Dadaisms radās Pirmā pasaules kara laikā, pastāvēja no 1915. līdz 1922. gadam. Tā dibinātaji – Tristans Carā (Tristan Tzara), Hugo Balls (Hugo Ball), Rihards Hīlzenbeks (Richard Huelsenbeck) un Hanss Arps (Hans Arp).
Tiek uzskatīts, ka dada esot bijis pirmais vārds, kuru virziena dibinātāji nejauši atraduši Larusa vārdnīcā (Larousse Dictionnaire). T. Carā skaidro, ka dada afrikāņu etniskās grupas krū valodā nozīmējot svētās govs asti, bet dažos Itālijas novados tā saucot māti. Savukārt krievu un rumāņu valodās tas esot divkāršs apstiprinājums, kā arī nozīmējot nesakarīgus zīdaiņa šļupstus. Dadaistiem nebija svarīgi, kuras valodas lietotājiem “dada” ir “govs aste” vai divkāršs apstiprinājums. Viņi uzskatīja, ka dada, tāpat kā daba, ir neizskaidrojama savā dziļākajā būtībā, apzināti izvēloties par virziena apzīmējumu neko neizsakošu vārdu.
Dadaisms ir viens no avangarda mākslas virzieniem, kura estētisko bāzi raksturo pilnīga mākslas tradicionālo noteikumu noraidīšana, anarhiskas izpausmes, nihilisms, spēle, nejaušība, ironija, nenoteiktība, naids pret visu sastingušo un nekustīgo. Dadaisti pārveidoja priekšstatus par to, kas ir literatūra un māksla, radot antiliteratūru un antimākslu.