Amerikāņu žurnāliste Līla Ouensa (Lela Emogene Owens) drīz pēc vienīgās meitas Džindžeras Rodžersas dzimšanas izšķīrās no viņas tēva inženiera Viljama Makmeta (William Eddins McMath). Kā vēlāk atzinās Dž. Rodžersa, viņa savu īsto tēvu neatceras. Par meiteni rūpējās mātes vecāki, un, kad Džindžerai bija deviņi gadi, māte apprecējās otrreiz – Džons Rodžerss (John Logan Rogers) meiteni gan neadoptēja, bet viņa pieņēma patēva uzvārdu. Ģimene pārcēlās uz Fortvortu Teksasā, tur Džindžera gāja skolā, sāka interesēties par teātri un pirmoreiz kāpa uz skatuves – tas notika Edija Foja (Eddie Foy) ceļojošās vodeviļas trupas priekšnesumā.
14 gadu vecumā Dž. Rodžersa uzvarēja dejas – čarlstona – sacensībās un par uzvaru iegūto naudu izmantoja, lai dotos sešu mēnešu ilgā tūrē. Viena no viņas uzstāšanās reizēm iekļauta piedzīvojumu filmā “Šķēršļi” (The Barriers, 1916, režisors Džordžs Hils, George Hill), ko pašlaik uzskata par pazudušu. 17 gadu vecumā Dž. Rodžersa apprecējās pirmoreiz ar dejotāju, komiķi un dziedātāju Džeku Kalpeperu (Jack Culpepper), kurš uzstājās ar skatuves vārdu Džeks Pepers (Jack Pepper). Dueta izvēlētais nosaukums “Ginger and Pepper” raisīja smaidu (ginger ‘ingvers’, pepper ‘pipars’). Laulība bija īsa; Dž. Rodžersa atgriezās pie mātes, un abas devās uz Ņujorku, kur 1929. gadā Dž. Rodžersa debitēja Brodvejā (Broadway). L. Rodžersa meitas karjerā ieguldīja zināšanas, ko bija ieguvusi, iepriekš strādājot Holivudā (Hollywood) kā scenāriste, montāžas režisore un producente. Māte un meita saglabāja tuvas attiecības līdz pat mātes nāvei.
Novērtējot sniegumu uz skatuves, Dž. Rodžersu apstiprināja galvenajai sieviešu lomai Džordža (George) un Airas (Ira) Gēršvinu (Gershwin) mūziklā “Traks pēc meitenēm” (Girl Crazy, 1930), un nākamajā rītā pēc pirmizrādes Dž. Rodžersa 19 gadu vecumā pamodās slavena. Viens no izrādes horeogrāfiem bija Freds Astērs (Fred Astaire). Ņujorkā viņa nofilmējās arī dažās īsfilmās, bet jau 1930. gadā Dž. Rodžersa noslēdza līgumu uz septiņiem gadiem ar kinostudiju “Paramount” un pārcēlās uz Holivudu.
Arī tur viņu gaidīja triumfs – loma mūziklā “42. iela” (42nd Street, 1933, rež. Loids Beikons, Lloyd Bacon) ar Basbija Bērklija (Busby Berkeley) horeogrāfiju; Amerikas Kino institūts (American Film Institute) šo filmu atzinis par visu laiku labāko mūziklu 13. vietas ieguvēju. Lielā ekrāna ampluā – asprātīga, brīžiem dzēlīga un patstāvīga sieviete – Dž. Rodžersa attīstīja visu karjeru. Lieli panākumi bija arī populārā Brodvejas mūzikla “1933. gada zeltrači” (The Gold Diggers of 1933, rež. Mērvins Lerojs, Mervyn LeRoy) ekranizācijai, kuram arī horeogrāfiju veidoja B. Bērklijs. Dž. Rodžersa šajā mūziklā izpildīja ekstravaganto, Lielās depresijas laikam tik neatbilstošo numuru “We’re in the Money”. Abas filmas pieder studijas “Warner Brothers” un mūziklu zelta klasikas fondam.
Džindžera Rodžersa Brodvejas mūziklā "1933. gada zeltrači". 1933. gads.