dzejolis”, bet nav līdzvērtīga tehniska termina, lai atšķirtu prozas mehānisko daļu un padarītu attiecības simetriskas. Pols Valerī (Paul Valéry) salīdzināja prozu ar staigāšanu, bet dzeju – ar dejošanu. Tas atspoguļo seno terminu prosus un versus nozīmju sastatījumu – ‘iet taisni uz priekšu’ un ‘atgriezties’ –, kas izceļ dzejas tendenci pakāpeniski atkārtoties, variāciju, dažādu tēmu apstrādi vienā atkārtotā formā, piemēram, pantā vai strofā.

Roberts Frosts (Robert Frost) apgalvoja, ka dzeja, atšķirībā no prozas, patiesībā nav tulkojama.

Džons Kītss (John Keats) uzskatīja, ka lasītājam vajadzētu uztvert dzeju kā paša cildeno domu formulējumu. Dzejnieks un kritiķis Džons Krovs Ransoms (John Crowe Ransom) uzsvēra, ka dzeja ir īpaša veida zināšanas; dzeja ļauj piekļūt tam, kas ir nepieejams parastajiem valodas līdzekļiem.

Autora pārdzīvojumi dzejā atklājas attieksmē pret dažādām dzīves parādībām un pašam pret sevi, tas izpaužas noskaņu un intonācijas daudzveidībā. Pārdzīvojums atklājas tieši, ar emocionālu runu un tās radītās tēlainības un izteiksmības palīdzību. Dzejiskā pārdzīvojumā ietilpst ne tikai cilvēka jūtas, bet arī domas, griba, centieni utt. Subjektīvais pārdzīvojums sakņojas dzīves daudzveidībā, un, kā uzsvēra Vitolds Valeinis, līdzās liriskai pašizpausmei dzejā tiek ietverts arī vispārināts laikmeta atspulgs vai tēls. Tas atklāj ne tikai prototipisko, bet arī tipisko, kas iekļauts liriskajā pārdzīvojumā un literatūrzinātnes terminoloģijā fiksējams liriskā tēla (dažkārt varoņa) jeb liriskā subjekta konceptā.

Rašanās cēloņi un iemesli

Dzeja ir viens no senākajiem literatūras veidiem. Tā radās antīkajā kultūrā un ir saistāma ar sengrieķu literatūru, kad izveidojās galvenie Eiropas literatūras veidi – epika, lirika un drāma. Dzejas pirmās izpausmes tiek saistītas ar Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) dzīves laiku un viņa darbiem poētiskajās jeb produktīvajās zinātnēs (“Runas māksla” (Ῥητορική, Ars rhetorica); “Par sacerēšanas mākslu” (Περὶ ποιητικῆς, De arte poetica)). Latviešu valodā izdotā Aristoteļa “Poētika” joprojām ir bāzes teksts, kas sniedz pamata izpratni par dzejas un dramaturģijas likumsakarībām. Senajā Grieķijā saistītā valodā tika sacerēti visu tobrīd aktuālo literatūras žanru, kā retorikas, traģēdijas, komēdijas, dziesmu, teksti. Tajos katru darba uzbūves daļu raksturoja viens vai vairāki pantmēri. Senākās lirikas formas ir cieši saistītas ar mītiem un reliģiskiem rituāliem, kā arī ar mūziku, kur dominēja nevis melodija, bet ritms.

Arī latviešu dzejas pirmsākumi meklējami mītiskajā domāšanā un pasaules uztverē. Tajā sintezējās vārds un skaņa (balss, mūzikas instruments), tautasdziesmu skandēšanas tradīcijā balstītie rituāli.

