Amerikāņu žurnāliste Līla Ouensa (Lela Emogene Owens) drīz pēc vienīgās meitas Džindžeras Rodžersas dzimšanas izšķīrās no viņas tēva inženiera Viljama Makmeta (William Eddins McMath). Kā vēlāk atzinās Dž. Rodžersa, viņa savu īsto tēvu neatceras. Par meiteni rūpējās mātes vecāki, un, kad Džindžerai bija deviņi gadi, māte apprecējās otrreiz – Džons Rodžerss (John Logan Rogers) meiteni gan neadoptēja, bet viņa pieņēma patēva uzvārdu. Ģimene pārcēlās uz Fortvortu Teksasā, tur Džindžera gāja skolā, sāka interesēties par teātri un pirmoreiz kāpa uz skatuves – tas notika Edija Foja (Eddie Foy) ceļojošās vodeviļas trupas priekšnesumā.

14 gadu vecumā Dž. Rodžersa uzvarēja dejas – čarlstona – sacensībās un par uzvaru iegūto naudu izmantoja, lai dotos sešu mēnešu ilgā tūrē. Viena no viņas uzstāšanās reizēm iekļauta piedzīvojumu filmā “Šķēršļi” (The Barriers, 1916, režisors Džordžs Hils, George Hill), ko pašlaik uzskata par pazudušu. 17 gadu vecumā Dž. Rodžersa apprecējās pirmoreiz ar dejotāju, komiķi un dziedātāju Džeku Kalpeperu (Jack Culpepper), kurš uzstājās ar skatuves vārdu Džeks Pepers (Jack Pepper). Dueta izvēlētais nosaukums “Ginger and Pepper” raisīja smaidu (ginger ‘ingvers’, pepper ‘pipars’). Laulība bija īsa; Dž. Rodžersa atgriezās pie mātes, un abas devās uz Ņujorku, kur 1929. gadā Dž. Rodžersa debitēja Brodvejā (Broadway). L. Rodžersa meitas karjerā ieguldīja zināšanas, ko bija ieguvusi, iepriekš strādājot Holivudā (Hollywood) kā scenāriste, montāžas režisore un producente. Māte un meita saglabāja tuvas attiecības līdz pat mātes nāvei.

Novērtējot sniegumu uz skatuves, Dž. Rodžersu apstiprināja galvenajai sieviešu lomai Džordža (George) un Airas (Ira) Gēršvinu (Gershwin) mūziklā “Traks pēc meitenēm” (Girl Crazy, 1930), un nākamajā rītā pēc pirmizrādes Dž. Rodžersa 19 gadu vecumā pamodās slavena. Viens no izrādes horeogrāfiem bija Freds Astērs (Fred Astaire). Ņujorkā viņa nofilmējās arī dažās īsfilmās, bet jau 1930. gadā Dž. Rodžersa noslēdza līgumu uz septiņiem gadiem ar kinostudiju “Paramount” un pārcēlās uz Holivudu.

Arī tur viņu gaidīja triumfs – loma mūziklā “42. iela” (42nd Street, 1933, rež. Loids Beikons, Lloyd Bacon) ar Basbija Bērklija (Busby Berkeley) horeogrāfiju; Amerikas Kino institūts (American Film Institute) šo filmu atzinis par visu laiku labāko mūziklu 13. vietas ieguvēju. Lielā ekrāna ampluā – asprātīga, brīžiem dzēlīga un patstāvīga sieviete – Dž. Rodžersa attīstīja visu karjeru. Lieli panākumi bija arī populārā Brodvejas mūzikla “1933. gada zeltrači” (The Gold Diggers of 1933, rež. Mērvins Lerojs, Mervyn LeRoy) ekranizācijai, kuram arī horeogrāfiju veidoja B. Bērklijs. Dž. Rodžersa šajā mūziklā izpildīja ekstravaganto, Lielās depresijas laikam tik neatbilstošo numuru “We’re in the Money”. Abas filmas pieder studijas “Warner Brothers” un mūziklu zelta klasikas fondam.

