Izcils režijas profesionālis, kurš savā daiļradē savienoja elitāru un komerciālu pieeju skatuves mākslai. Savā darbībā Makss Reinharts spilgti atklāja teātra daudzveidīgās iespējas, gan veidojot vērienīgus inscenējumus, kuros saliedēti dažādu mākslas veidu un stilu elementi, gan radot izsmalcinātus kamerstila iestudējumus.

M. Reinharts bija viens no 20. gs. pirmās puses universālākajiem režijas meistariem. Viņš pastāvīgi eksperimentēja un meklēja jaunas iespējas, kā veidot spilgtus un atraktīvus iestudējumus, kuri piesaistītu skatītāju uzmanību. Savā daiļradē M. Reinharts tiecās integrēt visas iespējas, ko rosināja sava laika mākslas stilu izmaiņas un skatuves tehnikas jaunās iespējas. Viņa veidotie uzvedumi bija ļoti populāri, tie ietekmēja daudzu Eiropas režisoru un aktieru daiļrades attīstību.

M. Reinharts (līdz 1890. gadam īstajā vārdā Maksimiliāns Goldmans) dzimis ebreju tirgotāja ģimenē. Jau septiņpadsmit gadu vecumā M. Reinharts pievērsās teātrim, pašmācības ceļā apgūstot aktiera un vēlāk režisora profesiju.

Skatuves mākslas pieredzi M. Reinharts sāka apgūt Vīnes priekšpilsētu amatieru trupās, kur debitēja 1890. gadā. 1893. gadā viņš iestājās Zalcburgas pilsētas teātrī (Stadttheater Salzburg), aizvadot tajā vienu sezonu. Pēc režisora Oto Brāma (Otto Brahm) uzaicinājuma M. Reinharts pārcēlās uz Berlīni, kur aktiera gaitas turpināja O. Brāma vadītajā Vācu teātrī (Deutsches Theater), laikā no 1894. gada līdz 1902. gadam nospēlējot gandrīz simt raksturlomu.

1901. gadā kopā ar domubiedriem M. Reinharts izveidoja literāro kabarē “Troksnis un dūmi” (Schall un Rauch), kur tika parodēti Vācu teātra iestudējumi un aktieri brīvi sarunājās ar skatītājiem. Kabarē atklāšanā tika spēlēta parodija par Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) lugu “Dons Karloss” (Don Carlos, Infant von Spanien, 1787), katrā cēlienā eksperimentāli izmantojot noteiktu spēles stilu. 1902. gadā M. Reinharts kļuva par Berlīnes Jaunā teātra (Neues Theater) un 1903. gadā arī par Mazā teātra (Kleines Theater) vadītāju, savukārt no 1905. gada vadīja Vācu teātri, pārņemot šo funkciju no O. Brāma. Lai paplašinātu savas darbības iespējas un ietekmi, M. Reinharts 1906. gadā izveidoja ar Vācu teātri saistīto Kamerteātri (Kammerspiele), ar šādu nosaukumu raksturojot telpu nelieliem uzvedumiem. M. Reinharta izrāžu īstenošanā būtisks bija asistentu darbs, kuri gan piedalījās režisora ieceru realizēšanā, gan pēc tiem pašiem principiem un iepriekš izveidotām mizanscēnām inscenēja izrādes citos teātros, kas tolaik bija jauninājums skatuves praksē. M. Reinharta iniciatīva un radošie meklējumi bija būtiski arī teātra arhitektūras attīstībā, reklāmas un mārketinga izmantojumā. Viņš bija pirmais režisors, kas dramatiskajā teātrī izmantoja 1896. gadā Minhenes operai radīto grozāmo skatuvi, pirmo reizi ar to pārsteidzot skatītājus Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595) iestudējumā 1905. gadā, kas izpelnījās kritikas ievērību un guva lielu skatītāju atzinību. V. Šekspīra dramaturģijai režisors daudzkārt pievērsās gan šajā, gan vēlākajā darbības laikā. Kā vairāku savstarpēji saistītu teātru koncerna vadītājs, M. Reinharts stabilizēja trīs skatuvju principu, kurā konceptuāli ietilpa neliela mēroga kamerteātris, lielā skatuve, kā arī tika īpaši meklēta telpa vērienīgiem inscenējumiem, t. s. festivālu teātrim, kādu režisors saskatīja arēnas tipa teātrī. Šim nolūkam saskaņā ar M. Reinharta plāniem teātra vajadzībām tika pārbūvēts Šūmana cirks (Zirkus Schumann) Berlīnē, kur tika izrādīts arī 1910. gadā Minhenē sagatavotais Sofokla (Σοφοκλῆς) traģēdijas “Valdnieks Edips” (Οἰδίπους Τύραννος, ap 429 p. m. ē.) iestudējums, kas ievadīja antīko traģēdiju mūsdienu interpretāciju periodu. Šis uzvedums tika piemērots arī viesizrādēm Anglijā, Zviedrijā, Polijā un Krievijā, tajā skaitā izrādīts Rīgas Latviešu teātra pagaidu mājvietā Interimteātrī 1911. gadā. Gan latviešu režisori, gan aktieri pastāvīgi interesējās par M. Reinharta uzvedumiem, cenšoties rast iespēju tos noskatīties arī citviet Eiropā.