Attīstība

Dzeja kā mākslas veids ar plašām izteiksmes iespējām vēsturiski vērtēts augstāk nekā proza. Antīkajā tradīcijā, kuras pārstāvji bija Hēsiods (Ἡσίοδος) un Homērs (Ὅμηρος), tika uzskatīts, ka dzejas valodas noslēpumus pārzina viedie, īpaši iesvētītie dzejnieki. Laika gaitā, neraugoties uz sentimentālisma periodam (18. un 19. gs. mijā) raksturīgo prozas iespēju izcēlumu, dzeja nav zaudējusi savu dominanti un nozīmi. Īpaši romantiskā, poētiskā tipa literatūrā dzeja apzināti vai neapzināti pacelta augstāk par prozas sacerējumiem. Tas attiecināms arī uz latviešu literatūru, sākot ar nacionālās dzejas pirmsākumiem – tautiskā romantisma attīstības posmu 19. gs. otrajā pusē, vēlāk 20. gs. 60.–70. gados ar reakciju uz sociālistiskā reālisma mēģinājumiem degradēt, noplicināt dzejas poētiku. Pakāpeniski atgriezās zemtekstā un tropos balstītā, metaforizētā valodā ietvertā doma un pārdzīvojums. Savukārt modernisms aizsāka dzejas hierarhijas un klasiskās tradīcijas apšaubīšanas un irdināšanas procesu, kas postmodernismā (20. gs. un 21. gs.) tiek radikalizēts līdz dzejai raksturīgo pazīmju nivelēšanas galējai pakāpei. Tika izvirzīta doma, ka dzeja var būt jebkas vai ka viss ir dzeja, to attiecinot gan uz saturu, gan uz formu.

Laika gaitā dzejai raksturīgie žanriskie un poētiskie parametri dažādu laikmetu estētisko sistēmu ietekmē ir transformējušies. Dzeja līdz mūsdienām zināmā mērā noslēgusi attīstības loku, kas sasaucas ar Aristoteļa “Poētikā” fiksēto mimēzes konceptu, ka dzejas poētiskajai dikcijai jābūt skaidrai, tomēr nav jābūt piezemētai. Dzeja pakāpeniski atbrīvojusies no pārliekas patētiskas, pacilātas un svešatnas valodas, no daudzvārdības, pret ko savulaik asi reaģēja angļu romantiskās dzejas pamatlicējs Viljams Vordsvorts (William Wordsworth), kurš “Lirisko balāžu” (Lyrical Ballads, 1798) priekšvārdā iestājās par dzeju, kas rakstīta valodā, ko patiešām lieto cilvēki.

Ritmikas, stilistikas un saturiskās īpatnības

Dzejas tekstus to izteiktās subjektivitātes dēļ ir daudz sarežģītāk žanriski klasificēt. Pārdzīvojuma amplitūdas daudzveidība, lielāka atkarība no kompozīcijas un valodas elementu izmantojuma, kā arī ritmikas un strofikas īpatnības bieži vien dzejas dalījumu žanros un to paveidos pēc vienotiem kritērijiem padara neiespējamu.

Vēsturiski veidojušies dažādi dzejas klasifikācijas principi. Senākais ir antīkais iedalījums pēc dzejnieka emocionālās attieksmes pret īstenību: oda, elēģija, satīra, epigramma u. c. Klasicisma periodā klasifikāciju kanonizēja, taču šāds dalījums ir visai nosacīts, jo tas mūsdienās neaptver visu dzejas daudzveidību.

Dzejas tradicionālās formas ir oda, elēģija, satīra, epigramma, veltījums, idille, dziesma, lirisks dzejolis.

Pēc tematiskā jeb saturiskā principa dzeju jeb liriku iedala sabiedriskajā (īpaši nošķirot patriotisko), filozofiskajā, intīmajā un dabas lirikā.

Dzejai raksturīgs ritms (grieķu ῥῠθμός, rhŭthmós ‘takts’, ‘samērība’), kas ir līdzīgu parādību atkārtošanās noteiktos intervālos. Dzejas ritma pamatvienība, kuras regulāra atkārtošanās rada ritmu, ir vārsma. Vārsma kā dzejas frāze nosaka teksta grafisko kārtojumu dzejas rindās, tā ir ritmiski organizētas valodas, koncentrētas un emocionālas runas forma, kurā ietverts noteikts dažādu akcentētu zilbju kārtojums, pauzes un citi elementi. Liela nozīme ritma organizēšanā ir pauzei rindu galos, kas sadala vārsmotas valodas tekstu atsevišķās vienībās. Ne vienmēr, bet bieži šai grafiski ritmiskajai pauzei pievienojas arī sintaktiskā pauze. Ja sintaktiskais posms rindas galā nenoslēdzas, tad veidojas pārnesums jaunā rindā jeb enžambemens (franču enjambement). Atkarībā no vārsmas iekšējā ritmiskā kārtojuma dažādi var būt vārsmas ritma kārtotāji principi. Izšķir dažādas vārsmojuma sistēmas.

