Mākslinieciskajā izteiksmē dominē tropi, kuru pamatā ir pārspīlējums. Satīras jēdziens nav viennozīmīgi definējams, jo ietver dzejas žanru, mākslas darba intonāciju un tropu.
Mākslinieciskajā izteiksmē dominē tropi, kuru pamatā ir pārspīlējums. Satīras jēdziens nav viennozīmīgi definējams, jo ietver dzejas žanru, mākslas darba intonāciju un tropu.
Latviešu valodā nav konsekvences termina atveides variantu lietojumā. Ar terminiem “satura” un “satira” apzīmē dzejas žanru un, piemēram, Menipa satiras, bet “satīra” attiecas uz jēdzienu plašākā nozīmē un tropu. Pamatojoties uz termina vēsturisko attīstību, par saturām vajadzētu saukt tikai dzejas darbus heksametrā, par satirām varētu saukt citas formas antīkās literatūras darbus un par satīrām – vēlāka perioda jebkādas formas mākslas darbus.
Senākais nosaukums “satura” attiecināms uz asprātīgu un ironisku dzejas darbu daktilu heksametrā, kas veltīts sabiedrības netikumu kritikai. Pirmais to aprakstīja romiešu retors Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) darbā “Oratoru mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.), uzsverot, ka tas ir īsteni romisks žanrs, kuram nav ekvivalenta grieķu literatūrā. Lai gan jēdziens romiskajā literatūrvidē bija zināms jau agrāk, piemēram, par “romiešu dzejas tēvu” dēvētajam Ennijam (Ennius) jau 3. gs. p. m. ē. bija dažādu īso dzejas formu krājums “Saturas” (Saturae), par žanra aizsācēju tiek uzskatīts romiešu dzejnieks Gajs Lucīlijs (Gaius Lucilius), kurš dzīvoja 2. gs. p. m. ē. Viņš tematikā nostiprināja sadzīvisku un politisku netikumu kritiku un ieviesa heksametru kā žanra pazīmi. Tāpat Lucīlijs uzsvēra, ka saturas valodai jābūt vienkāršai. Impērijas periodā saturas rakstīja romiešu dzejnieks Horācijs (Horatius), pielāgojot sava laika literārajai gaumei un turpinot ironizēt par laika biedru sadzīviskajiem un morāles netikumiem. Horācija saturās līdzās kritikai izteiktas vērtējošas atziņas un secinājumi. Sudraba laikmeta nozīmīgākie saturu autori ir Persijs (Aulus Persius Flaccus) un Juvenāls (Decimus Iunius Iuvenalis). Viņu saturās ironija izvēršas asā kritikā un pārmetumos, liekot dusmām kļūt par mākslinieciskās izteiksmes līdzekli.
Tradicionāli saturas kompozīcija ietver divas daļas. Apjomīgāko aizņem problēmas aplūkošana un kritika, ieteikumiem un vērtējumiem atstājot mazāk uzmanības. Bieži saturai ir dialoga forma ar nosauktu vai nenosauktu adresātu. Žanra nosaukumā pieteiktais sajaukums atspoguļojas arī makslinieciskajā izteiksmē – saturās satopami gan tropi un vārdu figūras, gan sakāmvārdi un vecvārdi.
Viduslaikos satura kļūdaini tiek saistīta ar Dionīsa pavadoņiem satīriem, radot izmaiņas vārda rakstībā. Romiešu filologs un dzejnieks Varrons (Marcus Terentius Varro) 1. gs. p. m. ē. rakstīja literārus darbus, ko dēvēja par “Menipa satirām 150 grāmatās” (Saturarum Menippearum libri CL). Nosaukums radies no kiniķu filozofa Menipa (Μένιππος) vārda.
