Bristoles strādnieku Elaiasa Džeimsa Līča (Elias James Leach) un Elsijas Marijas Līčas (Elsie Maria Leach) pirmdzimtais dēls Džons nomira, nesasniedzis gada vecumu, un šī traģēdija nepalika bez sekām – Eliass kļuva par alkoholiķi, Elsiju depresija aizveda uz psihiatrisko klīniku. Četrus gadus pēc brāļa nāves piedzima Arčibalds. Māte Ārčijam mācīja dziedāt un dejot, viņš apguva klavierspēli un apmeklēja kino, sajūsminādamies par komiķiem – arī Čārliju Čaplinu (Charlie Chaplin) un Fetiju Ārbaklu (Fatty Arbuckle).

K. Grānts bija desmit gadus vecs, kad viņa tēvs māti aizveda uz Glensaidas hospitāli (Glenside Hospital) pacientiem ar garīgiem traucējumiem, un K. Grānts pārcēlās uz Sauthemptonu. Viņš ilgus gadus bija pārliecināts, ka māte ir mirusi. Par to, ka viņa ir dzīva, K. Grānts uzzināja 31 gada vecumā un panāca, ka viņa drīkst klīniku pamest. 

Teātris bija kļuvis par K. Grānta izklaides vietu nr. 1., jo īpaši vodeviļa. Iepazinies ar Boba Pendera (Bob Pender) trupu, K. Grānts tur sāka karjeru, staigājot ar ķekatām.

1915. gadā K. Grānts sāka mācīties Fērfīldas ģimnāzijā (Fairfield Grammar School). Fiziskā pievilcība un akrobātiskie talanti vairoja viņa popularitāti skolas bērnu vidū, bet pēc skolas viņš dzīvoja teātrī – 13 gadu vecumā piedalījās maga Deivida Devana (David Davant) priekšnesuma tapšanā. 1918. gadā K. Grāntu no skolas atskaitīja, un viņš pievienojās B. Pendera trupai.

K. Grānts bija precējies piecas reizes: ar aktrisi Virdžīniju Čerilu (Virginia Cherrill), Vūlvortu (Woolworth) uzņēmumu mantinieci Barbaru Hatoni (Barbara Hutton; prese šo savienību ironiski nodēvēja par Cash and Carry), aktrisēm Betsiju Dreiku (Betsy Drake) un Daienu Kenoni (Dyan Cannon) un sabiedrisko attiecību speciālisti Barbaru Harisu (Barbara Harris), kura bija 47 gadus jaunāka par K. Grāntu. Pēdējā laulībā piedzima viņa vienīgais bērns – meita Dženifera (Jennifer Grant).

Plaši aprakstītas bija K. Grānta un Sofijas Lorēnas (Sophia Loren) attiecības – atteikusi viņa bildinājumu, itāliete kļuva par producenta Karlo Ponti (Carlo Ponti) sievu.

1920. gadā trupa devās uz ASV, kur deviņus mēnešus 12 reizes nedēļā uzstājās arī pasaules lielākajā teātrī – Ņujorkas hipodromā (New York Hippodrome; ietilpība – 5697 cilvēki). Kad B. Penders gribēja atgriezties mājās, K. Grānts nolēma palikt ASV. Viņš strādāja dažādās kompānijās, arī Brodvejā, izkopa komiķa talantu un atbrīvojās no britu akcenta. Jau 1927. gadā K. Grānta alga bija 75 dolāri nedēļā.

