Viens no izcilākajiem franču jaunā viļņa (Nouvelle Vague) strāvojuma pārstāvjiem un tā radītājiem 20. gs. 50.–60. gadu mijā, teorētiķis, kura radošā darbība ietekmējusi autorteorijas (Auteur theory) rašanos. Tās teorētiskās nostādnes F. Trifo īstenoja arī savā daudzveidīgajā un intensīvajā radošajā darbībā – rakstos, filmās.

F. Trifo bērnība bija sarežģīta, viņu audzināja vecmāmiņa, un tikai no astoņu gadu vecuma viņš pastāvīgi sāka dzīvot mātes un patēva ģimenē. F. Trifo vairākkārtīgi nācās mainīt skolas. 14 gadu vecumā viņš skolu pameta, lai sāktu strādāt dažādus darbus.

Viņa bērnības pieredze – problemātiskās attiecības ar izglītības sistēmu un vecākiem, – rezonēja F. Trifo debijas filmā “400 sitieni” (Les Quatre Cents Coups, 1959), kas kļuva par vienu no franču jaunā viļņa pirmajām filmām. Kopš agras bērnības F. Trifo aizrāvās ar kino, nereti skatoties vienu un to pašu filmu vairākas reizes. Savas pirmās 200 filmas kā skatītājs F. Trifo redzēja, ielavoties kinoteātros bez maksas.

Par F. Trifo neformālo izglītības sistēmu kļuva aizraušanās ar kino klasiku, arī regulāri Parīzē esošās Franču sinematēkas (Cinémathèque Française) apmeklējumi. 1947. gadā viņš nodibina savu kino klubu. 1950. gadā F. Trifo publicē savu pirmo recenziju par filmu “Spēles noteikumi” (La Règle du Jeu, 1939, režisors Žans Renuārs, Jean Renoir) nišas izdevumā Bulletin of the Film Club of Latin Quarter. Neskatoties uz formālās izglītības trūkumu, F. Trifo izdevās nodibināt profesionālas attiecības ar nozīmīgiem Francijas kinoteorētiķiem – Franču sinematēkas vadītāju, arhīvistu Anrī Langluā (Henri Langlois), franču kino teorētiķi Andrē Bazēnu (André Bazin), kurš izveidoja žurnālu Cahiers du cinéma. A. Bazēns jaunajam F. Trifo kļuva par atbalstu un intelektuālo orientieri, kā arī palīdzēja atrisināt dažādās problēmsituācijas. Piemēram, atbalstīja F. Trifo pēc viņa mēģinājuma dezertēt no franču armijas, kurai viņš pievienojās 1950. gadā. A. Bazēns kļuva arī par F. Trifo pirmo darba devēju jaundibātajā kinoteorijas žurnālā Cahiers du cinéma (iznāk kopš 01.04.1951).

1957. gadā F. Trifo apprecējās ar ietekmīga Francijas kino izplatītāja meitu Madelēnu Morgenšterni (Madeleine Morgenstern), laulībā ar kuru dzimušas divas meitas – Laura un Eva. Šīs laulības F. Trifo radīja finansiālu iespēju nodibināt savu kompāniju Les Films du Carrosse, kuras nosaukumu inspirējusi Ž. Renuāra filma “Zelta kariete” (Le Carrose d’or, 1952).