To saistība ar Lucīlija aizsākto saturas žanru ir vienīgi kritiskā un zobgalīgā noskaņa, jo Menipa (jeb Varrona vai kiniķu) satirām ir dialoga forma, kurā dzeja mijas ar prozu. Žanram attīstoties, tas noformējās kā ironisks un kritisks jebkādas formas literārs darbs. Pirmais terminu šajā nozīmē sāka lietot romiešu rakstnieks, filozofs Apulejs (Lucius Apuleius Madaurensis) 2. gadsimtā. Nosliecoties uz morāli kritizējošu, kariķējoši parodējošu vai atmaskojoši nosodošu toni, satīras sabiedriski audzinošais nolūks īstenojas dažādos literatūras žanros. Antīkajā literatūrā tie ir 1. gs. romiešu satīriķa Petronija (Petronius Arbiter) romāns "Satirikons" (Satyricon liber) un 2. gs. romiešu rētora un satīriķa Lukiāna (Λουκιανὸς) dialogi "Dievu sarunas" (Θεῶν Διάλογοι), "Hetēru sarunas" (Ἑταιρικοὶ Διάλογοι), "Mirušo sarunas" (Νεκρικοὶ Διάλογοι) un "Jūras sarunas" (Ἐνάλιοι Διάλογοι).
Satīra kā sociāli un morāli kritizējoša mākslas forma ir īstenojusies gan viduslaikos un renesansē, gan jaunākajos laikos. Tēmas variē no sadzīviskām līdz reliģiski filozofiskām un ideoloģiskām. Atkarībā no rašanās apstākļiem un autora nolūkiem, satīrās izmantoti antīkajā literatūrā iedibinātie paņēmieni, piemēram, dialoga forma, mākslinieciskās izteiksmes dažādība. Nozīmīgākās literārās satīras, kas turpina antīko tradīciju, ir humānista un teologa Roterdamas Erasma (Erasmus Roterodamus) “Muļķības slavinājums” (Laus stultitiae, 1511), angļu dzejnieka Aleksandra Poupa (Alexander Pope) “Muļķiāde” (The Dunciad, 1743), arī angļu–īru rakstnieka Džonatana Svifta (Jonathan Swift) “Gulivera ceļojumi” (Gulliver's Travels, 1726).
Antīkās satīras ietekmēja arī citu žanru attīstību, piemēram, renesanses utopiskajā literatūrā, angļu rakstnieka un filozofa Tomasa Mora (Thomas More) “Utopiju” (Utopia, 1516).
Satīriska noskaņa un elementi, kas darbojās antīkajā literatūrā, laikmeta garam atbilstošā veidā sastopami arī franču dramaturga Moljēra (Molière), angļu rakstnieku Džeinas Ostinas (Jane Austen), Oldesa Hakslija (Aldous Huxley), Džordža Orvela (George Orwell), krievu rakstnieka Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) un citu darbos.
Latviskajā kultūrvidē satīras jēdziens saistāms ar humoru, ironiju un fabulu, jo latviešu literatūrā spilgtāk izpaužas satīras izsmējīgie un pamācošie, nevis kritiskie vaibsti. Par satīru latviešu literatūrā var runāt jau no pašiem pirmsākumiem, jo jau Jura Alunāna 1856. gadā publicētajā dzejas krājumā “Dziesmiņas” (otrais papildinātais izdevums 1867. gadā, otrā daļa 1869. gadā) otrajā daļā atrodami vairāki satīriski dzejoļi. Vēlāk šo virzienu pārņēma Auseklis (“Jauni dunduri”, 1875), Eduards Veidenbaums un Rainis (“Mazie dunduri”, 1888), Ādolfs Alunāns. Satīrai vienmēr bija nozīmīga vieta publicistikā. 20. gs. sākumā Latvijā iznāca vairāki īpaši humoram un satīrai veltīt žurnāli, kuros kariķētas pilsoniskās vājības, piemēram, “Sprigulis” (1925), “Joku ziņas” (1926), “Svari” (1928, 1930–1931), “Vecais Sikspārnis” (1931–1940).
Padomju okupācijas gadu vārda brīvību ierobežojošajos apstākļos satīra bija vieds, kā paust viedokli par pastāvošo kārtību. Nozīmīgs satīras medijs bija žurnāls “Dadzis” (1957–1995; 2005–2008). Žurnālā satīriskos darbus publicēja: Andrejs Vite (Andrejs Skailis), Andris Kolbergs, Žanis Ezītis (īstajā vārdā Andrejs Puriņš), Pēteris Ēteris (īstajā vārdā Kārlis Sausnītis) u. c. Mirdzas Ramanes radītais Hugo Diegs no karikatūras grāmatā tapa par populāru televīzijas iestudējuma tēlu, kuru atveidoja aktieris Edgars Liepiņš.