Dz. Vertovs ir viens no dokumentālā kino pamatlicējiem un nozīmīgākajiem padomju montāžas kino pārstāvjiem un teorētiķiem.

Dzimis grāmattirgotāja ģimenē. Mācījies Belostokas reālskolā (1905–14), apguvis vijoles un klavierspēli, kā arī mūzikas teoriju Belostokas Konservatorijā (Белостокская Консерватория). Studējis Petrogradas Psihoneiroloģiskajā institūtā (Петроградский Психоневрологический институт, mūsdienās V. Behtereva Sanktpēterburgas Psihoneiroloģiskais zinātniski pētnieciskais institūts, Санкт-Петербургский научно-исследовательский психоневрологический институт им. В. М. Бехтерева, 1914–16), pabeidzis studiju pamatprogrammu; iesaukts armijā, dienējis speciālā mūzikas nodaļā Čugujevas karaskolā (Чугуевское военное училище). Tur mācījies līdz Februāra revolūcijai, tad apmeties uz dzīvi Maskavā. No 1915. gada sāka lietot pseidonīmu Dz. Vertovs (no ukraiņu дзиґа ‘vilciņš’).

Dz. Vertovu īpaši interesēja dzeja, apmeklēja dzejas lasījumus, futūrisma ietekmē sacerēja dzejoļus (ap 1916–18). Eksperimentēja ar skaņas ierakstu montāžu, veidojot uz tekstu balstītus montāžas darbus; šos eksperimentus dēvē par “Skaņas laboratoriju”. 1918. gadā pievienojās Maskavas kinokomitejai, administrējot pirmās kinohronikas “Kino nedēļa” (Кинонеделя) veidošanu. Krievijas Pilsoņu kara laikā ceļoja ar aģitvilcienu propagandējot lielinieku režīmu. No hroniku materiāliem izveidoja pilnmetrāžas dokumentālās filmas “Revolūcijas gadadiena” (Годовщина революции, 1919), “Pilsoņu kara vēsture” (История гражданской войны, 1922) un citas. Veidoja kinožurnālu “Kino patiesība” (Кино-Правда, 1922.–25. gads, uzņemti 23 numuri), kurā atspoguļoti aktuāli notikumi. Informēšanai un aģitēšanai radītais kinožurnāls bija arī eksperimentēšanas iespēja tā autoriem, izmēģinot kino valodas paņēmienus. 1919. gadā nodibināja domubiedru grupu “Kinoacis” (Kиноки); tās kodols bija “Triju padome” (Совет троих) ar Dz. Vertovu priekšgalā. Domubiedru vidū bija Dz. Vertova brālis Mihails Kaufmans (Михаил Абрамович Кауфман, padomju kinooperators un režisors), Jeļizaveta Svilova (Елизавета Игнатьевна Свилова) – montāžas režisore, kas kļuva par Dz. Vertova sievu un radošā darba līdzgaitnieci mūža garumā, un citi. Grupu vienoja idejas par to, kādam jābūt kino; rakstā “Mēs” ar apakšvirsrakstu “Manifesta variants” (Мы. Вариант манифеста, publicēts 1922) pausti grupas uzskati. Tajā kritizēta aktierfilmu atpalicība, iedarbīguma trūkums, izceļot īstās dzīves pievilcību, kurai jāpietuvojas ar kustības, ritma, kadra precizitātes, montāžas starpniecību. Manifestā paustās idejas tālāk attīstīja rakstā “Kinoki. Apvērsums” (Киноки. Переворот, 1923). 1924. gadā šī radošā posma rezultātā radās pilnmetrāžas filma “Kino–acs” (Кино-глаз, ar otru nosaukumu Жизнь врасплох. Dzīve notverta nepastarpināti, tajā raksturota pieeja notvert notikumus negaidīti, tādus, kādi tie ir). Šī filma ieguva medaļu un diplomu Pasaules izstādē Parīzē (Exposition universelle de Paris, 1924).

Pasūtījuma filmas “Soļo, Padome!” (Шагай, Совет!) un “Sestā pasaules daļa” (Шестая часть мира, abas 1926) neapmierināja valsts organizācijas, kas tās finansēja. 1920. gadu beigās Dz. Vertovs devās strādāt uz Ukrainu, kur tapa viņa nozīmīgākie darbi – “Vienpadsmitais” (Одиннадцатый, 1928), “Cilvēks ar kinoaparātu” (Человек с киноаппаратом, 1929), “Entuziasms (Donbasa simfonija)” (Энтузиазм: Симфония Донбасса, 1930. gads; režisora pirmā skaņu filma). Filmas “Cilvēks ar kinoaparātu” un “Entuziasms” Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) netika augstu novērtētas, toties saņēma atzinību ārvalstīs.