F. Trifo jaunākās meitas Džozefīnes māte ir aktrise Fannija Ardāna (Fanny Ardant).

Cahiers du cinéma kļuva par nozīmīgu platformu gan F. Trifo, gan citu jauno Francijas kino teorētiķu, vēlāk jaunā viļņa režisoru, piemēram, Žana Lika Godāra (Jean-Luc Godard), Kloda Šabrola (Claude Henri Jean Chabrol), Erika Romēra (Éric Rohmer) u. c. radošajai izpausmei. F. Trifo rakstītās recenzijas un teorētiskie raksti nereti bija nesaudzīgi un agresīvi. Par vienu no vispopulārākajiem F. Trifo teorētiskajiem darbiem kļuva eseja “Dažas tendences franču kino” (Une Certaine Tendance du Cinéma Français, publicēta Cahiers du cinema, nr. 31, 1954. gada janvārī). Tajā F. Trifo asi kritizēja Francijas kino pamattendenci, ko nodēvēja par “kvalitātes tradīciju”, un Francijas kino psiholoģiskā reālisma tradīciju, norādot uz tās ierobežotību. Tomēr savā rakstā viņš atzīmēja vairākus Francijas režisorus – Ž. Renuāru, Robēru Besonu (Robert Bresson), Žanu Kokto (Jean Cocteau), Žaku Bekēru (Jacques Becker), Ābelu Gansu (Abel Gance), Maksu Ofīlsu (Max Ophuls), Žaku Tatī (Jacques Tati) un Rožē Līnhartu (Roger Leenhardt), kurus nodēvēja par autoriem (auteurs), kuri paši raksta savu filmu scenārijus un kuru devums vērtējams kā īpašs. Šajā raksta F. Trifo lieto jēdzienu cinema d’auteur – autorkino –, uzsverot režisora kā filmas galvenā autora radošās oriģinalitātes nozīmīgumu.

Raksts izsauca plašu rezonansi, arī nosodījumu, taču padarīja 22 gadus veco F. Trifo par populāru kritiķi. F. Trifo raksti ietekmēja autorteorijas rašanos, kuras pamatprincips ir režisora kā filmas autora prioritātes atzīšana, un šī konkrētā režisora individuālā stila un autora rokraksta prioritāte. Būtisks ir F. Trifo ieguldījums amerikāņu režisora Alfrēda Hičkoka (Alfred Hitchcock) radošā darba pētniecībā un viņa kā nozīmīga kino autora popularizēšanā. F. Trifo sarakstījis grāmatu, ko veido intervijas ar A. Hičkoku, kas aptver visas būtiskākās šī režisora filmas. 1962. gadā nāca klajā tās pirmizdevums franču valodā (Le Cinéma selon Alfred Hitchcock). Grāmata izdota arī angļu valodā – Hitchcock/Truffaut; tā inspirējusi dokumentālo filmu “Hičkoks/Trifo” (Hitchcock/Truffaut, režisors Kents Džonss, Kent Jones, 2015).

Pirmie F. Trifo režijas darbi ir īsfilmas “Vizīte” (Une Visite, 1955), astoņu minušu gara īsfilma, kas netika izrādīta publiski, un 26 minūšu garā īsfilma “Pašpuikas” (Les Mistons, 1957). Kaut arī “Vizītes” tapšanā piedalījās Alans Renē (Alain Resnais) un Žaks Rivets (Jacques Rivette), kuri kopā ar F. Trifo veidoja jaunā viļņa kodolu, pret savu pirmo darbu F. Trifo attiecās kritiski. Par savu pirmo vērā ņemamo kinematogrāfisko izpausmi režisors uzskatīja īsfilmu “Pašpuikas”. Īsfilma stāsta par jaunu pāri, kurus vasaras brīvdienu laikā izspiego pieci pusaudži. Kā producents “Pašpuiku” tapšanā piedalījās arī viens no F. Trifo bērnības draugiem – Robērs Lašenī (Robert Lachenay), kurš vēlāk kļuva par viena no filmas “400 sitieni” varoņa prototipu. Tās galvenais varonis ir Antuāns Duanels – pusaugu puika ar problēmām skolā un ģimenē. Par viņa un viņa labākā drauga dzīves skolu kļūst Parīzes ielas. A. Duanela tēlā saskatāmas daudzas F. Trifo autobiogrāfiskas iezīmes, tāpat kā A. Duanela labākā drauga Renē tēlā – F. Trifo drauga R. Lašenī personības atspulgs. A. Duanela lomā F. Trifo filmēja debitantu, tolaik četrpadsmitgadīgo Žanu Pjēru Leo (Jean-Pierre Léaud).

