Divas no savas karjeras trīs zelta medaļām īru imigrantu dēls un Greisas Kellijas tēvs Džons B. Kellijs vecākais (John B. Kelly Sr.) ieguva 1924. gada Vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē ASV airēšanas komandas sastāvā. Viņa brālis Volters Kellijs (Walter C. Kelly) bija slavena vodeviļas zvaigzne, bet Džordžs Kellijs (George Edward Kelly) – Pulicera balvu (Pulitzer Prize) ieguvis dramaturgs, scenārists, teātra aktieris un režisors, vēlāk – brāļameitas mentors.

1924. gadā Dž. B. Kellijs apprecējās ar bijušo modeli, Pensilvānijas Universitātes (University of Pennsylvania) sieviešu basketbola komandas pirmo treneri Margarētu Mejeri (Margaret Majer). Pārtikušajam pārim, kura ienākumus nodrošināja ķieģeļu bizness, piedzima četri bērni, kurus audzināja sportiskā garā. Vienīgais dēls Džons Brendens Kellijs jaunākais (John Brenden Kelly Jr.) kļuva par godalgotu airētāju, kurš piedalījās četrās olimpiskajās spēlēs un īsu brīdi bija ASV Olimpiskās komitejas (United States Olympic Committee) prezidents.

Greisa Patrīcija Kellija bija slimīgs bērns. Kad viņa mācījās Reivenhilas akadēmijā (Ravenhill Academy) – katoļu meiteņu skolā –, 12 gadu vecā G. Kellija uz skatuves debitēja amatierteātra iestudējumā “Nebaro dzīvniekus” (Don’t Feed the Animals).

1947. gadā G. Kellija absolvēja Stīvensa skolu (Stevens School), kurā apguva arī baletu un aktiermākslu. Slikto sekmju eksaktajās zinātnēs dēļ viņu neuzņēma Beningtona koledžā (Bennington College), un, ignorējot vecāku iebildumus, G. Kellija nolēma savu karjeru saistīt ar aktiermākslu, par ko sapņoja kopš bērnības. Viņa noslēdza līgumu ar Voltera Torntona modeļu aģentūru (Walter Thornton Model Agency), un drīz G. Kellijas fotogrāfijas rotāja žurnālu vākus un bija redzamas reklāmās.

Profesijas pamatus G. Kellija apguva privātajā Amerikas Dramatisko mākslu akadēmijā (American Academy of Dramatic Arts, AADA) Ņujorkā, kur viņu uzņēma, pateicoties tēvoča Džordža sakariem. Studiju laikā, spēlējot Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) lugas “Tēvs” (Fadren, 1949) iestudējumā, G. Kellija debitēja Brodvejā, un viņas partneris bija Reimonds Mesijs (Raymond Massey). 19 gadu vecumā G. Kellija pirmoreiz iejutās Treisijas Lordas lomā izrādē “Filadelfijas stāsts” (The Philadelphia Story) un strādāja kā Džona Roberta Pauersa (John Robert Powers) aģentūras modele.

1950. gadā G. Kellija debitēja televīzijā, un togad žurnāls Theatre World viņu nodēvēja par daudzsološāko 1950. gada Brodvejas skatuves personību.

Kino G. Kellija debitēja 1951. gadā, kad pēc “Tēva” noskatīšanās uz mazu lomu drāmā “Četrpadsmit stundas” (Fourteen Hours) viņu uzaicināja Henrijs Hetevejs (Henry Hathaway). Šīs drāmas filmēšanas laukumā G. Kellijas talantu novērtēja Gerijs Kūpers (Gary Cooper), kurš režisoram Fredam Cinnemanam (Fred Zinneman) viņu ieteica lomai vesternā “Pašā dienas vidū” (High Noon, 1952), ko uzskata par makārtisma ēras tā dēvēto “raganu medību” alegoriju un ko kā vienu no 25 darbiem savā sarakstā 1989. gadā iekļāva tajā gadā izveidotais Nacionālais Kino reģistrs (National Film Registry).

