Džeimss Meitlands Stjuarts ir Elizabetes Rutas (Elizabeth Ruth) un Aleksandra Meitlanda (Alexander Maitland) Stjuartu vienīgais dēls; viņam bija divas māsas – Mērija (Mary) un Virdžīnija (Virginia). Bērnībā Dž. Stjuarts iemācījās spēlēt akordeonu (vēlāk – klavieres) un vēlējās dzīvi saistīt ar aviāciju – interesi par to pēc gadiem pastiprināja Čārlza Lindberga (Charles Lindbergh) panākumi.

1923. gadā Dž. Stjuartu uzņēma privātajā Merserbērgas akadēmijā (Mercersburg Academy), kur viņš izcēlās kā labs sportists, dziedāja korī un pirmoreiz uzstājās kā aktieris. 1928. gadā Dž. Stjuarts iestājās Prinstonas Universitātē (Princeton University), lai studētu arhitektūru, bet brīvo laiku pavadīja, spēlēdams teātri. Saņēmis diplomu, Dž. Stjuarts neturpināja studijas, bet pievienojās “University Players” teātra trupai, kur darbojās režisors Džošua Logans (Joshua Logan) un precētie aktieri Margarēta Salivana (Margaret Sullivan) un Henrijs Fonda (Henry Fonda), kas visi vēlāk izveidoja karjeras Holivudā (Hollywood).

1932. gadā Dž. Stjuarts ar Dž. Loganu un H. Fondu pārcēlās uz Ņujorku, kopā īrēja dzīvokli un debitēja teātrī. 1934. gada izrādes “Dzeltenais Džeks” (Yellow Jack) titulloma aktierim sagādāja atzinību. Kino viņš debitēja īsfilmā “Nedienas ar mākslu” (Art Trouble, 1934, rež. Ralfs Staubs, Ralph Staub). 1935. gadā parakstīja līgumu ar studiju “Metro-Goldwyn-Meyer” jeb “MGM”. Arī Holivudā Dž. Stjuarts īrēja dzīvesvietu kopā ar H. Fondu, kurš 1935. gadā sāka strādāt “20th Century Fox”.

Dž. Stjuarta pirmā loma bija filmā “Slepkava” (The Murder Man, 1935, rež. Tims Vīlens, Tim Whelan), pēc tam piedalījās mūziklā “Roza Marija” (Rose Marie, 1936, rež. V. S. Van Daiks, W. S. Van Dyke) un filmā “Tievajam vīram pa pēdām” (After the Thin Man, 1936, rež. V. S. Van Daiks). Pirmo galveno lomu Dž. Stjuarts nospēlēja filmā “Mēs mīlēsim nākamreiz” (Next Time We Love, 1936, rež. Edvards H. Grifits, Edward H. Griffith). Laikraksts “The New York Times” recenzijā Dž. Stjuartam prognozēja drīzu iekļūšanu starp Holivudas vadošajiem aktieriem.

Dž. Stjuarta nākamā nozīmīgā loma bija komēdijā “Sieva pret sekretāri” (Wife vs. Secretary, rež. Klerenss Brauns, Clarence Brown) ar Džīnu Hārlovu (Jean Harlow), Klārku Geiblu (Clark Gable) un Mirnu Loju (Myrna Loy) galvenajās lomās. Viņš piedalījās mūziklā “Dzimusi dejot” (Born to Dance, 1936, rež. Rojs Del Ruts, Roy Del Ruth) un saņēma atzinību par lomu filmā “Tumši zilie mundieri” (Navy Blue and Gold, 1937, rež. Sems Vuds, Sam Wood).

Studijas “Columbia Pictures” komēdija “To tev līdzi nepaņemt” (You Can’t Take It With You, 1938, rež. Frenks Kapra, Frank Capra) Dž. Stjuartu padarīja par zvaigzni. Tā ir pirmā no trim filmām, kurās Dž. Stjuarts filmējās pie F. Kapras, un viņš ir vienīgais režisors, ko aktieris pieminēja, saņemot Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu “Goda Oskars” (Academy Honorary Award). Abu nākamās filmas “Smita kungs dodas uz Vašingtonu” (Mr. Smith Goes to Washington, 1939) galvenais varonis ir jauns politiķis, kurš sāk cīņu par saviem ideāliem. Šo filmu 11 kategorijās – arī par Dž. Stjuarta sniegumu – nominēja balvai “Oskars”.