Dz. Vertovs kā padomju avangarda pārstāvis ceļoja pa Eiropu, paužot savus teorētiskos uzskatus, tiekoties ar kino profesionāļiem un skatītājiem, izrādot savas filmas. Vēršanās pret formālismu mākslā noteica arī Dz. Vertova turpmāko likteni mākslā PSRS. Lielāko rezonansi PSRS ieguva filma “Trīs dziesmas par Ļeņinu” (Три песни о Ленине, 1934). Dz. Vertovam un J. Svilovai izdevās paglābties no 1937.–38. gada Lielā terora, taču turpmāk Dz. Vertovam radošā brīvība filmu veidošanā tika ierobežota, neviens no uzņemtajiem darbiem nesasniedza līdzvērtīgu radošo un māksliniecisko virsotni kā agrāko gadu darbi. No 1944. gada Dz. Vertovs piedalījās kinohroniku veidošanā.

Dz. Vertova teorētiskie uzskati sasaucas, bet ne vienmēr atbilst to pielietojumam praksē. Viena no būtiskākajām idejām – kamera kā instruments ir tā “kino acs”, ar kuru visprecīzāk tvert realitāti. Kameras mehānisms ir pārāks par cilvēka aci, spējot fiksēt lietas, ko cilvēks nesaskata. “Kino patiesību” uz ekrāna iespējams parādīt izmantojot arī dažādus tehniskos paņēmienus (kameras leņķus, dažādus objektīvus, slēpto kameru, inscenējumu, tekstu un skaņu, montāžas). Dz. Vertovs bija viens no nozīmīgākajiem padomju montāžas kino autoriem, iekļaujoties avangarda kino tendencēs pasaulē 20. gados.

Dz. Vertova nozīmīgākais darbs ir “Cilvēks ar kinoaparātu”. Filma uzņemta kā pilsētas simfonija, atainojot pilsētas dzīvi (Dz. Vertova gadījumā šī nav viena konkrēta pilsēta, bet gan kombinēta no vairākām) no rīta līdz vakaram, fiksējot urbānās vides dažādos aspektus. Filma veidota kā refleksīvs darbs par kino procesu, ietverot sarežģītu vēstījuma struktūru: filmas centrā ir operators, kas uzņem filmu, redzama montāžas režisore darbā, kā arī skatītāji, kas šo procesu vēro kinozālē.

Dz. Vertova teorētiskie uzskati ietekmēja un guva rezonansi 1960. gadu dokumentālajā kino. Franču kinorežisora Žana Ruša (Jean Rouch) un domubiedru radītajā cinéma vérité 'kino patiesības' apzīmējumā vistiešāk atbalsojas Dz. Vertova idejas.

Francijā darbojās “Dzigas Vertova grupa” (Groupe Dziga Vertov, 1968–72) – viens no dalībniekiem bija franču kritiķis, režisors, scenārists un viens no nozīmīgākajiem franču jaunā viļņa pārstāvjiem Žans Liks Godārs (Jean-Luc Godard). Grupai bija raksturīgs autorības noliegums, politiskas tēmas, brehtiski motīvi, saspēle ar skatītāju. 

Dz. Vertova daiļrades atdzimšana sākās pēc viņa nāves 60. gados. Dz. Vertova raksti, dienasgrāmatas, piezīmes sākotnēji tika publicēti PSRS, pēc tam tulkoti un izdoti arī Rietumos. 1967. gadā Dz. Vertova kolekciju sāka veidot Austrijas Kino muzejs (Österreichische Filmmuseum, 1964), sadarbībā ar mākslinieka atraitni J. Svilovu. Tajā apkopotas Dz. Vertova filmas, fotogrāfijas, dokumenti, plakāti, rokraksti un citas liecības, kas saistās ar režisora personību un daiļradi.

2014. gadā Britu Filmu institūta (British Film Institute, 1933) veiktajā aptaujā par visu laiku labāko dokumentālo filmu gan kritiķi, gan režisori atzinuši “Cilvēku ar kinoaparātu”.

Dz. Vertova brālis Boriss Kaufmans (Борис Абрамович Кауфман) bija slavens franču un amerikāņu kinooperators un režisors. 1955. gadā saņēmis Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu “Oskars” (Oscar) un Zelta Globusu (Golden Globe).