Kinostudija “Paramount” izīrēja Dž. Rodžersu arī studijai “RKO Studios”, un tur viņu apstiprināja otrā plāna lomai filmā “Lidojot uz Rio” (Flying Down to Rio, rež. Torntons Frīlends, Thornton Freeland) ar Doloresu del Rio (Dolores del Rio) un Džīnu Reimondu (Gene Raymond) galvenajās lomās. Izpildot tikai vienu numuru “The Carioca”, Dž. Rodžersa un F. Astērs kļuva par skatītāju mīluļiem. Tā bija pirmā no desmit filmām ar viņu abu dalību. Dž. Rodžersai tā bija jau 20. loma, F. Astēram vien otrā, taču viņiem bija lemts kļūt par slavenāko Holivudas muzikālo filmu pāri. Atbilstoši Holivudas maskulīnajam uzstādījumam duetā kā pirmais tika minēts F. Astēra vārds, bet filmās Dž. Rodžersai bija iedalīta skaistās “lellītes” loma. F. Astērs arī bija atbildīgs par horeogrāfiju un saņēma procentus no filmu kino iznomas ieņēmumiem. Dž. Rodžersas alga bija mazāka nekā viņas lielā ekrāna partnerim, lai gan aktrise, dejotāja un dziedātāja paveica to pašu darbu kā viņas partneris F. Astērs.

Desmit filmās Dž. Rodžersa un F. Astērs izpildīja 33 numurus, un pāra romantiskā deja ir vienīgais mājiens uz abu jūtām, kaut arī skatītāju acīs abi bija perfektais pāris arī ārpus filmu sižetiem. Tajos viņu varoņi vilka viens otru uz zoba, vairumā gadījumu Dž. Rodžersas varonēm F. Astēra varoņi sākotnēji pat nepatika. Taču abu saspēle kļuva par daļu no Holivudas mitoloģijas un Holivudas mūziklu standartu, ko kino vēsturnieki novērtēja vien 20. gs. 60. gados.

Dž. Rodžersas un F. Astēra mūziklu numuri ļoti bieži tika nofilmēti vienā piegājienā, un gan dejas, gan dziesmas ir integrētas sižetā. Varoņi redzami pilnā augumā, kamera seko viņu kustībām, un numuros ir maz vai pat nav montāžas. To pieļāva nedēļām ilgie treniņi, kas noslīpētās kustības uz lielā ekrāna padarīja pavisam dabiskas un noņēma jebkādas aizdomas par pūlēm. 1936. gadā F. Astērs un Dž. Rodžersa ieņēma Holivudas populārāko aktieru saraksta 3. vietu, viņus apsteidza tikai par Holivudas karali dēvētais Klārks Geibls (Clark Gable) un vien astoņus gadus vecā Šērlija Templa (Shirley Temple).

Studijā “RKO” Dž. Rodžersa un F. Astērs līdz 1939. gadam nofilmējās vēl astoņās filmās: “Jautrā šķirtene” (The Gay Divorcee, 1934, rež. Marks Sendričs, Mark Sandrich), “Roberta” (1935, rež. Viljams A. Saiters, William A. Seiter), “Cilindrs” (Top Hat, 1935, rež. M. Sandričs), “Sekojot flotei” (Follow the Fleet, 1936, rež. M. Sandričs), “Svinga laiks” (Swing Time, 1936, rež. Džordžs Stīvenss, George Stevens; numurs “Never Gonna Dance” atzīts par vienu no izcilākajām kino deju epizodēm), “Uzdejosim?” (Shall We Dance, 1937, rež. M. Sandričs), “Bezrūpīgais” (Carefree, 1938, rež. M. Sandričs) un “Stāsts par Vernonu un Airīnu Kāstliem” (The Story of Vernon and Irene Castle, 1939, rež. Henrijs Kodmens Poters, Henry Codman Potter). 1949. gadā viņi piedalījās vienīgajā abu kopīgajā krāsainajā mūziklā “Brodvejas Bērkliji” (The Barkleys of Broadway, 1949, rež. Čārlzs Voters, Charles Walters), un tas tapa studijā “MGM”. Numura “Missouri Waltz” tapšanu vēroja daudzi studijas darbinieki – tā bija pāra atvadu deja no skatītājiem.

No visām F. Astēra mūziklu partnerēm kino vēsturnieki par labāko atzinuši Dž. Rodžersu. Mūža nogalē, runājot par šo tandēmu, F. Astērs atzina, ka no visām deju partnerēm viņam vismīļākā bijusi Dž. Rodžersa, turklāt viņa arī bija vienīgā, kura mēģinājumos nav raudājusi. Šķīrušies kā ekrāna partneri, reālajā dzīvē Dž. Rodžersa un F. Astērs palika labi draugi, un tieši Dž. Rodžersu Amerikas Kinoakadēmija izvēlējās kā cilvēku, kurš F. Astēram pasniegs balvu “Goda Oskars” (Honorary Award, 1950). “Oskaru” balvas pasniegšanas ceremonijā abi vēlreiz piedalījās 1967. gadā, kad ne tikai pasniedza kādu no balvām, bet arī ļāvās dejai.

Dž. Rodžersa kopā ar F. Astēru izpildīja dziesmas, kuru autori ir Kouls Porters (Cole Porter), Ērvings Berlins (Irwing Berlin), Dž. un A. Gēršvini; daudzas no tām ir iekļautas “Lielajā amerikāņu dziesmu grāmatā” (Great American Songbook).

