1856. gadā pēc draudzes skolas beigšanas A. Pumpurs kopā ar tēvu devās uz Lietuvu, kur palīdzēja vīndeģa darbā, bet pēc atgriešanās Lieljumpravas pagastā piedalījās klaušu darbu veikšanā tēvabrāļa saimniecībā. No 1858. gada A. Pumpurs strādāja par mērnieka puisi un vēlāk mērnieka palīgu Vidzemē (Rembatē, Taurupē, Ogres muižā, Cirstos, Leimaņos u. c.). Nozīmīgākais laiks pavadīts Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā no 1867. gada līdz 1872. gadam, kur izveidojās cieši kontakti ar vietējās inteliģences aprindām. No 1872. gada līdz 1874. gadam A. Pumpurs bija muižas pārvaldnieks un mežzinis Jumurdā. Piedaloties Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā 1873. gadā, A. Pumpurs iepazinās ar vienu no nacionālās kustības ideologiem Ati Kronvaldu, savukārt Lielvārdē satikās ar dzejnieku Ausekli (Miķeli Krogzemi). Dzīvodams Rīgā no 1874. gada līdz 1876. gadam, A. Pumpurs strādāja par pārvaldnieku uzņēmēja Riharda Tomsona rūpnīcā, un kopīgi ar Bernhardu Dīriķi atvēra grāmatu veikalu. 1876. gada augustā, ciezdams finansiālas grūtības, viņš aizbrauca uz Maskavu un septembrī tika uzņemts brīvprātīgo pulkā, kura mērķis bija sniegt atbalstu serbu spēkiem militārajā konfliktā ar Turciju. Rakstniekam tika uzticēti topogrāfa pienākumi, taču frontes līnijas tuvumā viņš nonāca, kad jau bija noslēgts pamiers, kam 1877. gada februārī sekoja miera līgums. Turpinot dienestu Krievijas armijā, A. Pumpurs 1880. gadā nokļuva Rīgā, un dienēja gan Latvijas, gan Igaunijas un Lietuvas teritorijā. 1890. gadā viņš tika paaugstināts štābkapteiņa pakāpē. 1896. gadā A. Pumpurs tika pārcelts dienestā uz Daugavpils mantu noliktavu (intendantūru), kas nodarbojās ar karaspēka apgādi. Šis periods saistījās ar daudziem tāliem braucieniem (Kaukāzā, Vidusāzijā, Krievijas Tālajos Austrumos, Ceilonā u. c.). 1901. gadā pēc atgriešanās no Ķīnas A. Pumpurs nopietni saslima, un 1902. gada jūlijā mira.