Vēlāk M. Reinharts iestudēja izrādes arī pilsētvidē. Pēc Pirmā pasaules kara viņš kopā ar rakstnieku Hugo fon Hofmanštālu (Hugo von Hofmannsthal) un komponistu Rihardu Štrausu (Richard Strauss) aizsāka Zalcburgas teātra festivālu (Salzburger Festspiele), kas tika atklāts ar H. Hofmanštāla adaptētās viduslaiku mistērijas “Ikviens” (Jedermann) iestudējumu 22.08.1920. M. Reinharts turpināja organizēt un vadīt šo festivālu līdz 1937. gadam, un tam arī mūsdienās ir ievērojama vietā teātra kalendārā. Izrādes pilsētvidē tika iestudētas arī citur, piemēram, V. Šekspīra traģikomēdija “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596–1597) 1935. gadā tika uzvesta autentiskā vidē Venēcijā.

Nozīmīgākie aktieri, kuri tika nodarbināti M. Reinharta izrādēs, bija Alekandrs Moisiu (Aleksandër Moisiu), kurš uz skatuves radīja īpaši trausla, jūtīga varoņa tipu, Agnese Zorma (Agnes Sorma), Ģertrūde Eizolde (Gertrud Eysoldt), Pauls Vegeners (Paul Wegener), Emīls Janningss (Emil Jannings) un citi. 1928. gadā, lai īstenotu savas pedagoģiskās ieceres, M. Reinharts nodibināja drāmas un režijas semināru (Schauspiel- und Regieseminar), kas organizatoriski bija saistīts ar Vīnes Mūzikas un izpildītājmākslas augstskolu (Fachhochschule für Musik und darstellende Kunst).

M. Reinharta dzīve bija cieši saistīta ar Austriju jau kopš 1918. gada, kad viņš iegādājās Leopoldskronas pili (Schloß Leopoldskron) pie Zalcburgas. Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā M. Reinharts vispirms bija spiests beigt savu darbību Vācijā, savukārt 1938. gadā no Austrijas pārcelties uz dzīvi ASV. Jau 20. un 30. gadu periodā M. Reinhartu ieinteresēja Vācijas teātros populārās kino izmantojuma iespējas; un viņš filmēja vienu no iepriekš teātrī daudzkārt iestudētām lugām, V. Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” (1935). Emigrācijā ASV M. Reinharts nodibināja savu skatuves skolu Kalifornijā (Workshop for Stage, Screen and Radio) un iestudēja vairākas izrādes Ņujorkā.

Vairākos virzienos M. Reinharts radīja pirmreizīgus skatuves sasniegumus, gan saliedējot līdz tam neierasti plašu teātra ansambli un izmantojot grozāmo skatuvi, gan atgriežoties pie arēnas tipa teātra, gan ar vērienīgu pantomīmas uzvedumu, kā tas notika 1912. gadā, īstenojot izrādi “Mirakls” (Mirakel), kas pēc viduslaiku mistēriju spēles parauga tika uzvesta Olimpijas zālē (Olympia Hall) Londonā. M. Reinharta veikumā ietilpa arī simbolisma un ekspresionisma teātra estētikā veidoti iestudējumi, kas bija tapuši, pastāvīgi sekojot teātra valodas attīstībai. Vēlākā laikā viņš izrādēs izmantojis arī kinoprojekcijas, allaž tiecoties uzrunāt skatītājus ar viņu uztverei iespējami pietuvinātiem un moderniem līdzekļiem.

M. Reinharta iestudējumi apliecināja 20. gs. teātra mākslas iespēju daudzveidību. Tiem piemita gan racionāla struktūra, kas radīta un nostiprināta ilgstošā mēģinājumu procesā, gan režisora fantāzija un aktieru improvizācijas spēja, kas nereti ieviesa jaunas nianses jau gatavos uzvedumos, īpaši viesizrāžu laikā piemērojoties atšķirīgiem apstākļiem. M. Reinharta spēja veidot vērienīgus inscenējumus, kā arī organizēt tiem profesionālu reklāmu veicināja viņa darbības popularitāti un atpazīstamību. To sekmēja gan režisora rosinātie teātra svētki un festivāli pilsētvidē, gan uzvedumu veidošana citos teātros pēc M. Reinharta sagatavotajiem iestudējumu plāniem bez viņa paša klātbūtnes, kas paplašināja skatuves mākslas ietekmi agrāk nebijušā veidā.

M. Reinharts bijis Francijas Goda leģiona ordeņa bruņinieks (Grand Chevalier de la Légion d’Honneur, 1912). Saistībā ar divdesmit piecu darba gadu jubileju Berlīnes Vācu teātrī (1930) viņš tika ievēlēts par Ķīles Universitātes (Universität Kiel) un Frankfurtes Universitātes (Goethe-Universität, Frankfurt am Main) goda doktoru, vēlāk par Oksfordas Universitātes (University of Oxford) goda doktoru (1933).