Dž. Krofordas dzimšanas gads nav precīzi zināms – dažādos avotos norādīts 1904., 1905., 1906. un 1908. gads. Dž. Kroforda pati uzsvēra, ka īstais ir 1908. gads, bet viņas meita Kristīna Kroforda (Christina Crawford) grāmatā “Dārgā māmiņa” (Mommie Dearest, 1978) min 1904. gadu.

Dž. Kroforda piedzima būvnieka Tomasa E. Lesjēra (Thomas E. LeSuerer) un mājsaimnieces Annas Bellas Džonsones (Anna Bell Johnson) ģimenē, kurā auga arī māsa Deizija Lesjēra (Daisy LeSuerer) un brālis Hels Lesjērs (Hal Hays LeSueur), kurš arī kļuva par Holivudas aktieri. Kad Dž. Kroforda bija desmit mēnešus veca, tēvs pameta ģimeni. 1909. gadā māte apprecējās vēlreiz, un ģimene pārcēlās uz Oklahomu, kur jaunais vīrs Henrijs Dž. Kasins (Henry J. Cassin) strādāja Remzija operā (Ramsey Opera House), kurā uzstājās ceļojošie vodeviļas aktieri; tur ar skatuves dzīvi iepazinās arī Dž. Kroforda, kura vēlējās kļūt par dejotāju.

Zaudējis darbu finanšu izšķērdēšanas dēļ, H. Dž. Kasins ar ģimeni pārcēlās uz Misūri pavalsti, bet Dž. Krofordu uzņēma katoļu meiteņu skolā Svētās Agneses akadēmijā (St. Agnes Academy) Kanzassitijā Misūri pavalstī. Kad māte izšķīrās, Dž. Kroforda palika mācīties Svētās Agneses akadēmijā un, lai samaksātu par mācībām, strādāja gan virtuvē, gan uzkopa telpas. Pēc tam mācības viņa turpināja Rokingemas akadēmijā (Rockingham Academy, no 1917. gada) un Stīvensa koledžā (Stephens College, no 1922. gada dažus mēnešus), bet augstāko izglītību tomēr neieguva.

20. gs. 20. gadu sākumā Dž. Kroforda kā kordebaleta dejotāja piedalījās rēvijās; kādā izrādē viņas talantu pamanīja Džeikobs Dž. Šūberts (Jacob J. Shubert), kurš piedāvāja darbu iestudējumā “Nevainīgās acis” (Innocent Eyes, 1924), ko izrādīja Ziemas dārza teātris (Winter Garden Theatre) Brodvejā, Ņujorkā. Pēc veiksmīgām kinoprovēm 1924. gada nogalē Dž. Kroforda noslēdza līgumu ar Holivudas studiju Metro-Goldwyn-Meyer (MGM) un nākamajā gadā debitēja spēlfilmā “Nakts lēdija” (Lady of the Night, 1925, režisors Monta Bells, Louis Monta Bell) – viņa bija studijas lielākās zvaigznes Normas Šīreres (Norma Shearer) dubliere. Dž. Kroforda nospēlēja nelielu lomu Franca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) operetes “Jautrā atraitne” (The Merry Widow, 1925, rež. Ēriks fon Štroheims, Erich von Stroheim) ekranizācijā ar Meju Mariju (Mae Murray) un Džonu Gilbertu (John Gilbert) galvenajās lomās un Klārku Geiblu (Clark Gable) epizodiskā lomā. Studijas vadība nolēma, ka viņai piemīt kinozvaigznes potenciāls, un aktrise pieņēma pseidonīmu Džoana Kroforda, nospēlējot lomu komēdijā “Sallija, Airīna un Mērija” (Sally, Irene and Mary, 1925, rež. Edmunds Goldings, Edmund Goulding).

Dž. Kroforda kļuva aizvien populārāka, un viņas kinopartneri bija MGM zvaigznes Ramons Novarro (Ramon Novarro), Viljams Heinss (William Haynes), Tims Makojs (Tim McCoy), kā arī Lons Čeinijs vecākais (Lon Chaney Sr.), ar kuru viņa piedalījās šausmu filmā “Nezināmais” (The Unknown, 1927, rež. Tods Braunings, Tod Browning). Loma drāmā “Mūsu dejojošās meitas” (Our Dancing Daughters, 1928, rež. Harijs Bomants, Harry Beaumont) Dž. Krofordu padarīja par zvaigzni, slavenu flaperi (flapper) un sekssimbolu – šajā jomā viņas lielākā konkurente bija Klēra Bova (Claire Bow).

