Novērtējums Dž. Krofordas karjera ilga no 1923. līdz 1972. gadam, aktrise nospēlēja 109 lomas kino un televīzijā, strādāja arī radio. Pēdējā publiskā uzstāšanās – 08.04.1973., kad Dž. Kroforda uzstājās projekta “Leģendārās lēdijas” (tajā piedalījās arī B. Deivisa, Mirna Loja, Myrna Loy, Silvija Sidnija, Sylvia Sydney, Rozalinda Rasela, Rosalind Russell, un Lana Tērnere, Lana Turner) ietvaros. Izpārdotais pasākums bija veltīts Dž. Krofordas karjerai.
Rakstnieks Frānsiss Skots Ficdžeralds (Francis Scott Fitzgerald) apgalvoja, ka Dž. Kroforda ir bijusi sava laika vislabākais flaperu etalons. 20. gs. 30. gados viņas varones bija enerģiskas un dzīvespriecīgas sievietes, kuras zina savu mērķi, 40. gados – karjeristes, uz ko norādīja viņu apģērbi, frizūras un grims, kuras vēlas laimīgu ģimenes dzīvi. Karjeras noslēgumā Dž. Kroforda izskatījās pēc pašas karikatūras (pārlieku izteiksmīgas uzacis, pāri lūpu līnijai pārkrāsota lūpukrāsa, apjomīgas frizūras).
1978. gadā K. Kroforda izdeva grāmatu “Dārgā māmiņa”, kas sagrāva Dž. Krofordas publisko tēlu, – tajā viņa attēlota kā ar karjeru apsēsts, emocionāls un fiziski vardarbīgs monstrs un alkoholiķe. Pret grāmatā aprakstīto iebilda gan Dž. Krofordas dvīnes, gan daudzi viņas kolēģi, bet līdzīgas grāmatas par saviem slavenajiem vecākiem sarakstīja arī B. Deivisas, Binga Krosbija (Bing Crosby), L. Tērneres un M. Dītrihas bērni. “Dārgā māmiņa” kļuva par dižpārdokli un scenārija pamatu tāda paša nosaukuma Holivudas filmai (1981, rež. Frenks Perijs, Frank Perry) ar Feju Danaveju (Faye Dunaway) titullomā. Kinokritiķi bija nesaudzīgi, un filma bija nominēta deviņām “Zelta Avenes” balvām (Razzie Awards) jeb balvas “Oskars” antibalvai un saņēma piecas, tostarp kā sliktākā filma. 1998. gadā Dž. Krofordas meita Keitija uzsāka tiesas procesu pret Kristīni par Dž. Krofordas apmelošanu.
Dž. Krofordas lomā ir iejutusies Berija Jangfelova (Barrie Youngfellow) filmā “Skārletas O’Hāras karš” (The Scarlett O’Hara War, 1980, rež. Džons Ērmans, John Erman), F. Danevaja filmā “Dārgā māmiņa” un Dž. Lenga seriālā “Naids”.
Dž. Kroforda piedalījusies sešās filmās, kas iekļautas Nacionālajā Kino reģistrā: “Bens Hurs: stāsts par Kristu” (Ben-Hur: A Tale of the Christ, 1925, rež. Freds Niblo, Fred Niblo), Grand Hotel, “Sievietes”, “Mildreda Pīrsa”, “Džonijs Ģitāra”, “Kas notika ar mazulīti Džeinu?”.
1962. gadā tika izdota autobiogrāfija “Džoanas portrets” (A Portrait of Joan), 1971. gadā – “Mans dzīves ceļš” (My Way of Life).
02.02.1970. balvas “Zelta globuss” pasniegšanas ceremonijā Dž. Kroforda saņēma režisora Sesila B. Demilla vārdā nosaukto balvu (Cecil B. DeMille Award).
Dž. Krofordas plaukstu un pēdu nospiedumi apskatāmi pie Graumana Ķīniešu teātra (Grauman’s Chinese Theatre) Holivudā. 08.02.1960. atklāja viņas zvaigzni Holivudas Slavas alejā.
Amerikas Kino institūts (American Film Institute) 1999. gadā izveidotajā sarakstā “50 lielākās amerikāņu kino leģendas” (50 Greatest American Screen Legends) Dž. Krofordu iekļāva 10. vietā.
Modes mākslinieks Adriāns (Adrian) radīja to Dž. Krofordas tēlu, ko atdarināja tūkstošiem sieviešu. Abu sadarbība aizsākās 1928. gadā, viņš tērpa aktrisi filmās un privātajā dzīvē. Dž. Krofordas garderobe atstāja lielu ietekmi uz modi, īpaši – viņai radītie plecu polsteri. Kāzu kleitu, ko Dž. Krofordas varone valkā filmā “Letija Lintone” (Letty Lynton, 1932, rež. K. Brauns), togad tikai Ņujorkas veikalā Macy’s vien pārdeva 50 000 eksemplāros.
Studijas WB vadītājs Džeks Vorners (Jack Warner), vaicāts, kas ir kinozvaigzne, bez domāšanas atbildēja: “Es to varu pateikt divos vārdos: Džoana Kroforda”. Dž. Krofordas bēru ceremonijā Dž. Kjūkors teica: “Viņa bija perfekts kinozvaigznes iemiesojums.”
