Dokumentālais kino apzīmē realitātē balstītus audiovizuālus darbus. Sākotnēji šādu filmu apzīmēšanai tika lietoti citi nosaukumi: ceļojumu apskati (travelogues), skatu filmas (scenics), aktuālie notikumi (actualities). Apzīmējums “dokumentāls” pakāpeniski arvien vairāk tiek lietots kopš 1926. gada, kad skotu režisors, producents un teorētiķis Džons Grīrsons (John Grierson) šo vārdu lietoja recenzijā par amerikāņu kinorežisora Roberta Flaertija (Robert Joseph Flaherty) filmu “Moana” (Moana, 1926), uzsverot, ka tai piemīt “dokumentāla vērtība”. Dž. Grīrsons savos teorētiskajos rakstos vēlāk lieto skaidrojumu, ka dokumentālais kino ir “realitātes atainojums radošā formā” (creative treatment of actuality).

Dokumentālais kino ir viens no būtiskākajiem kino veidiem. To veido dažāda garuma un tehniskā formāta dokumentālās filmas, kino hronikas, mācību filmas, seriāli, kas paredzēti izrādīšanai kinoteātros, televīzijā, interneta platformās. 

Dokumentālais kino bija viens no pirmajiem kino veidiem jau no audiovizuālā medija pirmsākumiem. Dokumentālais kino izmanto dažādus izteiksmes līdzekļus – variācijas ar tekstu (skaidrojošs, poētisks, iztaujājošs aizkadra teksts), ar mūziku, skaņu, montāžu, kustīgo un nekustīgo attēlu, žanru izvēli, autora pozīciju. Aktuāls ir autoru ētiskās pozīcijas aspekts darbos, kuri ir par konkrētiem cilvēkiem (kurus var apzīmēt ar jēdzienu “sociālie aktieri”), un patiesīgums, atainojot notikumus, bet tos nepārveidojot.

Dokumentālā kino saikne ar reāliem notikumiem ietver reizē māksliniecisku un informatīvu būtību, un dokumentāls darbs ir gan realitātes atspoguļojums, gan arī autora radīts mākslas darbs. Dokumentālais kino informē un izglīto, fiksē notikumus un personības, atklāj faktus un piedāvā interpretācijas, kā arī uzrāda radošas metodes, kādās atspoguļot realitāti. Informatīvā nolūkā dokumentālais kino bijis kinoteātru repertuāru sastāvdaļa – kino hronikas, mācību filmas – dažādu tēmu apguvei vai apmācībai.

Kino teorijā dokumentālais kino pētīts mazāk nekā aktierkino. Dokumentālā kino pētniecībā arvien vairāk darbu parādās no 20. gs. 80.–90. gadiem, kas sakrīt ar laika posmu, kad pieauga dokumentālā kino popularitāte un pieejamība. Teorijā akcentēti tādi aspekti kā dokumentālo filmu saistība ar realitāti, patiesīgums, filmu formālās un stilistiskās iezīmes.

Pastāv dažādas pieejas dokumentālā kino pētniecībā, analizējot uzņemtos darbus ģeogrāfiskā ietvarā (nacionālos vai reģionālos kinematogrāfus), žanrus (portretfilmas, sociālo problēmu filmas, esejas u. c.), vai arī akcentējot kādu no filmu formālajiem elementiem, retoriskajām struktūrām vai materiāla izvēli. Šajā jomā nozīmīgi vairāku amerikāņu teorētiķu darbi. Bils Nikolss (Bill Nichols) izvirzījis sešus filmu veidus, balstoties uz autora izmantoto pieeju filmas vēstījuma organizēšanā un savas pozīcijas paušanā: izskaidrojošais, vērojošais, poētiskais, refleksīvais, līdzdalības, performatīvais. Maikls Renovs (Michael Renov) piedāvā dokumentālo filmu dalījumu, analizējot to retoriskās vai estētiskās funkcijas: 1) fiksēt, atklāt vai saglabāt; 2) pārliecināt vai aktualizēt; 3) analizēt vai iztaujāt; 4) izpaust. Deivids Bordvels (David Bordwell) un Kristīne Tomsone (Kristin Thompson) par primāro uzskata aplūkot dokumentālo filmu žanrus (tostarp kompilācijas filmas, tiešais kino, dabas filmas, portretfilmas), kuri tiek strukturēti kategoriju vai retorikas formā atkarībā no autoru pozīcijas.