Atgriezusies Ņujorkā, G. Kellija turpināja apmeklēt aktiermākslas privātnodarbības un strādāja televīzijā un teātrī. 1952. gadā pēc režisora Džona Forda (John Ford) ieteikuma studija MGM ar aktrisi noslēdza līgumu uz septiņiem gadiem. Pirms tā parakstīšanas G. Kellija izvirzīja vairākus noteikumus, tostarp, ka viņa filmēsies ne vairāk kā divās filmās gadā, lai varētu strādāt teātrī, dzīvos Ņujorkā un citus. G. Kellija arī kategoriski atteicās pakļauties studijas iecerētajām izmaiņām viņas izskatā – modele labi apzinājās, kā vēlas izskatīties –, nepiedalījās Holivudai ierastajā publicitātē, kā arī noraidīja vairākus scenārijus. Tas bija iespējams, pateicoties G. Kellijas finansiālajai neatkarībai, ko nodrošināja tēva atbalsts un ienākumi modeles darbā.

1952. gada novembrī G. Kellija devās uz Nairobi, kur Dž. Fords filmēja Viktora Fleminga (Victor Fleming) melodrāmas “Sarkanie putekļi” (Red Dust, 1932) atkārtotu ekranizāciju “Mogambo”. Galveno vīriešu lomu – tāpat kā oriģinālfilmā – nospēlēja Klārks Geibls (Clark Gable), bet viņa varoņa sievietes – G. Kellija un Eiva Gārdnere (Ava Gardner, par šo lomu viņa saņēma vienīgo nomināciju balvai “Oskars”). Par anglietes Lindas lomu G. Kellija ne vien saņēma Holivudas Ārzemju preses asociācijas (Hollywood Foreign Press Association, HFPA) apbalvojumu "Zelta globuss" (Golden Globe) kā labākā otrā plāna aktrise, bet arī pirmo reizi tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars”. “Mogambo” bija augsti novērtēts kinokritiķu darbs ar lieliskiem kases panākumiem. 

Brodvejā iestudētā Fredrika Nota (Frederick Knott) lugas ekranizācija “Slepkavības gadījumā uzgrieziet M” (Dial M for Murder, 1954) ir pirmā no trīs filmām, kurā G. Kellija spēlē Alfreda Hičkoka (Alfred Hitchcock) režijā. G. Kellijā režisors saskatīja savu ideālo varoni: aukstasinīgu, taču kaislīgu blondīni, “ledus karalieni”, lēdiju, kurai nav sveši pasaulīgi tikumi, un netikli vienlaikus. Par aktrisi A. Hičkoks teica, ka viņa ir kā “ar sniegu apklāts vulkāns”, kurai piemīt atturīga seksualitāte.

G. Kellijas nākamā loma bija pēc Pulicera balvas ieguvušā Džeimsa Mičnera (James Michener) romāna motīviem veidotajā kara drāmā “Tilti pie Toko-Ri” (The Bridges at Toko-Ri, 1954, rež. Marks Robsons, Mark Robson), kurā piedalījās Viljams Holdens (William Holden), Fredriks Mārčs (Fredric Marck), Mikijs Rūnijs (Mickey Rooney) un citi; darbība notiek Korejas kara laikā. Kinokritiķu augsti novērtēto filmu, kurā ieskanas pretkara tēmas, Amerikas Kinoakadēmija apbalvoja par labākajiem specefektiem ar balvu “Oskars”. 

