Igaunijas kultūras vēsture cieši saistīta ar vācbaltiešu aktivitātēm. Vācu teātra attīstībā Baltijas teritorijā Igaunijas galvaspilsēta Rēvele (mūsdienās Tallina) līdzās Rīgai un Jelgavai bija viens no nozīmīgākajiem centriem. 1784. gadā Rēvelē tika dibināta vācu amatieru teātra trupa – Rēveles amatieru teātris (Revaler Liebhaber-Theater), kuru vadīja Augusts fon Kocebū (August Friedrich Ferdinand von Kotzebue), viens no populārākajiem tālaika vācu dramaturgiem. A. Kocebū pastāvīga darbība šajā teātrī ilga līdz 1791. gadam, taču viņa ietekme bija jūtama arī turpmākajā teātra attīstībā. A. Kocebū Igaunijā tapušajos darbos kalpu runā dažkārt izmantoja igauņu valodu, tādējādi to uzvedumi bija pirmā reize, kad uz skatuves tika runāts igauniski. Profesionāls vācu teātris – Rēveles teātris (Revaler Theater) – tika dibināts 1809. gadā, un tas pastāvīgi darbojās visu 19. gs., nodrošinot trīs izrādes nedēļā. Aktieri galvenokārt tika piesaistīti no Vācijas. Viens no nozīmīgākajiem teātra vadītājiem 19. gs. pēdējā ceturksnī bija Eduards Bērents (Eduard Ferdinand Berent), kura vadībā iestudētas arī vairākas vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operas. 1910. gadā tika uzcelts jauns vācu teātra nams, kurā vēlāk darbojās Igaunijas Drāmas teātra trupa (Draamastuudio Teater, 1924). Otrā Igaunijas lielākajā pilsētā Tērbatā publiskas teātra izrādes no 1812. līdz 1867. gadam oficiāli bija aizliegtas, jo uzskatīja, ka tās ir netikumīgas un nepiemērotas studentiem un var novērst studentus no mācībām universitātē. Tomēr ceļojošu trupu uzvedumi nereti notika, tos nosaucot, piemēram, par pantomīmām vai melodeklamācijām. Kopš 1857. gada regulāras izrādes notika ārpus Tērbatas pilsētas robežām izveidotā Vasaras teātrī (Sommertheater) režisora Karla Nīlica (Carl Theodor Nielitz) vadībā. Šī ansambļa izrādes atstāja būtisku iespaidu uz pirmajiem igauņu teātra entuziastiem. 21.06.1870., trīs dienas pirms tam, kad notika pirmā izrāde igauņu valodā, tika dibināts pastāvīgs Tērbatas Vācu vasaras teātris (Dorpater Sommertheater), kura izveidi ierosināja Tērbatas Amatnieku biedrība (Dorpater Handwerkerverein, 1860), un līdz 1892. gadam to vadīja E. Bērents, šajā periodā apvienojot Rēveles un Tērbatas vācu teātra vadību.

Igauņu teātra pirmsākumi saistīti gan ar vācu skatuves mākslas iepazīšanu, gan netieši ar latviešu teātra pirmajām izrādēm, kuras notika kopš 1868. gada un kuru veicinātāja bija Rīgā izveidotā biedrība “Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem” (1868). Latviešu teātra veikums rosināja pēc līdzīga modeļa veidot sākotnējos uzvedumus igauņu valodā. Pirmā izrāde igauņu valodā notika 24.06.1870. saistībā ar Vanemuines dziedāšanas biedrības (Vanemuise Selts, 1865) piecu gadu jubileju. Tika izrādīta Lidijas Koidulas (Lydia Koidula) luga “Sāmsalas brālēns” (Saaremaa Onupoeg), kas ir vācu autora Teodora Kērnera (Theodor Körner) lugas “Brālēns no Brēmenes” (Der Vetter aus Bremen, 1812) lokalizējums. Visu 19. gs. igauņu teātris palika amatieru statusā, un tikai 20. gs. sākumā nostiprinājās profesionālas trupas Rēvelē un Tērbatā. Tomēr, neraugoties uz ierobežotām izaugsmes iespējām, teātra procesiem bija liela nozīme igauņu kultūras veidošanā un nacionālās identitātes nostiprināšanā.