Dž. Rodžersa filmējās arī nemuzikālās filmās. Viņa bija viena no jaunajām aktrisēm, kura cerēja kļūt par teātra zvaigzni filmā “Skatuves durvis” (Stage Door, 1937, rež. Gregorijs Lakava, Gregory La Cava) un bezdarbniece romantiskajā komēdijā “Vecmeita-māte” (Bachelor Mother, 1939, rež. Gārsons Kanins, Garson Kanin). Par lomu drāmā “Kitija Foila” (Kitty Foyle, 1940, rež. Sems Vuds, Sam Wood) Dž. Rodžersa saņēma balvu “Oskars” kategorijā “Labākā aktrise”, bet tērps, ko viņas varone valkāja – tumša auduma kleita ar baltu apkaklīti un manšetēm –, kļuva par sieviešu garderobes neatņemamu daļu.

Dž. Rodžersas nākamās nozīmīgās lomas ir drāmā “Baudas ceļš” (Primrose Path, 1940, rež. G. Lakava) un komēdijās “Toms, Diks un Harijs” (Tom, Dick and Harry, 1941, rež. G. Kanins) un “Roksija Hārta” (Roxie Hart, 1942, rež. Viljams A. Velmans, William A. Wellman), kas veidota pēc Morīnas Votkinsas (Maureen Dallas Watkins) lugas “Čikāga” (Chicago) motīviem. Tā vairākkārt ekranizēta – pēdējoreiz kā “oskarotais” mūzikls “Čikāga” (rež. Robs Māršals, Rob Marshall, 2002) ar Ketrīnu Zetu-Džonsu (Catherine Zeta-Jones) un Renē Zelvēgeri (Renée Zellweger) noziedznieču Roksijas Hārtas un Velmas Kellijas lomās.

Dž. Rodžesa spēlēja romantiskajā drāmā “Mēs reiz tiksimies” (I’ll Be Seeing You, 1944, rež. Viljams Dīterle, William Dieterle) un komēdijā “Majors un nepilngadīgā” (The Major and the Minor, 1942, rež. Billijs Vailders, Billy Wilder), kurā viņas varone ir pārģērbusies par 12 gadus vecu meiteni; filmā Dž. Rodžersas varones māti atveido aktrises māte.

1940. gadu pirmajā pusē Dž. Rodžersa bija viena no vislabāk apmaksātajām Holivudas aktrisēm. Viņa piedalījās filmās “Lēdija tumsā” (Lady in the Dark, 1944, rež. Mičels Leizens, Mitchell Leisen) un “Nedēļas nogale “Waldorf” viesnīcā” (Week-End at the Waldorf, 1945, rež. Roberts Z. Leonards, Robert Z. Leonard), kas bija filmas “Grand Hotel” (1932, rež. Edmunds Goldings, Edmund Goulding) jauna ekranizācija. Dž. Rodžersa strādāja arī radioteātrī.

20. gs. 50. gadi aktrises karjerā nāca ar skarbu realitāti – viņa bija vecumā, kad labu lomu nebija daudz. Tomēr Dž. Rodžersa turpināja filmēties: trillerī “Briesmu signāls” (Storm Warning, 1951, rež. Stjuarts Heislers, Stuart Heisler), komēdijās “Pērtiķu lieta” (Monkey Business, 1952, režisors Hovards Houkss, Howard Hawks; Dž. Rodžersas vienīgā nominācija balvai “Zelta globuss”, Golden Globe), kur viņa atveidoja izklaidīga zinātnieka (lomā Kerijs Grānts, Cary Grant) sievu, un “Mēs neesam precējušies!” (We’re Not Married! 1952, rež. E. Goldings).

Sākot ar 1954. gadu, Dž. Rodžesa piedalījās televīzijas (TV) raidījumos un bija bieža viešņa Perija Komo šovā (Perry Como’s Kraft Music Hall, no 1956. līdz 1965. gadam), Reda Skeltona šovā (The Red Skelton Show, no 1963. līdz 1964. gadam), raidījumā “What’s My Line?” (no 1954. līdz 1966. gadam), viesojās arī Džeka Benija (Jack Benny), Eda Salivana (Ed Sullivan) un citu amerikāņu izklaides zvaigžņu vadītajās TV programmās. Viņa nospēlēja savstarpēji konfliktējošas dvīņumāsas projektā “Džindžeras Rodžersas šovs” (The Ginger Rogers Show, 1961, rež. Normans Z. Makleods, Norman Z. McLeod), kas bija iecerēts kā pirmā sērija situāciju komēdijai, taču šī ideja neīstenojās. Dž. Rodžersa nospēlēja karalieni Ričarda Rodžersa (Richard Rogers) un Oskara Hammeršteina II (Oscar Hammerstein II) skatuves mūzikla “Pelnrušķīte” (Cinderella) televīzijas adaptācijā (1965, rež. Čārlzs S. Dubins, Charles S. Dubin).

