Vairāk nekā 70 gadus ilgās profesionālās darbības laikā kļuva par vienu no pazīstamākiem franču un armēņu kultūras pārstāvjiem pasaulē. Dziedāja daudzās valodās (franču, angļu, spāņu, itāļu, vācu, krievu, armēņu u. c.), repertuāram raksturīgs franču šansona romantiskais balādisms ar skaudri reālistiskiem, nereti arī komiskiem un traģikomiskiem tekstiem, izpildījumam piemita melodramatisks piesātinājums.

Š. Aznavūra vecāki bija armēņu imigranti, kas Francijā ieradušies 20. gs. otrās desmitgades beigās, bēgot no Osmaņu Impērijas īstenotā armēņu genocīda. Abi vecāki bija muzikāli apdāvināti un kopš mazotnes atbalstīja savu bērnu – dēla un meitas – mākslinieciskās intereses, veicinot gan iekļaušanos franciskajā kultūrvidē, gan interesi par armēņu tradīcijām un vēsturi. Nākamais dziedātājs jau agrā bērnībā apguva vijoles un klavieru spēli, dziedāšanas un dejošanas prasmi, kā arī aizrāvās ar aktiera un dziedātāja Morisa Ševaljē (Maurice Chevalier) ieskaņojumiem. 30. gadu ekonomiskās krīzes ietekmē pasliktinoties ģimenes materiālajam stāvoklim, nepilnu desmit gadu vecumā pameta skolu, lai strādātu gadījuma darbus un darbotos teātra studijā. 30. gadu beigās kļuva par kabarē dziedātāju un pieņēma franču publikai vieglāk uztveramu skatuves vārdu Šarls Aznavūrs.

20. gs. 40. gados Š. Aznavūrs sāka uzstāties ar dziedātāju un pianistu Pjēru Rošu (Pierre Roche) – abi kopā arī sacerēja dziesmas, kurās Š. Aznavūra aizraušanās ar valša, tango un šansona stilistikām papildināta ar P. Rošam piemītošo džeza erudīciju. Neparastās ārienes (bija ļoti maza auguma, ar francūžiem netipiskiem sejas vaibstiem), savdabīgi melodeklamātiskā dziedājuma, kā arī bieži kļūdainā franču valodas lietojuma un izrunas dēļ Š. Aznavūrs neret saņēma publikas un kritikas izsmieklu, taču pēc Otrā pasaules kara viņa karjeru būtiski veicināja pašas slavenākās franču dziedātājas Edītes Piafas (Édith Piaff) atbalsts. Vispirms Š. Aznavūrs un P. Rošs uzstājās pirms E. Piafas koncertiem Parīzes kabarē Moulin Rouge, bet 1948. gadā piedalījās viņas koncertturnejā pa Ziemeļameriku. Sadarbība ar P. Rošu turpinājās līdz 50. gadu sākumam, taču ar E. Piafu ciešas profesionālas un draudzīgas attiecības Š. Aznavūrs saglabāja arī vēlāk. Savukārt viņa sacerētās dziesmas šajā laikā bija ne vien E. Piafas, bet arī Žiljetas Greko (Juliette Gréco), Žilbēra Beko (Gilbert Bécaud) u. c. izpildītāju repertuārā.

60. gados Š. Aznavūra romantiskās dziesmas, savdabīgais artistiskums un emocionālais dziedājums viņu padarīja par vienu no spilgtākiem mūziķiem Francijā – 1967. gadā dziedātājs sniedza rekordgaru 70 koncertu sēriju Parīzes slavenākajā koncertzālē Olympia. Turklāt arī laikā, kad vairums populārāko franču mūziķu centās sekot angloamerikāniskā roka un popa tendencēm, Š. Aznavūrs palika uzticīgs šansona tradīcijām.

