Rietumu tradīcijas nozīmē piemineklis iemūžina cilvēkiem būtiskas vērtības. Pieminekļu formālās izpausmes ir daudzveidīgas, tie nav tikai skulpturāli pieminekļi (kā, piemēram, monumentālajā tēlniecībā), to atrašanās vieta galvenokārt ir atklāta pilsētas telpa, bet var būt arī dabas vide. Pieminekļa sākotnējā funkcija var nesakrist ar vēlāko tā interpretāciju, objekts var kļūt par konkrētās kultūras pieminekli (piemēram, Senās Ēģiptes templis bija rituālu veikšanas vieta, vēlāk – piemineklis Senās Ēģiptes kultūrai).

Dabas piemineklis ir kāda īpaša vieta (akmens, koks un citi), kas atšķiras ar savu senumu, lielumu, unikalitāti. Senajās kultūrās dabas pieminekļiem varēja būt sakrāla nozīme. Vārdu “piemineklis” reizēm lieto netiešā nozīmē, piemēram, cilvēka darbs kā viņa dzīves piemineklis.

Pieminekļu attīstības sākumi saistāmi ar Seno Austrumu valdnieku varas un dievišķuma glorifikāciju. Piemineklis kā valdnieka varas simboliska izpausme un nosacīta viņa personas klātbūtne parādījās antīkajā Romā, tad viduslaikos, bet jo īpaši aktuāla tā bija monarhiju centralizēšanās laikā 17.–18. gs., savu aktualitāti tā saglabāja līdz 19. gs. beigām. 20. gs. totalitārajos režīmos (dažās zemēs līdz mūsdienām) pagātnes (vai tagadnes) vadoņu kulta rezultātā tapa milzums skulpturālu pieminekļu ar ideoloģisku, vadoni sakralizējošu nozīmi, reizēm patētisku emocionālo ekspresiju. Piemineklis iemieso dažāda veida valstisko struktūru (polisas, impērijas, demokrātiskās komūnas, absolūtās monarhijas un citu) vērtības. Viduslaikos baznīca kā piemineklis iemiesoja kristīgās ticības un svēto (Dievmātes un citu) piemiņu, taču valdnieks bija ne tikai varas nesējs, bet arī kristietības līderis cīņā ar pagānismu. Aristokrātu un augstākās garīdzniecības slavu iemiesoja arī viņu kapa pieminekļi.

Sabiedrības demokratizācijas apstākļos dažādos pieminekļu veidos tika iemūžināti radošo personību sasniegumi, kā arī attīstījās individuālo kapa pieminekļu darināšana.

Senās Ēģiptes laikā aizsākās arī pretējs process – vēsturiskās atmiņas dzēšana, likvidējot valdnieku pieminekļus. Negatīvo attieksmi pret varas nesēju (ne tikai) sociālo pārmaiņu vai politisko konfliktu laikā pauda, likvidējot viņu pieminekļus, izdzēšot viņu vārdus no uzrakstiem un kultūras pieminekļiem publiskā telpā. Atsevišķos gadījumos notika gāztā pieminekļa atjaunošana. Pieminekļa atrašanās sociāli politisko kolīziju krustpunktā mūsdienās padara problemātisku pašu tradicionālā pieminekļa praksi kā tādu, tomēr tie joprojām tiek darināti.

Īpaša, formāli ļoti dažāda, skaita ziņā ļoti liela pieminekļu grupa ir saistīta ar karu piemiņas iemūžināšanu – tie ir uzvaras triumfa monumenti, sēru un zaudējuma pieminekļi, militārā aprīkojuma eksponēšana uz postamenta publiskajā telpā un liels daudzums militāro kapsētu, parasti ar pieminekļiem. Kara pieminekļi (izņemot kapsētas) ir problemātiskākā pieminekļu tematiskā grupa, kurā fokusējas ar mainīgo karu interpretāciju saistītās sociālās aktivitātēs. Pieminekļi ir ideoloģisks instruments, veids, kā paust cieņu, pateicību un nožēlu. Mainoties kara interpretācijai, sabiedrībai nākas piedzīvot nemierus, pieminekļu bojāšanu, pārvietošanu un iznīcināšanu. Kara pieminekļi faktiski ir veids, kā ar kultūras simboliem racionalizēt cilvēkā esošo agresijas instinktu citam pret citu. Neatkarīgi no interpretācijas visi kara pieminekļi ir mēģinājums saprast bezjēdzīgo kara būtību. Kara pieminekļi ir ambivalenta un daudzpusīgi izprotama pieminekļu tematiskā grupa.

Mākslā un arhitektūrā, attīstoties modernismam, figurālie publiskie pieminekļi (ar izņēmumiem) šīs daudzveidīgās stilistiskās tendences ietvaros netika darināti. Tomēr iemūžināšanas tradīcija pastāvēja, tā varēja izpausties, nosaucot sabiedrisku ēku nozīmīgas personības vārdā, kā arī tādu mākslinieku darbībā, kuri strādā tradicionālajā figurālisma tēlniecībā, izmantojot dažādus materiālus un tehnikas.