Savu nozīmīgumu apjautušais K. Grānts žurnālista un šovbiznesa personības Eda Salivana (Ed Sullivan) rakstos saskatīja pareģojumu par savu nākotni kino un 1932. gadā debitēja ar bezvārda jūrnieka lomu īsfilmā “Singapūras Sjū” (Singapore Sue, režisors Keisijs Robinsons, Casey Robinson). Pēc veiksmīgām kinoprovēm K. Grānts parakstīja piecu gadu līgumu ar Paramount, kas paredzēja algu 450 dolāri nedēļā. Viņš arī tika pie jauna, amerikāniskāka vārda Kerijs Grānts (iniciāļos CG ietvertas atsauces uz Paramount lielākās zvaigznes Gerija Kūpera, Gary Cooper, un MGM Klārka Geibla, Clark Gable, iniciāļiem), kā arī tēla – elegantas vīrišķības iemiesojums, Daglasa Fērbenksa (Douglas Fairbanks) līdzinieks.

K. Grānta debija pilnmetrāžas kino ir komēdijā “Īstā nakts” (This Is the Night, režisors Frenks Tatls, Frank Tuttle, 1932) – kinokritiķi izcēla viņa sniegumu, un K. Grānts nokļuva vienā filmēšanas laukumā ar Marlēni Dītrihu (Marlene Dietrich). “Blondā Venēra” (Blonde Venus, režisors Jozefs fon Šternbergs, Josef von Sternberg, 1932) ir viena no aktrises un režisora sadarbības slavenākajiem darbiem.

K. Grānta atveidotos pleibojus skatītāji pamanīja, bet Holivuda – novērtēja. 1933. gadā K. Grānts nospēlēja divās filmās ar Meju Vestu (Mae West) – “Viņa nodarīja viņam pāri” (She Done Him Wrong, režisors Lovels Šērmans, Lowell Sherman) un “Es neesmu eņģelis” (I`m No Angel, režisors Veslijs Raglzs, Wesley Ruggles). Abas bija hiti, paglābjot Paramount no bankrota, un K. Grānta ietekme pieauga. K. Grāntu izīrēja studijai RKO Pictures, kurā tapa pirmā no četrām filmām ar K. Grāntu un Ketrīnu Hepbernu (Katharine Hepburn) galvenajās lomās. “Silvija Skārleta” (Sylvia Scarlett, režisors Džordžs Kjūkors, George Cukor), kā uzskatīja K. Grānts, kļuva par pamatu viņa tālākai karjerai. Kad 1936. gadā beidzās K. Grānta līgums ar Paramount, viņš pretēji ierastajai praksei izlēma to nevis pagarināt, bet kļūt par brīvmākslinieku, kļūdams par vienu no pirmajiem aktieriem, kuri Holivudā strādāja bez ilggadēja līguma.

Panākumi pavadīja drāmu “Sūzija” (Suzy, režisors Džordžs Ficmoriss, George Fitzmaurice, 1936) ar Džīnu Hārlovu (Jean Harlow) titullomā, un K. Grānta līgumi ar studijām RKO un Columbia Pictures paredzēja četru filmu tapšanu nākamo divu gadu laikā, turklāt K. Grānts pats izvēlētos scenārijus un režisorus.

“Topers” (Topper, režisors Normens Z. Makleods, Norman Z. McLeod, 1937) kļuva par pirmo veiksmīgo komēdiju ar K. Grāntu, kā arī vienu no gada pelnošākajām kinolentēm. Loma komēdijā “Briesmīgā patiesība” (The Awful Truth, režisors Leo Makerijs, Leo McCarey, 1937; galvenajā sieviešu lomā Airīna Danna, Irene Dunne) viņu padarīja par Holivudas zvaigzni komēdijās – “Mazuļa audzināšana” (Bringing Up Baby, režisors Hovards Houkss, Howard Hawks, 1938) tiek uzskatīta par vienu no labākajām 1930. gadu komēdijām, taču tolaik to atzina par neveiksmīgu. Negatīvas atsauksmes bija arī par spēlfilmu “Brīvdienas” (Holiday, režisors Dž. Kjūkors, 1938) – ar K. Hepbernu galvenajā sieviešu lomā –, taču K. Grānta popularitāte auga. Viņš arī nospēlēja divas dramatiskās lomas (“Ganga Dins”, Gunga Din, režisors Džordžs Stīvenss, George Stevens, 1939) un “Tikai eņģeļiem ir spārni” (Only Angels Have Wings, režisors H. Houkss, 1939).