Atteikusies no iespējas filmēties kopā ar Marlonu Brando (Marlon Brando) drāmā “Ostā” (On the Waterfront, 1954, rež. Elija Kazans, Elia Kazan), G. Kellija atkal strādāja ar A. Hičkoku. Paviljonā uzņemtajā trillerī “Logs uz sētu” (Rear Window, 1954) galveno vīriešu lomu – fotogrāfu, kuram ir ieģipsēta kāja, – atveido Džeimss Stjuarts (James Stewart), bet G. Kellija ir augstākās sabiedrības dāma un viņa līgava. Pirmizrāde notika Venēcijas Starptautiskajā kino festivālā (Venice International Film Festival, Mostra Internazionale d'Arte Cinematografica della Biennale di Venezia), un to atzīst par vienu no labākajām A. Hičkoka filmām. Šī bija pirmā reize, kad G. Kellijas varone bija neatkarīga sieviete ar vērā ņemamu karjeru, bet saskaņā ar A. Hičkoka vēlmēm, viņa bija trausla kā “Drēzdenes porcelāns”; tas jo īpaši bija uzsvērts ar kostīmiem (autore Edīte Heda, Edith Head). 1997. gadā filmu iekļāva Nacionālajā Kino reģistrā.

Drāmā “Lauku meitene” (The Country Girl, 1954, rež. Džordžs Sītons, George Seaton) G. Kellija nospēlēja Brodvejā iestudētās Kliforda Odetsa (Clifford Odets) lugas titulvaroni. Tajā piedalījās arī V. Holdens un Bings Krosbijs (Bing Crosby) reiz slavena aktiera lomā, kuram radusies iespēja atjaunot karjeru. Filmu demonstrēja Kannu kino festivālā (Festival de Cannes) un septiņās kategorijās nominēja balvai “Oskars”; Amerikas Kinoakadēmijas balvas ieguva Dž. Sītons par oriģinālscenāriju un G. Kellija kā labākā aktrise. Kā labākā aktrise viņa saņēma balvu “Zelta globuss” par lomām šajā filmā, bet par lomām filmās “Logs uz sētu” un “Slepkavības gadījumā uzgrieziet M” – Ņujorkas Kinokritiķu ģildes balvu (New York Film Critics Circle Award).

1954. gadā G. Kellija nofilmējās piedzīvojumu filmā “Zaļā uguns” (Green Fire, rež. Endrjū Martons, Andrew Marton); galvenajā vīriešu lomā – Stjuarts Greindžers (Stewart Granger); tiek uzskatīts, ka tā ir sliktākā filma, kurā piedalījusies G. Kellija. 1954. gada vasarā Franču Rivjērā, tostarp Kannās un Nicā, A. Hičkoks filmēja romantisko trilleri “Noķert zagli” (To Catch a Thief, 1955) ar Keriju Grāntu (Cary Grant) galvenajā vīriešu lomā. Arī šajā filmā A. Hičkoks lielu uzmanību pievērsa varoņu kostīmiem (dizainere E. Heda tika nominēta balvai “Oskars”), un maskuballē G. Kellija ir tērpta vienā no kino vēsturē zināmākajām kleitām.

1956. gadā kinoteātros nonāca divas filmas ar G. Kellijas piedalīšanos. Romantiskā komēdija “Gulbis” (The Swan, rež. Čārlzs Vidors, Charles Vidor) bija veidota pēc Ferenca Molnāra (Ferenc Molnár) lugas motīviem (pirmoreiz ekranizēta 1925. gadā); tajā piedalījās arī Aleks Giness (Alec Guinness) un Luī Žurdāns (Louis Jourdan). G. Kellija spēlēja princesi, kuru māte nolēmusi izprecināt kroņprincim, taču viņa bija iemīlējusies brāļu privātskolotājā, un viņai jāizvēlas starp mīļoto un pienākumu. G. Kellijas pēdējā filma ir komēdija “Augstākā sabiedrība” (High Society, 1956, rež. Čārlzs Volterss, Charles Walters), kas ir “Filadelfijas stāsta” muzikāla ekranizācija. Tajā piedalījās B. Krosbijs, Frenks Sinatra (Frank Sinatra), Seleste Holma (Celeste Holm), kā arī Lūiss Ārmstrongs (Louis Armstrong); duetā ar B. Krosbiju G. Kellija filmā izpilda dziesmu True Love. Filmas skaņu celiņš, kura autors ir Kouls Porters (Cole Porter), bija populārs gan ASV, gan Lielbritānijā.