Pieminekļu tipi ir formāli daudzveidīgi: obelisks, stēla, templis, piramīda, mauzolejs, triumfa arka un triumfa kolonna, baznīca, relikvārijs, krusts, kapa piemineklis, tilts, kapliča, pils un parka ansamblis, strūklakas un skulptūru komplekss, skulptūras – vienfigūras, vairākfigūru, portretiska, jātnieka, reizēm interjera skulptūra sabiedriskā ēkā, piemineklis ar dominējošu arhitektonisko daļu, utopiskie, nerealizējamie pieminekļi, kas pastāv grafiskā formā,  regulāras un neregulāras formas akmens plāksnes, dabiski akmeņi un citi.

Pieminekļa uzbūve ir atkarīga no sava laika tehnikas un materiālu pieejamības. Senākie ir matemātiski precīzi aprēķinātie akmens bluķu krāvumi, vēlāk mūrēšanas paņēmieni, betona tehnika, akmens pārseguma konstrukcijas, rokas instrumenti akmens apdarei, metāla liešanas un apstrādes paņēmienu attīstība un citi. Ar laiku ieviesās tehnisko līdzekļu risinājumi, materiālu eksports un imports; mūsdienu pieminekļiem ir raksturīgs dažādu materiālu un konstrukciju izmantojums.

Pieminekļi ir sabiedriski nozīmīga kultūras izpausme, kuras saturs atkarīgs no vērtētāja skatapunkta. Pieminekļi piesātina publisko telpu ar dažāda satura stāstiem – par seno kultūru varenību un skaistumu, vēsturisko valdnieku un karavadoņu lieliskumu un impozantumu, pagātnes kauju diženo vērienu un traģiku, papildinot un bagātinot izglītībā gūtās vēstures zināšanas.

Mūsdienās nozīme ir pieminekļu pārvērtēšanai, pagātnes pieminekļiem piemērojot mūsdienu kritērijus, bieži vienpusīgi. Pieminekļi apliecina vēsturisko, nacionālo identitāti, ko stiprina arī pie pieminekļiem veiktie rituāli. Pieminekļu celšana mēdz izraisīt plašas sabiedrības interesi un iesaistīšanos, to atklāšana bija svētki, kas veicināja sabiedrības konsolidāciju.

Ramzesa II Lielais templis Abū Simbelā Ēģiptē (ap 1264. g. p. m.ē.) bija kā dievišķotā valdnieka glorifikācija, Senās Ēģiptes zelta laikmeta piemineklis, Partenons (Παρθενώνας) un Atēnas jaunavas (Παρθένος Ἀθηνᾶ) statuja (nav saglabājusies) iemiesoja gan cilvēciskās, gan dievišķās vērtības, gan Atēnu polisas slavu (447.–438. g. p. m. ē.). Imperatora Tita (Titus Caesar Vespasianus) triumfa arka Romā tika celta par godu uzvarai Jūdejas karā (81. gads), Senfuā baznīca Konkā, Francijā, kā kristīgās mocekles Svētās Ticības piemiņas celtne ar relikvāriju, kurā glabājās svēta galvaskausa daļa (12. gs. sākums); relikviju – ērkšķu kroņa un krusta daļas – glabātava bija Senšapelas baznīca Parīzē (1239–1243).

Sākot ar viduslaikiem, baznīcas aizvietoja mauzolejus un tajās apbedīja valdniekus un novietoja viņiem pieminekļus (Vestminsteras abatija Londonā, Sendenī abatija Parīzē un citas). Viens no pirmajiem valdnieka varu iemūžinošiem pieminekļiem viduslaikos ir Bambergas jātnieka (Der Bamberger Reiter) skulptūra Bambergas katedrālē (13. gs. pirmā puse). “Dāvida” statuja Florencē pauda demokrātiskās komūnas lepnumu, tās uzvaru pār tirāniju, Mediči (Medici) dzimtas godu un slavu (1501–1504, tēlnieks Mikelandželo, Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni).

Spožākais laicīgās varas – absolūtās monarhijas – glorifikācijas piemineklis ir Versaļas pils un parka komplekss Francijā, kas iemieso vēlmi radīt racionāli būvētas pasaules modeli ar Saules karali (Luiju XIV, Louis XIV) tās centrā (kompleksu sāka būvēt 1668; to uzsāka būvēt arhitekts Luī Levo, Louis Le Vau, un citi; pils dārza fasādi ir projektējis arhitekts Žils Arduēns-Mansārs, Jules Hardouin-Mansart).

Kristīgās baznīcas varenību iemūžināja ne tikai krāšņas un bagātīgi dekorētas baznīcas, bet arī galvenās personas – pāvesta kapa piemineklis, piemēram, Urbāna VIII (Urbano VIII) piemineklis Svētā Pētera baznīcā Romā (1642–1647, tēlnieks Džovanni Lorenco Bernīni, Giovanni Lorenzo Bernini), bet Četru upju strūklaka (Fontana dei Quattro Fiumi) Navona laukumā ar vitālajām upju alegoriju figūrām iemūžina pāvesta varu visā pasaulē (1651, Dž. L. Bernīni). 

