Nozīmīgi paraugi un autori Ramzesa II Lielais templis Abū Simbelā Ēģiptē (ap 1264. g. p. m.ē.) bija kā dievišķotā valdnieka glorifikācija, Senās Ēģiptes zelta laikmeta piemineklis, Partenons (Παρθενώνας) un Atēnas jaunavas (Παρθένος Ἀθηνᾶ) statuja (nav saglabājusies) iemiesoja gan cilvēciskās, gan dievišķās vērtības, gan Atēnu polisas slavu (447.–438. g. p. m. ē.). Imperatora Tita (Titus Caesar Vespasianus) triumfa arka Romā tika celta par godu uzvarai Jūdejas karā (81. gads), Senfuā baznīca Konkā, Francijā, kā kristīgās mocekles Svētās Ticības piemiņas celtne ar relikvāriju, kurā glabājās svēta galvaskausa daļa (12. gs. sākums); relikviju – ērkšķu kroņa un krusta daļas – glabātava bija Senšapelas baznīca Parīzē (1239–1243).
Sākot ar viduslaikiem, baznīcas aizvietoja mauzolejus un tajās apbedīja valdniekus un novietoja viņiem pieminekļus (Vestminsteras abatija Londonā, Sendenī abatija Parīzē un citas). Viens no pirmajiem valdnieka varu iemūžinošiem pieminekļiem viduslaikos ir Bambergas jātnieka (Der Bamberger Reiter) skulptūra Bambergas katedrālē (13. gs. pirmā puse). “Dāvida” statuja Florencē pauda demokrātiskās komūnas lepnumu, tās uzvaru pār tirāniju, Mediči (Medici) dzimtas godu un slavu (1501–1504, tēlnieks Mikelandželo, Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni).
Spožākais laicīgās varas – absolūtās monarhijas – glorifikācijas piemineklis ir Versaļas pils un parka komplekss Francijā, kas iemieso vēlmi radīt racionāli būvētas pasaules modeli ar Saules karali (Luiju XIV, Louis XIV) tās centrā (kompleksu sāka būvēt 1668; to uzsāka būvēt arhitekts Luī Levo, Louis Le Vau, un citi; pils dārza fasādi ir projektējis arhitekts Žils Arduēns-Mansārs, Jules Hardouin-Mansart).
Kristīgās baznīcas varenību iemūžināja ne tikai krāšņas un bagātīgi dekorētas baznīcas, bet arī galvenās personas – pāvesta kapa piemineklis, piemēram, Urbāna VIII (Urbano VIII) piemineklis Svētā Pētera baznīcā Romā (1642–1647, tēlnieks Džovanni Lorenco Bernīni, Giovanni Lorenzo Bernini), bet Četru upju strūklaka (Fontana dei Quattro Fiumi) Navona laukumā ar vitālajām upju alegoriju figūrām iemūžina pāvesta varu visā pasaulē (1651, Dž. L. Bernīni).
Apgaismības humānisma laikmeta personības iemūžināja tāpat kā valdniekus, piemēram, kapa piemineklis Īzakam Ņūtonam (Isaac Newton) Vestminsteras abatijā (1730, tēlnieks Maikls Rīsbraks, Michael Rysbrack, pēc Viljama Kenta, William Kent, zīmējuma). Šajā periodā tika iemūžināti arī ievērojami valdnieki, kā, piemēram, piemineklis Pēterim I (Петр I Алексе́евич, Петр Великий) Sanktpēterburgā (1766–1782, tēlnieks Etjēns Moriss Falkonē, Étienne Maurice Falconet).
Antīkā imperiālā pagātne iedvesmoja sava laika militārās uzvaras iemūžināt antikizētos pieminekļos, piemēram, Parīzē Vandomas kolonna (Colonne Vendôme) ar Napoleona I (Napoleone I Buonaparte) figūru kā Austerlicas kaujas piemiņas piemineklis (1806–1836, mākslinieki Vivāns Denons, Vivant Denon, Žaks Gonduēns, Jacques Gondoin, Žans Batists Lepērs, Jean-Batiste Lepere). Korintiešu ordera formās ir celta Horācija Nelsona (Horatio Nelson) kolonna, piemineklis uzvarai Trafalgaras jūras kaujā Londonas centrā (1840–1843, tēlnieks Viljams Reiltons, William Railton). Uzvaru Napoleona karos (britu, holandiešu un vācu karaspēka) iemūžina Vaterlo tilts Londonā (1817, 1942, Vaterlo tilta īpašnieku uzņēmums, The Company of Proprietors of The Waterloo Bridge).
19. gs. beigās parādījās tendence būvēt tam laikam ļoti lielus pieminekļus, piemēram, Tautu kaujas piemineklis (Völkerschlachtdenkmal) Leipcigā (1896–1913, arhitekts Bruno Šmics, Bruno Schmitz) vai karaļa Viktora Emanuela II (Vittorio Emanuele II) piemineklis (Tēvzemes altāris) Romā, kas iemūžina Itālijas nacionālās apvienošanās faktu (1885–1935, autors Džuzepe Sakoni, Giuseppe Sacconi).
19. un 20. gs. sakarā ar sabiedrības demokratizēšanos, vēstures zinātnes un nacionālo kultūru attīstību, kolonizāciju / dekolonizāciju / neokoloniālismu, diviem pasaules un daudziem lokāliem kariem, pasaules globalizāciju un daudziem citiem faktoriem pieminekļu skaits ir liels. 20. gs. pētnieki aktualizēja tēmu par “publiskā monumenta nāvi” gan modernisma kontekstā, gan tradicionālo vēstījumu ierobežotības dēļ.
20. gs. iemūžināšanai izmantoja tradicionālas un pat arhaiskas formas, piemēram, Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) mauzolejs Maskavā (1930, arhitekts Aleksejs Ščusevs, Алексей Викторович Щусев). Modernisma vidē tapa tāds oriģināls Pirmā pasaules kara piemineklis kā Ernsta Barlaha (Ernst Barlach) “Lidojošais eņģelis” (Schwebender Engel, 1927) Gistrovas baznīcā un “Sagrautā pilsēta” (De verwoeste stad), veltīta vācu aviācijas bombardētajai Roterdamai 1940. gadā (1951–1953, tēlnieks Osips Cadkins, Ossip Zadkine, un citi).
20. gs. otrās puses patosu, kas izpaudās straujā dzīves augšupejā Rietumos un iespējā iemiesot utopijas, iemūžināja Defansas arkā (Arc de la Defense, 1981, arhitekti Pols Andro, Paul Andreau, un Žans Pjērs Bifī, Jean Pierre Buffi) Francijā, kas ir atsauce uz klasicisma laikmeta arhitekta utopista Etjena Luī Bulē (Étienne-Louis Boullée) fantastiskajiem zīmējumiem (18. gs. beigas).
Kara tēmai veltītie pieminekļi bija aizvien aktuāli, piemēram, Vjetnamas kara veterānu memoriāls (Vietnam Veterans Memorial) Vašingtonā, Amerikas Savienotajās Valstīs (1982, arhitekte Meja Lina, May Lin, tēlnieks Frederiks Hārts, Frederick Hart). 20. gs. beigās, bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sabrukuma laikā, tika radīti vairāki oriģināli vēstures pieminekļi, kā, piemēram, Mihaila Šemjakina (Михаил Михайлович Шемякин) piemineklis totalitārisma režīma upuriem (1995) Sanktpēterburgā.