Lielie kapi Rīgā ir nozīmīgs vēsturisks piemineklis – kapi kuros apbedīti daudzi sava laika ievērojami sabiedriskie darbinieki, Rīgas Latviešu biedrības dibinātāji, uzņēmēji, mākslinieki, politiķi. Ar nosaukumu “Lielie kapi” mūsdienās apzīmē trīs vēsturisko Rīgas kapsētu – Svētā Jēkaba, Pokrova, kā arī Pilsētas un priekšpilsētu draudžu kapsētas – teritorijas, kas, pakāpeniski paplašinoties, saplūda vienotā teritorijā. Vēsturiski nosaukums “Lielie kapi” attiecās tikai uz Pilsētas un priekšpilsētas draudžu kapsētu Klusajā ielā. Padomju okupācijas laikā kapsētas tika apzināti postītas, dēvējot to par Memoriālā parka izveidi.

Lai arī mūsdienās lieto nosaukumu “Lielie kapi Rīgā”, vēsturiski katrai no trim kapsētām bija savs nosaukums – Svētā Jēkaba luterāņu draudzes kapsēta jeb Jēkaba kapi (vācu Jakobifriedhof, arī St. Jakobi – Kirchhof in Riga). Pareizticīgo krievu kapsēta sākotnēji dēvēta par Garnizona kapiem (vācu Garnison Begrabnis) jeb Krievu kapiem (vācu Russischer Kirchhof), bet kopš 1879. gada 9. septembra – par Pokrova kapiem (krievu Покровское кладбище). Pilsētas un priekšpilsētas draudžu kapsētu dēvēja par “Pilsētas kapiem” (vācu Stadfriedhof), 20. gs. kapsēta īslaicīgi tika dēvēta arī par Māras kapiem. Kapsētām saplūstot, tās sāka dēvēt par Lielajiem kapiem, bet kopš 1913. gada – arī par Vecajiem kapiem. Padomju okupācijas laikā notika kapsētu plānveida postīšana, to oficiāli sāka dēvēt par Memoriālo parku, taču līdz ar neatkarības atjaunošanu, kapsēta atkal tiek saukta par Lielajiem kapiem.

Līdz 1773. gadam Rīgā turīgākie pilsoņi vai to apvienības iepirka kapavietas baznīcu iekštelpās – velvēs baznīcu pagrabos, bet trūcīgākie tika apglabāti kapsētās pie baznīcām vai ārpilsētā. Kapsētas bija pārblīvētas, bet sanitāros apstākļus pilsētā pasliktināja arī plūdi, kuru laikā baznīcu velvju līķu kambari applūda, veicinot slimību izplatīšanos. Līdz ar Reformāciju Eiropā pārtrauca apbedījumus baznīcās un iekšpilsētu kapsētās, ierādot jaunas apbedījuma vietas ārpus pilsētu mūriem. Sanitāru apsvērumu dēļ, cīnoties ar mēri Maskavā, ar 1771. gada 24. decembra senāta ukazu aizsāka visaptverošu Krievijas Impērijas kapsētu reformu, turpmāk visā Krievijā mirušos aizliedzot apbedīt baznīcās, kā arī ap tām. 1772. gada 19. decembrī tika izdots senāta ukazs “Par kapsētu dibināšanu Viborgas un Baltijas guberņās”, kas 1773. gada 23. februārī sasniedza Rīgu ar norādījumu, ka kapsētas ierādāmas klajā vietā ārpus pilsētas, vismaz 640 metru attālumā aiz tālākajām pilsētas būvēm un tās nožogojamas ar žogu. Ar ģenerālgubernatora Georga (Džordža) fon Brauna (Georg von Browne) rīkojumu līdz maija beigām visas līdzšinējās kapličas baznīcās to īpašniekiem aizmūrējamas, vienalga, vai tās atrastos zem zemes vai virs grīdas, un radušies izdevumi jāsedz no pašu līdzekļiem.