40. gadu sākumā K. Grānts spēlēja komēdijās “Viņa meitene Piektdiene” (His Girl Friday, režisors H. Houkss, 1940), “Mana mīļākā sieva” (My Favourite Wife, režisors L. Makerijs, 1940), kā arī “Filadelfijas stāstā” (The Philadelphia Story, režisors Dž. Kjūkors; ar K. Hepbernu) – visas pieder zelta klasikai. Par lomu melodrāmā “Serenāde par peniju” (Penny Serenade, režisors Dž. Stīvenss, 1941) K. Grāntu pirmoreiz nominēja Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar) un, iepazinies ar Alfredu Hičkoku (Alfred Hitchcock), K. Grānts nospēlēja pirmajā no četrām filmām, kuru titros lasāmi abu vārdu. “Aizdomas” (Suspicion, 1941) ir trilleris: jauna, kautrīga mantiniece apprecas ar šarmantu džentlmeni, bet jau drīz sievieti nepamet doma, ka viņš vēlas viņu noslepkavot. K. Grānts ar Džonija tēlu savā varoņu galerijā pievienoja nesimpātiskus vaibstus.

1942. gadā K. Grānts devās tūrē, lai uzmundrinātu karavīrus, piedalījās vairākos šovos un propagandas īsfilmā “Ceļš uz uzvaru” (Road to Victory) kļuva par ASV pilsoni un pasē kā savu vārdu ierakstīja Kerijs Grānts. Pēc vairāku komēdiju un kara drāmas “Galamērķis – Tokija” (Destination Tokyo, režisors Delmers Deivss, Delmer Daves, 1943) pirmizrādēm kinoteātros nonāca melnā komēdija “Arsēns un vecas mežģīnes” (Arsenic and Old Lace, režisors Frenks Kapra, Frank Capra; lai Brodvejas izrādei neatņemtu skatītājus, pirmizrādi no 1942. gada pārcēla uz 1944. gadu) ar K. Grāntu Mortimera Brūstera tēlā, ko pats uzskatīja par vienu no savas karjeras sliktākajiem sniegumiem – filma tagad pieder klasikai. Par lomu drāmā “Tikai vientuļās sirdis” (None But the Lonely Heart, režisors Klifords Odetss, Clifford Odets, 1944) K. Grāntu nominēja “Oskara” balvai, bet statueti saņēma Etele Berimora (Ethel Barrymore) – mātes un dēla attiecībās jaušamas atsauces uz K. Grānta personīgajiem pārdzīvojumiem.

Šī posma nozīmīgākās K. Grānta lomas ir biogrāfiskajā filmā par amerikāņu komponistu Koulu Porteru (Cole Albert Porter) “Nakts un diena (Night and Day, režisors Maikls Kērtiss, Michael Curtiz, 1946) un trillerī “Sliktā slava” (Notorious, režisors A. Hičkoks, 1946) par spiegiem un nacistiem pēckara Brazīlijā; filma vēsturē iegājusi arī ar skūpstu starp abiem galvenajiem varoņiem (galveno sieviešu lomu atveido Ingrīda Bergmane, Ingrid Bergman).

Sekoja veiksmīgās komēdijas “Vecpuisis un meitene” (The Bachelor and the Bobby-Soxer, režisors Ērvins Reiss, Irvin Reis, 1947) un “Bīskapa sieva” (The Bishop`s Wife, režisors Henrijs Kosters, Henry Koster, 1947) un ne tik veiksmīgi darbi. Desmitgades beigās K. Grānts bija viens no Holivudas ienesīgākajiem aktieriem, taču 50. gadu sākums viņa karjerā iezīmējās ar viduvējām filmām. Viņš atzinās, ka ir noguris “spēlēt Keriju Grāntu”, tomēr turpināja filmēties – komēdijas “Pērtiķu lieta” (Monkey Business, režisors H. Houkss, 1952), “Sapņu sieva” (Dream Wife, režisors Sidnijs Šeldons, Sidney Sheldon, 1953). Tad K. Grānts kino pameta.

