Antīkās retorikas teorijā satīra nav nedz trops, nedz domu vai vārdu figūra. Vārds sākotnēji apzīmē romiešu auglības dievietei Cererai (Ceres) domātu ziedojumu trauku ar dažādiem augļiem – latīniski lanx satura ‘pilna bļoda’. Vēlāk ar šo vārdu apzīmē romiešu dzejas žanru. Dažkārt šī dzejas žanra nosaukšanai tiek lietoti divi latviskojumi – satira un satīra.

Satīra mūsdienu izpratnē var būt dzejas žanrs, dzejolis vai trops. Kā trops satīra var daļēji pārklāties ar ironiju, humoru un sarkasmu. To var vērot gan literatūrā, teātrī, kino, runās, karikatūrās, it īpaši tādās karikatūrās, kas attēlo politiskus notikumus. Satīrai bieži raksturīgs tāds humors, kas izceļ kāda vājības un kļūdas, tātad tā ir aizskaroša, bet ne tik dzēlīga un aizvainojoša kā sarkasms. Visi četri uz izsmieklu balstītie tropi – humors, ironija, satīra un sarkasms – daļēji pārklājas un to robežu nošķiršana var būt subjektīva. Ir viegli nošķirt humoru no sarkasma, bet noteikt, kur beidzas ironija un kur sākas satīra, ir grūtāk, it īpaši tāpēc, ka dažādos avotos definīcijas atšķiras. Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte satīru apraksta vien kā romiešu dzejas žanru un kā dzejoli, kurā kritiski atainota kāda persona vai sabiedrības grupa. Parasti šādi dzejoļi ir klasicistiskā, romantiskā un reālistiskā tipa dzejā. Savukārt latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis satīru definē kā tropu un kā vienu no komikas galvenajām kategorijām. Satīra galvenokārt tiek pētīta ne tikai kā viens no tropiem, bet gan kā komiskā sastāvdaļa, piemēram, satīra televīzijas raidījumos. Latviešu dzejnieka un tulkotāja Eduarda Veidenbauma dzejolī “Kam velti dārgo laiku tērē” var saskatīt ne tikai sarkasmu, bet arī satīru:

"Kam velti dārgo laiku tērē

Un dzejām papīru tu smērē?

Sen beidzies liras laikmets svēts,

Pēc maizes tagad cilvēks brēc."

Tādēļ to var pieskaitīt satīriskajai dzejai, kurai sarkasms ir raksturīgs, kā uzsvēris V. Valeinis.