Līdz ar skaņas kino parādīšanos Dž. Kroforda atbrīvojās no neliterāra akcenta un turpināja filmēties. Dž. Krofordas varones bija vienkāršas izcelsmes sievietes, kas tiecas pēc mīlestības, vietas sabiedrībā un slavas, – šāds ampluā Dž. Krofordai nodrošināja fanu pūļus, un visu karjeras laiku viņa pati atbildēja uz fanu vēstulēm.

Dž. Kroforda piedalījās vienā no MGM pirmajām skaņas filmām “1929. gada Holivudas rēvija” (The Hollywood Revue of 1929, rež. Čārlzs Raisners, Charles Reisner). Dž. Krofordas pirmā galvenā loma skaņas kino bija filmā “Nepieradināmā” (Untamed, 1929, rež. Džeks Konvejs, Jack Conway), kas viņai palīdzēja kļūt par vienu no populārākajām aktrisēm ASV. Skatītāju vēlmes novērtēja MGM vadība, piedāvājot aktrisei arvien interesantākas lomas. Astoņas reizes Dž. Krofordas ekrāna partneris bija K. Geibls, septiņas – Frenšo Tons (Franchot Tone).

Drāmā Grand Hotel (1932, rež. E. Goldings) piedalījās MGM zvaigznes Grēta Garbo (Greta Garbo), Džons Berimors (John Barrymore), Laionels Berimors (Lionel Barrymore), Voless Bīrijs (Wallace Beery), bet Dž. Kroforda atveidoja viņa filmas varoņa sekretāri. Filma Grand Hotel saņēma Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences) balvu kā gada labākā filma, un tā ir iekļauta Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) Nacionālajā Kino reģistrā (National Film Registry).

1932.–1936. gadā Dž. Kroforda bija viena no pelnošākajām aktrisēm Holivudā, un MGM paviljonos ne velti runāja, ka N. Šīrere spēlē inscenējumos, G. Garbo nodrošina mākslu, bet Dž. Kroforda ienes naudu, lai varētu apmaksāt filmas ar N. Šireres un G. Garbo piedalīšanos. Dž. Kroforda spēlēja filmā “Dejojošā lēdija” (Dancing Lady, 1933, rež. Roberts Leonards, Robert Zigler Leonard), ar kuru Holivudā debitēja Freds Astērs (Fred Astaire), titullomu drāmā “Seidija Makija” (Sadie McKee, 1934, rež. Klerenss Brauns, Clarence Brown), filmās “Es dzīvoju savu dzīvi” (I Live My Life, 1935, rež. V. S. Van Daiks, W. S. Van Dyke) un “Lieliskā nekauņa” (The Gorgeous Hussy, 1936, rež. K. Brauns). 1937. gadā žurnāls Life Dž. Krofordu pasludināja par “Filmu karalieni” (Queen of the Movies).

Komēdija “Līgava sarkanā” (The Bride Wore Red, 1937, rež. Dorotija Ārznere, Dorothy Arzner) kļuva par vienu no MGM neveiksmīgākajām filmām, bet pēc titullomas filmā “Manekene” (Mannequin, 1937, rež. Frenks Borzeigi, Frank Borzage) izdevums New York Times Dž. Krofordu nodēvēja par “strādājošo meiteņu karalieni”. 04.05.1938. Independent Film Journal publicēja Amerikas Neatkarīgo teātru īpašnieku asociācijas (Independent Theatre Owners Association of America) atklāto vēstuli, kurā Dž. Kroforda, G. Garbo, N. Šīrere, Luīze Rainere (Luise Rainer), Meja Vesta (Mae West), Dž. Berimors, Marlēna Dītriha (Marlene Dietrich), F. Astērs, Ketrīna Hepberna (Katharine Hepburn) un citi nodēvēti par “kases indi”.

1939. gadā Dž. Kroforda piedalījās filmā “Sievietes” (The Women, rež. Džordžs Kjūkors, George Cukor), kurā spēlēja daudzas MGM zvaigznes: N. Šīrerei bija pamestas sievas loma, Dž. Kroforda atveidoja viņas vīra mīļāko. 1940. gadā Dž. Kroforda piedalījās filmās “Dīvainā krava” (Strange Cargo, rež. F. Borzeigi) un “Sievietes seja” (A Womans's face, 1941, rež. Dž. Kjūkors), kas bija Holivudas versija zviedru filmai “Sievietes seja” (En kvinnas ansikte, 1938, rež. Gustafs Molanders, Gustaf Harald August Molander) ar Ingrīdu Bergmani (Ingrid Bergman) galvenajā lomā; Dž. Krofordas sniegumu kinokritiķi novērtēja augstu. 

