Dadaisms radās Pirmā pasaules kara laikā, pastāvēja no 1915. līdz 1922. gadam. Tā dibinātaji – Tristans Carā (Tristan Tzara), Hugo Balls (Hugo Ball), Rihards Hīlzenbeks (Richard Huelsenbeck) un Hanss Arps (Hans Arp). 

Tiek uzskatīts, ka dada esot bijis pirmais vārds, kuru virziena dibinātāji nejauši atraduši Larusa vārdnīcā (Larousse Dictionnaire). T. Carā skaidro, ka dada afrikāņu etniskās grupas krū valodā nozīmējot svētās govs asti, bet dažos Itālijas novados tā saucot māti. Savukārt krievu un rumāņu valodās tas esot divkāršs apstiprinājums, kā arī nozīmējot nesakarīgus zīdaiņa šļupstus. Dadaistiem nebija svarīgi, kuras valodas lietotājiem “dada” ir “govs aste” vai divkāršs apstiprinājums. Viņi uzskatīja, ka dada, tāpat kā daba, ir neizskaidrojama savā dziļākajā būtībā, apzināti izvēloties par virziena apzīmējumu neko neizsakošu vārdu.

Dadaisms ir viens no avangarda mākslas virzieniem, kura estētisko bāzi raksturo pilnīga mākslas tradicionālo noteikumu noraidīšana, anarhiskas izpausmes, nihilisms, spēle, nejaušība, ironija, nenoteiktība, naids pret visu sastingušo un nekustīgo. Dadaisti pārveidoja priekšstatus par to, kas ir literatūra un māksla, radot antiliteratūru un antimākslu.

Dadaisti noliedza kopš renesanses laikiem rietumu kultūrā pieņemto uzskatu, ka pasaules centrs ir cilvēks un ka viss ir racionāli izskaidrojams. Dadaistu darbos pausta estētiska doktrīna pret valodas, mākslas, vēstures izjūtas, racionālas izziņas u. c. nosacījumiem. Dadaisms radās Pirmā pasaules kara notikumu iespaidā – 20. gs. sākumam raksturīgas šaubas, vai viens cilvēks spēj ietekmēt pasaules vēsturi, zūd ticība saprātam kā absolūtajam. Dadaisti uzskata, ka pasaule ir cilvēkam racionāli neizzināma un neizprotama. To var palīdzēt izprast gadījums, neapzināts stāvoklis, spontāna rīcība.          

Dadaisms vērsās pret iepriekšējo laiku mākslas parādībām, vienlaikus pārņemot vairākas iezīmes. No ekspresionisma aizgūta neglītā estētika, profānās vides attēlojums, lakoniska poētika, bet ekspresionistu tekstus dadaisti parodēja. No futūrisma pārņemta teatrāla manifestu lasīšana uz skatuves, apzināta publikas iesaistīšana savos priekšnesumos un tās tracināšana, manifestu izplatīšana avīzēs un skrejlapās, tēlu juceklīga savīšana, gramatikas likumu neievērošana, sintakses destrukcija līdz pat skaņu savirknējumam dzejas rindās. Dadaistu daiļradi iespaidoja franču rakstnieks Gijoms Apolinērs (Guillaume Apollinaire) ar vizuālo dzeju, krievu gleznotājs un mākslas teorētiķis Vasilijs Kandinskis (Василий Васильевич Кандинский) ar “garīguma” un bezpriekšmetiskuma (glezniecībā) koncepcijām, kā arī ar ideju par tādu mākslas darbu radīšanu, kuros būtu apvienoti vairāki mākslas veidi (glezniecība, mūzika, literatūra un citi).

Būtiska dadaisma tekstu sastāvdaļa ir izpildījums kā literāro darbu paspilgtinoša daļa. Dadaisti pastiprinātu uzmanību pievērsa skaņai, balsij, vienlaicīgam teksta izpildījumam. Tekstos izmantots kolāžas princips, nereti iekļaujot jau gatavas, iepriekš dzirdētas vai lasītas frāzes, avīžrakstu rindas vai virsrakstus. Dadaismu literatūrā un mākslā katrs tā pārstāvis saprata citādi, jo vienotu uzskatu par to, ko un kā radīt, dadaistiem nebija. Dadaistu tekstu būtiskākās iezīmes – brīva valodas lietošana, nesakarīgu skaņu savirknēšana, gramatikas likumu apzināta neievērošana, spēles ar vārda metaforisko daudznozīmību.

Dadaisti sevi pieteica tēlotājmākslā, teātrī, literatūrā un kino. Nozīmīgākie pārstāvji – rumāņu un franču dzejnieks T. Carā, vācu rakstnieks H. Balls, vācu rakstnieks R. Hīlzenbeks, vācu un franču tēlnieks un dzejnieks H. Arps, vācu dzejnieks un mākslinieks Kurts Šviterss (Kurt Schwitters), vācu gleznotājs Georgs Gross (George Grosz), austriešu mākslinieks un rakstnieks Rauls Hausmans (Raoul Hausmann), vācu gleznotājs Makss Ernsts (Max Ernst), rumāņu mākslinieks Marsels Janku (Marcel Janco), franču gleznotājs Fransiss Pikabia (Francis Picabia), franču gleznotājs Marsels Dišāns (Marcel Duchamp), amerikāņu mākslinieks Mens Rejs (Man Ray). Dadaistiem raksturīga darbība vairākās mākslas jomās, piemēram, H. Arps, K. Šviterss, G. Gross pievērsās gan literatūrai, gan tēlotāja mākslai, H. Rihters – tēlotājmākslai un kino.

Nozīmīgākie dadaisma centri – Cīrihe “Voltēra kabarē” (Cabaret Voltaire), Hannovere, Berlīne, Ķelne, Parīze, Ņujorka.

Nozīmīgākie darbi literatūrā: T. Carā “Septiņi dadas manifesti” (Sept manifestes Dada, 1924), K. Šviterss “Anna Blūma. Dzeja” (Anna Blume. Dichtungen, 1919), R. Hīlzenbeks “Šalaben, Šalomai, Šalamecomai” (Schalaben, Schalomai, Schalamezomai, 1916), H. Balls “Skaņu dzejoļi” (Lautgedichte, 1916).

Dadaisms veicināja jaunu mākslas uztveri, kas 20. gs. 20. gadu vidū attīstījās sirreālismā, kā arī citos modernisma virzienos.

Pasaulē apjomīgākie zinātniskie pētījumi par dadaismu tapuši 20. gs. pēdējās desmitgadēs, pēc pirmo dadaisma antoloģiju iznākšanas 20. gadsimta 50. gados. Tas saistīts ar to, ka Veimāras republikas laikā (1919–1933) literatūrkritikā galvenā tēma bija ekspresionisms, savukārt nacionālsociālisma literatūrkritikā dadaisms raksturots kā nihilistisks, bezjēdzīgs, cinisks, necenšoties to aplūkot detalizētāk. Dadaisma pētniecība, līdzīgi kā daudzas citas modernisma izpausmes, tika aktualizēta pēc Otrā pasaules kara, mainoties politiskajai situācijai – varas attiecībām ar mākslu. 20. gs. 50.–60. gados dadaisms galvenokārt aplūkots sociālpolitiskā kontekstā, literāro tekstu analīzei pievēršot samērā nelielu uzmanību. 20. gs. pēdējās desmitgadēs dadaisms analizēts modernisma parādību kontekstā, daudz apceru veltīts “valodas spēļu" problēmai, vizuālajai dzejai, performancei.