Uz Ameriku emigrējušā ebreja Frica Austerlica (Fritz Austerlitz) ģimenē piedzima divi bērni – Adele un Freds. Viņu māte Johanna meklēja iespēju, kas ļautu pamest Omahu, un bērnu talanti to ļāva īstenot. 1905. gadā ģimene pārcēlās uz Ņujorku. Uzņemti Alviene Master School of the Theatre and Academy of Cultural Arts, viņi nomainīja uzvārdu – Austerlics atgādināja vienu no slavenākajām Napoleona kaujām, un Adele un Freds kļuva par Astēriem. Viņi apguva dejošanu, dziedāšanu, skatuves runu, un jau pirmajā publiskajā priekšnesumā 1905. gadā F. Astērs bija tērpts smokingā un ar cilindru galvā – šāds ietērps kļūs par viņa firmas zīmi.

Astēru dejas stilu ietekmēja Amerikas melnādainie dejotāji Bils Robinsons (Bill “Bojangles” Robinson) un Džons Sablets (John “Bubbles” Sublett), no itālieša Aurelio Kočijas (Aurelio Coccia) viņi mācījās balles dejas, no Brodveja zvaigznēm Vernona un Airīnas Kāsliem (Vernon and Irene Castle) – viņu repertuāru. Jau 14 gadu vecumā F. Astērs bija atbildīgs par priekšnesumu muzikālo pusi. 1917. gadā F. un A. Astēri uzstājās Brodvejā, un pamazām Fredam izdevās izkļūt no māsas ēnas. Brodvejai sekoja uzstāšanās Londonā – F. Astēru nodēvēja par labāko dejotāju pasaulē, un prestižajā Gildholas mūzikas skolā (Guildhall School of Music) viņš apguva klavierspēli.

1927. gadā Astēri devās uz Holivudu, lai piedalītos kinoprovēs – materiāls nav saglabājies – , taču studijas Paramount Pictures vadība uzskatīja, ka viņi neder kino. 1932. gadā Adele apprecējās ar Devonšīras lordu Čārlzu Kavendišu (Lord Charles Cavendish), bet Freds strādāja Brodvejā un Londonā un meklēja jaunu deju partneri. Klēra Lūsa (Claire Luce) abu dejām pievienoja romantiku, panākumi neizpalika.

Studijas RKO Radio Pictures producenta Deivida O. Selznika (David O. Selznick) novērtējums F. Astēra provēm iekļuva Holivudas mitoloģijā: “Nemāk dziedāt. Nemāk tēlot. Gandrīz plikpaurains. Māk mazliet dejot”. Viņš norādīja arī uz F. Astēra lielajām ausīm un slikto zoda līniju, taču izcēla šarmu un tomēr noslēdza ar viņu līgumu. Studijai vēl nebija plānu par F. Astēru, tāpēc viņu “izīrēja” MGM, kur filmēja muzikālo filmu “Dejojošā lēdija” (Dancing Lady, režisors Roberts Z. Leonards, Robert Z. Leonard) ar Džoanu Krofordu (Joan Crawford) titullomā, galvenajā vīriešu lomā – Klārks Geibls (Clark Gable). F. Astērs spēlēja sevi, tērpies frakā un ar cilindru galvā.

RKO gatavojās uzņemt muzikālo filmu “Lidojot uz Rio” (Flying Down to Rio, režisors Torntons Frīlends, Thornton Freeland, 1933) ar Doloresu del Rio (Dolores del Rio) un Džīnu Reimondu (Gene Raymond) galvenajās lomās. Otrā plāna aktieri F. Astērs un Džindžera Rodžersa (Ginger Rogers) izpildīja vienu kopīgu numuru The Carioca, kas kļuva par triumfu. Deju režisora asistents bija Hermess Pāns (Hermes Pan), un filmēšanas laukumā dibinātās attiecības kļuva par pamatu draudzībai starp viņu un F. Astēru daudzu gadu garumā; tandēmā ar Dž. Rodžersu F. Astērs piedalījās 10 filmās un kļuva par Holivudas slavenāko muzikālo filmu pāri.

Pateicoties H. Pāna horeogrāfijai, viņi radīja revolūciju, kā filmējami mūzikli. Perfekcionists F. Astērs uzsvēra, ka dejotāji jāfilmē bez montāžas un bez tuvplāniem, vislabāk – visa deja vienā piegājienā, skatītājam ļaujot novērtēt gan dejotāju prasmes, gan horeogrāfiju, un kamerai jābūt stacionārai. Pilnīgi pretēji studijā Warner Brothers darbojās horeogrāfs Basbijs Bērklijs (Busby Berkeley). Viņš numurus filmēja no dažādiem rakursiem, ar biežu montāžu un atsevišķiem tuvplāniem, visbiežāk – dejotāju kāju un roku veidotās ģeometriskās figūras. Tāpat, pateicoties F. Astēram, deja un dziesma vairs nebija dekoratīvs elements (kā B. Bērklija horeogrāfijā) – to integrēja filmas stāstā.