29.06.1943. – pēc MGM nostrādātiem 18 gadiem – Dž. Kroforda pēc mutvārdu vienošanās līgumattiecības pārtrauca. Viņa karjeru turpināja studijā Warner Bros (WB), saņemot trīsreiz mazāku atalgojumu nekā MGM.

Dž. Krofordas pirmā loma WB bija romantiskajā komēdijā “Holivudas kantīne” (Hollywood Canteen, 1944, rež. Delmers Deiviss, Delmer Daves). Studijas vadība vēlējās, lai Maikla Kērtica (Michael Curtiz) film noir žanra filmā “Mildreda Pīrsa” (Mildred Pierce, 1945) galveno lomu atveido Beta Deivisa (Bette Davis), taču viņa atteicās, un to nospēlēja Dž. Kroforda. “Mildreda Pīrsa” triumfēja un kļuva par vienu no nozīmīgākajām Holivudas film noir filmām, bet par lomu tajā Dž. Kroforda pirmo reizi savā karjerā tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai “Oskars” kategorijā “Labākā aktrise” (Academy Award of Merit, Oscar), ko viņa arī saņēma.

Dž. Kroforda spēlēja arī filmās “Humoreska” (Humoresque, 1946, rež. Žans Negulesko, Jean Negulesco), “Apsēstā” (Possessed, 1947, rež. Kērtiss Bernhards, Curtis Bernhardt; tai nav nekādas saistības ar tāda paša nosaukuma filmu, kurā Dž. Kroforda piedalījās 1931. gadā. Par lomu Dž. Kroforda tika nominēta balvai “Oskars” kategorijā “Labākā aktrise”), “Deizija Kenjone” (Daisy Kenyon, 1947, rež. Oto Premindžers, Otto Preminger) un “Flamingo ceļš” (Flamingo Road, 1949, rež. M. Kērtics). Film noir žanra filmu “Šī sieviete ir bīstama” (This Woman Is Dangerous, 1952, rež. Fēlikss E. Faists, Felix Ellison Feist) Dž. Kroforda nodēvēja par sliktāko, kurā piedalījusies, un lūdza WB vadību lauzt līgumu ar viņu.

Par lomu studijas RKO Pictures filmā “Pēkšņās bailes” (Sudden Fear, 1952, rež. Deivids Millers, David Miller) aktrisi nominēja gan “Zelta globusa” balvai (Golden Globe), gan balvai “Oskars” kategorijā “Labākā aktrise”. Pēc desmit gadu pārtraukuma Dž. Kroforda atgriezās MGM un piedalījās muzikālajā drāmā “Skumjā dziesma” (Torch Song, 1953, rež. Čārlzs Volterss, Charles Walters), kas gan nekļuva par iecerēto hitu. Dž. Kroforda piedalījās vesternā “Džonijs Ģitāra” (Johnny Guitar, rež. Nikolass Rejs, Nicholas Ray), kas kļuva par kulta filmu, psiholoģiskajā drāmā “Rudens lapas” (Autumn Leaves, 1956, rež. Roberts Oldričs, Robert Aldrich) un britu drāmā “Stāsts par Esteri Kostello” (The Story of Esther Costello, 1957, rež. D. Millers; Dž. Kroforda bija arī tās līdzproducente).

Pēc sava ceturtā vīra Alfrēda Stīla (Alfred Steele) nāves naudas trūkuma dēļ viņa piekrita teju visām lomām, ko aktrisei piedāvāja – arī otrajā plānā, piemēram, Amandas lomai filmā “Pats labākais” (The Best of Everything, 1959, rež. Ž. Negulesko); Dž. Kroforda vēlāk atzina, ka Amanda ir viena no viņas mīļākajām lomām.

1961. gadā Dž. Kroforda saņēma scenāriju psiholoģiskajai drāmai “Kas notika ar mazulīti Džeinu?” (What Ever Happened to Baby Jane?, 1962, rež. R. Oldričs), kurā titullomu spēlēja B. Deivisa. Neslēptā nepatika vienai pret otru, kas Holivudā jau bija kļuvusi leģendāra, aktrisēm palīdzēja izdzīvot māsu lomas, kuras ienīst viena otru, un filmas uzņemšanu pavadīja milzīga publicitāte, turklāt aktrises saprata, ka no tās panākumiem ir atkarīga abu turpmākā karjera. Šīs filmas tapšana atklāta seriālā “Naids” (Feud, 2017) ar Sūzenu Sarandonu (Susan Sarandon) B. Deivisas lomā un Džesiku Lengu (Jessica Lange) Dž. Krofordas lomā. R. Oldričs apstiprināja Dž. Krofordu lomai arī filmā “Kuš... kuš, jaukā Šarlote” (Hush... Hush, Sweet Charlotte, 1964), kas bija iecerēta kā nākamā lente ar Dž. Krofordu un B. Deivisu, taču pēc domstarpībām ar režisoru B. Deivisu un Dž. Krofordu atlaida. 