Dokumentālais kino veidojies kino pirmsākumos kā viens no kustīgā attēla veidiem no 19. gs. 90. gadu vidus. Jau pirms kustīgā attēla rašanās, pirmajās fotogrāfiskās attēlu sekvencēs tika uzsvērta tieši to zinātniskā un dokumentālā vērtība. Brāļu Luija un Ogista Limjēru (Louis Jean Lumière; Auguste Marie Louis Nicolas Lumière) veidotās filmas, ar kurām saistās kinematogrāfa rašanās Eiropā, bija īsi dokumentāli vēstījumi, kuros tika fiksēti aktuāli notikumi, ievērojamas vietas, interesanti skati.

Dokumentālo materiālu popularitāte dominēja pār inscenētiem darbiem pirmajos kino pastāvēšanas gados, līdz 20. gs. sākumam. Aktuāli notikumi tika fiksēti kino hronikās. Pilnmetrāžas formā ir atsevišķi darbi, kuri iegūst ievērību un kuros savijas dokumentālā kino, antropoloģisko studiju vērtība ar inscenējuma metodēm – “Starp galvu medniekiem” (In the Land of the Head Hunters, režisors Edvards S. Kērtiss, Edward S. Curtis, 1914). Kā līdzvērtīga kino repertuāra forma dokumentālais kino veidojās 20. gs. 20. gados. Būtiska nozīme Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) šajā ziņā ir R. Flaertija filmai “Nanūks no Ziemeļiem” (Nanook of the North, 1922).

Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) attīstījās montāžas kino – viens no nozīmīgākajiem pārstāvjiem ir Dziga Vertovs (Дзига Вертов). Dz. Vertova pilnmetrāžas filma “Cilvēks ar kinokameru” (Человек с киноаппаратом, 1929) ir viens no darbiem, kuri reflektē par filmas uzņemšanas procesu. Filma pārstāv pilsētu simfoniju žanru, kas raksturīgs avangarda kino 20. gs. 20.–30. gados, kurā tiek rādīts urbānās dzīves ritms noteikta laika nogriežņa ietvaros.

20. gs. 30. gadi saistās ar valsts atbalstīta dokumentālā kino veidošanos Lielbritānijā. Šajā procesā būtiska loma bija producentam un režisoram Dž. Grīrsonam, kurš devis ieguldījumu šī kino veida popularizēšanā un attīstībā, izceļot tā informatīvo un māksliniecisko vērtību un piesaistot filmu veidošanai līdzekļus no sabiedriskām organizācijām, piemēram, Impērijas mārketinga padome (Empire Marketing Board), filmu uzņemšanas grupa tajā darbojās 1928.–1933. gadā; Galvenā pasta uzņēmuma ietvaros (General Post Office) filmu nodaļu pastāvēja 1933.–1940. gadā. Filmu veidotāji šajā laikā uzrādīja ļoti plašu estētisku paņēmienu iespējas: Dž. Grīrsona “Zvejas kuģi” (The Drifters, 1929); Bezila Raita (Basil Wright) un Herija Vata (Harry Watt) “Nakts pasts” (Night Mail, 1936), Hemfrija Dženingsa (Humphrey Jennings) “Dienasgrāmata Timotijam” (A Diary for Timothy, 1945) un citas. Ideoloģijas un propagandas ievirzi dokumentālajā kino īpaši reprezentē vācu režisore Lenija Rīfenštāle (Leni Riefenstahl), veidojot valsts atbalstītas filmas, vērienīgākā no tām “Gribas triumfs” (Triumph des Willens, 1935), kurā fiksēts Nacionālsociālistiskās partijas kongress Nirnbergā, kuru apmeklēja aptuveni 700 tūkstoši atbalstītāju. Otrā pasaules kara laikā dokumentālais kino bija būtisks informatīvs avots, tika veidotas kino hronikas, propagandas un izglītojoša rakstura filmas.