Dzejas vēsturē zināmas četras vārsmojuma sistēmas: metriskā jeb antīkā, sillabiskā, toniskā un sillabotoniskā. Metriskās (grieķu μέτρον, metron ‘mērs’) sistēmas princips ir balstīts garo un īso zilbju maiņas regularitātē, tā bija raksturīga antīkajai grieķu un romiešu dzejai. Ritma īsākā vienība metriskajā vārsmā bija mora (īsākais zilbes izrunai nepieciešamais laiks). Divas moras veidoja vienu garu zilbi. Zilbju kopa, kas regulāri atkārtojas, ir pēda (latīņu pēs ‘takts’). Antīkajā dzejai raksturīgās divzilbju pēdas ir trohajs (– V; grieķu τροχαῖος, trochaios ‘skrejošs’) un jambs (V – ; grieķu ἴαμβος, iambos, no ἰαμβύκη, iămbū́kē – mūzikas instruments), trīszilbju pēdas – daktils (– VV; grieķu δάκτυλος, dáktylos ‘pirksts’), amfibrahijs (V – V; grieķu ἀμφίβραχυς, amphibrachus ‘no abām pusēm īss’) un anapests (VV – ; grieķu ἀνάπαιστος, anapaistos ‘atsists’), vēl arī citas pēdas – spondejs (– – ; grieķu σπονδεῖος, spondeios ‘lejamajam upurim piederīgs’; var aizstāt četru moru pēdu), pirihijs (VV; grieķu πυρρίχιος, pyrrichios ‘piederīgs kara dejai’), peoni (– VVV; V – VV; VV – V; VVV – ; grieķu παιήων, paieon ‘himna’).

Sillabiskajā (grieķu συλλαβή, sullabḗ ‘zilbe’) sistēmā svarīgs ir tikai zilbju skaits rindā. Akcenti nav izkārtoti. Šī vārsmojuma sistēma radās viduslaikos un pastāvēja romāņu (franču, spāņu, itāļu) un dažās slāvu (poļu, čehu, krievu) valodās. Mūsdienās sillabisko sistēmu tikpat kā nelieto, jo tajā nav noteiktu ritma principu.

Toniskajā (grieķu τόνος, tónos ‘tonis’, ‘akcents’) sistēmā vārsmu iekšējais ritms balstās uz vienādu uzsvaru skaitu vārsmā. Neuzsvērto zilbju skaits netiek ņemts vērā. Latviešu dzejā pirmie akcentētie dzejoļi parādās garīgajās dziesmās 16. gs., kā arī nacionālās literatūras aizsākumā, piemēram, Jura Alunāna atdzejotajā Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) dzejolī “Gājēja dziesma naktī” (Wandrers Nachtlied, 1776–1780), Heinriha Heines (Heinrich Heine) “Lorelejā” (Die Lorelei, 1824) u. c., vēlāk arī Ausekļa un citu 19. gs. autoru darbos. 20. gs. tonisko vārsmu savā daiļradē attīstījuši Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe, Jānis Sudrabkalns, Linards Laicens, Aleksandrs Čaks, Jānis Plaudis, Andrejs Eglītis. Mūsdienu dzejā toniskā vārsma bieži saplūst ar sillabotoniskās vārsmas elementiem. Tas pilnveido ritmikas iespējas.

Sillabotoniskās sistēmas pamatā ir zilbju un uzsvaru vienādība, kā arī uzsvaru secības regularitāte dzejas rindā (vārsmā). Tā ir visizplatītākā vārsmojuma sistēma daudzu tautu – arī latviešu – dzejā. Pēdu nosaukumi sillabotoniskajā sistēmā ir tādi paši kā metriskajā – trohajs, jambs, daktils, amfibrahijs, anapests.