Atzinība un finansiāli panākumi pavadīja arī komisko vesternu “Destrija jāj atkal” (Destry Rides Again, 1939, rež. Džordžs Māršals, George Marshall), kurā Dž. Stjuarts spēlēja ar Marlēni Dītrihu (Marlene Dietrich). Ungāru rakstnieka Mikloša Lāslo (Miklos Laszlo) lugas ekranizācija “Veikaliņš aiz stūra” (The Shop Around the Corner, 1940, rež. Ernsts Lubičs, Ernst Lubitsch) bija pienesums Dž. Stjuarta romantisko varoņu ampluā. Pati luga kalpojusi par pamatu arī mūziklam “Vecā, labā vasariņa” (In the Good Old Summertime, 1949, rež. Roberts Z. Leonards, Robert Z. Leonard) ar Džūdiju Gārlendu (Judy Garland) un filmai “Jums pienācis pasts” (You’ve Got Mail, 1998, rež. Nora Efrone, Nora Ephron) ar Tomu Henksu (Tom Hanks) un Megu Raienu (Meg Ryan) galvenajās lomās.

Filipa Barija (Philip Barry) Brodvejā jau iestudētās lugas ekranizācija “Filadelfijas stāsts” (The Philadelphia Story, 1940, rež. Džordžs Kjūkors, George Cukor) atklāj augstākās sabiedrības dāmas attiecības ar bijušo vīru, līgavaini un žurnālistu. Par šo Dž. Stjuarts saņēma savu vienīgo balvu “Oskars” kategorijā “Labākais aktieris”. Balvu viņš atdeva tēvam, kurš to – tāpat kā daudzas citas balvas un dēla militāros apbalvojumus – izlika sava veikala skatlogā. Filmā “Filadelfijas stāsts” piedalās arī Kerijs Grānts (Cary Grant) un Ketrīna Hepbērna (Katharine Hepburn), bet 1956. gadā to pārveidoja par mūziklu “Augstākā sabiedrība” (High Society, rež. Čārlzs Volterss, Charles Walters) ar Greisu Kelliju (Grace Kelly), Bingu Krosbiju (Bing Crosby) un Frenku Sinatru (Frank Sinatra) galvenajās lomās.

Nospēlējis pāris neveiksmīgās filmās un mūziklā “Zīgfelda meitene” (Ziegfeld Girl, 1941, rež. R.  Z. Leonards), Dž. Stjuarts kā pirmā Holivudas zvaigzne pievienojās ASV armijai, lai cīnītos Otrajā pasaules karā. Pieredzējušais amatierpilots pievienojās gaisa spēkiem, strādāja radio un piedalījās armijas producētās īsfilmās, bet 1943. gada novembrī bombardēšanas vienības sastāvā devās uz Lielbritāniju, kur nolidoja vairāk nekā 20 misijās virs Vācijas. 1945. gada rudenī vairākus militāros apbalvojumus saņēmušais pulkvedis Dž. Stjuarts atgriezās ASV. Nākamos 27 gadus viņš bija armijas rezervistos, un 1959. gadā Dž. Stjuartu paaugstināja par ģenerāli; tādējādi viņš kļuva par vienīgo aktieri Holivudā ar tik augstu militāro pakāpi.

Par karā gūto pieredzi Dž. Stjuarts runāja reti, aizliedza to izmantot kino publicitātes kampaņās. Viņš cieta no posttraumatiskā stresa sindroma un nevēlējās atgriezties Holivudā. Tomēr, F. Kapras pierunāts, viņš nospēlēja filmā “Šī brīnišķīgā dzīve” (It’s A Wonderful Life, 1946) un trešo reizi tika nominēts balvai “Oskars” kategorijā “Labākais aktieris”. Filmai pārmeta sentimentālismu, taču 1974. gadā nesakārtoto autortiesību dēļ “Šī brīnišķīgā dzīve” regulāri tika iekļauta televīzijas repertuārā un kļuva par neatņemamu Ziemassvētku daļu. Amerikas Kino institūts (American Film Institute, AFI) to iekļāvis savā sarakstā “100 labākās amerikāņu filmas”, un Dž. Stjuartam šī bija vismīļākā no filmām, kurās viņš piedalījies.

