1960.–1986. gads Šajā laika posmā Dž. Kellijs atgriezās teātrī, un 1960. gadā kļuva par pirmo amerikāni, kuram piedāvāja Parīzes operā (Palais Garnier) un Parīzes Komiskajā operā (Opéra-Comique) izveidot modernā baleta trupu, ar kuru viņš iestudēja grieķu mītos balstītu sižetu Dž. Gēršvina Concerto in F pavadījumā. Iestudējuma Pas de Dieux panākumi bija milzīgi, un Dž. Kellijam pasniedza Francijas Goda leģiona ordeni (Légion d'honneur).
Dž. Kellijs spēlēja mūziklā “Mīlēsimies!” (Let’s Make Love, 1960, rež. Dž. Kjūkors) un drāmā “... tas vētru pļaus” (Inherit the Wind, 1960, rež. Stenlija Kreimera, Stanley Kramer) ar Spenseru Treisiju (Spencer Tracy) un Fredriku Mārču (Fredric March) galvenajās lomās. Panākumi izpalika Parīzē uzņemtajai drāmai “Žigo” (Gigot, 1962, rež. Dž. Kellijs) par mēma sētnieka dzīvi 1920. gadu Monmartrā. Darba nolūkos Dž. Kellijs Francijā atgriezās, lai filmētos mūzikla “Šerbūras lietussargi” (Les Parapluies de Cherbourg, 1964) autora Žaka Demī (Jacques Demy) veltījumā MGM mūzikliem – filmā “Rošforas meitenes” (Les Demoiselles de Rochefort, 1967). Komēdijā “Tā tik turēt!” (What a Way to Go, rež. Dž. Lī Tomsons, J. Lee Thompson) viņš atveido vienu no Šērlijas Makleinas (Shirley MacLaine) varones dzīves vīriešiem, pārējie ir Pols Ņūmens (Paul Newman), Roberts Mičums (Robert Mitchum), Dīns Mārtins (Dean Martin).
Televīzijā Dž. Kellijs režisēja dokumentālo filmu “Dejošana: Vīru spēle” (Dancing – A Man`s Game, 1958, nominācija Emmy balvai par horeogrāfiju) un piedalījās seriālā “Sava ceļa gājējs” (Going My Way, 1963). Bija producents, režisors un aktieris animācijas filmai “Džeks un brīnumpupa” (Jack and the Beanstalk, 1967, Emmy balva kā producentam), kurā atkal savienoja deju ar animāciju.
Kā režisors viņš uzņēma kases hitu “Rokasgrāmata precētam vīrietim” (A Guide for the Married Man, 1967) ar Volteru Matau (Walther Matthau) galvenajā un Lusillu Bolu (Lucille Ball), Džeku Beniju (Jack Benny), Džeinu Mensfīldu (Jayne Mansfield) epizodiskās lomās. Ar V. Meto strādāja arī mūzikla “Hello, Dollij!” (Hello, Dolly!, 1969, nominācija “Zelta globusam” par režiju) uzņemšanas laukumā, galvenajā lomā – Bārbra Streizande (Barbra Steisand), tituldziesmu izpilda Lūiss Ārmstrongs (Louis Armstrong); filma saņēma trīs un bija nominēta vēl četriem “Oskariem” – arī kā labākā filma. 1970. gadā Dž. Kellijs piedalījās televīzijas (TV) raidījumā “Džīns Kellijs un 50 meitenes” (Gene Kelly and 50 Girls), ko pēc tam astoņas nedēļas izrādīja Lasvegasā; bija producents un režisors vesternam “Šaijenas sociālais klubs” (The Cheyenne Social Club, 1970), kurā piedalījās žanra leģendas Džeimss Stjuarts (James Stewart) un Henrijs Fonda (Henry Fonda).
Dž. Kellijs piedalījās TV programmā “Magnavox piedāvā: Frenks Sinatra” (Magnavox Presents Frank Sinatra, 1973). Kopā ar F. Astēru atklāja Holivudas vēsturi dokumentālajās kino filmās “Tā tik ir izklaide!” (That’s Entertainment, 1974, rež. Džeks Heilijs jaunākais, Jack Haley Jr.) un “Tā tik ir izklaide. 2. daļa!” (That’s Entertainment, Part II, 1976, rež. Dž. Kellijs). Sērijas 3. daļā “Tā tik ir izklaide!” (That’s Entertainment! III, rež. Bads Frīdžens, Bud Friedgen, Maikls Dž. Šeridans, Michael J. Sheridan) Dž. Kellijs ir viens no vadītājiem. Līdzīgi veidotā filma “Tā tik ir deja!” (That’s Dancing!, 1985, rež. Dž. Heilijs jaunākais) neaprobežojas ar MGM tapušajiem lielā ekrāna darbiem, un Dž. Kellijs ir viens no vadītājiem.
Dž. Kellija pēdējās kinolomas bija: komēdijā “40 karāti” (40 Carats, 1973, rež. Miltons Katselass, Milton Catselas), biogrāfiskajā filmā “Lai dzīvo Knīvels!” (Viva Knievel!, 1977, rež. Gordons Daglass, Gordon Douglas) un mūziklā “Ksanadu” (Xanadu, 1980, rež. Roberts Grīnvalds, Robert Greenwald) ar Olīviju Ņūtoni-Džonu (Olivia Newton-John) galvenajā sieviešu lomā. Viņa pēdējais kinoprojekts ir horeogrāfija animācijas filmai “Kaķi nedejo” (Cats Don’t Dance, 1997, rež. Marks Dindals, Mark Dindal). Aktiera pēdējās lomas televīzijā ir vēsturiskajās drāmās “Ziemeļi un dienvidi” (North & South: Book 1, North & South, 1985) un “Grēki” (Sins, 1986).