Parasti filmā bija trīs dejas: viens F. Astēra solonumurs, pāra deja ar komiskiem elementiem un pāra romantiskā deja. Astērs-Rodžersa bija pāris, kuru mīlas aina bija deja. Abu dejas kļuva par mūziklu standartu, bet vērtību kino teorētiķi izcēla vien 60. gados, jo iepriekš valdīja uzskats, ka tās ir tikai Lielās depresijas laika kaprīzes un eskeipisms, apzināti stāstu darbību izdzīvojot vietās, par kurām vidusmēra amerikānis varēja tikai sapņot (Parīze, Venēcija, Londona).

RKO F. Astērs un Dž. Rodžersa nofilmējās deviņos mūziklos: “Jautrā šķirtene” (The Gay Divorcee, režisors Marks Sendričs, Mark Sandrich, 1934), “Roberta” (režisors Viljams A. Saiters, William A. Seiter, 1935), “Cilindrs” (Top Hat, režisors M. Sendričs; 1935; iekļauta Nacionālajā filmu reģistrā), “Sekojot flotei” (Follow the Fleet, režisors M. Sendričs, 1936), “Svinga laiks” (Swing Time, režisors Džordžs Stīvenss, George Stevens, 1936; iekļauta Nacionālajā filmu reģistrā, numurs Never Gonna Dance atzīts par vienu no izcilākajām kino deju epizodēm), “Uzdejosim?” (Shall We Dance?, režisors M. Sendričs, 1937), “Bezrūpīgais” (Carefree, režisors M. Sendričs, 1938) un “Stāsts par Vernonu un Airīnu Kāsliem” (The Story of Vernon and Irene Castle, režisors H. K. Poters, H. C. Potter, 1939), no tām sešas bija studijas ienesīgāko filmu vidū. 1939. gadā F. Astērs kā “kases inde” pameta RKO, taču vēl reizi dejoja pārī ar Dž. Rodžersu – vienīgajā abu krāsainajā mūziklā “Brodvejas Bērkliji” (The Barkleys of Broadway, režisors Čārlzs Volterss, Charles Walters, 1949), kas tapa MGM.

F. Astēra nākamā deju partnere bija MGM zvaigzne Eleonora Pauela (Eleonor Powell) filmā “1940. gada Brodvejas melodija” (Broadway Melody of 1940, režisors Normens Torags, Norman Taurog), Polete Godāra (Paulette Goddard) filmā “Otrais koris” (Second Chorus, režisors H. K. Poters, 1940) un Rita Heivorte (Rita Hayworth) filmās “Tu nekad nekļūsi bagāts” (You`ll Never Get Rich, režisors Sidnijs Lenfīlds, Sidney Lanfield, 1941) un “Tu nekad nebiji jaukāks” (You Were Never Lovelier, režisors V. A. Saiters, 1942). Par F. Astēra deju partneri kļuva arī Lusilla Brēmere (Lucille Bremer), ar kuru viņš spēlēja Vinsentes Minelli (Vincente Minnelli) filmās “Jolanda un zaglis” (Yolanda and the Thief, 1945) un “Zīgfelda neprāts” (Ziegfeld Follies, 1945); šajā filmā F. Astērs vienīgo reizi kino dejoja kopā ar Džīnu Kelliju (Gene Kelly; numurs The Babbit and the Bromide). Popularitāti guva F. Astērs tandēmā ar dziedātāju Bingu Krosbiju (Bing Crosby) – filmas “Brīvdienu viesnīca” (Holiday Inn, režisors M. Sandričs, 1942) un “Zilās debesis” (Blue Skies, režisors Stjuarts Heislers, Stuart Heisler). Filmā “Zilās debesis” iekļauto numuru Puttin` on the Ritz F. Astērs nodēvēja par savu atvadu deju un paziņoja, ka pamet kino. Viņš pievērsās zirgu skriešanās sacensībām, tīrasiņu zirgu audzēšanai un 1947. gadā dibināja savā vārdā nosauktu deju studiju, ko vadīja līdz 1966. gadam.