Svarīgākās iezīmes 19. gs. Igaunijas skatuves mākslā saistītas ar Eiropas teātra, īpaši vācu teātra, pieredzes un organizatorisko struktūru pārņemšanu, stacionāru trupu izveidi, igauņu nacionālā teātra veidošanos, amatieru kustības izplatību, aktiermākslas attīstību un pirmo dramaturģijas darbu tapšanu. Darbību uzsāka pirmie igauņu teātra režisori, audzinot aktierus un iestudējot nacionālo dramaturģiju. Igauņu nacionālais teātris 19. gs. īpaši spilgti attīstījās Tērbatā, kas saistīta gan ar igauņu nācijas sociālo mobilitāti, gan Vanemuines biedrības aktivitātēm, gan šīs pilsētas kā akadēmiskā un kultūras centra statusu un tā nozīmi nacionālās atmodas procesos.

Igauņu teātra attīstībā Tērbatā 19. gs. īpaši nozīmīgs bija aktiera un režisora Augusta Vīras (August Daniel Wiera) ieguldījums, kurš no 1878. līdz 1903. gadam vadīja 1870. gadā dibināto Vanemuines teātri. Viņa iniciatīva ir gan šī teātra dramatiskie, gan muzikālie iestudējumi. Repertuārā lielākoties bija tulkojumi un lokalizējumi no vācu valodas, tika veidoti arī pirmie renesanses perioda angļu dramaturga Viljama Šekspīra (William Shakespeare) darbu uzvedumi, piemēram, 1888. gadā “Venēcijas tirgotājs” (Merchant of Venice, 1594–1597) un 1889. gadā “Spītnieces savaldīšana” (Taming of the Shrew, 1593–1594). Bagātīgs bija operešu repertuārs, to vidū vislielāko popularitāti izpelnījās Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) 1883. gadā izrādītā “Precioza” (Preziosa, 1820). Teātra trupa bija plaša, lielāko iestudējumu tapšanā tika piesaistīti līdz pat simt cilvēkiem, un sezonā tika izrādītas apmēram trīsdesmit izrādes. Līdzās Vanemuines teātrim darbību Tērbatā no 1878. gada izvērta arī biedrības Taara trupa, kuras izveidi ierosināja Karls Jungholcs (Karl Jungholz), tuvinoties Eiropas gadsimta nogales eksperimentālo teātru darbības principiem. Savukārt Rēvelē teātra izrādes tika rīkotas biedrības Estonia (1865) darbības ietvaros, 19. gs. 90. gados tās organizēja un vadīja Andress Perts (Andres Pert) un Karls Kihlefelts (Karl Kichlefeldt).

Igauņu dramaturģijas attīstība 19. gs. bija ierobežota. Nozīmīgākā nacionālās atmodas perioda autore L. Koidula uzrakstīja tikai dažus dramaturģiskus sacerējumus: “Sāmsalas brālēns”, “Marets un Mīna, vai saderināšanās žagari” (Maret ja Miina ehk Kosjakased, 1870) un “Tāds lempis, vai simts bušeļi sāls” (Säärane mulk ehk Sada vakka tangusoola, 1871), kas bija pirmais oriģinālais igauņu dramaturģijas darbs. Citi igauņu autori, kuru darbi izrādīti 19. gs., bija Juhans Kunders (Juhan Kunder) ar lugām “Atvaļinātais kareivis” (Kroonu onu, 1885) un “Līgava un balamutes” (Mõrsja ja märatsejad, 1887) un Augusts Kicbergs (August Kitzberg), kurš savu dramaturģisko darbību izvērta 20. gs.

Pāreju uz 20. gs. igauņu teātri iezīmēja divu lielāko teātra trupu – Vanemuines teātra Tērbatā un Estonia Tallinā – profesionalizēšanās, kas notika 1906. gadā.

Igaunijas 19. gs. teātra pētniecībā nozīmīgi ir Ēvalda Kampusa (Ewald Kampus) apcerējumi par vācu teātra darbību Igaunijā, Rūdolfa Pildmē (Rudolf Põldmäe) darbi par Tērbatas Vanemuines teātri un Jāka Reheso (Jaak Rähesoo) pētījumi igauņu teātra vēsturē. Nozīmīgākie pētnieciskie centri ir saistīti ar valsts augstākajām mācību iestādēm. Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Ülikool) igauņu teātra vēstures un teātra teorijas pētniecībā aktīvi darbojas Lūle Epnere (Luule Epner) un Anneli Saro (Anneli Saro), savukārt Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā (Eesti Muusika- ja Teatriakadeemia) – teātra zinātniece Pireta Krūspere (Piret Kruuspere) un Kristele Papela (Kristel Pappel), kuras uzmanību pievērš vācu teātra izpētei.