Holivudā ienāca jaunie aktieri – Montgomerijs Klifts (Montgomery Clift), Džeimss Dīns (James Dean), Marlons Brando (Marlon Brando) –, un Dž. Stjuarts šaubījās, vai viņam vēl ir vieta Holivudā. 1947. gadā viņš Brodvejā spēlēja galveno lomu lugā “Hārvijs” (Harvey). Elvuds P. Dauds (Elwood P. Dowd), kura labākais draugs ir neredzams trusis, kļuva par vēl vienu Dž. Stjuarta triumfu, un to viņš atkārtoja arī tāda paša nosaukuma filmā (1950, rež. Henrijs Kosters, Henry Koster). Par šo lomu Dž. Stjuartu nominēja balvai “Oskars” kategorijā “Labākais aktieris”.

1948. gadā Dž. Stjuarts pirmo reizi filmējās pie Alfrēda Hičkoka (Alfred Hitckcock) trillerī “Virve” (Rope). Tikai pēc gadiem to atzīs par vienu no labākajiem A. Hičkoka darbiem. Biogrāfiskās filmas “Stratona stāsts” (The Stratton Story, 1949, rež. Sems Vuds) centrā ir beisbolists Montijs Stratons (Monty Strutton), un pozitīvās recenzijas un kases ieņēmumi apliecināja aktiera komercpotenciālu.

Dž. Stjuarts bieži filmējās vesternos; īpaši veiksmīga bija aktiera sadarbība ar režisoru Entoniju Mannu (Anthony Mann). No 1950. līdz 1955. gadam tapa astoņas filmas, ar kurām Dž. Stjuarts mainīja savu lielā ekrāna tēlu, kļūstot skarbāks. To vidū ir “Winchester Nr. 73” (Winchester `73, 1950), “Kailais piesis” (Naked Spur, 1953), “Vīrs no Laramijas” (The Man from Laramie, 1955) un muzikālā biogrāfija “Glena Millera stāsts” (Glenn Miller Story, 1954). Dž. Stjuarta tēla maiņu novērtēja arī skatītāji, un arī 50. gados viņš bija viens no ienesīgākajiem aktieriem.

Ar trilleri “Logs uz pagalmu” (Rear Window, 1954) Dž. Stjuarts turpināja sadarbību ar A. Hičkoku, kurā viņš spēlēja kāju salauzušu fotogrāfu, kurš dienas īsina, novērodams kaimiņus. Galveno sieviešu lomu spēlēja G. Kellija, un četrām balvām “Oskars” nominētā filma atklāja jaunas Dž. Stjuarta talanta nianses. Dž. Stjuarts arī filmējās A. Hičkoka 1934. gada filmas jaunajā ekranizējumā “Cilvēks, kurš zināja pārāk daudz” (The Man Who Knew Too Much, 1956), kuras galvenās sieviešu lomas atveidotājas Dorisas Dejas (Doris Day) izpildītā, ar “Oskaru” apbalvotā dziesma Que Sera, Sera (Whatever Will Be, Will Be) kļuva par hitu. Par pēdējo abu kopīgo filmu kļuva “Vertigo” (arī “Reibonis”, Vertigo, 1958). Kad šis trilleris nonāca kinoteātros, kritika to neuzņēma atsaucīgi, bet 2012. gadā žurnāla “Sight & Sound” kinokritiķu vērtējumā to atzina par labāko jebkad uzņemto filmu, uz 2. vietu nobīdot “Pilsoni Keinu” (Citizen Kane, 1941, Orsons Velss, Orson Welles).

Ar Č. Lindberga lomu filmā “Sentluisas gars” (The Spirit of St. Louis, 1957, rež. Billijs Vailders, Billy Wilder) Dž. Stjuarts saviem varoņiem piepulcēja paša jaunības elku, savukārt Šeperds filmā “Zvans, grāmata un svece” (Bell Book and Candle, 1958, rež. Ričards Kvains, Richard Quine) kļuva par aktiera pēdējo romantisko varoni. Advokāts tiesu drāmā “Slepkavības anatomija” (The Anatomy of a Muder, rež. Oto Premindžers, Otto Preminger) Dž. Stjuartam nodrošināja Volpi kausu (Coppa Volpi) Venēcijas kinofestivālā (Mostra Internazionale d’Arte Cinematografica) un nomināciju balvai “Oskars", un teju autentiskā aktieru darbošanās tiesu zālē ir iemesls, kāpēc filmu demonstrē ASV topošajiem juristiem.