Divus gadus vēlāk F. Astērs atgriezās kino, lai iejustos lomā, kas bija paredzēta Dž. Kellijam – viņš bija guvis savainojumu. “Lieldienu parāde” (Eastern Parade, režisors Č. Volterss, 1948) kļuva par otru MGM ienesīgāko mūziklu 40. gados –  pirmais ir “Satiksimies Sentluisā” (Meet Me in St. Louis, režisors V. Minelli), un kopā ar Ennu Milleri (Ann Miller) un Džūdiju Gārlendu (Judy Garland) F. Astērs izpildīja vairākus Ērvina Berlina (Irving Berlin) hitus, ieskaitot Eastern Parade; We`re a Couple of Swells un Steppin` Out with My Baby. Par F. Astēra nākamajām deju partnerēm kļuva Vera-Ellena (Vera-Ellen) – par lomu filmā “Trīs mazi vārdi” (Three Little Words, režisors Ričards Torps, Richard Thorpe, 1950) F. Astērs saņēma vienīgo Zelta globusu – , Betija Hatone (Betty Hutton), Džeina Pauela (Jane Powell). Ar Sidu Šarisu (Cyd Charisse) viņš filmējās mūziklā “Ceļojošā trupa” (The Band Wagon, režisors V. Minelli, 1953) – drīz to atzina par vienu no veiksmīgākajiem MGM 50. gadu mūzikliem, un tas – tāpat kā “Dziesmiņa lietū” (Singin` in the Rain, režisori un horeogrāfi Dž. Kellijs un Stenlijs Donens, Stanley Donen, 1952) reflektē arī par kino vēsturi. Tajā izskan īpaši filmai komponētā dziesma That`s Entertainment!, kas kļuva par hitu un daudzus gadus vēlāk tika izmantota trīs dokumentālo filmu par mūziklu vēsturi nosaukumos.  1995. gadā “Ceļojošo trupu” iekļāva Nacionālajā filmu reģistrā, 2006. gadā – Amerikas  Filmu institūta (American Film Institute; AFI) labāko mūziklu 17. vietā.

1954. gadā iznāca Džīnas Vebsteres (Jean Webster) grāmatas “Garkājtētiņš” (Daddy Lond Legs) muzikālā ekranizācija (režisors Žans Negulesko, Jean Negulesco) ar Lesliju Karonu (Leslie Caron) galvenajā sieviešu lomā. 1957. gadā iznāca divas filmas ar F. Astēra piedalīšanos – “Jocīgā seja” (Funny Face, režisors S. Donens, 1957) ar Odriju Hepbernu (Audrey Hepburn) un “Zīda zeķes” (Silk Stockings, režisors Rūbens Mamuljans, Rouben Mamoulian), ar S. Šarisu – komēdijas “Ņinočka” (Ninotchcka, režisors Ernsts Lubičs, Ernst Lubitsch, 1939), ar Grētu Garbo (Greta Garbo) rimeiks un F. Astēra pēdējais mūzikls, kas tapa MGM. Viņš paziņoja, ka pēc 30 mūzikliem, kuros piedalījies pēdējos 25 gados, pamet šo žanru.

1958.–1981. gads

Dejošanu F. Astērs nepameta un piedalījās vairākos televīzijas (TV) projektos – arī “Vakars kopā ar Fredu Astēru” (An Evening with Fred Astaire, režisors Bads Jorkins, Bud Yorkin, 1958; saņēma Emmy balvu). Par lomu komēdijā “Paldies par apmeklējumu” (The Pleasure of His Company, režisors Džordžs Sītons, George Seaton, 1961) F. Astēru nominēja Zelta globusa balvai (Golden Globe Award). Viņa pēdējais mūzikls ir “Finiana varavīksne” (Finian`s Rainbow, režisors Frānsiss Fords Kopola, Francis Ford Coppola, 1968; nominācija Zelta globusam).

Par lomu apokaliptiskajā drāmā “Pludmalē” (On the Beach, režisors Stenlijs Kreimers, Stanley Kramer, 1959) F. Astērs bija nominēts Zelta globusam, par lomu katastrofu filmā “Pekle tornī” (The Towering Inferno, režisors Džons Gilermins, John Guillermin, 1974) vienīgo reizi – Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar) kategorijā “Labākais otrā plāna aktieris”, saņēma Zelta globusu, Britu Kinoakadēmijas balvu (BAFTA); par lomu TV drāmā “Ačgārnā ģimene” (A Family Upside Down, režisors Džeralds Dipīgo, Gerald Di Pego, 1978) saņēma Emmy. Viņa pēdējā loma ir šausmu filmā “Spoku stāsts” (Ghost Story, režisors Džons Ērvins, John Irvin, 1981).

F. Astērs ierunājis vairāku animācijas varoņu balsis un piedalījies divās dokumentālajās filmās par mūziklu vēsturi – “Tā tik ir izklaide” (That`s Entertainment, režisors Džeks Heilijs jaunākais, Jack Haley Jr, 1974) un tās otrajā daļā (That`s Entertainment, Part II, režisors Dž. Kellijs, 1976) uzstājās arī kopā ar Dž. Kelliju.