1968. gadā televīzijas (TV) situāciju komēdijas “Es mīlu Lūsiju” (I Love Lucy) sērijā “Lūsija un pazudusī zvaigzne” (Lucy and the Lost Star) Dž. Kroforda nospēlēja sevi un uz ekrāna ironizēja par savu statusu (bankrotējusi bijusī kinozvaigzne) un apsēstību (tīrības mānija). 1969. gadā piedalījās TV šausmu filmā “Nakts galerija” (Night Gallery, rež. Boriss Sagāls, Boris Sagal, Stīvens Spīlbergs, Steven Spielberg, Berijs Šīrs, Barry Shear), kas kļuva par sižeta pamatu tāda paša nosaukuma seriālam. Pēdējo kinolomu Dž. Kroforda nospēlēja šausmu filmā “Alu cilvēks” (Trog, 1970, rež. Fredijs Frānsiss, Freddie Francis), pēdējo lomu TV – seriālā “Sestā maņa” (The Sixt Sense, 1972).

No 1929. līdz 1933. gadam Dž. Kroforda bija precējusies ar mēmā kino zvaigznes Daglasa Fērbenksa (Douglas Fairbanks) dēlu Daglasu Fērbenksu jaunāko (Douglas Fairbanks Jr.). No 1935. līdz 1939. gadam aktrise bija precējusies ar režisoru F. Tonu. Savu pirmo bērnu Kristīni viņa adoptēja 1940. gadā. 1942. gadā Dž. Kroforda apprecējās ar aktieri Filipu Teriju (Phillip Terry), un pāris adoptēja divus zēnus, no kuriem vienu atdeva bioloģiskās mātes apgādībā. Pēc vecāku šķiršanās Filipam Terijam jaunākajam (Phillip Terry Jr.) nomainīja vārdu uz Kristoferu Krofordu (Christopher Crawford). 1947. gadā Dž. Kroforda adoptēja dvīnes Sindiju (Cindy) un Keitiju (Cathy). Ceturto un pēdējo reizi aktrise apprecējās 1955. gadā ar uzņēmuma Pepsi-Cola prezidentu A. Stīlu. Laulības laikā viņa kļuva par Pepsi-Cola reklāmas seju; pēc vīra nāves Dž. Krofordu ievēlēja uzņēmuma valdē, kur viņa strādāja līdz 1973. gadam.

Mūža nogali Dž. Kroforda pavadīja ļoti noslēgti. Saasinoties veselības problēmām, aktrise pievērsās reliģijai, pārtrauca lietot alkoholu. Dž. Kroforda nomira ar sirdstrieku savā dzīvoklī Ņujorkā; pēc kremācijas Dž. Krofordas pelnus apglabāja blakus A. Stīlam Fērnklifas kapsētā Ņujorkas pavalstī. 

Vecākie bērni – Kristīne un Filips – bija izslēgti no testamenta; lēmums tika apstrīdēts, un tiesa lēma, ka katrs no viņiem saņems 55 000 dolāru. Dvīnes Sindija un Keitija saņēma 150 000 dolāru katra, pārējā Dž. Krofordas nauda nonāca labdarībā.

Dž. Krofordas karjera ilga no 1923. līdz 1972. gadam, aktrise nospēlēja 109 lomas kino un televīzijā, strādāja arī radio. Pēdējā publiskā uzstāšanās – 08.04.1973., kad Dž. Kroforda uzstājās projekta “Leģendārās lēdijas” (tajā piedalījās arī B. Deivisa, Mirna Loja, Myrna Loy, Silvija Sidnija, Sylvia Sydney, Rozalinda Rasela, Rosalind Russell, un Lana Tērnere, Lana Turner) ietvaros. Izpārdotais pasākums bija veltīts Dž. Krofordas karjerai.