Viens no pirmajiem Š. Aznavūra ieskaņojumiem, kas izpelnījās plašu ievērību ārpus Francijas, bija La Bohème (1965) – nostalģisks atskats uz iepriekšējo desmitgažu Monmartras (rajons Parīzē) mākslas bohēmu un aizgājušas jaunības ideāliem, ko viņš iedziedāja ne vien franciski, bet arī vācu, angļu, itāļu, spāņu un portugāļu valodā, ļaujot tai kļūt par vienu no pasaulē pazīstamākajām franču dziesmām. La Bohème smeldzīgais pieaugšanas un novecošanas refleksiju sentiments sasaucas ar citu Š. Aznavūra šā perioda dziesmu – Hier Encore (1964), kas ārpus Francijas plašāk pazīstama ar anglisko versiju Yesterday, When I Was Young. 1969. gadā to iedziedāja amerikāņu kantrīmūziķis Rojs Klārks (Roy Clark), kura interpretācija kļuvusi par vienu no populārākiem Š. Aznavūra skaņdarbu ieskaņojumiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV); to izpildījuši arī Bings Krosbijs (Bing Crosby), Šērlija Besija (Shirley Bassey), Dastija Springfīlde (Dusty Springfield), Glens Kempbels (Glen Campbell), Marks Almonds (Marc Almond), Patriša Kāsa (Patricia Kaas), Villijs Nelsons (Willie Nelson) u. c.

1974. gadā Lielbritānijas topa pirmajā vietā četras nedēļas noturējās Š. Aznavūra romantiskā balāde She, kas sacerēta britu televīzijas seriālam “Sievietes septiņas sejas” (Seven Faces of Woman, režisors Ričards Dabldejs, Richard Doubleday, 1974); paradoksāli, bet tās franču versija Elle neiekļuva pat nacionālajā Top 40 sarakstā. Pēc gadsimta ceturkšņa ievērojamus panākumus Lielbritānijā un citur She guva jaunā Elvisa Kostello (Elvis Costello) interpretācijā, kas dzirdama filmā “Notinghila” (Notting Hill, režisors Rodžers Mičels, Roger Michell, 1999).

Š. Aznavūrs ieskaņojis vairāk nekā 1300 dziesmu un izdevis gandrīz 100 studijas albumu dažādās valodās. Spītējot veselības problēmām, mūziķis līdz pat mūža beigām aktīvi koncertēja visā pasaulē – viņa pēdējais koncerts notika Osakā (Japāna), divas nedēļas pirms nāves 94 gadu vecumā.

Intervijās Š. Aznavūrs vairākkārt minējis, ka viņa dziesmās armēņu mentalitātei raksturīgā melanholija, ko īpaši veicinājusi viņa ģimenes genocīda pieredze, apvienojusies ar salīdzinoši romantiskāko un optimistiskāko franču dzīves izjūtu. Savukārt daudzos viņa tekstos ar spēcīgi izteiktu empātijas izjūtu tiešā un neizskaistinātā valodā runāts par emocionālām un eksistenciālām krīzēm, skarot arī tādas 50. un 60. gadu populārās kultūras tabu tēmas kā sekss, izvarošana un homoseksualitāte. Šie, dažādu sabiedrības slāņu ikdienā balstītie teksti, bieži tika raksturoti kā “brutāli vulgāri” un izraisīja iebildumus pat publikā, kas augusi ar t. s. reālistiskā šansona (la chanson réaliste) brīvdomīgo “ielas” tematiku un leksiku. Š. Aznavūra ļoti cienītais M. Ševaljē viņa dziesmas uzskatīja par šokējošām, E. Piafa no vairākiem viņa tekstiem attiecās, bet dziesmai Après l’amour (1955), kurā aprakstītas divu mīlētāju izjūtas pēc intīmas tuvības, tika piemērots radio atskaņošanas aizliegums. Savukārt jau stipri liberālākajā 70. gadu sākuma gaisotnē līdzīgu reakciju izpelnījās kāda transvestīta vientulības drāma dziesmā Comme ils disent (1972); 1993. gadā autora augstu novērtētu tās angļu versiju What Makes a Man a Man iedziedājis arī M. Almonds.

Š. Aznavūra vokālais izpildījums neizcēlās ar virtuozitāti un bagātīgu balss materiālu, taču dziedājuma nepilnības kompensēja aktiermeistarība dziesmu tēlu psiholoģiskajā un emocionālajā atklāsmē, kas nodrošinājusi viņam bieži veltītu apzīmējumu “franču Sinatra” – tiesa, atšķirībā no Frenka Sinatras (Frank Sinatra), kurš galvenokārt ievērojams ar citu autoru sacerējumu interpretācijām, Š. Aznavūrs parasti savu repertuāru sacerēja pats.

