Skatuves mākslas pieredzi M. Reinharts sāka apgūt Vīnes priekšpilsētu amatieru trupās, kur debitēja 1890. gadā. 1893. gadā viņš iestājās Zalcburgas pilsētas teātrī (Stadttheater Salzburg), aizvadot tajā vienu sezonu. Pēc režisora Oto Brāma (Otto Brahm) uzaicinājuma M. Reinharts pārcēlās uz Berlīni, kur aktiera gaitas turpināja O. Brāma vadītajā Vācu teātrī (Deutsches Theater), laikā no 1894. gada līdz 1902. gadam nospēlējot gandrīz simt raksturlomu.
1901. gadā kopā ar domubiedriem M. Reinharts izveidoja literāro kabarē “Troksnis un dūmi” (Schall un Rauch), kur tika parodēti Vācu teātra iestudējumi un aktieri brīvi sarunājās ar skatītājiem. Kabarē atklāšanā tika spēlēta parodija par Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) lugu “Dons Karloss” (Don Carlos, Infant von Spanien, 1787), katrā cēlienā eksperimentāli izmantojot noteiktu spēles stilu. 1902. gadā M. Reinharts kļuva par Berlīnes Jaunā teātra (Neues Theater) un 1903. gadā arī par Mazā teātra (Kleines Theater) vadītāju, savukārt no 1905. gada vadīja Vācu teātri, pārņemot šo funkciju no O. Brāma. Lai paplašinātu savas darbības iespējas un ietekmi, M. Reinharts 1906. gadā izveidoja ar Vācu teātri saistīto Kamerteātri (Kammerspiele), ar šādu nosaukumu raksturojot telpu nelieliem uzvedumiem. M. Reinharta izrāžu īstenošanā būtisks bija asistentu darbs, kuri gan piedalījās režisora ieceru realizēšanā, gan pēc tiem pašiem principiem un iepriekš izveidotām mizanscēnām inscenēja izrādes citos teātros, kas tolaik bija jauninājums skatuves praksē. M. Reinharta iniciatīva un radošie meklējumi bija būtiski arī teātra arhitektūras attīstībā, reklāmas un mārketinga izmantojumā. Viņš bija pirmais režisors, kas dramatiskajā teātrī izmantoja 1896. gadā Minhenes operai radīto grozāmo skatuvi, pirmo reizi ar to pārsteidzot skatītājus Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595) iestudējumā 1905. gadā, kas izpelnījās kritikas ievērību un guva lielu skatītāju atzinību. V. Šekspīra dramaturģijai režisors daudzkārt pievērsās gan šajā, gan vēlākajā darbības laikā. Kā vairāku savstarpēji saistītu teātru koncerna vadītājs, M. Reinharts stabilizēja trīs skatuvju principu, kurā konceptuāli ietilpa neliela mēroga kamerteātris, lielā skatuve, kā arī tika īpaši meklēta telpa vērienīgiem inscenējumiem, t. s. festivālu teātrim, kādu režisors saskatīja arēnas tipa teātrī. Šim nolūkam saskaņā ar M. Reinharta plāniem teātra vajadzībām tika pārbūvēts Šūmana cirks (Zirkus Schumann) Berlīnē, kur tika izrādīts arī 1910. gadā Minhenē sagatavotais Sofokla (Σοφοκλῆς) traģēdijas “Valdnieks Edips” (Οἰδίπους Τύραννος, ap 429 p. m. ē.) iestudējums, kas ievadīja antīko traģēdiju mūsdienu interpretāciju periodu. Šis uzvedums tika piemērots arī viesizrādēm Anglijā, Zviedrijā, Polijā un Krievijā, tajā skaitā izrādīts Rīgas Latviešu teātra pagaidu mājvietā Interimteātrī 1911. gadā. Gan latviešu režisori, gan aktieri pastāvīgi interesējās par M. Reinharta uzvedumiem, cenšoties rast iespēju tos noskatīties arī citviet Eiropā.
Vēlāk M. Reinharts iestudēja izrādes arī pilsētvidē. Pēc Pirmā pasaules kara viņš kopā ar rakstnieku Hugo fon Hofmanštālu (Hugo von Hofmannsthal) un komponistu Rihardu Štrausu (Richard Strauss) aizsāka Zalcburgas teātra festivālu (Salzburger Festspiele), kas tika atklāts ar H. Hofmanštāla adaptētās viduslaiku mistērijas “Ikviens” (Jedermann) iestudējumu 22.08.1920. M. Reinharts turpināja organizēt un vadīt šo festivālu līdz 1937. gadam, un tam arī mūsdienās ir ievērojama vietā teātra kalendārā. Izrādes pilsētvidē tika iestudētas arī citur, piemēram, V. Šekspīra traģikomēdija “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596–1597) 1935. gadā tika uzvesta autentiskā vidē Venēcijā.
Nozīmīgākie aktieri, kuri tika nodarbināti M. Reinharta izrādēs, bija Alekandrs Moisiu (Aleksandër Moisiu), kurš uz skatuves radīja īpaši trausla, jūtīga varoņa tipu, Agnese Zorma (Agnes Sorma), Ģertrūde Eizolde (Gertrud Eysoldt), Pauls Vegeners (Paul Wegener), Emīls Janningss (Emil Jannings) un citi. 1928. gadā, lai īstenotu savas pedagoģiskās ieceres, M. Reinharts nodibināja drāmas un režijas semināru (Schauspiel- und Regieseminar), kas organizatoriski bija saistīts ar Vīnes Mūzikas un izpildītājmākslas augstskolu (Fachhochschule für Musik und darstellende Kunst).
M. Reinharta dzīve bija cieši saistīta ar Austriju jau kopš 1918. gada, kad viņš iegādājās Leopoldskronas pili (Schloß Leopoldskron) pie Zalcburgas. Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā M. Reinharts vispirms bija spiests beigt savu darbību Vācijā, savukārt 1938. gadā no Austrijas pārcelties uz dzīvi ASV. Jau 20. un 30. gadu periodā M. Reinhartu ieinteresēja Vācijas teātros populārās kino izmantojuma iespējas; un viņš filmēja vienu no iepriekš teātrī daudzkārt iestudētām lugām, V. Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” (1935). Emigrācijā ASV M. Reinharts nodibināja savu skatuves skolu Kalifornijā (Workshop for Stage, Screen and Radio) un iestudēja vairākas izrādes Ņujorkā.