Dž. Rodžersas pēdējā kinoloma bija biogrāfiskajā filmā “Hārlova” (Harlow, 1965, rež. Alekss Sīgals, Alex Segal) par Džīnu Hārlovu (Jean Harlow), pēdējā loma TV – vienā no seriāla “Viesnīca” (Hotel) sērijām (1987).

1965. gadā Dž. Rodžersa spēlēja Brodvejas izrādē “Hello, Dollij!” (Hello, Dolly!), 1969. gadā – mūziklā “Meima” (Mame), ko Vestendā, Londonā, izrādīja 14 mēnešus – parakstījusi līgumu, Dž. Rodžersa kļuva par vislabāk apmaksāto aktrisi Vestendā.

Dž. Rodžersa 74 gadu vecumā debitēja kā režisore, Ņujorkā iestudējot mūziklu “Mazulīši bruņojas” (Babes in Arms), kas 1939. gadā bija ekranizēts (rež. B. Bērklijs) ar Džūdiju Gārlendu (Judy Garland) un Mikiju Rūniju (Mickey Rooney) galvenajās lomās.

Dž. Rodžersa bija precējusies piecas reizes. Otrais vīrs bija aktieris Lū Eirss (Lew Ayres, laulībā no 1934. līdz 1940. gadam), trešais – aktieris Džeks Brigss (Jack Briggs, laulībā no 1943. līdz 1949. gadam), kurš pēc atgriešanās no dienesta Otrajā pasaules karā neturpināja savu karjeru. Ar daudz par sevi jaunāko franču aktieri Žaku Beržeraku (Jacques Bergerac) Dž. Rodžersa apprecējās 1953. gadā, un šī laulība ilga četrus gadus. Viņas piektais vīrs bija režisors un producents Viljams Māršals (William Marshall) – laulībā no 1961. līdz 1969. gadam.

Dž. Rodžersas labāko draudzeņu vidū bija Holivudas aktrises Beta Deivisa (Bette Davis), Morīna O’Hāra (Maureen O’Hara) un Lusilla Bola (Lucille Ball); viņas šovā “Here’s Lucy” Dž. Rodžersa dejoja čālstonu (22.11.1971.).

Dž. Rodžersas hobiji bija gleznošana, tēlniecība, teniss un makšķerēšana. Viņas fotogrāfija četras reizes bijusi publicēta uz žurnāla “Life” vāka. Mūža nogalē viņa bija piesaistīta ratiņkrēslam. Dž. Rodžersa nomira 83 gadu vecumā. Apglabāta blakus mātei Čatsvortā, Kalifornijā, tajā pašā kapsētā, kur F. Astērs.

Dž. Rodžersa dzīves laikā kino un TV nospēlēja 93 lomas.

Viņa piedalījās piecās balvai “Oskars” nominētās filmās: “42. iela”, “Jautrā atraitne”, “Cilindrs”, “Skatuves durvis” un “Kitija Foila”. Četras filmas ar Dž. Rodžersas piedalīšanos ir iekļautas Nacionālajā Kino reģistrā: “42. iela”, “1933. gada zeltrači”, “Cilindrs” un “Svinga laiks”. Dž. Rodžersas ekrāna partneri bija arī Džeimss Stjuarts (James Stewart), Ronalds Kolmans (Ronald Colman), Deniss Morgans (Dennis Morgan), Henrijs Fonda (Henry Fonda), Rejs Milands (Ray Milland), Ronalds Reigans (Ronald Reagan) un K. Grānts.

1992. gadā Prāgā uzbūvēja “Dejojošo māju” (Dancing House, arhitekts Vlado Miluničs, Vlado Milunić). Tās oriģinālnosaukums – “Freds un Džindžera”.

Dž. Rodžersa kļuva par iedvesmas avotu grāmatai (Ginger Rogers and the Riddle of the Scarlet Cloak, 1942), ko sarakstīja viņas māte. Grāmata iznāca sērijā “Whitman Authorized Editions” – to izdeva no 1941. līdz 1947. gadam, un katrā no 16 grāmatām kāda varone bija kādas Holivudas zvaigznes līdziniece. Pārējās aktrises bija Dina Durbina (Deanna Durbin), Betija Greibla (Betty Grable), Džīna Tīrneja (Gene Tierney), Dorotija Lamūra (Dorothy Lamour) un citas.