Rakstnieks Frānsiss Skots Ficdžeralds (Francis Scott Fitzgerald) apgalvoja, ka Dž. Kroforda ir bijusi sava laika vislabākais flaperu etalons. 20. gs. 30. gados viņas varones bija enerģiskas un dzīvespriecīgas sievietes, kuras zina savu mērķi, 40. gados – karjeristes, uz ko norādīja viņu apģērbi, frizūras un grims, kuras vēlas laimīgu ģimenes dzīvi. Karjeras noslēgumā Dž. Kroforda izskatījās pēc pašas karikatūras (pārlieku izteiksmīgas uzacis, pāri lūpu līnijai pārkrāsota lūpukrāsa, apjomīgas frizūras).

1978. gadā K. Kroforda izdeva grāmatu “Dārgā māmiņa”, kas sagrāva Dž. Krofordas publisko tēlu, – tajā viņa attēlota kā ar karjeru apsēsts, emocionāls un fiziski vardarbīgs monstrs un alkoholiķe. Pret grāmatā aprakstīto iebilda gan Dž. Krofordas dvīnes, gan daudzi viņas kolēģi, bet līdzīgas grāmatas par saviem slavenajiem vecākiem sarakstīja arī B. Deivisas, Binga Krosbija (Bing Crosby), L. Tērneres un M. Dītrihas bērni. “Dārgā māmiņa” kļuva par dižpārdokli un scenārija pamatu tāda paša nosaukuma Holivudas filmai (1981, rež. Frenks Perijs, Frank Perry) ar Feju Danaveju (Faye Dunaway) titullomā. Kinokritiķi bija nesaudzīgi, un filma bija nominēta deviņām “Zelta Avenes” balvām (Razzie Awards) jeb balvas “Oskars” antibalvai un saņēma piecas, tostarp kā sliktākā filma. 1998. gadā Dž. Krofordas meita Keitija uzsāka tiesas procesu pret Kristīni par Dž. Krofordas apmelošanu. 

Dž. Krofordas lomā ir iejutusies Berija Jangfelova (Barrie Youngfellow) filmā “Skārletas O’Hāras karš” (The Scarlett O’Hara War, 1980, rež. Džons Ērmans, John Erman), F. Danevaja filmā “Dārgā māmiņa” un Dž. Lenga seriālā “Naids”.

Dž. Kroforda piedalījusies sešās filmās, kas iekļautas Nacionālajā Kino reģistrā: “Bens Hurs: stāsts par Kristu” (Ben-Hur: A Tale of the Christ, 1925, rež. Freds Niblo, Fred Niblo), Grand Hotel, “Sievietes”, “Mildreda Pīrsa”, “Džonijs Ģitāra”, “Kas notika ar mazulīti Džeinu?”.

1962. gadā tika izdota autobiogrāfija “Džoanas portrets” (A Portrait of Joan), 1971. gadā – “Mans dzīves ceļš” (My Way of Life).

02.02.1970. balvas “Zelta globuss” pasniegšanas ceremonijā Dž. Kroforda saņēma režisora Sesila B. Demilla vārdā nosaukto balvu (Cecil B. DeMille Award).

Dž. Krofordas plaukstu un pēdu nospiedumi apskatāmi pie Graumana Ķīniešu teātra (Grauman’s Chinese Theatre) Holivudā. 08.02.1960. atklāja viņas zvaigzni Holivudas Slavas alejā.

Amerikas Kino institūts (American Film Institute) 1999. gadā izveidotajā sarakstā “50 lielākās amerikāņu kino leģendas” (50 Greatest American Screen Legends) Dž. Krofordu iekļāva 10. vietā.

Modes mākslinieks Adriāns (Adrian) radīja to Dž. Krofordas tēlu, ko atdarināja tūkstošiem sieviešu. Abu sadarbība aizsākās 1928. gadā, viņš tērpa aktrisi filmās un privātajā dzīvē. Dž. Krofordas garderobe atstāja lielu ietekmi uz modi, īpaši – viņai radītie plecu polsteri. Kāzu kleitu, ko Dž. Krofordas varone valkā filmā “Letija Lintone” (Letty Lynton, 1932, rež. K. Brauns), togad tikai Ņujorkas veikalā Macy’s vien pārdeva 50 000 eksemplāros.

Studijas WB vadītājs Džeks Vorners (Jack Warner), vaicāts, kas ir kinozvaigzne, bez domāšanas atbildēja: “Es to varu pateikt divos vārdos: Džoana Kroforda”. Dž. Krofordas bēru ceremonijā Dž. Kjūkors teica: “Viņa bija perfekts kinozvaigznes iemiesojums.”