“400 sitieni” tika izraudzīta Kannu kinofestivāla (Festival de Cannes) konkursa programmai. Šī filma nodrošināja F. Trifo balvu kā labākajam režisoram. Augstais novērtējums debitantam režijā, pirms tam skandalozam kritiķim, kļuva par atzinību ne tikai filmai, bet arī jaunās paaudzes Francijas režisoriem – jaunajam vilnim. Par scenāriju filmai “400 sitieni” F. Trifo (kopā ar līdzautoru Marselu Musī, Marcel Moussy) tika nominēts arī Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar).

F. Trifo ir vēl vienas būtiskas jaunā viļņa sākumposma filmas – Ž. L. Godāra “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (À bout de souffle, 1960) – scenārija autors. F. Trifo asistēja itāļu neoreālisma virziena režisoram Roberto Rosellīni (Roberto Rossellini) pie dažādiem projektiem, taču šie projekti netika pabeigti

F. Trifo nākamā filma “Nošaujiet pianistu” (Tirez sur le pianiste, 1960) akcentēja nozīmīgus jaunā viļņa režisoru ietekmju avotus – klasiskās amerikāņu gangsterfilmas, arī film noir, kuru sižeta un stila elementus jaunā viļņa režisori transformēja jaunā viļņa un modernisma paradigmā.

“Nošaujiet pianistu” galvenais varonis – krogus pianists (lomā – dziedātājs Šarls Aznavūrs, Charles Aznavour) – tiek ierauts haotiskās, kriminālās norisēs. Šī ir viena no radikālākajām F. Trifo filmām, kurā klasiskie amerikāņu filmu naratīva un vizuālie kodi tiek izspēlēti traģikomiskās intonācijās. Filmas scenārija pamatā ir amerikāņu rakstnieka Deivida Gudisa (David Goodis) romāns; pēc šā autora darbiem tapušas arī vairākas amerikāņu film noir.

60. gadu F. Trifo filmas raksturo jaunā viļņa autoru darbiem tipiskā sižeta fragmentētība, intertekstualitāte, vizuālaiās stila rotaļīgums, kameras fleksibilitāte. To vidū “Nošaujiet pianistu” ir visradikālākā un eksperimentālākā.

Trešās un plašu atzinību guvušās F. Trifo pilnmetrāžas filmas “Žils un Džims” (Jules et Jim, 1962) darbība norisinās 20. gs. sākumā – Pirmā pasaules kara laikā, pirms un pēc tā. Emocionālās, niansētās filmas sižeta centrā ir austriešu rakstnieka Žila (lomā – Oskars Verners, Oscar Werner), franču bohēmista Džima (lomā – Anrī Serrē, Henri Serre) un jaunas sievietes Katrīnas attiecības (lomā – Žanna Moro, Jeanne Moro). Arī turpmāk F. Trifo daiļradē dominēs sievietes un vīrieša komplicēto, nereti ar loģiku neizskaidrojamo, attiecību tēma. Šo tēmu un mīlas trijstūra melodramatisko spriedzi F. Trifo turpina filmā “Maigā āda” (La peau douce, 1964), kas stāsta par kāda precēta rakstnieka un stjuartes attiecībām.

1966. gadā klajā nāca F. Trifo vienīgā angļu valodā un Lielbritānijā uzņemtā filma “451 grāds pēc Fārenheita” (Fahrenheit 451) – amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija (Ray Bradbury) darba ekranizācija, kurā viņš ķērās pie fantastikas žanra un turpināja sadarbību ar aktieri O. Verneru. Filmas tapšanas process bija sarežģīts, pati filma – stāsts par distopisku nākotnes sabiedrību, kurā tiek iznīcinātas grāmatas, – pēc tās pirmizrādes tika novērtēta pretrunīgi. “451 grāds pēc Fārenheita” bija vienīgais F. Trifo mēģinājums strādāt ārpus Francijas un izmantot fantastikas žanra nosacītību.