Jauno kapsētu vajadzībām Rīgas rāte 1773. gada pavasarī 800 metru attālumā no pilsētas palisādes žoga aiz Raunas vārtiem ierādīja plašu laukumu smilšu klajumā. Vistuvāk pilsētai atradās Jēkaba draudzes kapi (7589,4 m²). Blakus tiem vietu ierādīja pareizticīgajiem (Pokrova kapi; 20 748 m²), bet luterāņu draudzēm apmēram 267 m tālāk uz kara hospitāļa pusi tika ierādīti t. s. Pilsētas jeb Lielie kapi (27 755 m²; no tiem Doma un Pētera draudzei – 11 402,3 m², Reformātu draudzei – 2020,2 m², Ģertrūdes draudzei – 5669,3 m², Jēzus draudzei – 4850,3 m², bet Jāņa draudzei – 3812,9 m². Kapsētas iekārtoja divu mēnešu laikā, un kā pirmo 1773. gada 7. maijā iesvētīja un lietošanai nodeva Pilsētas kapsētu.

Sākotnēji mirušos apbedīja izraktās un izmūrētās kapu bedrēs, ko pārsedza ar akmens plāksnēm vai zemes uzbērumu. Mirušos apglabāja bez noteiktas kārtības, kapu kopiņas atradās dažādās kapsētas vietās, – katrs izmeklēja kapavietu pēc savas patikas. Turīgākās ģimenes un dažas organizācijas uzcēla īpašas kapličas, cenšoties panākt līdzīgus apstākļus kā apbedījumiem baznīcās. Kā pirmais 1773. gada 7. maija zemē tika guldīts Svētā Pētera draudzes loceklis Eregots Benjamins Kolbergs (Eregott Benjamin Collberg).

Lai nebūtu jābūvē izvadīšanas kapličas, 1773. gada 24. aprīlī Rīgas rāte apstiprināja noteikumus par mirušo izvadīšanu, ļaujot atvadīties tikai baznīcā. Pēc jauno apbedīšanas noteikumu pieņemšanas 1775. gada 6. februārī, kas atļāva bēru ceremonijās kapsētā piedalīties tuviniekiem, Svētās Ģertrūdes sektorā tapa mūra astoņstūra kapliča, bet pie Rindu kapličām – Svētā Pētera un Doma draudzes koka kapliča. 1773. gadā tika uzsākta arī t. s. Rindu kapliču celtniecība gar kapsētas žogu.

1822. gada decembrī pilsētas mērnieks Georgs Rinks (Georg Rinck) sastādīja Lielo kapu plānu “Pēterburgas priekšpilsētā esošo vācu apbedījumu karte” (Charte von denen in der Petersburger Vorstadt belegenen Deutschen Begräbnisz Plätzen). Pirmo kapsētas paplašināšanu 1825. gadā vadīja no Lībekas uz Rīgu atbraukušais dārznieks un botāniķis Johans Hermans Cigra (Johann Hermann Zigra), kurš 1823. gadā izstrādāja Lielo kapu plānojumu, paredzot tos pārvērst par skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košumkrūmiem.Kapsētas teritoriju dubultoja, uzsāka Miera ielas bruģēšanu un labiekārtošanu. Kapsētu sadalīja ar taisniem galvenajiem un šaurākiem šķērsceliņiem taisnstūru laukumos. Katru laukumu ieskāva aptuveni metru plats zālājs, paredzot tos apbedījumiem bez lieliem pieminekļiem, lai neaizsegtu skatu un vienmēr būtu pārredzams kapsētas plānojums. Kapavietām bija jābūt kā puķu dobēm pa divi rindā ar viena metra atstarpi vienai no otras. Laukumus gar kapsētas žogu un abās pusēs galvenajiem ceļiem paredzēja apbedījumiem ar kapakmeņiem, urnām un cita veida pieminekļiem. Kapsētu paplašināja arī 1850., 1869., 1876.–1878. un 1887. gadā. 20. gs. sākumā prognozēja, ka aptuveni 50 gadu laikā kapsēta būs pārpildīta. Kapsētai plānoja pievienot kādreizējo Kalna Širbes zemnieku saimniecības teritoriju (starp Kluso un Klijānu ielu), taču tas nenotika, jo tika uzsākta Meža kapu ierīkošana.