Verlibrs jeb brīvā dzeja ir vārsmas, kurām ir dažāds pēdu skaits, parasti bez atskaņām. Šīs dzejas rindas dēvē par baltajām vārsmām (angļu blank verse ‘tukšās vārsmas’); galvenokārt tās saistās ar romantiski poētiskā tipa dzeju. Agrāk tās biežāk lietoja fabulās. Par brīvo dzeju, ko dažkārt sauc par brīvo pantu, dēvē tādu vārsmotu valodu, kurā nav obligāti nevienas vārsmojumu sistēmas principi – ne noteikts zilbju, ne uzsvaru, ne pēdu skaits rindās. Pantos nesadalītu dzeju sauc par astrofiju. Par galveno ritma organizētāju kļūst dzīvā intonācija, kas saistās ar valodas sintaktisko veidojumu, kā arī ar citiem ārēji neregulētiem versifikācijas elementiem (neregulārs pants, arī atskaņojumi, kādas pamatpēdas daļējas iezīmes u. c.). Par zināmiem dzejas formas tradīcijas lauzējiem 20. gs. pirmajā pusē ir uzskatāms A. Čaks, kurš dzejā bagātīgi izmantoja brīvo vārsmu, 20. gs. 60. un 70. gados – Ojārs Vācietis, Māris Čaklais, Monta Kroma u. c. Viņu daiļradē dominē verlibrs.

Būtiska dzejas ritma veidojuma sastāvdaļa ir atskaņu sistēma – skaņu sabalsojums vārsmas beigās, pastiprinot ritmu. Īpaši popularitāti ieguvušas klasicisma, sentimentālisma un romantisma dzejā. Pēc apjoma izšķir vīrišķās (vienzilbju) un sievišķās (divzilbju), daktiliskās (trīszilbju) un hiperdaktiliskās (četrzilbju) atskaņas; pēc secības – blakus, krusteniskās un gredzenveida atskaņas. Par ritma blakuselementiem kalpo aliterācijas un asonanses. Stilistiski pēc uzbūves izšķiramas arī vienkāršās un saliktās jeb kalambūriskās, aprautās un neprecīzās atskaņas.

Pants ir dzejas forma, kas saistās gan ar dzejoļa kompozīciju, gan ar valodas veidojumu, ritmu. Tas ir tematiskā ziņā relatīvi nobeigta dzejas rindu kopa. Izšķir regulāros un neregulāros pantus. Veselus darbus, kas sastāv no noteikti veidotām pantu formām (sonets, triolets, rondo, franču balāde u. c.), sauc par dzejas jeb dzejoļu formām. Strofa ir vārsmu, arī divu vai vairāku pantu apvienojums noteiktā kompozicionālā vienībā, kas dzejas darbā atkārtojas.

Dzejproza jeb dzeja prozā ir teksts, kuram piemīt kā dzejai (nav izteikta sižeta, parasti neliela apjoma, ar liriska tēlojuma pazīmēm un paaugstinātu emocionālo spriedzi, izteikta subjektivitāte, dzejai raksturīgas inversās sintaktiskās konstrukcijas), tā prozai (nav stingras metriskas sistēmas, nav atskaņu, dalījums rindkopās, prozai raksturīgu tēmu un problēmu pieteikums) raksturīgas pazīmes. Dzejprozas tradīcijas rašanās saistāma jau ar romantisma, simbolisma, jaunromantiķu un impresionistu dzejas procesiem, īpaši nostiprinājusies modernisma un postmodernisma tradīcijās, kad vājinājās robežas starp žanriem un literatūras veidiem. Episkā elementa dominance ir raksturīga 20. gs. un 21. gs. latviešu dzejā.