Savā nākamajā filmā “Līgava bija tērpta melnā” (La Mariée était en noir, 1968) F. Trifo pārliecinoši izmantoja trillera žanra elementus un galvenajā – atriebes vadītas atraitnes – lomā filmēja Ž. Moro. Filmas scenārija pamatā ir amerikāņu kriminālžanra rakstnieka Kornela Vūlriča (Cornell Woolrich) darbs. Arī F. Trifo filmas “Misisipi sirēna” (La sirène du Mississipi, 1969), kas stāsta par plantāciju īpašnieka un viņa līgavas viltvārdes attiecībām, pamatā ir K. Vūlriča romāns. Filmā F. Trifo sadarbojās ar Katrīnu Denēvu (Catherine Deneuve) un Žanu Pjēru Belmondo (Jean-Paul Belmondo).

60.–70. gadu mija bija aktīvākais F. Trifo radošās darbības posms. Pēc filmas “400 sitieni” panākumiem F. Trifo un Ž. P. Leo sadarbība attīstījās daudzu gadu garumā – pamatā A. Duanela filmu ciklā. Šo ciklu veido vairākas filmas, kuru galvenais varonis ir jau pieaugušais A. Duanels – jauns vīrietis, kurš turpina meklēt savu identitāti, arī attiecībās ar sievietēm. A. Duanela tēlā atspoguļojas paša F. Trifo personība un autobiogrāfiskā pieredze. 1962. gadā klajā nāca otrā F. Trifo filma par A. Duanelu – īsfilma “Antuāns un Kolete” (Antoine and Colette, 1962).

Ciklu turpināja filma “Nozagtie skūpsti” (Baisers volés, 1968), kas veltīta A. Duanela un Kristīnes Darbonas attiecībām (lomā – Kloda Žada, Claude Jade). Šo abu varoņu attiecības – laulību, tās krīzi un šķiršanos – F. Trifo turpināja pētīt arī filmās “Mājas pavards” (Domicile conjugal, 1970) un “Bēgošā mīlestība” (L’amour en fuite, 1979).

F. Trifo filmējis Ž. P. Leo arī filmā “Divas anglietes un kontinents” (Les Deux Anglaises et le Continent, 1971), kas neietilpst A. Duanela ciklā. Filmas centrā ir mīlas trijstūris, un tā jēdzieniski sasaucas ar F. Trifo drāmu “Žils un Džims”. Abu šo filmu pamatā ir franču rakstnieka Anrī Pjēra Rošē (Henri-Pierre Roché) literārie darbi.

70. gadu sākumā F. Trifo nostājās kameras otrā pusē – debitēja savās filmās kā aktieris. Viņa pirmā loma ir 18. un 19. gs. mijas zinātnieks, filmā “Mežonīgais bērns” (L’Enfant sauvage, 1970), kurš komunicē ar ārpus civilizācijas uzaugušu bērnu. Filmas scenārijs balstīts vēsturiskos faktos. Psiholoģiski sarežģītu lomu F. Trifo nospēlēja savā filmā “Zaļā istaba” (La Chambre verte, 1978), – viņa varonim ir īpašas attiecības ar mirušajiem, kas bijuši nozīmīga viņa dzīves daļa. Par personīgāko un pašironiskāko lomu uzskatāms F. Trifo atveidotais režisors filmā “Amerikāņu nakts” (La Nuit américaine, 1973), kuras darbība norisinās filmas uzņemšanas laikā. F. Trifo filmējies zinātnieka lomā amerikāņu režisora Stīvena Spīlberga (Steven Spielberg) filmā “Trešās pakāpes ciešie kontakti” (Close Encounters of the Third Kind, 1977) un par šo lomu ticis nominēts Britu Kinoakadēmijas (The British Academy of Film and Television Arts) balvai kā labākais otrā plāna aktieris.