Pēc arhitekta Johana Daniela Felsko (Johann Daniel Felsko) projekta 1861.–1862. gadā uzbūvēja jaunu izvadīšanas kapelu. 1883. gada 15. novembrī notika kapsētas administratīvās pārvaldes reforma – kapelas un apvienotās Svētā Pētera, Doma un Svētā Jāņa baznīcas kapsētu pārvaldi nodeva kapsētas komisijai ar savu atsevišķo kasi, kurā iecēla pa vienam delegātam no trim baznīcas pārvaldēm. Ar Reformātu, Svētās Ģertrūdes un Jēzus baznīcas administrāciju piekrišanu 1891. gada 14. martā nolēma kapliču pārbūvēt saskaņā ar arhitekta Karla Neiburgera (Carl Neuburger) izstrādāto plānu. Darbus pabeidza 1892. gada janvārī. Līdz Otrajam pasaules karam te notika arī dievkalpojumi. Kapela padomju okupācijas laikā tika izpostīta, bet, pateicoties ziedotājiem, atjaunota (arhitektes – Tamāra Agriņa un Māra Zeibārte, interjera priekšmeti 2000. gadā pēc Marinas Levinas projekta tika gatavoti kā diplomdarbs Rīgas Amatniecības vidusskolā (tagad Rīgas Mākslas un mediju tehnikums) mākslinieces Maijas Avotas vadībā). Pirmais dievkalpojums drupās zem klajas debess notika 1990. gada 4. jūnijā, un to vadīja mācītājs Guntis Kalme. Te darbojas Rīgas Augšāmcelšanās evaņģēliski luteriskā draudze. 2001. gada 10. jūnijā baznīcas fasādes pusē tika izveidota piemiņas vieta deportācijās bojā gājušajiem (arhitekte Tamāra Agriņa, mākslinieks Jānis Valeiko).

Padomju okupācijas laikā Lielo kapu teritoriju nodeva Rīgas pilsētas izpildkomitejas komunālās saimniecības iestādes Labiekārtošanas pārvaldei. 1953. gadā pieņēma lēmumu par Memoriālā parka izveidošanu, paredzot Lielo kapu slēgšanu. 50. gadu sākumā piešķīra valsts budžeta līdzekļus dažu kapliču saglabāšanai Lielajos kapos. 1957. gadā pieņēma lēmumu par kapsētas slēgšanu, bet 1959. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Ministru padomes apstiprinātajā valsts aizsargājamo vēstures un mākslas pieminekļu sarakstā bez Pokrova kapsētā izveidotajiem kritušo padomju karavīru brāļu kapiem iekļāva arī Lielajos kapos apbedīto sešu vēsturisko personu (Jāņa Asara, Krišjāņa Barona, Friča Brīvzemnieka, Andreja Pumpura, Krišjāņa Valdemāra un Johana Kristofa Broces, Johann Christoph Brotze) kapavietas. 1967. gadā Lielo kapu ansamblis ieguva valsts aizsargājamā arhitektūras pieminekļa statusu, bet 1969. gada 23. aprīlī Rīgas pilsētas izpildkomiteja pieņēma lēmumu veidot Memoriālo parku.

1967. gadā arhitekta Edgara Slavieša vadībā izstrādāja Memoriālā parka perspektīvā plānojuma projektu, ko paredzēja pabeigt līdz 1985. gadam, saglabājot tikai piederīgo apkoptās kapavietas. Plānoja izveidot “pieminekļu muzeju” Lielo kapu senākajā daļā, pārvietojot uz turieni vērtīgākos pieminekļus no visas kapsētas. 1969.–1970. gadā cauri kapsētai izbūvēja Senču ielas pagarinājumu, nolīdzinot ielas trasē esošās kapavietas un veicot daļēju mirušo pārapbedīšanu Pokrova kapos. 1970.–1973. gadā E. Slavieša vadībā daļa apbedījumu plākšņu, kas ir uzskatāmas par senākajiem apbedījumu pieminekļiem Lielajos kapos, tika iemūrētas Rindu kapličas fasādes aizmugurē. Ap 1972.–1974. gadu Lielo kapu pieminekļu iznīcināšana ieguva industriālus mērogus. To īpaši plaši un regulāri realizēja uzņēmums “Granīts” un kombināts “Māksla”. Pieminekļu demontāža un pārstrāde notika ar toreizējā Rīgas Sadzīves pakalpojumu kombināta vadības akceptu.

