Režisora Rolanda Kalniņa spēlfilma “Piejūras klimats” ir viens no oriģinālākajiem darbiem Latvijas kino vēsturē, ko paši autori filmas titros ir raksturojuši kā optimistiski ironisku stāstu par mīlestību un piejūras klimatu. R. Kalniņš darbu pie filmas sāka Rīgas kinostudijā 1972. gadā. Taču filmas uzņemšana tika pārtraukta 1974. gadā. Līdz tam jau bija nofilmētas iecerētās pilnmetrāžas spēlfilmas 40 minūtes. Uzņemtais materiāls (filmas negatīvs) bija jāiznīcina. Tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā R. Kalniņš studijā “Trīs” apkopoja un publiskoja saglabātos nepabeigtās filmas darba materiālus, kas ļauj gūt priekšstatu par oriģinālo, bet cenzējošo institūciju sakropļoto, filmas ieceri.
“Piejūras klimats”
latviešu spēlfilma
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Filmas autori
Režisors R. Kalniņš, scenārija autors Olafs Zellis, operators Gvido Skulte, mākslinieks Gunārs Balodis, kostīmu māksliniece Večella Varslavāne, komponists Imants Kalniņš.
Filmas galveno lomu tēlotāji
Ivars Kalniņš / Andris Vītols (Ēriks Riekstiņš), Dzintars Veits (Harijs), Pēteris Liepiņš (Guntis), Regīna Razuma (Daina), Velta Straume (Marga), Helga Dancberga (Berta Janelsīte), Elza Radziņa (Jautrīte Pūce), Miervaldis Ozoliņš (Kurmis), Rolands Zagorskis (Zālītis), Uldis Dumpis (Dunde), Arnolds Liniņš (Litenko), Anda Zaice (Hārija), Eižens Ivanovs (Atvars), Svetlana Bless (režisore Uztupe), Uldis Pauzers (mākslinieks Hofpēters), Ansis Epners (rakstnieks Grava), Edgars Liepiņš (Zagorskis), Juris Strenga (Krampenieks). Epizodēs: Mirdza Martinsone, Broņa Braškīte, Līga Liepiņa.
Filmas sižeta un satura galvenās līnijas, galvenās darbojošās personas
Līdz mūsdienām nonākušajā filmas “Piejūras klimats” versijā, ko veido no iznīcināšanas paglābtais materiāls, nav iespējams izsekot visām iecerētajām sižeta līnijām un varoņiem, jo daļa no filmas netika uzfilmēta. Pieejamo “Piejūras klimata” versiju raksturo fragmentārisms. Esošajā materiālā iezīmējas filmas galvenie varoņi – jaunieši, padomju okupācijas laika gāzes kantora darbinieki, viņu attiecības ar priekšnieku Dundi, un kariķēti, nosacīti atveidotā vide.
Ēriks pludmalē iepazīstas ar skaistu meiteni Dainu un uzdodas par galveno inženieri. Gāzes kantora priekšnieks Dunde apsveic trīs draugu vēlēšanos strādāt atpalikušā iecirknī, jo tas ļautu kļūt par pirmrindnieku kolektīvu un piesaistīt preses uzmanību. Ēriks un Daina satiekas darbā, jo viņa izrādās jaunā galvenā inženiere, savukārt Ēriks ir pieķerts melos. Abi darbojas arī mākslinieciskajā pašdarbībā – teātrī, kur viņiem paredzētas Antonija un Kleopatras lomas.
Filmas uzņemšanas un izplatīšanas process
Filmas pamatā ir neprofesionāla dramaturga O. Zeļļa literārais scenārijs, debija kinodramaturģijā, kurā tika izmantots materiāls no autora paša darba pieredzes. Scenārijs ieguva vienu no prēmijām 1971. gadā slēgtā scenāriju konkursā un tika piedāvāts režisoram R. Kalniņam. 1972. gadā R. Kalniņš sāka darbu pie O. Zeļļa scenārija pilnveidošanas. 24.05.1974. par kinoražošanu un tās ideoloģisko uzraudzību Latvijā atbildīgā institūcija – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Ministru Padomes kinematogrāfijas komiteja, kas darbojās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Valsts Kinematogrāfijas komitejas (Государственный комитет по кинематографии СССР) Maskavā pakļautībā – izdeva pavēli par “Piejūras klimata” ražošanas uzsākšanu. Filmēšanas periods tika paredzēts no 27.05.1974. līdz 07.10.1974. Darbs pie filmas bija jāpabeidz līdz 28.11.1974.
Režisora R. Kalniņa un filmas radošās komandas piedāvātajā filmas iecerē dominēja nosacītība, spilgts tonālais risinājums, neparasts kameras izmantojums, kas kontrastēja ar Rīgas kinostudijas filmām tradicionālo reālisma manieri. Filmas autori apzināti atteicās no reālisma, izmantoja spilgtu stilizāciju, akcentējot norišu – gāzes kantora darbinieku, priekšnieka un padoto attiecību – komismu, absurdu.