G. Kellija kopumā ir piedalījusies 11 filmās.

Saņēmusi balvu “Oskars” un trīs balvas “Zelta globuss” kā labākā otrā plāna aktrise filmā “Mogambo”, labākā aktrise filmā “Lauku meitene” un Henrietas balvu (Henrietta Award) kā iecienītākajai aktrisei – sievietei.

Jau būdama princese, viņa ierunāja aizkadra tekstu vairākās dokumentālās filmās, piemēram, filmā “Teātra ielas bērni” (The Children of Theatre Street, 1977, rež. Roberts Dornhelms, Robert Dornhelm, un Ērls Maks, Earl Mack) par Vaganovas Krievu baleta akadēmiju (Академия русского балета имени А. Я. Вагановой) Sanktpēterburgā, kas kategorijā “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma” bija nominēta balvai “Oskars”.

08.02.1960. G. Kellijai atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā (Hollywood Walk of Fame).

G. Kellijas privātā dzīve raisīja daudz baumu gan pirms, gan pēc kāzām. 1954. gadā viņa saderinājās ar itāļu un krievu aristokrātu izcelsmes modes dizaineri Oļegu Kasīni (Oleg Cassini), kurš strādāja kino un kļuva par ASV pirmās lēdijas Žaklīnas Kenedijas (Jacqueline Kennedy) stilistu; bija attiecībās ar K. Geiblu, B. Krosbiju.

1955. gadā amerikāņu kinematogrāfistu delegācijas sastāvā apmeklējot Kannu kino festivālu, G. Kellija iepazinās ar Monako firstu Renjē III (Rainier III, Rainier Louis Henri Maxence Bertrand Grimaldi), un pēc gadu ilgas korespondences piekrita kļūt par viņa sievu. Kāzas notika 19.04.1956., MGM ekskluzīvā tiešraidē ceremoniju vēroja vairāk nekā 30 miljoni skatītāju, tās iemūžināja vairāk nekā 2000 fotogrāfu; tās tika dēvētas par “gadsimta kāzām”. Kāzu kleita, ko darināja MGM dizainere Helēna Rouza (Helen Rose), kura G. Kelliju tērpa filmā “Augstākā  abiedrība”, kļuva ne tikai par 50. gadu līgavu tērpa etalonu. Kāzas apmeklēja 700 lūgto viesu, kuru vidū nebija Eiropas karaļnamu pārstāvju, tā norādot uz G. Kellijas nearistokrātisko izcelsmi.

Pārim piedzima trīs bērni: Karolīna (Caroline Louise Marguerite), troņmantinieks un pašreizējais Monako valdnieks Alberts (Albert Alexandre Louis Pierre Grimaldi) un Stefānija (Stéphanie Marie Elisabeth).

G. Kellija savu laiku veltīja ģimenei, karalisko pienākumu pildīšanai un labdarībai, kā arī hobijam – rožu audzēšanai. Saskaņā ar vienošanos, 26 gadu vecumā viņas karjera Holivudā beidzās, un Renjē III aizliedza Monako demonstrēt filmas ar G. Kelijas piedalīšanos. Tomēr sešus gadus pēc kāzām A. Hičkoks G. Kellijai piedāvāja atgriezties kino un nospēlēt galveno lomu filmā “Mārnija” (Marnie, 1964), bet viņa atteicās; kā viens no pamatojumiem – Monako iedzīvotāji nevēlējās pieļaut, ka viņu valdniece iejūtas histēriskas kleptomānes lomā, pat sarīkojot par dalību filmā tautas nobalsošanu.

G. Kellija Monako iedzīvināja amerikāņu tradīcijas, tostarp Pateicības dienas svinības, un veicināja Monako starptautisko atpazīstamību.

G. Kellija 1963. gadā dibināja labdarības organizāciju Pasaules Bērnu draugu asociācija (World Association of Children's Friends), kuras prioritāte ir bērnu tiesības.

