1889. gadā, nodibinoties biedrībai “Brīvā skatuve”, kuras mērķis bija laikmetīgās dramaturģijas iestudējumu veidošana, O. Brāms kļuva par tās valdes priekšsēdētāju. Viņa pārziņā bija biedrības teātra uzvedumu sagatavošana. Tās bija slēgtas izrādes, kuras bija iespējams noskatīties tikai biedrības biedriem, un šī situācija ļāva koncentrēties uz nozīmīgu un sociāli radikālu darbu iestudējumiem, kas repertuāra teātros tobrīd nebija īstenojami cenzūras dēļ. Teātra pirmajā sezonā tika parādītas Henrika Ibsena (Henrik Ibsen), Bjernstjernes Bjernsona (Bjørnstjerne Bjørnson), Žila de Gonkūra (Jules de Goncourt) un Edmona de Gonkūra (Edmond de Goncourt), Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой), Ludviga Ancengrūbera (Ludwig Anzengruber), Arno Holca (Arno Holz) un Johanesa Šlāfa (Johannes Schlaaf) lugas. Īpaša nozīme “Brīvās skatuves” darbībā bija G. Hauptmaņa darbu iestudējumiem, šeit izrādīti viņa nozīmīgākie agrīnie sacerējumi, sākot no lugas “Pirms saules lēkta” (Vor Sonnenaufgang) pirmiestudējuma 1889. gadā līdz drāmai “Audēji” (Die Weber) 1893. gadā, kas izpelnījās publikas apbrīnu ar savu episko vērienu Silēzijas audēju nemieru tēlojumā. O. Brāma uzvedumiem bija raksturīga aizraušanās ar laikmetīgās dramaturģijas izteiksmes konkrētību un precizitāti. Uzvedumu centrā bija literārajā darbā attēlotie konflikti un raksturi, un iestudējumos rūpīgi sekoja autora rakstītajam tekstam. Taču režisoram bija svarīgs arī izrādes emocionālais iespaids. Nozīmīgas O. Brāma uzvedumu stilistiskās iezīmes bija vides un dialoga konkrētība, kā arī tuvība ikdienas apstākļiem un saasinātas personu attiecības. Tika uzsvērts ansambļa darba princips, un nozīmīgākās lomas iestudējumos tika piešķirtas tādiem aktieriem kā Emanuels Reihers (Emanuel Reicher), Rūdolfs Ritners (Rudolf Rittner) un Elza Lēmane (Else Lehmann), kuri vienmēr respektēja izrādes veidotāju kopdarbu. Savus uzskatus par naturālisma dramaturģijas aktualitāti O. Brāms pauda arī teorētiskos rakstos, kas kopš 1890. gada tika publicēti biedrības izdevumā “Brīvā Skatuve Modernajai Dzīvei” (Freie Bühne für modernes Leben).
Pateicoties “Brīvās skatuves” darbībai, strauji palielinājās publikas interese par naturālisma dramaturģiju, un režisors turpināja to uzturēt arī pēc pāriešanas darbā uz repertuāra teātriem. 30.06.1894. O. Brāms sāka darbu Berlīnes Vācu teātrī; un jau gandrīz tūlīt pēc viņa stāšanās teātra vadītāja amatā 25.09.1894. notika pirmā publiskā G. Hauptmaņa lugas “Audēji” izrāde. Repertuāra pamatu Vācu teātrī veidoja jauno autoru darbi; savukārt 20. gs. sākumā, strādājot Lesinga teātrī, O. Brāms jau gandrīz pilnībā atteicās no ierastajiem klasikas uzvedumiem, uzsverot savu lomu skatuves mākslas modernizēšanā un laikmetīgās dramaturģijas iestudēšanā.
Svarīgs O. Brāma ieguldījums teātra veidošanas procesā saistāms ar viņa skolnieku apgūto pieredzi, kas vēlāk tika pārveidota arī estētiski atšķirīgā formā. Īpaši tas attiecināms uz Maksa Reinharta (Max Reinhardt) darbību, kurš spēlēja daudzas lomas agrīnajos “Brīvās skatuves” iestudējumos, balstoties O. Brāma izvirzītajos atdarināšanas principos. Savukārt vēlāk M. Reinharts atteicās no naturālisma dominantes un izveidoja savu īpatnēju režijas rokrakstu, kurā tika izmantotas un sakausētas dažādas estētiskas pieejas.