1975. gadā Latvijas PSR Kultūras ministrijā apstiprināja Memoriālajā parkā saglabājamo 114 vēstures pieminekļu (ievērojamu personu apbedījuma vietu) un 195 “mākslinieciski vērtīgu objektu ar republikas un vietējo nozīmi” sarakstus, ko sastādīja vēsturnieka Rūdolfa Šīranta un mākslas zinātnieka Imanta Lancmaņa vadībā. Dažus kapu iežogojumu fragmentus izlietoja barjeru ierīkošanai pilsētvidē, t. sk. 13. janvāra ielā Rīgā (demontēti 2023. gadā).

1979. gadā uzsāka Lielo kapu labiekārtošanu, daļēji izmantojot projektēšanas institūta “Komunālprojekts” arhitektes Karīnas Daujates 1977. gadā izstrādāto projektu (tā pirmo kārtu paredzēja pabeigt līdz 1983. gadam). 1980. gada janvārī Latvijas PSR Kultūras ministrija atzina, ka šis projekts izstrādāts nepilnīgi un pavirši, no pieminekļu aizsardzības viedokļa konstatētas nopietnas kļūdas.

1982. gadā Latvijas PSR Ministru padome teritoriju nodeva Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībai (LDPAB), lai ierīkotu labiekārtotu pilsētas Memoriālo dabas parku, atļaujot uzbūvēt mācību metodisko un laboratorijas darbu korpusu valsts aizsargājamo augu oranžērijas ierīkošanai, paredzot mākslīgās upītes un dīķu izrakšanu kapu teritorijā. 1982. gadā Latvijas Valsts pilsētu celtniecības un projektēšanas institūtā tika organizēts slēgts konkurss par LDPAB mācību un laboratoriju ēkas projektu, ko daļa arhitektu boikotēja. Žūrija visatzinīgāk novērtēja Andra Kronberga, Edgara Treimaņa un Pētera Venckoviča projektu – izvietot visu jaunbūvi uz balstu konstrukcijām, krietni augstu virs zemes. Tā realizāciju novērsa 1985. gada 18. jūnija Latvijas PSR Ministru padomes lēmums, ar kuru Memoriālā parka labiekārtošanu uzdeva Rīgas pilsētas izpildkomitejai un “Komunālprojektam”, LDPAB atvēlot veikt tikai šo darbu sabiedriskās kontroles funkcijas.

Gatavojoties K. Barona 150 gadu jubilejas atzīmēšanai 1985. gadā, padomju okupācijas laikam raksturīgajā kampaņas veidā tika organizēta viņa kapavietas sakopšana un pieminekļa uzstādīšana, kas simboliski aizsāka Lielo kapu atdzimšanu, taču kapsētu turpināja postīt krāsaino metālu zagļi, laupot metāla krustus, ķēdes un vērtīgākās pieminekļu detaļas. 1993. gada 11. aprīlī naktī vienu no zagļiem nošāva zemessargs. Tika nozagta arī Georga Šveinfurta (Georg Schweinfurth) dzimtas kapa pieminekļa atjaunotā majestātiskā sfinska (tās oriģinālu nolaupīja jau 60. gadu beigās, bet kopiju atrada sazāģētu krāsaino metālu uzpirkšanas punktā). Zaga pat kapeņu metāla jumtus.