No 20. gs. 50. gadiem dokumentālais kino kļuva daudzveidīgāks, radās virzieni un autoru kolektīvi, kuri eksperimentēja ar izteiksmes līdzekļiem un izmantoja jaunas tehniskas iespējas – vieglākas kameras, sinhronas skaņas ieraksts. Lielbritānijā veidojās brīvā kino (free cinema) virziens (20. gs. 50. gadu 2. pusē), ASV radās tiešais kino (direct cinema), kurā darbojās brāļi Alberts Meisls (Albert Meysl) un Deivids Meisls (David Maysl), Roberts Drjū (Robert Drew), Dons Alans Pennebeikers (Donn Alan Pennebaker), Fredriks Vaizmans (Frederick Wiseman) un citi, cinéma vérité – franču režisora un antropologa Žana Ruša (Jean Rouch) radītā pieeja, atvasinot Dz. Vertova “kino patiesības” uzskatus.

Tiešo kino raksturo kameras un filmēšanas grupas klātbūtnes noliegšana, kurā filmas veidotāji notikumus vēro neitrāli kā “muša uz sienas”, neiejaucoties notikumos. Savukārt cinéma vérité darbojas ar pretējiem principiem, uzskatot, ka tikai filmas veidotāju klātbūtnes atzīšana un atklāta uzrādīšana var panākt patiesu dokumentalitāti. Izteiksmes līdzekļu ziņā no 20. gs. 80.–90. gadiem filmu veidotāji arvien vairāk izmanto inscenētus elementus, ir klātesoši filmas notikumos kā aktīvi filmas varoņi vai interviju dalībnieki – raksturīgākās filmas ir Erola Morisa (Errol Morris) “Šaurā zilā līnija” (The Thin Blue Line, 1988); Maikla Mūra (Michael Moore) “Rodžers un es” (Roger and Me, 1989) un citas.

20. gs. 90. gados dokumentālais kino kļuva arvien pieprasītāks, daudzveidīgāks un pieejamāks, saistībā ar jaunu tehnoloģiju ienākšanu – video, digitālās tehnoloģijas, pārmaiņas tradicionālajās televīzijas platformās, interneta satura pieprasījuma pieaugums (realitātes šovi, dokumentālo filmu un raidījumu sērijas, lietotāju veidots saturs).

Dokumentālo kino ietekmējušas pārmaiņas audiovizuālo mediju jomā saistībā ar pāreju no analogajām uz digitālajām tehnoloģijām, kas atsaucās uz izmaksu samazināšanos filmu veidošanai un tehnikas pieejamību. Tas veicināja dokumentālā kino attīstību arī tādos reģionos, kuros līdz tam dokumentālo filmu veidošana nebija īpaši izplatīta. Pieaugot digitālo straumēšanas platformu popularitātei, veidojas arvien lielāks pieprasījums pēc jauna satura dažādos formātos – pilnmetrāžas filmas, seriāli, dokumentāli raidījumi. Attīstoties paplašinātās (AR), virtuālās realitātes (VR) un 3D tehnoloģijām, tiek meklēts atbilstošais estētiskais un vēstījuma risinājums, lai piemērotu dokumentālo materiālu šiem formātiem.

Dokumentālā kino pirmsākumos tā attīstība cieši saistīta ar brāļu O. un L. Limjēru vārdu, kuri radīja sinematogrāfa ierīci filmu uzņemšanai, attīstīšanai un demonstrēšanai. Brāļi Limjēri paši filmas neuzņēma, bet viņu uzņēmumā tika apmācīti un nodarbināti kino operatori (Šarls Muasons, Charles Moisson, Frānsiss Dubliē, Francis Doublier, u. c.), kuri apceļoja dažādas valstis, veidojot Limjēru uzņēmuma filmas.

R. Flaertijs – amerikāņu kinorežisors, scenārists, operators, montāžas režisors, producents, viens no dokumentālā kino pamatlicējiem un nozīmīgākajiem autoriem. R. Flaertijs realitātes faktus pielieto mākslinieciskam mērķim, savienojot dokumentalitāti ar inscenējumu. Režisora nozīmīgākais darbs ir filma “Nanūks no Ziemeļiem”.