Pēc A. Hičkoka aicinājuma K. Grānts atgriezās ar zagļa lomu romantiskajā trillerī “Noķert zagli” (To Catch a Thief, 1955), kurā galveno sieviešu lomu atveidoja Greisa Kellija (Grace Kelly) un pēc kuras K. Grāntu pasludināja par “pēdējo romantisko varoni”. Ar Deboru Kerru (Deborah Kerr) viņš spēlē melodrāmā “Neaizmirstamais romāns” (An Affair to Remember, režisors L. Makerijs, 1957), ar S. Lorēnu un Frenku Sinatru (Frank Sinatra) – Napoleona karu laika piedzīvojumu filmā “Lepnums un kaislība” (The Pride and the Passion, režisors Stenlijs Kreimers, Stanley Kramer, 1957). S. Lorēna bija viņa ekrāna partnere arī filmā “Māja uz ūdens” (Houseboat, režisors Melvils Ševelsons, Melville Shavelson, 1958).

Ar I. Bergmani K. Grānts nofilmējās Stenlija Donena (Stanley Donen) romantiskajā komēdijā “Neapdomīgais” (Indiscreet, 1958), un pēc A. Hičkoka aicinājuma galveno lomu šedevrā “Uz ziemeļiem no ziemeļrietumiem” (North by Northwest, 1959), kuras citāti nu dzīvo savu dzīvi (lidmašīna dzenas pakaļ vīrietim labības laukā, glābšanās Rašmora kalnā u. c.). Komēdija “Operācija: apakšsvārki” (Operation Petticoat, režisors Bleiks Edvardss, Blake Edwards, 1959) bija veiksme, tāpat romantiskās komēdijas “Ūdeļādas pieskāriens” (That Touch of Mink, režisors D. Manns, 1962; ar Dorisu Deju, Doris Day) un “Šarāde” (Charade, režisors S. Donens, 1963; ar Odriju Hepbernu, Audrey Hepburn), bet skatītāji norādīja uz K. Grānta un viņa ekrāna partneru vecuma starpību. Pēdējās divās filmās “Pīļtēviņš” (Father Goose, režisors Ralfs Nelsons, Ralph Nelson, 1964) un “Ej, neskrien!” (Walk, Don`t Run!, režisors Čārlzs Volterss, Charles Walters, 1966) K. Grānta ampluā atšķiras no viņa iepriekšējām lomām, un 62 gadu vecumā viņš nolēma pārtraukt aktiera karjeru.

Vēl viens iemesls aiziešanai no kino bija meitas Dženiferas piedzimšana; aktieris arī atzina, ka “lomas, kuras es biju pieradis spēlēt, no scenārijiem ir izzudušas”. Neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem, K. Grānts kino neatgriezās.

Jau karjeras sākumā K. Grānts nodarbojās ar investīcijām, un viņa unikālais statuss Holivudā – brīvmākslinieks, ne ilgtermiņa līgumattiecībās ar kādu no studijām – ļāva gan kaulēties par honorāru, gan procentiem no filmu distribūcijas, gan radošajiem aspektiem (scenārijs, režisors u. c.). Biznesam K. Grānts pievērsās pēc kinokarjeras beigām – ilgus gadus bija viens no kompānijas Faberge valdes direktoriem. Viņš arī strādāja studijas MGM valdē.