Nogāzto pieminekļu pacelšanu organizēja kapsētas atjaunošanas un sakopšanas entuziasti, jauno piemiņas vietu izveidi finansēja Rīgas dome, privātie mecenāti un apglabāto dzimtu piederīgie. Rīgas Tehniskā universitāte aprūpē bijušo rektoru un ievērojamāko mācībspēku kapavietas. Latviešu žurnālistikas pamatlicēja Āronu Matīsa pieminekli 1999. gadā atjaunoja laikraksts “Latvijas Vēstnesis”. 2001. gadā par Rīgas pilsētas līdzekļiem uzstādīja pieminekļus bijušo pilsētas galvu Ludviga Vilhelma Kerkoviusa (Ludwig Wilhelm Kerkovius) un Džordža Armitsteda (George Armitstead) kapam, atjaunoja arhitekta Reinholda Georga Šmēlinga (Reinhold Georg Schmaeling) un Marijas Evelīnas fon Tīzenhauzenas (baronin Marie Eveline von Tiesenhausen) kapuvietas, bet Ministru kabinets atjaunoja pieminekli Vensku Edvartam (Edvartam Skujeniekam), Luīzei Skujeniecei un viņu dēlam Marģeram Skujeniekam. Uzstādīta piemiņas plāksne 1919. gadā Pētera Stučkas vadītās Padomju Latvijas valdības terora laikā nomocītajiem mācītājiem, piemineklis rātskunga Frīdriha Vilhelma Brederlo (Friedrich Wilhelm Brederlo) dzimtai. 2002. gadā līdzās K. Valdemāra kapam atklāja piemiņas zīmi jaunlatviešu darbiniekiem, kuru kapavietas nav saglabājušās. 2004. gada jūnijā mākslinieks Aigars Bikše Lielajos kapos izveidoja mitoloģisku multimediālu pieminekli “Zemes mātes birojs”, ko drīz izdemolēja un pēc dažiem gadiem likvidēja. Uzņēmējs Juris Savickis atjaunoja un uzstādīja pieminekļus Frīdriham Canderam (Friedrich Zander) un ķīmiķiem Valdemāram Fišeram (Waldemar Fischer), Eiženam Ostvaldam (Eugen Ostwald) un Vilhelmam Ostvaldam (Wilhelm Ostwald). 2022. gadā vēsturiskajā kapavietā Čārlijs Madauss (Charlie Maddaus) uzstādīja piemiņas stēlu gleznotājam un skolotājam Johanam Karlam Ludvigam Madausam (Johann Karl Ludwig Maddaus). Pēc I. Lancmaņa ierosmes Rīgas dome 2023. gadā restaurēja Annas Ģertrūdes Vērmanes (Anna Gertrud Wöhrmann) dzimtas kapu.

Netālu no Mazās Klijānu ielas bija Vācijas armijas kapi, kuros apbedīja vācu karavīrus, kas miruši Otrajā pasaules karā, atrodoties padomju armijas gūstā. Padomju okupācijas laikā šie brāļu kapi netika kopti, bet pēc neatkarības atjaunošanas ar Vācijas valdības atbalstu šeit uzstādīja piemiņas krustus ar bronzas plāksnītēm, kuras visai ātri nozaga. Vācijas valdība finansēja akmens krustu uzstādīšanu, 2012. gada septembrī karavīrus pārapbedīja Piņķos, Beberbeķu kapsētā, bet Lielo kapu teritorijā uzstādīja piemiņas zīmi.

2016. gada 11. oktobrī Rīgas dome atbalstīja 3,6 kilometrus garas Skanstes tramvaja līnijas projektēšanas sākšanu, paredzot, ka tā šķērsos Lielo kapu teritoriju. Sabiedrības protestu rezultātā to izdevās novērst.

2000. gadā Lielo kapu īpašumtiesības atjaunoja Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, kas tā arī nespēja rast veidu, kā uzturēt kapsētu. Kopš 2017. gada 21. aprīļa kapsēta ir Rīgas pilsētas īpašums, ko apsaimnieko Rīgas pieminekļu aģentūra un pašvaldības uzņēmums “Rīgas meži”, kā arī apbedīto radi un “Lielo kapu draugi”. 2021.–2022. gadā Rīgas pieminekļu aģentūra izstrādāja Lielo kapu koncepciju, bet 2023. gadā izsludināja starptautisku Lielo kapu metu konkursu, kura mērķis ir Lielo kapu saglabāšana un attīstība.