Dz. Vertovs – padomju kinorežisors, scenārists, operators, montāžas režisors, teorētiķis; viens no dokumentālā kino pamatlicējiem un nozīmīgākajiem padomju montāžas kino pārstāvjiem. Mēmā kino periodā uzņēmis vairākas filmas, veidojis kino žurnālus. Lielāko atzinību un rezonansi ieguvusi filma “Cilvēks ar kinoaparātu”. 

Joriss Ivenss (Joris Ivens) – nīderlandiešu režisors un operators, uzsāka filmu veidošanu avangarda kino laikā. Šajā stilistikā uzņemtas filmas “Tilts” (De brug, 1928) un “Lietus” (Regen, 1929). Ļoti vispusīgs filmu tematikas, mākslinieciskās un ideoloģiskās nostādnes, uzņemšanas vietu ziņā. Veidojis filmu par kalnraču smagajiem apstākļiem Beļģijā – “Borināža” (Misère au Borinage, 1934), Magņitogorskas rūpnīcas būvniecību PSRS – “Dziesma par varoņiem” (Komsomol/Song of Heroes, 1931), Spānijas pilsoņu karu – “Spāņu zeme” (The Spanish Earth, 1937), elektrības ieviešanu ASV lauku reģionos – “Elektrība un zeme” (Power and the Land, 1940), vjetnamu – “17. paralēle” (17th Parallel: Vietnam in War, 1968) un citas. J. Ivenss bija dokumentālā kino kā sociāla instrumenta aizstāvis.

A. un D. Meisli, Roberts Drjū (Robert Drew), D. A. Pennebeikers, Frederiks Vaizmans (Frederick Wiseman) saistīti ar tiešā kino virziena attīstību ASV, kas veidojās ciešā mijiedarbē ar tehnoloģiskām pārmaiņām, kad tika radītas vieglākas, mobilākas kameras, varēja veikt sinhronu skaņas ierakstu. Filmās fiksēti politiski notikumi (“Priekšvēlēšanu kampaņa”, Primary, 1960), sociālas tēmas, īpaša nozīme muzikālajām filmām, kuras, pateicoties tehniskajām iespējām, šādā veidā bija iespējams uzņemt pirmo reizi – “Patvērumu!” (Gimme Shelter, 1970), “Neskaties atpakaļ” (Don’t Look Back, 1967).

Ž. Rušs sākotnēji uzņēma antropoloģiskas filmas, fiksējot tradicionālu dzīvesveidu vairākās Āfrikas valstīs. Radījis etnofikcijas žanru, kurā kombinē inscenētus elementus ar dokumentāliem varoņiem un situācijām. Cinéma vérité stilistikā uzņemta filma “Vasaras hronika” (Chronique d'un été, 1961), kurā Ž. Rušs kopā ar sociologu, filmas scenārija autoru Edgaru Morēnu (Edgar Morin), paši piedalīdamies filmas vēstījumā, radīja kinematogrāfisku eksperimentu par to, kā jutās parīzieši 1960. gada vasarā.

Kriss Mārkers (Chris Marker) – franču režisors un scenārists, esejisku dokumentālu filmu veidotājs, kurās rūpīgi izstrādāts vēstījums verbālā un vizuālā veidā. Viens no raksturīgiem K. Mārkera filmu elementiem ir atmiņas, individuālās un kolektīvās uztveres mijiedarbība, kas atspoguļojas filmās “Jaukais maijs” (Le jolie mai, 1963), “Bez saules” (Sans soleil, 1983) un citās.

Marsels Ofīlss (Marcel Ophuls) – franču režisors un scenārists, uzņēmis vairākas dokumentālās filmas par vēsturiskām un politiskām tēmām, pievēršoties arī neērtiem tematiem: Francijas okupācija Otrā pasaules kara laikā (“Skumjas un nožēla”, Le chagrin et la pitié, 1969), nacistu noziegumus (“Viesnīca “Terminus”, Hôtel Terminus, 1988) un citas. Filmas ieguva starptautisku uzmanību ne tikai to tematikas, bet arī vēstījuma formāta dēļ.