Apgaismības humānisma laikmeta personības iemūžināja tāpat kā valdniekus, piemēram, kapa piemineklis Īzakam Ņūtonam (Isaac Newton) Vestminsteras abatijā (1730, tēlnieks Maikls Rīsbraks, Michael Rysbrack, pēc Viljama Kenta, William Kent, zīmējuma). Šajā periodā tika iemūžināti arī ievērojami valdnieki, kā, piemēram, piemineklis Pēterim I (Петр I Алексе́евич, Петр Великий) Sanktpēterburgā (1766–1782, tēlnieks Etjēns Moriss Falkonē, Étienne Maurice Falconet).

Antīkā imperiālā pagātne iedvesmoja sava laika militārās uzvaras iemūžināt antikizētos pieminekļos, piemēram, Parīzē Vandomas kolonna (Colonne Vendôme) ar Napoleona I (Napoleone I Buonaparte) figūru kā Austerlicas kaujas piemiņas piemineklis (1806–1836, mākslinieki Vivāns Denons, Vivant Denon, Žaks Gonduēns, Jacques Gondoin, Žans Batists Lepērs, Jean-Batiste Lepere). Korintiešu ordera formās ir celta Horācija Nelsona (Horatio Nelson) kolonna, piemineklis uzvarai Trafalgaras jūras kaujā Londonas centrā (1840–1843, tēlnieks Viljams Reiltons, William Railton). Uzvaru Napoleona karos (britu, holandiešu un vācu karaspēka) iemūžina Vaterlo tilts Londonā (1817, 1942, Vaterlo tilta īpašnieku uzņēmums, The Company of Proprietors of The Waterloo Bridge).

19. gs. beigās parādījās tendence būvēt tam laikam ļoti lielus pieminekļus, piemēram, Tautu kaujas piemineklis (Völkerschlachtdenkmal) Leipcigā (1896–1913, arhitekts Bruno Šmics, Bruno Schmitz) vai karaļa Viktora Emanuela II (Vittorio Emanuele II) piemineklis (Tēvzemes altāris) Romā, kas iemūžina Itālijas nacionālās apvienošanās faktu (1885–1935, autors Džuzepe Sakoni, Giuseppe Sacconi).

19. un 20. gs. sakarā ar sabiedrības demokratizēšanos, vēstures zinātnes un nacionālo kultūru attīstību, kolonizāciju / dekolonizāciju / neokoloniālismu, diviem pasaules un daudziem lokāliem kariem, pasaules globalizāciju un daudziem citiem faktoriem pieminekļu skaits ir liels. 20. gs. pētnieki aktualizēja tēmu par “publiskā monumenta nāvi” gan modernisma kontekstā, gan tradicionālo vēstījumu ierobežotības dēļ.

20. gs. iemūžināšanai izmantoja tradicionālas un pat arhaiskas formas, piemēram, Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) mauzolejs Maskavā (1930, arhitekts Aleksejs Ščusevs, Алексей Викторович Щусев). Modernisma vidē tapa tāds oriģināls Pirmā pasaules kara piemineklis kā Ernsta Barlaha  (Ernst Barlach) “Lidojošais eņģelis” (Schwebender Engel, 1927) Gistrovas baznīcā un “Sagrautā pilsēta” (De verwoeste stad), veltīta vācu aviācijas bombardētajai Roterdamai 1940. gadā (1951–1953, tēlnieks Osips Cadkins, Ossip Zadkine, un citi).

20. gs. otrās puses patosu, kas izpaudās straujā dzīves augšupejā Rietumos un iespējā iemiesot utopijas, iemūžināja Defansas arkā (Arc de la Defense, 1981, arhitekti Pols Andro, Paul Andreau, un Žans Pjērs Bifī, Jean Pierre Buffi) Francijā, kas ir atsauce uz klasicisma laikmeta arhitekta utopista Etjena Luī Bulē (Étienne-Louis Boullée) fantastiskajiem zīmējumiem (18. gs. beigas).

Kara tēmai veltītie pieminekļi bija aizvien aktuāli, piemēram, Vjetnamas kara veterānu memoriāls (Vietnam Veterans Memorial) Vašingtonā, Amerikas Savienotajās Valstīs (1982, arhitekte Meja Lina, May Lin, tēlnieks Frederiks Hārts, Frederick Hart). 20. gs. beigās, bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības  sabrukuma laikā, tika radīti vairāki oriģināli vēstures pieminekļi, kā, piemēram, Mihaila Šemjakina (Михаил Михайлович Шемякин) piemineklis totalitārisma režīma upuriem (1995) Sanktpēterburgā.

Daudzi pasaules vēstures pieminekļi ir guvuši atspoguļojumu glezniecībā un grafikā, tie ir tikuši fotografēti, filmēti, kalpojuši kā ilustrācija vēstures tekstiem, reizēm kā darbības vieta spēlfilmā, kā, piemēram, “Vaterlo tilts”  (Waterloo Bridge, 1940, režiors Mērvins Lerojs, Mervyn LeRoy).