1960. gadu sākumā Dž. Stjuarts strādāja ar vesternu ikonu Džonu Fordu (John Ford), un tapa filmas “Viņi jāja kopā” (Two Rode Together, 1961), “Vīrs, kurš nošāva Libertiju Volensu” (The Man Who Shot Liberty Valance, 1962; šajā filmā pirmo reizi Dž. Stjuarts filmējās ar vesternu ikonu Džonu Veinu, John Wayne). Kā daudzas Holivudas zvaigznes, arī Dž. Stjuarts piedalījās eposā “Kā tika iekaroti Rietumi” (How the West Was Won, 1962, rež. Henrijs Hetevejs, Henry Hathaway, Dž. Fords, Dž. Māršals).

Dž. Stjuarts piedalījās komēdijās “Hobsa kungs dodas brīvdienās” (Mr. Hobbs Takes a Vacation, 1962, rež. H. Kosters), “Ņem viņu, viņa ir mana” (Take Her, She’ s Mine, 1963, rež. H. Kosters) un nospēlēja vesternu ikonu Vaietu Ērpu (Wyatt Earp) filmā “Šaijenu rudens” (Cheyenne Autumn, 1964, rež. Dž. Fords). Pilsoņkara drāma “Šenandoa” (Shenandoah, 1965, rež. Endrjū Maklaglens, Andrew V. McLaglen) atbalsoja sabiedrības viedokli pret Vjetnamas karu, kurā 1969. gadā 24 gadu vecumā gāja bojā Dž. Stjuarta adoptētais dēls Ronalds. Pēc tam viņš filmējās izdzīvošanas drāmā “Fēniksa lidojums” (The Flight of the Phoenix, 1965, rež. Roberts Oldričs, Robert Aldrich). 1970. gadā Dž. Stjuarts atkal Brodvejā spēlēja “Hārvija” iestudējumā, kā arī piedalījās komiskajā vesternā “Šaijenu sociālais klubs” (The Cheyenne Social Club, 1970, rež. Džīns Kellijs, Gene Kelly).

1971. gadā televīzija “NBC” sāka demonstrēt “Džimija Stjuarta šovu” (The Jimmy Stewart Show). Viņš spēlēja “Hārvija” televīzijas adaptācijā (1972, rež. Fīlders Kuks, Fielder Cook). Par titullomu seriālā “Hokinss” (Hawkins, 1973) saņēma balvu “Zelta globuss” (Golden Globe Award) un bija biežs Dīna Mārtina (Dean Martin) šova “Dean Martin Celebrity Roast” (1974–1984) dalībnieks.

1975. gadā, nospēlējis “Hārvija” iestudējumā Londonā, Dž. Stjuarts piedalījās pēdējā filmā ar Dž. Veinu “Šāvēji” (The Shootists, 1976, rež. Dons Sīgels, Don Siegel). Kā otrā plāna aktieris viņš piedalījās arī katastrofu filmā “Lidosta ‘77” (Airport ‘77, 1977, rež. Džerijs Džeimsons, Jerry Jameson) un film noir klasikas “Dziļais miegs” (The Big Sleep, 1978, rež. Maikls Vinners, Michael Winner) jaunajā ekranizējumā. Viņa pēdējā kinofilma ir drāma “Zaļais horizonts” (The Green Horizon, 1980, rež. Susumu Hani (羽仁進). Dž. Stjuarts piedalījās vairāku TV projektu īstenošanā, tostarp “Ziemeļi un dienvidi” (North & South: Book 1, North & South, 1985).

Par viņa vienīgo sievu kļuva aktrise, modele un “The Washington Post” īpašnieka dēla šķirtā sieva Glorija Hetrika Maklīna (Gloria Hatrick McLean). Viņi apprecējās 09.08.1949. Dž. Stjuarts adoptēja sievas iepriekšējā laulībā dzimušos dēlus Ronaldu un Maiklu (Michael), 1951. gadā pārim piedzima dvīnes Džūdija (Judy) un Kellija (Kelly). Pēc sievas nāves 1994. gadā Dž. Stjuarts noslēdzās pat no tuvākajiem draugiem, sadzīvoja ar veselības problēmām (slikta dzirde, ādas vēzis, Alcheimera slimība, viņam bija ievietots elektrokardiostimulators). Dž. Stjuarts nomira 89 gadu vecumā pēc sirdstriekas. Apglabāts privātā kapsētā Glendeilā, Kalifornijā.