Filmas vide tika stilizēta – tas raksturo gan dabā, Rīgā un Kuršu kāpās, filmētās epizodes, gan epizodes, kuru darbība norisinās gāzes kantorī – baltā telpā ar spilgtiem priekšmetiskiem akcentiem. Piemēram, priekšnieka Dundes kabineta centrā ir sarkans paklājs, monumentāls rakstāmgalds, uz tā – sarkans, balts un zils telefons. Stilizēta ir arī aktieru spēles maniere – I. Kalniņa tēlotais Ēriks dialogu ar U. Dumpja tēloto Dundi pārtrauc, dejojot un iekožoties dokumentā, ar kuru viņam izteikts rājiens.
1974. gada augusta sākumā filmēšanu nācās pārtraukt Ērika lomas atveidotāja I. Kalniņa traumas dēļ. 22.08.1974. PSRS Valsts Kinematogrāfijas komitejā Maskavā tika atrādīts uzfilmētais materiāls, – tas izsauca neapmierinātību. Filmas autoriem tika ieteikts meklēt citu – reālistiskāku, sadzīviskāku – vizuālo risinājumu. Lai varētu turpināt darbu pie “Piejūras klimata” tika nomainīts Ērika lomas tēlotājs – I. Kalniņa vietā stājas A. Vītols (filmas materiāls ar šo aktieri nav saglabājies). Filmēšana atsākas 20.09.1974. Filmas materiāls 1974. gada decembra sākumā vēlreiz tika vests uz Valsts Kinematogrāfijas komiteju Maskavā. 13.12.1974. sekoja negatīva rezolūcija, ka filmas veidotāju izvēlētais radošais risinājums neatbilst scenārija dramaturģiskajam materiālam un turpmākais darbs ir bezperspektīvs. 26.12.1974. sekoja LPSR Ministru Padomes Kinematogrāfijas komitejas pavēlē par filmas “Piejūras klimats” uzņemšanas pārtraukšanu un izdevumu norakstīšanu zaudējumos.
1992. gadā pēc neatkarības atjaunošanas un padomju kinoražošanas sistēmas sabrukšanas režisors R. Kalniņš apkopoja saglābto filmas darba materiālu un izveidoja 34 minūšu garu “Piejūras klimata” versiju, kas ļauj gūt priekšstatu par režisora nepabeigto filmu. 1992. gadā filma “Piejūras klimats” piedzīvoja pirmizrādi Latvijā notiekošajā kinofestivālā “Aresnāls”.
Filmas nozīme kinomākslā
Filmas “Piejūras klimats” nepabeigtība, tās fragmentārisms akcentē filmas stilistisko līdzību ar Eiropas modernistu (Francijas jaunā viļņa, Čehijas jaunā viļņa u. c.) izmantotajiem paņēmieniem. Jaunā viļņa režisoru filmām raksturīgs reālās dzīves motīvu izmantojums, akcentējot epizodiskumu, vēstījuma cēloņsakarību saikņu retinājumu, vēstījuma nenoteiktību un “spēlēšanās” ar laika un telpas vienotību – šīs iezīmes raksturo arī “Piejūras klimatu”.
Šīs R. Kalniņa filmas stils un vēstījuma stratēģijas, kas raksturīgas Eiropas modernismam un bija nepieņemamas kino procesus uzraugošajām padomju institūcijām, Latvijas kino kontekstā vērtējamas kā unikāls sasniegums.
Latvijas kino kopējā ainavā “Piejūras klimats” pārdroši izcēlās ar radošo brīvību un eksperimenta garu. Tiek uzskatīts, ja filma “Piejūras klimats” nebūtu vardarbīgi izrauta no kino vēstures procesa, Latvijas kino kultūrā būtu izteiktāk iesakņojušās gan komēdijas tradīcijas, gan modernisma kino valodai raksturīgie paņēmieni.
Sabiedrības novērtējums
Starptautiskā interese par R. Kalniņa filmām un modernisma ietekmi viņa 20. gs. 60.–70. gadu mijā veidotajos darbos pieauga pēc režisora filmas “Četri balti krekli” iekļaušanas Kannu kinofestivāla (Festival de Cannes) klasikas programmā "Kannu klasika" (Cannes Classics) 2018. gadā.
Filma “Piejūras klimats” ir demonstrēta vairākos nozīmīgos starptautiskos festivālos – Starptautiskajā kinofestivālā “Melnās naktis” Tallinā (Pimedate Ööde filmifestival, PÖFF), Roterdamas starptautiskajā kinofestivālā 2019. gadā (International Film Festival Rotterdam, IFFR) u. c. Filma digitāli ir restaurēta 2019. gadā.