Dzejas kompozīciju veido pārdzīvojums. Ir iespējams runāt par psiholoģisku sižetu, kur svarīga ir autora attieksme un noskaņojums, par piesātinātiem emocionāliem priekšstatiem. Šādā gadījumā intelekta un psiholoģisko pārdzīvojumu attīstība un intensitāte atbilst prozā izmantotajam jēdzienam “sižets”. Dzejā sastopami daži kompozicionāli modeļi, piemēram, pretmets, paralēlisms, gredzens, spirāle, dialogs, anagramma u. c. Dažkārt būtisks kompozīcijas elements ir dzejoļa virsraksts, ja tajā ietverts atslēgas vārds, līdzības vai nozīmes izteicējs, refrēns. Atvērto jeb asociatīvo kompozīciju raksturo fragmentārisms, tradicionālā izpratnē veidota sākuma un beigu neesamība. Te svarīgs ir emociju, domu un pārdzīvojuma uzbangojums, kāpums vai kritums, nozīmīgāks kā citkārt ir lasītāja pārdzīvojums.

Īpašs kompozicionāls paņēmiens saistāms ar konkrēto (angļu concrete poetry), arī grafisko, figurālo jeb telpdzeju (letrisms), kas uztverama vizuāli. Tai raksturīgi centieni dzejas vārdu pielīdzināt vielai, materiālam vai priekšmetam. Tās aizsākumi rodami jau sengrieķu dzejā 4. gs. p. m. ē., 19. gs. beigu un 20. gs. dažādu modernisma virzienu un strāvojumu (simbolisma, futūrisma, dadaisma u. c.) eksperimentālajos meklējumos (piemēram, Gijoma Apolinēra (Guillaume Apollinaire) kaligrammas). Konkrētās dzejas piemēri rodami arī latviešu autoru dzejā (M. Kroma, Viks (Viktors Kalniņš), Jānis Baltvilks, Guntars Godiņš, Liāna Langa u. c.). 

Svarīgākās diskusijas, iespējamās pretrunas. Ietekme sabiedrībā

Diskusijas, dzejrades procesa un tā recepcijas, uztveres un interpretācijas problemātika izsenis ir bijusi aktuāla – arī dažādos latviešu dzejas attīstības posmos. Tam bijuši dažādi iemesli. Janīnas Kursītes “Dzejas vārdnīcā” (2002) ietilpst vairāki šķirkļi, piemēram, par nesaprotamību, demokrātisma un elitārisma attiecībām dzejā u. c. Tie izceļ vairākus aspektus. Viens no tiem saistāms ar pašmērķību un diletantismu vai pārāk radikāliem mākslinieciskiem eksperimentiem. Latviešu literatūrā šādas parādības vērojamas dzejas poētikas paradigmas nomaiņu periodos, sākot ar pirmajiem modernistiskajiem impulsiem 19. un 20. gs. mijas simbolistu dzejā (Viktors Eglītis, Edvarts Virza u. c.), vēlīnā modernisma ietekmē asociatīvās dzejas (Imants Ziedonis, O. Vācietis, M. Čaklais, M. Kroma, Juris Helds, Uldis Bērziņš u. c.) uzplaukuma periodā 20. gs. 60.–70. gados, postmodernisma intelektuālās skepses radītās spēlējošās poētikas aktualizācijas posmā 80. gados (Klāvs Elsbergs, G. Godiņš, Pēters Brūveris, Māris Melgalvs u. c.), kā arī 90. gadu dzejai raksturīgā radikālās asociativitātes, dažādu estētisko sistēmu asimilēšanas procesā. Otrs aspekts zināmā mērā saistāms ar padomju periodam raksturīgo izteiksmes sarežģīšanu un nesaprotamību oficiālās kritikas un cenzūras maldināšanas, brīvdomības un daudznozīmības slēpšanas nolūkos.

