Jauno vilni 20. gs. 50.–60. gados aizsāka jaunās paaudzes kinoteorētiķi Fransuā Trifo (François Truffaut), Žans Liks Godārs (Jean-Luc Godard), Žaks Rivets (Jacques Rivette), Klods Šabrols (Claude Chabrol) un Ēriks Romērs (Éric Rohmer).
Sākotnēji viņi publicējā teorētiskus rakstus, recenzijas, esejas Andrē Bazēna (André Bazin) vadītajā izdevumā Cahiers du Cinéma, kas iznāca no 1951. gada. Jauno autoru darbus raksturoja kritiska, pat agresīva attieksme pret Francijas kino tradicionālajām vērtībām un atzītiem režisoriem, literārās tradīcijas dominanti kino un literātu iesaisti scenāriju veidošanā. Viens no nozīmīgākajiem teorētiskajiem darbiem, kurā iezīmējās ar Cahiers du Cinéma saistīto jauno kritiķu vērtības, bija F. Trifo raksts “Dažas tendences franču kino” (Une certaine tendance du cinéma français, 1954), kā arī teorētiķa Andrē Bazēna “Autoru politika” (Politique des auteurs, 1957). Tajos tika akcentēta filmas režisora, kā tās autora, īpašā nozīme gan filmas veidošanas, gan tās kritiskās analīzes procesā. Francijas jaunā viļņa pārstāvju pieeja gan teorētiskā, gan praktiskā, pašiem veidojot filmas, bija saistīta ar autora (auteur) jēdzienu un autorteoriju (Auteur theory), kas akcentē režisora individuālā rokraksta un oriģinalitātes prioritāri.
Līdzās noraidošai attieksmei pret atzītām Francijas kino vērtībām, F. Trifo, Ž. L. Godārs, Ž. Rivets, K. Šabrols, E. Romērs aizrāvās arī ar nozīmīgu Holivudas režisoru darbiem, uzskatot, ka komerciālās Holivudas kontekstā spēj darboties spilgti autori ar oriģinālu radošo rokrakstu. Cahiers du Cinéma pārstāvji savos rakstos augsti vērtēja Hovarda Hoksa (Howard Hawks), Oto Premingera (Otto Preminger), Semjuela Fullera (Samuel Fuller), Alfreda Hičkoka (Sir Alfred Joseph Hitchcock), Vinsentes Minelli (Vincente Minnelli) u. c. darbus, uzskatot šos režisorus par spilgtiem, oriģināliem autoriem, nevis profesionāliem amatniekiem, kuri darbojas Holivudas studiju sistēmā.