1964. gadā viņa dibināja Princeses Greisas fondu (Princess Grace Foundation), kas atbalstīja Monako māksliniekus un baletdejotājus. Pēc G. Kellijas nāves meita Karolīna pārņēma viņas pienākumus Princeses Greisas fondā ASV (Princess Grace Foundation-USA), lai turpinātu iesākto darbu, atbalstot māksliniekus (kino un teātra aktierus, baletdejotājus). Kopš 2019. gada tā paspārnē darbojas luksusa produktu zīmols Grace de Monaco. G. Kellija arī sadarbojās ar Springmaid Company, kas ražo gultasveļu; visus ienākumus viņa ziedoja Pasaules Bērnu draugu asociācijai.

1965. gadā viņa kļuva par La Leche League – starptautiskas atbalsta grupa jaunajām mātēm, kuras akcentē zīdīšanas nozīmīgumu, – goda biedri. 1976. gadā G. Kellija tika ievēlēta studijas Twentieth Century-Fox Film Corporation valdē.

Viņa ir uzrakstījusi priekšvārdu Donalda Spoto (Donald Spoto) grāmatai “Alfreda Hičkoka māksla” (The Art of Alfred Hitchcock). 1980. gadā viņa izdeva grāmatu “Mana ziedu grāmata” (My Book of Flowers).

1960. gadā G. Kelliju uzņēma Starptautiskajā vislabāk tērpto cilvēku slavas zālē (International Best Dressed List Hall of Fame). Viņas garderobe, jo īpaši – kāzu kleita, tika izstādīta vairākās ekspozīcijās, tostarp Viktorijas un Alberta muzejā (Victoria and Albert Museum) Londonā, un tās dizains vēl joprojām iedvesmo apģērba dizainerus. G. Kellijas stilu raksturo pasteļkrāsas, izsmalcināti audumi un piegriezums, jo īpaši izceļot vidukli un kakla līniju, balti cimdi.

E. Heda dizainēja G. Kellijas tērpus četrās filmās: “Logs uz sētu”, “Tilti pie Toko-Ri”, “Lauku meitene” un “Noķert zagli”. Tērpos no filmām “Logs uz sētu” un “Noķert zagli” G. Kellija bija iemūžināta kā lelle Bārbija. Kompānijas Mattel piedāvājumā ir arī lelle G. Kellijas kāzu tērpā un kleitā, kas viņai bija mugurā, iepazīstoties ar Renjē III.

G. Kellijas vārdā nosaukta kompānijas Hermès rokassomiņa Kelly Bag.

G. Kellija Nomira 52 gadu vecumā – nākamajā dienā pēc autoavārijas, kurā dzīvībais nebīstamas traumas guva viņas meita Stefānija, kura arī atradās mašīnā.

G. Kellijas piemiņai izveidots rožu dārzs, ko 1984. gadā atklāja Renjē III. Viņas vārdā nosaukta roze Princesse de Monaco. G. Kellijas portrets ir attēlots uz pastmarkām gan ASV, gan Monako, kā arī monētām. Monako un Nicā ir G. Kellijas vārdā nodēvētas ielas. 1984. gadā tika iedibināta Princeses Greisas balva (Princess Grace Award), ko pasniedz par sasniegumiem teātrī, dramaturģijā, dejā, horeogrāfijā un kino. 2003. gadā airēšanas sacensības Henley Royal Regatta pārdēvēja par Princess Grace Challenge Cup.

Par G. Kelliju ir uzņemtas divas spēlfilmas: “Greisa Kellija” (Grace Kelly, 1983, rež. Sintija Mandelberga, Cynthia Mandelberg) ar Šerilu Ladu (Cheryl Ladd) titullomā un “Monako princese” (Grace of Monaco, 2014, rež. Olivjē Dāns, Olivier Dahan) ar Nikolu Kidmenu (Nicole Kidman) titullomā; filmas pirmizrāde notika Kannu kinofestivālā, un to kritizēja gan kino profesionāļi, gan G. Kellijas ģimene.