Mūzikla būtiska sastāvdaļa ir muzikāli priekšnesumi, dziesmas, dejas, nereti to sižeti un varoņi ir saistīti ar šovbiznesu – teātra mūziklu un vodeviļu tradīciju. Mūzikls radās kopā ar skaņas kino tehnoloģiju attīstību 20. gs. 20. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Jau pirmie eksperimenti ar tolaik novatoriskajām skaņu tehnoloģijām bija saistīti ar jauna kino žanra konvenciju izveidi.
Pirmā skaņu pilnmetrāžas filma, kurā bija vairāki muzikāli numuri ir filma “Džeza dziedātājs” (The Jazz Singer, režisors Alans Kroslends, Alan Crosland, 1927), kas tika veidota, izmantojot skaņu tehnoloģiju Vitaphone. Šī filma nosacīti atbilst mūsdienu izpratnei par skaņu filmu – tajā ir vairākas dziesmas – numuri, kuras izpilda Als Džolsons (Al Jolson), bet tajā nav dialogu, saglabāti arī starptitri, kas raksturīgi mēmajam kino. Taču frāze – “Jūs vēl neko neesat dzirdējuši” –, kas izskanēja vienā no filmas dziesmām, kļuva par pravietojumu skaņu kino neatgriezeniskajam triumfam. Filmas milzīgie panākumi noteica gan mēmā kino norietu un strauju skaņas ienākšanu kino industrijā, gan ieskicēja mūzikla žanra elementus. 1928. gadā studija Warner Bros piedāvāja vēl vienu filmu ar A. Džolsonu – “Dziedošais muļķis” (The Singing Fool, rež. Loids Bēkons, Lloyd Bacon). Sekoja līdzīgas filmas, kuru galvenie varoņi saistīti ar šovbiznesu; “Brodveja melodija” (The Broadway Melody, rež. Harijs Boumonts, Harry Beaumont, 1929) ir pirmā skaņu filma, kas ieguva Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu "Oskars" (Oscar) kā labākā filma.
Kadrs no filmas "Brodveja melodija", centrā: Čārlzs Kings (Charles King) un Anita Peidža (Anita Page).1929. gads.
Žanra apzīmējums “mūzikls” netika piemērots pirmajām muzikālajām skaņu filmām. Filmu “Brodveja melodija” studija MGM (Metro-Goldwyn-Mayer Studios Inc.) reklamēja kā “runājoša, dziedoša, dejojoša dramatiska sensācija”, taču jau 20. gs. 30. gadu sākumā žanriskais apzīmējums ”mūzikls” kļuva par ikdienu Holivudas praksē.
20. gadu beigās parādījās pirmās filmas, kurās ir gan dialogi, gan mūzika, parādījās arī krāsa, izmantojot Technicolor tehnoloģiju. Pirmā filma, kas publikai piedāvāja gan skaņu, gan krāsu, ir “Šovs turpinās” (On with the Show, rež. Alans Kroslends, Alan Crosland, 1929), sekoja “Brodveja zelta meklētājas” (Gold Diggers of Broadway, rež. Rojs Del Rūts, Roy Del Ruth, 1929), kas kļuva par kases rekordisti. 1929.–1930. gadā studijas intensīvi turpināja ražot mūziklus, apmierinot publikas interesi. Jaunā kino žanra – mūzikla – popularitāte turpinājās visu dekādi.
Agrīnie Holivudas mūzikli sižetiski bija tuvi Brodveja muzikālajiem uzvedumiem un to galvenie varoņi bija saistīti ar norisēm teātrī – šādas sižetiskās konstrukcijas ļāva filmās loģiski iekļaut muzikālus priekšnesumus, kas tika filmēti kā uz skatuves notiekoši teatrāli numuri.
Dziesmas, muzikāli priekšnesumi ļāva izbaudīt skaņās kino priekšrocības, tālab muzikāli numuri – dziesmas, kas nereti tika izpildītas naktslokālu vidē, tika ietvertas arī daudzu citu 30. gadu Holivudas žanru filmās (film noir u. c.). Šo tendenci aizsāka filma “Ņujorkas gaismas” (Lights of New York, rež. Braiens Fojs, Bryan Foy, 1928).