1980. gadā Losandželosas apgabala mākslas muzejā (Los Angeles County Museum of Art) izrādīja K. Grānta filmu retrospektīvu, un viņš devās tūrē “Saruna ar Keriju Grāntu” (A Conversation with Cary Grant), rādot fragmentus no filmām ar savu piedalīšanos un atbildot uz skatītāju jautājumiem. Uzstājoties Devenportā, viņš sajutās slikti. Ārsts konstatēja sirdslēkmi, taču K. Grānts atteicās doties uz slimnīcu un ieslīga komā. Pēc kremēšanas pelnus izkaisīja Klusajā okeānā.

Kinokritiķe Polīna Kēla (Pauline Kael) norādīja, ka vīrieši vēlējās būt kā K. Grānts un sievietes sapņoja iet ar viņu uz randiņiem. K. Grānts uz kāda žurnālista piebildi “visi vēlas būt Kerijs Grānts” noteicis: “Arī es”.

K. Grānts iemiesoja romantisko džentlmeni, un viņa personības pievilcība bija iemesls, kāpēc skatījās arī viduvējas filmas ar viņa piedalīšanos, turklāt viņš apvienoja eiropeisku šiku ar amerikāņu pamatvērtībām. Viņa tipisks varonis ir turīgs un privileģēts vīrietis, kuram nav jāapgrūtina sevi ar naudas pelnīšanu, tāpēc viņš izbauda dzīvi. Viņš ir akrobātisks un asprātīgs, taču spējīgs uz pārestībām, arī fiziskām, tomēr nav agresīvs. Vieglums un dzīvesprieks kāds uz ekrāna piemita K. Grāntam, vēl piemita, iespējams, tikai Fredam Astēram (Fred Astaire), un tas K. Grāntu atšķīra no kolēģiem – Holivudas kinozvaigznēm.

Bija kinokritiķi un režisori, kuri K. Grāntu uzskata par labāko un ietekmīgāko aktieri kino vēsturē, un to novērtēja arī skatītāji – teju 30 gadus K. Grānts bija viens no ienesīgākajiem Holivudas aktieriem. Režisors Pīters Bogdanovičs (Peter Bogdanovich) uzskata, ka K. Grānts kļuva par “ideālu galveno aktieri, izcilu muļķi, visvairāk apbrīnojamo dendiju un visšarmantāko blēdi”.

K. Grānts nav piedalījies nevienā vesternā, jo uzskatīja, ka neiederas šī visamerikāniskākā kino žanra dekorācijās. Bija aktieru nīdēja A. Hičkoka vienīgais mīlulis. Kā atzinis Ians Flemings (Ian Fleming), K. Grānts ir Džeimsa Bonda prototips – aktieris no lomas atteicās, uzskatīdams, ka ir pārāk vecs. K. Grānts atzīts par 20. gs. vislabāk tērpto vīrieti, kāda plastikas ķirurga ieskatā – pārlaicīga vīrišķā skaistuma iemiesotāju.

Karjeras laikā piedalījies 77 filmās (ieskaitot īsfilmas), nominēts pieciem Zelta globusiem (Golden Globe), Britu Kinoakadēmijas balvai (BAFTA), divām “Oskara” balvām, 1970. gadā saņēma “Goda Oskara” balvu. 1981. gadā saņēma Kenedija centra balvu (Kennedy Center Honors) par mūža ieguldījumu. 1984. gadā studija MGM vienu no saviem kinoteātriem pārdēvēja K. Grānta vārdā. 1999. gadā Amerikas Filmu institūts K. Grāntu atzina par otru labāko “zelta laikmeta” Holivudas aktieri. Deviņas filmas ar K. Grānta piedalīšanos iekļautas Nacionālajā filmu reģistrā.

16.07.1951. K. Grānts pie Graumana Ķīniešu teātra (Grauman`s Chinese Theatre) asfaltā atstāja savu plaukstu un pēdu nospiedumus. 08.02.1960. K. Grānta vārdā atklāta zvaigzne Holivudas Slavas alejā. Bristoles ostā ir K. Grāntam veltīta statuja.