Visos laikos paši dzejnieki dzejas tekstos reflektējuši par ars poetica (latīņu ‘dzejas māksla’) jautājumiem. Latviešu dzejas procesā īpaši zīmīgi jautājumi par to, kas ir dzeja un kāda ir dzejnieka loma, kļūst 20. un 21. gs. mijā. Vienlaikus tiek diskutēts arī par dzejas uztvērēja nozīmi. Dzejas izteiktais hermētisms pētniekam vai vērtētājam no malas dažkārt var sagādāt grūtības. Mūsdienās pastāv izteikta tendence, ka dzejas procesa norišu izvērtējums ir pašu dzejnieku, kuri vienlaikus ir arī literatūrzinātnieki un kritiķi (Kārlis Vērdiņš, Māris Salējs, Anna Auziņa, Artis Ostups, Ivars Šteinbergs u. c.), uzmanības lokā. To apliecina daudzi mūsdienu latviešu dzejas pētījumi, kas apkopoti kolektīvajās monogrāfijās “Latviešu literatūra” (2007; 2018).

Latviešu dzejas attīstības vēsturiskajā kopainā ik pa laikam uzrakstīti teksti manifestāciju, deklarāciju formā. Reizēm tos pavada performances. Tie aktualizējuši konkrētos vēsturiskos periodos arī ar dzejradi un tās recepciju saistītos jautājumus (“Mūsu mākslas motīvi” (1906); “Kamdēļ mēs esam huligāni un pesimisti?” (1929); “Dzejas likums” (2006); “Nogurušās paaudzes manifests” (2009); “Preiļu konceptuālistu manifests” (2020) u. c.). Mūsdienās aktualizējusies dzejas un laikmetīgās mākslas mijiedarbe (tekstgrupa “Orbīta”, dzejas slams (angļu poetry slam) u. c.).

Saistītie šķirkļi

  • drāma
  • proza

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Dzejas slams, 2020, Youtube.com tīmekļa vietne
  • Dzejnieki Einārs Pelšs un Andis Surgunts, Replay.lsm.lv/lv tīmekļa vietne, 20.03.2021.
  • Grupas "Orbīta" instalācija, 2012, Youtube.com tīmekļa vietne
  • Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un termini, Literarydevices.net tīmekļa vietne
  • 'Nogurušās Paaudzes – Paaudzes "0" Manifests', Satori.lv tīmekļa vietne, 07.05.2009.
  • Ostups, A., ‘Latviešu dzeja pēc postmodernisma: jauna apropriācijas ētika?’, Punctummagazine.lv tīmekļa vietne, 24.04.2017.
  • 'Radio "Naba" atklāj dzejas audio ierakstu vietni "dzejasdisks.lv"', Lsm.lv tīmekļa vietne, 03.09.2015.
  • "Tallinas iela", video dzejolis, Youtube.com tīmekļa vietne
  • 'Tekstgrupa "Orbīta" performancē "Slow Show FM" ar Staņislavu Judinu', Satori.lv tīmekļa vietne
  • Valsts prezidentes runa Dzejas dienu atklāšanā – sarīkojumā "Dzejas likums" Rīgas pilī 2006. gada 8. septembrī, President.lv tīmekļa vietne, 08.09.2006.
  • Vērdiņš, K., Latviešu dzejproza 20. gadsimtā, Rīga, LU, 2009.

Ieteicamā literatūra

  • Bērziņš, L., Poētika pamatvilcienos, Rīga, Valters un Rapa, 1933.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Dzalbe, A. un Skulte, I., Orbīta, Rīga, Neputns, 2018.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kalniņa, I. E. (sast.), Poētika tuvplānā. Viena dzejoļa analīzes antoloģija, Rīga, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kursīte, J., Dzejas vārdnīca, Rīga, Zinātne, 2002.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Kursīte, J., Latviešu dzejas versifikācija 20. gs. sākumā, 1900–1919, Rīga, Zinātne, 1988.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Ostups, A. (sast.), Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām, Rīga, Neputns, 2021.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Salējs, M. u. c., Latviešu literatūra (2000–2006), Rīga, Valters un Rapa, 2007.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Valeinis, V., Ievads literatūrzinātnē, Rīga, Zvaigzne ABC, 2007.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Veidemane, R., Izteikt neizsakāmo. Lingvistiskā poētika, Rīga, Liesma, 1977.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Vērdiņš, K. (sast.), Latviešu literatūra (2007–2015), Rīga, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Anda Kuduma "Dzeja". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/264703-dzeja (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/264703-dzeja

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana