A. Eglītis atzinis, ka ir patriotisks dzejnieks, un uzskatīja, ka bez patriotisma Latvijas nākotne nav iespējama. Dzejnieks veidojies kopā ar savu laiku, no maiga, jūsmīga liriķa – skaistuma, dabas, mīlestības apdziedātāja – kļūdams par tautas brīvības alku un ciešanu izteicēju. A. Eglītis pieder pie brīvās, neatkarīgās Latvijas paaudzes, kas bija līdzdalīga savas valsts tapšanā.
A. Eglīša literārais devums ir bagātīgs. 1934. gadā iznāca pirmais dzejas krājums “Kristus un mīla”. Tas bija jauna liriķa meklējumu ceļš, kritika to nenovērtēja, savukārt krājumi “Zelta vālodze” un “Varavīksna” (abi 1939. gadā) apliecināja, ka latviešu dzejā ir ienācis jauns, spilgts dzejnieks. Formā un saturā krājumi veido tādu kā diptihu. Krājums “Zelta vālodze” iezīmē A. Eglīša dzejai raksturīgās iezīmes – neparastu dabiskumu, raiti ritošus un skanīgus pantus. Tā ir liecība harmoniskai pasaules, cilvēka un dabas saplūsmei un personifikācijai, dabas varenībai, skaistuma ideāliem un tieksmei pēc tiem. Šie krājumi iezīmēja dzejnieka ticību: pasaulē viss notiek pēc Dieva likumiem.
Dzejā parādās dramatisms un cilvēku likteņu traģisms, ko iezīmēja 1940. gads (padomju okupācija), Otrais pasaules karš, vācu okupācija un trimda. Krājuma “Nīcība” (1942) pamatnoskaņa simboliski ierakstīta nosaukumā, cilvēka, laika un laikmeta attiecībās, spriegākas kļūst indivīda jūtas un iekšējā pasaule, asāka nāves nenovēršamības apjauta. Kopš šī krājuma nāves un iznīcības tēma ir klātesoša dzejas izteiksmē.
Tēvzemes atstāšana mainīja dzejas tonalitāti un izteiksmi. Grāmatā “Dvēseļu cietoksnis: cīņas un sapņi par Latvijas valsti” (1945) un krājumā “Uz vairoga” (1946) A. Eglītis raksta par latviešu karavīru cīņām un tautas likteni. Aizvien vairāk dzejā saplūda personiskais un nacionālais elements. Krājumā “Uz vairoga” izteikti iezīmējās pagrieziens no personiskā uz tautas, vispārcilvēcisko vērtību asi. Tas ir monolīts krājums, dramatiska pretmetu dzeja, kurā uzskatāmi atklājas poētiskās izteiksmes divu galveno avotu – Bībeles un dainu – saplūsme.
Kopā ar Jāni Andrupu sakārtoja antoloģiju “Cerību zeme” (1945) un Kurzemes varoņu piemiņai sastādīja dzejas antoloģiju “Kurzemes krasts” (1948).
Krājums “Nesaule” (1953) izteikti nesaudzīgs, smeldzīgs, tajā daudz sarkasma un ironijas, laikmeta pretišķību. “Otranto” (1956) veidojās kā noslēgts miniatūrdzejoļu cikls, radies dzejnieka 30 dienu garajā ceļā uz Austrāliju, kurā dominē dzimtenes ilgu motīvs svešzemju vērojumu sadurē. Krājumā “Lāsts” (1961) dzejnieks ir nemainīgi nelokāms savā tēvzemes sarga un pravieša atklāsmē. Krājumā “Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā” (1972) tautas likteņtēma ievīta plašā filozofiskā kontekstā un sasaistīta ar mūžības jautājumiem: dzīvību, nāvi, mīlestību. Šis krājums liecina par jauniem meklējumiem dzejas formveidē – pāreju no neoklasiskām, regulāri veidotām panta formām uz liriskai prozai tuvām konstrukcijām. Krājumu “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm” (1982) caurvij motīvs par visa esošā saplūsmi, sasaistīts ar atziņu, ka virzība uz priekšu patiesībā ir atgriešanās uz savu pirmsākumu – mājām. Dzejas krājums “Svešais cirvis cērt un cērt” (1986) iezīmē trimdā uzkrāto domu un jūtu kvintesenci, tā ir arī skarba, asredzīga un tiesājoša dzeja. Latvijā pirmizdotais krājums “Tauta manas mājas” (1993) atspoguļoja dzejnieka emocionāli bagāto mājupceļu – atgriešanos dzimtenē un savā tautā, vienlaikus brīdinot sargāt savas zemes brīvību un latviešu valodu kā tautas dzīvotspējas vitālo avotu. Harmoniska domu un izjūtu pasaule piepilda krājumu “Sila priede” (2001). Nozīmīgi dzejas krājumi un izlases: “Putni aizlido” (1943), “Uguns vārdi” (1949), “Vai vēl dievkociņš zied mātes kapu laukā?” (1955), “Mīlu, mīlu” (1962), “Kad tu acis izslaucīsi, tēvuzeme?” (1964), “Vienmēr kāda zvaigzne aust...” (1993), “Roka roku rokā tur” (1997).
2020. gadā apgādā “Zvaigzne ABC” izdotā grāmata “Mīlestība, dzīvība, mūžība” ir jaunākā A. Eglīša literārā mantojuma publikācija.