Par vienu no starptautiski atzītākajām 70. gadu F. Trifo filmām kļuva “Amerikāņu nakts”. To raksturo temperamentīgās, sarežģītās attiecības starp filmēšanas grupas dalībniekiem, filmēšanas procesa dekonstrukcija un autobiogrāfiskās atsauces. 1974. gadā filma ieguva balvu “Oskars” kā labākā ārzemju filma. F. Trifo par šo filmu saņēma arī Britu Kinoakadēmijas balvu kā labākais režisors un citas balvas. F. Trifo filmā spēlē režisoru, akcentējot vienu no jaunā viļņa pamatprincipiem – režisora kā autora pieredzes atspoguļojumu viņa veidotajās filmās. Kaut “Amerikāņu nakts” kļuva par vienu no veiksmīgākajām F. Trifo filmām, tā kļuva par iemeslu viņa un cita būtiska jaunā viļņa pārstāvja Ž. L. Godāra ilgstošam konfliktam. Ž. L. Godārs uzskatīja, ka F. Trifo nepiedodami komercializējas, nodēvēja filmu par “negodīgu”.

Starptautisku atzinību guva arī F. Trifo filma “Adeles I. stāsts” (L’Histoire d’Adèle H., 1975), kuras centrā ir franču rakstnieka Viktora Igo (Victor Hugo) meitas Adeles (Adèle) kaislību drāma. Filma atnesa “Oskara” balvas nomināciju aktrisei Izabellai Adžāni (Isabelle Adjani). Balvas “Zelta globuss” (Golden Globe) nomināciju izpelnījās F. Trifo filma “Sīknauda” (L’Argent de poche, 1976), kuras galvenie varoņi ir bērni.

70. gadu izskaņā tapa filma “Vīrietis, kurš mīlēja sievietes” (L’Homme qui aimait les femmes, 1977), kas turpina vīrieša nobriešanas, attiecību un sevis meklējumu tēmu, kas ļoti būtiska F. Trifo darbībai kopumā.

Viena no F. Trifo pēdējām filmām “Pēdējais metro” (Le Dernier Métro, 1980) akcentē mākslinieka un varas attiecību problēmu. Filma stāsta par kādu Monmatras teātra kolektīvu vācu okupācijas laikā. Galvenajās lomās – K. Denēva un Žerārs Depardjē (Gérard Depardieu). Filma saņēma 10 Francijas augstākos apbalvojumus kino – Cēzara (Césars) balvas. Sadarbību ar Ž. Depardjē aktieriem F. Trifo turpināja melodrāmā “Kaimiņiene” (La Femme d’à côté, 1981), kuras sižets stāsta par fatālu kaislību starp precētu vīrieti, ģimenes tēvu un viņa kaimiņieni.

Par F. Trifo pēdējo filmu kļuva “Beidzot svētdiena!” (Vivement dimanche!, 1983), kurā var atrast atsauces uz režisora A. Hičkoka darbiem. Filmas varone – sekretāre (lomā – F. Ardāna), – veic izmeklēšanu, lai palīdzētu attaisnot savu šefu – nekustamo īpašumu aģentu (lomā – Žans Luijs Trentiņjans, Jean-Louis Trintignant). “Beidzot svētdiena!” bija F. Trifo 21 pilnmetrāžas filma; viņš nomira 52 gadu vecumā no smadzeņu audzēja.

Nozīmīgs ir F. Trifo ieguldījums gan kinoteorijā un kritikā, īpaši autorteorijas attīstībā, gan režijā, gan franču jaunā viļņa izveidē. F. Trifo agrīnās filmas raksturo modernisma kino valoda, pēcāk viņa darbi kļūst konvencionālāki, tradicionālāki. Tomēr arī šajās filmās iezīmējas pašrefleksija un autobiogrāfiskas atsauces, kas raksturīgas jaunā viļņa autoru darbiem. Būtisks ir F. Trifo ieguldījums amerikāņu kino autoru popularizēšanā, kā arī Amerikas kultūras – gan filmu, gan literatūras – radošā adaptācijā, šīs kultūras motīvus pārfrāzējot Eiropas kino valodā. F. Trifo sarakstījis vairākas autobiogrāfiskas grāmatas, kā arī simtiem publikāciju – filmu recenziju un teorētisku rakstu. Viņa radošais mantojums ir būtiski ietekmējis Eiropas un pasaules autorkino attīstību.