Arī kā dziedātājs F. Astērs apšaubīja savu talantu, taču ar vairākām dziesmām ierakstīts Lielajā amerikāņu dziesmu grāmatā (Great American Songbook) – to vidū ir Night and Day; Let`s Face the Music and Dance; Cheek to Cheek; The Way You Look Tonight; A Foggy Day un citas. Duetā ar Dž. Rodžersu iedziedājis I`m Putting All My Eggs in One Basket; A Fine Romance, duetā ar Dž. Gārlendu – A Couple of Swells.

Ierakstījis trīs albumus, viens no tiem – dueti ar B. Krosbiju. 1952. gadā F. Astērs ierakstīja The Astaire Story, kurā bija četras plates un izskan slavenākās viņa izpildītās dziesmas, 1999. gadā tas ieguva Grammy Slavas zāles balvu (Grammy Hall of Fame Award). Kols Porters (Cole Porter) un Džordžs Gēršvins (George Gershwin) F. Astēru uzskatīja par savu dziesmu labāko izpildītāju.

F. Astērs bija precējies ar Bostonas augstākās sabiedrības dāmu Filisu Poteri (Phyllis Potter), kura 1955. gadā nomira no plaušu vēža. Pārim bija divi bērni – dēls Freds jaunākais un meita Ava, kura rūpējas par tēva atstāto mantojumu. Ar F. Astēra ģimeni dzīvoja arī sievas iepriekšējā laulībā dzimušais dēls Pīters. 1980. gadā F. Astērs apprecēja žokeju Robinu Smitu (Robyn Smith). F. Astērs nodevās hobijiem (zirgu skriešanās sacīkstes, bungu spēlēšana, dziesmu komponēšana un golfs), bet vairāk nekā 70 gadu vecumā apguva skeitbordu.

1950. gadā viņam pasniedzam Amerikas Kinoakadēmijas īpašo balvu par ieguldījumu muzikālajās filmās, 1960. gadā – Sesila B. DeMilla vārdā nodēvēto balvu (Cecil B. DeMille Award) par mūža ieguldījumu, 1965. gadā –  Džordža Īstmena balvu (George Eastman Award). F. Astērs bija pirmais, kurš saņēma Kenedija centra īpašo balvu (Kennedy Center Honors, 1978). 1970. gadā Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā saņēma īpašo balvu par mūža ieguldījumu, 1981. gadā – Amerikas Filmu institūta  balvu par mūža ieguldījumu.

1982. gadā Angloamerikāņu mūsdienu dejas fonds (Anglo-American Contemporary Dance Foundation) pirmoreiz pasniedza F. un A. Astēru vārdā nosaukto balvu. 1991. gadā F. Astēru uzņēma Balles deju dejotāju slavas zālē (Ballroom Dancer’s Hall of Fame). Pēc nāves piešķīra Grammy balvu par mūža ieguldījumu.

1992. gadā Prāgā uzbūvēja “Dejojošo māju” (Tančící dům, arī Ginger and Fred, arhitekts Vlado Miluničs, Vlado Milunić).

F. Astēru un Keriju Grāntu (Cary Grant) uzskatīja par vislabāk tērptajiem aktieriem amerikāņu kino.

Dejotāja kājas bija apdrošinātas par 1 mlj ASV dolāru. F. Astērs ir dejojis pa istabas sienām un griestiem, kā arī uz  skrituļslidām, viņa deju “partneris” bijis spieķis, lietussargs un lietusmētelis, bungu vālītes, ēnas un pat pirotehnika. Pēdējā publiskā uzstāšanās bija deja 1970. gada “Oskara” balvas pasniegšanas ceremonijā.

1938. gadā pie Sida Graumana Ķīniešu teātra (Grauman’s Chinese Theatre) F. Astērs atstāja savus plaukstu un pēdu nospiedumus; 08.02.1960. F. Astēra vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā.

F. Astēra vārds pieminēts dziesmās (grupas James dziesma Just Like Fred Astaire; Madonnas, Madonna, Vogue), atsauces ir arī filmās – animācijas filma “Randiņš Belevilā” (Les Triplettes de Belleville, režisors Silvans Šomē, Sylvain Chomet, 2003). Federiko Fellīni (Federico Fellini) uzņēma filmu “Džindžera un Freds” (Ginger e Fred, 1985).

F. Astērs uzsvēra, ka nevēlas, lai par viņu tiktu uzņemta biogrāfiska filma; 1959. gadā izdeva autobiogrāfiju “Soļi laikā” (Steps in Time).