Kopš 20. gs. 70. gadiem intervijās Dž. Stjuarts nereti deklamēja paša sarakstītus dzejoļus; tos izdeva dižpārdoklī “Džimijs Stjuarts un viņa dzejoļi” (Jimmy Steward and His Poems, 1989).

Skota Aimena (Scott Eyeman) biogrāfiskās grāmatas “Henks un Džims” (Hank and Jim, 2017) centrā ir Dž. Stjuarta un H. Fondas draudzība. Dž. Stjuarta tuvāko draugu vidū bija arī aģents Līlends Heivords (Leland Hayward) un aktieris Gerijs Kūpers (Gary Cooper).

Dž. Stjuarts savas dzīve laikā investēja nekustamajos īpašumos, naftas urbumos, aviokompānijā “Southwest Airways”, kas viņam nodrošināja lielu pārticību. Visu mūžu nodarbojās ar labdarību, atbalstīja skautu kustību.

12.02.1948. pie Graumana Ķīniešu teātra (Grauman`s Chinese Theatre) asfaltā atstāja savu plaukstu un pēdu nospiedumus. 02.08.1960. Dž. Stjuarta vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā (Hollywood Walk of Fame). Viņš saņēma daudzas balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā: režisora Sesila B. de Milla vārdā nosaukto balvu (Cecil B. DeMille Award, 1968), Ekrāna Aktieru ģildes balvu (Screen Actors Guild Life Achivment Award, 1969), Amerikas Kino institūta balvu (American Film Institute Award, 1980), Goda balvu Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā (Honorary Golden Berlin Bear, 1982), Kenedija Centra balvu, (Kennedy Center Award, 1983). “Goda Oskaru” (1985) viņam pasniedza “Filadelfijas stāsta” partneris K. Grānts, uzsverot, ka statuete simbolizē 50 gadus, kuru laikā Dž. Stjuarts radījis neaizmirstamus tēlus, viņa augstos ideālus abpus ekrānam un kolēģu cieņu un mīlestību. Pateicības runā Dž. Stjuarts teica: „Šī ir vislieliskākā balva, kādu es esmu saņēmis, jo pēc visiem šiem gadiem es neesmu aizmirsts.” Ovācijas ilga 10 minūtes. 1972. gadā Dž. Stjuartu uzņēma Nacionālā Kovboju un vesternu mantojuma muzeja (National Cowboy and Western Heritage Museum) Vesternu aktieru slavas zālē (Hall of Great Western Performers). 1985. gadā Dž. Stjuartam pasniedza augstāko civilo apbalvojumu – Prezidenta brīvības medaļu (Presidential Medal of Freedom). 1995. gadā Indiānā atklāja Dž. Stjuarta muzeju (James Stewart museum).

Amerikas Kino institūta sarakstā “50 lieliskākie kino aktieri” Dž. Stjuarts ieņem 3. vietu. Viņš savas dzīves laikā ir nospēlējis 102 lomas kino un TV. 12 no tām iekļautas Nacionālajā Kino reģistrā (National Film Registry): “Smita kungs dodas uz Vašingtonu”, “Destrija jāj atkal”, “Veikaliņš aiz stūra”, “Filadelfijas stāsts”, “Šī brīnišķīgā dzīve”, “Vinčesters ‘73”, “Kailais piesis”, “Logs uz pagalmu”, “Vertigo”, “Slepkavības anatomija”, “Vīrs, kurš nošāva Libertiju Valansu”, “Kā tika iekaroti Rietumi”. Dž. Stjuarta varoņi ir ierindas amerikāņi, ar kuriem viegli identificēties tāpat kā ar G. Kūpera un T. Henka varoņiem. Par savi kā aktieri viņš teica: „Es esmu Džeimss Stjuarts, kurš ar dažādām variācijām spēlē Džeimsu Stjuartu.” Dž. Stjuarts ir viens no pirmajiem aktieriem, kurš saņēma arī procentus no filmu izrādīšanas ienākumiem.