E. Moriss – amerikāņu režisors, filmās bieži pievēršas savdabīgu personību novērošanai, dažādu faktu izpētei. E. Morisa atzītākā filma ir “Šaurā zilā līnija”, kuras veidošanas gaitā E. Moriss, apkopojot materiālus par galveno varoni, kurš ir notiesāts uz mūžu par slepkavību, atklāj faktus un pierāda, ka apcietinātais ir nevainīgs.

M. Mūrs – amerikāņu režisors, provokatīvu dokumentālu filmu autors, kuru mērķis ir atmaskot korupciju politikā, dažādos biznesa sektoros – “Rodžers un es”, “Boulings Kolumbainai” (Bowling for Columbine, 2002), “Fārenheita 9/11” (Fahrenheit 9/11, 2004). M. Mūrs savās filmās redzams arī kā viens no filmas varoņiem, kurš piedalās atainotajos notikumos.

Džošua Openhaimers (Joshua Oppenheimer) – amerikāņu un britu režisors, kura uzņemtās filmas “Nogalināšanas anatomija” (The Act of Killing, 2012) un “Kad runā klusums” (The Look of Silcence, 2014) risina masu slepkavību tēmu Indonēzijā 1965.–1966. gadā. Režisors pielieto konfrontācijas metodi ar varmākām un upuriem, notikumu vietām, notikumu rekonstrukciju. 

Eiropā darbojas vairāki nozīmīgi dokumentālā kino festivāli. Vecākais no tiem DOK Leipzig (Vācijā) pastāv kopš 1962. gada. Mūsdienās vadošais festivāls kopš 1988. gada notiek Amsterdamā (Nīderlandē) – Amsterdamas Starptautiskais dokumentālā kino festivāls (International Documentary Film Festival Amsterdam, IDFA). Festivāls ir nozīmīga platforma filmu pirmizrādēm vairākās konkursa skatēs, tā ietvaros notiek industrijas pasākumi (projektu prezentācijas saturam tradicionālajās un jauno mediju platformās, filmu tirgus, meistarklases, lekcijas u. c.). Festivāla ietvaros pastāv atbalsta fonds IDFA Bertha Fund filmu veidošanas atbalstam no vairākiem ģeogrāfiskiem reģioniem (Āfrikas, Āzijas, Latīņamerikas, Austrumeiropas valstīm u. c.). Būtiski festivāli ir arī Visions du Réel (Šveice), Sheffield Doc/Fest (Lielbritānija), CPH:DOX (Dānija), Cinema Du Réel (Francija). Ārpus Eiropas viens no vadošajiem festivāliem ir hotdocs (Kanāda).

Dokumentālo filmu un profesionāļu atbalstam, izglītībai un filmu popularizēšanai kopš 1982. gada Losandželosā darbojas Starptautiskā dokumentālā kino asociācija (International Documentary Association, IDA). Būtiska ir Sandensas filmu festivāla dokumentālo filmu programma (The Sundance Institute Documentary Film Program), kas finansiāli atbalsta filmu veidošanu par aktuāliem jautājumiem, kā arī festivālā ir dokumentālo filmu konkursa skate. 

Akadēmiskajā jomā nozīmīga ir zinātniskā konference Visible Evidence, kas tiek rīkota kopš 1993. gada. Konference notiek regulāri dažādos kontinentos; tajā piedalās zinātnieki un praktiķi, kas nodarbojas ar dokumentālā kino pētniecības jautājumiem vai filmu veidošanu.

Populārzinātnisko izdevumu jomā Modern Times Review ir izdevums, kas drukātā veidā tiek izdots trīs reizes gadā, bet ar elektroniski lietojamu saturu papildināts regulāri. Izdevumu pamatā izplata dokumentālo filmu festivālos to apmeklētājiem un industrijas pārstāvjiem. Starptautiskā dokumentālā kino asociācija (International Documentary Association, IDA) ASV reizi ceturksnī izdod Documentary Magazine, kurā apskatītas dažādas dokumentālā kino jomā aktuālas tēmas, notikumi, personības. Akadēmiskajā jomā kopš 2007. gada iznāk akadēmisks žurnāls Studies in Documentary Film (izdevējs Taylor & Francis), kurā tiek apskatīti dažādi dokumentālā kino aspekti – vēsture, teorija, kritika, mākslinieciskās prakses. Žurnāls iznāk reizi gadā.