Auseklis ir viens no izcilākajiem tautiskā romantisma pārstāvjiem latviešu dzejā.

Pamatizglītību ieguva draudzes skolās Alojā, Dikļos un Ērgļos no 1862. līdz 1868. gadam. Pēc tam mācījās Jāņa Cimzes Valkas skolotāju seminārā no 1868. līdz 1871. gadam. Semināra gados interesējās par jaunlatviešu idejām, pēc J. Cimzes ierosmes sāka vākt latviešu folkloru, kā arī sacerēja pirmos dzejoļus un atdzejojumus.

Pēc Valkas skolotāju semināra beigšanas 1871. gadā uzsāka darbu Jaunpiebalgas draudzes skolā par skolotāju, taču pēc konflikta ar mācītāju Karlu Ludvigu Kēlbrantu (Karl Ludwig Kählbrandt) bija spiests šo darbu pamest. 1872. gadā kļuva par palīgskolotāju Cēsu draudzes skolā, tajā pašā gadā pārgāja uz Lielvārdes draudzes skolu. Lielvārdē Auseklis iepazinās ar Andreju Pumpuru. 1874. gadā zaudēja darbu tādēļ, ka iestudēja Riharda Tomsona lugu “Mika” Vecuteles mājās. Pēc nesekmīgiem darba meklējumiem Vecpiebalgā un Rīgā (arī piedaloties neveiksmīgajā R. Tomsona fabrikas skolas izveidošanā Rīgā) Auseklis devās uz Pēterburgu, kur no 1874. gada bija skolotājs angļu skolā, kā arī Karla Maja (Karl May) un Hermana Vīdemana (Hermann Wiedemann) privātajā ģimnāzijā. Pēterburgā Auseklis nostiprināja draudzību ar latviešu kultūras darbiniekiem Baumaņu Kārli, Andreju Stērsti, Andreju Jurjānu, Kažoku Dāvi un citiem.

Ausekļa uzskatus veidojuši gan Johana Gotfrīda Herdera (Johann Gottfried Herder) un Garlība Merķeļa, (Garlieb Merkel) un jaunlatviešu, īpaši Jura Alunāna, darbi, gan arī 18. un 19. gs. filozofu darbi, piemēram, Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau) atziņas. Starp agrīnajiem Ausekļa publicistiskajiem darbiem minamas laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” publicētās “Vēstules iz Cēsīm” (1872) un “Vēstules iz Lielvārdes” (1873), kurās apcerēta novada folklora. Citās publikācijās Auseklis aplūkojis problēmas, kas saistītas ar pārvācošanās tendencēm latviešu sabiedrībā, pedagoģiskus jautājumus, latviešu valodas pareizrakstības uzlabojumu priekšlikumus, latviešu senvēstures aspektus (piemēram, rakstos “Par dziedāšanu pie latviešiem”, “Latviešu tautas dziesmas tautas skolā”, “Kā skolēni audzināmi krietnā garā”, “Ortogrāfijas bizmaņiem” un citos).

Auseklis arī sastādījis K. un M. Buša “Latviešu tautas kalenderi 1875. gadam” (1874) un “Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u. c. kalendāru 1879. gadam” (1878), kurā iekļauts ap 300 latvisku personvārdu. Ausekļa veidotajā “Paidagoģiskajā gadagrāmatā” (1876) publicēti inovatīvi apcerējumi par pedagoģiju, kuros akcentēta skolu latviskošana un mācību programmas reformas.

Auseklis sācis publicēties 1872. gadā. Viņa dzejoļi apkopoti krājumā “Dzeijas” (pirmā daļa 1873. gadā, savukārt 1876. gadā sagatavotā “Dzeiju otrā grāmata” izdota pēc dzejnieka nāves 1888. gadā Kažoku Dāvja sastādītajā Ausekļa rakstu krājumā). Tajā iekļauta gan oriģināldzeja, gan atdzejojumi. Ausekļa dzejas galvenās tēmas saistītas ar nacionālu ideālismu, latviešu tautas vēsturisko likteni, brīvības cīņām, atmodu. Būtiskāku ierosmi Ausekļa dzejai sniegušas latviešu tautas pagātnes un nākotnes vīzijas, ko iedvesmojuši G. Merķeļa un jaunlatviešu darbi. Ausekļa dzejā dominē tautas un tēvzemes tēli, kā arī mitoloģiska un nereti pseidomitoloģiska poētika, kas atklājas mēģinājumos rekonstruēt vai radīt latviešu senās dievības. Līdzās tam minama dabas lirika, liroepika (piemēram, poēma “Čūsku tēvs Zalksis”), satīriskā dzeja, epigrammas un sentences. Populāras kļuvušas Ausekļa dramatiski heroiskās balādes, piemēram, “Beveriņas dziedonis” un “Gaismas pils”. Ausekļa dzeja ir tēlaina, tajā nereti izmantota latviešu tautasdziesmām tuva metrika, rūpīgi veidota kompozīcija, bieži dzejoļi rakstīti kā dziesmas.

Satīriskajā dzejā Auseklis iztirzā 19. gs. otrās puses politiskās aktualitātes (piemēram, kariķē pārvācošanos un polemizē ar konservatīvo vācbaltiešu eliti), šie dzejoļi ir radniecīgi ar jaunlatviešu publikācijām laikraksta “Pēterburgas Avīzes” satīriskajos pielikumos. Auseklis bijis idejas autors un līdzautors satīriskajam almanaham “Jauni dunduri” (1875), kā arī tā turpinājumiem “Dunduru pēcnākami” (1876), “Dunduru padēli” (1877), “Dundurs pats” (1878), ko izdeva Pēterburgas latviešu literārā biedrība “Burtnieks”.

Auseklis atdzejojis apmēram astoņpadsmit autoru dzeju, piemēram, Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang Goethe), Johana Gotfrīda Herdera, Heinriha Heines (Heinrich Heine) dzejoļus. Atdzejojumos izceļami Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) “Tēvija” (no drāmas “Vilhelms Tells”), ko komponējis Emīls Dārziņš, un “Marģera atvadīšanās” (“Hektora atvadīšanās” fragments).

Ausekļa veltījuma dzeja apkopota krājumā “Ozolu vaiņaki slavenu vīru kapiem” (sarakstīts 1874). Auseklis sacerējis veltījumus J. G. Herderam, G. Merķelim, Kārlim Hūgenbergeram (Karl Hugenberger), Krišjānim Valdemāram, J. Alunānam, Atim Kronvaldam un citiem. Savukārt kopā ar Baumaņu Kārli Auseklis sagatavojis kora dziesmu krājumu “Dziesmu vītols” (1877).

Auseklis sarakstījis arī stāstu “Līdumnieks” (1878), kurā attēloti latviešu zemnieka Sirdvalža mēģinājumi risināt konfliktus ar vācu kungiem un dzīvot pēc tēvutēvu paražām saskaņā ar dabu. Neīstenota palika Ausekļa iecere sarakstīt latviešu eposu “Dzintaria”.

1898. gadā Auseklim Alojā atklāja pieminekli, savukārt 1928. gadā viņa vārdā nosauca Alojas vidusskolu, pie skolas 1973. gadā uzstādīja Martas Langes veidoto Ausekļa krūšutēlu. 1978. gadā Ungurpils Sīpolos atklāja Ausekļa memoriālo muzeju, kura ekspozīcija 20. gs. 90. gados pārvesta uz vidusskolas telpām.