Sākotnēji sengrieķu valodā idioma apzīmēja kādu īpatnību, unikālu iezīmi un vēlāk stila īpatnību. Grieķu gramatiķis Apollonijs Diskols (Ἀπολλώνιος ὁ Δύσκολος) darbā “Par sintaksi” (Περὶ συντάξεως, 2. gs.) piemin homērisko idiomu (ἰδίωμα Ὁμηρικόν, idioma Homērikon) – sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposiem “Īliada” (Ἰλιάς, 9., 8. gs. p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 9., 8. gs. p. m. ē.) raksturīgas un grūti atdzejojamas vietas.

Idioma mūsdienu izpratnē daļēji sakrīt ar sengrieķu valodā pastāvošo nozīmi. Idioma ir unikāls kādai valodai raksturīgs vārdu savienojums, kura nozīme atšķiras no tā atsevišķo vārdu nozīmes, piemēram, “likt galvu ķīlā”. Bieži var dzirdēt idiomas, kas saistītas ar nāvi, piemēram, angļu valodā teikums I’ll be pushing up daisies long before it happens burtiski nozīmē ‘es stumšu uz augšu margrietiņas, pirms tas notiek’. Šajā idiomā nav nekāda sakara ar margrietiņām, jo to be pushing up daisies nozīmē būt mirušam. Tātad labāks tulkojums šādām teikumam būtu ‘es būšu zem zemes, pirms tas notiek’, kur ‘būt zem zemes’ ir idioma latviešu valodā un arī nozīmē būt mirušam. Idiomas daļēji pārklājas ar frazeoloģismiem – vārdu savienojumiem, kam ir vienota nozīme. Arī latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis idiomu iekļauj frazeoloģijā, norādot, ka tulkojumā tām jāpiemeklē satura un nozīmes ziņā līdzīgi ekvivalenti. Tas ir līdzīgi kā iepriekš sniegtajā piemērā. Gadījumos, kad tas nav iespējams, idiomas saturs jāataino bez frazeoloģisma. Idiomas nevajadzētu tulkot tieši, tad tās zaudē savu nozīmi. V. Valeinis norāda, ka idiomas, kas ir rakstnieku veidotas, var tikt lietotas ikdienas valodā. Pētījumi par idiomām var būt visdažādākie – idiomas kādā konkrētā valodā, piemēram, angļu, idiomas par kādu noteiktu jomu, piemēram, bailēm, idiomu apkopojumi, skaidrojumi, idiomas kā frazeoloģijas daļa un citi.