Š. Aznavūrs neslēpa, ka īsti kā aktieris jūtas tikai dziedot uz skatuves, taču nozīmīga viņa talanta šķautne saistīta arī ar kino. Pirmo kinolomu Š. Aznavūrs atveidoja 12 gadu vecumā filmā “Bērnu karš” (La Guerre des gosses, rež. Žaks Daruā, Jacques Daroy, 1936). Vēlāk viņš filmējies vairāk nekā 60 spēlfilmās, bieži izceļoties ar spilgtu raksturlomu tēlojumu. Piedalījies tādās franču filmās kā “Izlaidīgie” (Les Dragueurs, rež. Žans Pjērs Mokī, Jean-Pierre Mocky, 1959); “Ar galvu sienā” (La Tête Contre les Murs, rež. Žoržs Franžū, Georges Franju, 1959), “Orfeja testaments” (Le Testament d’Orphée, rež. Žans Kokto, Jean Cocteau, 1960) un citās. Viens no Š. Aznavūra ievērojamākiem darbiem ir bāra pianista atveidojums klasiskā franču jaunā viļņa lentē “Nošaujiet pianistu” (Tirez sur le pianiste, rež. Fransuā Trifo, François Truffaut, 1960). Pēc “Nošaujiet pianistu” viņa kinokarjera ieguva starptautisku mērogu un dziedātājs piedalījās tādās kinolentēs kā “Kendija” (Candy, rež. Kristians Markvands, Christian Marquand, 1968), “Un tad nebija neviena” (And Then There Were None, rež. Pīters Kolinsons, Peter Collinson, 1974), kā arī otrā plāna lomā filmā “Skārda bungas” (Die Blechtrommel, rež. Volkers Šlēndorfs, Volker Schlöndorff, 1979), kas saņēmusi “Oskara” (Oscar) balvu kā Labākā ārzemju filma (Best Foreign Language Film). 2002. gadā Š. Aznavūrs atveidoja nozīmīgu lomu Atoma Egojana (Atom Egoyan) vēsturiskā armēņu genocīda drāmā “Ararats” (Ararat).

Saņēmis Francijas kinoindustrijas balvu “Cēzars” (César du cinéma) par īpašiem nopelniem.

Kaut arī mūža otrajā pusē Š. Aznavūra pamatmītne bija Šveicē un viņš uzsvēra, ka primāri jūtas piederīgs Francijas kultūrai, dziedātājs visu mūžu saglabāja ciešu saikni ar armēņu kultūru un vēsturi, sniedzot lielu ieguldījumu tās popularizēšanā un īpaši veicinot Francijas un Armēnijas sadarbību dažādās jomās. Pirmo reizi Armēniju Š. Aznavūrs apmeklēja 1964. gadā, kad tā ietilpa Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS).

1976. gadā, kad armēņu tautas vēsturiskā traģēdija vēl bija starptautiski maz pieminēts fakts un oficiāli netika atzīta par genocīdu, Š. Aznavūrs ar vēl vienu armēņu izcelsmes mūziķi Žoržu Garvarencu (franču Georges Garvarentz, armēņu Ժորժ Կառվարենց) sacerēja tās upuru piemiņai veltītu dziesmu Ils sont tombés.

1988. gadā dziedātājs nodibināja Spitakas (Armēnija) zemestrīces upuru un seku novēršanas atbalsta fondu Aznavour for Armenia un kopā ar Ž. Garvarencu sacerēja labdarības singlu Pour toi Arménie (“Tev, Armēnija"), kura ieskaņošanai pieaicināja vairākus desmitus populāru franču mūziķu.

Īpaši Š. Aznavūra saistība ar senču dzimteni pastiprinājās pēc Armēnijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā. 1995. gadā dziedātājs tika izraudzīts par Armēnijas Republikas vēstnieku UNESCO, 2008. gadā viņam piešķīra Armēnijas pilsonību, bet 2009. gadā Š. Aznavūrs kļuva par Armēnijas vēstnieku Šveicē.

Š. Aznavūrs uzņemts Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 1996). 2008. gadā apkopotā albumā Duos dzirdami viņa dueti ar daudziem ievērojamiem māksliniekiem: Plasido Domingo (Plácido Domingo), Eltonu Džonu (Elton John), Stingu (Sting), Kerolu Kingu (Carole King), Braienu Feriju (Bryan Ferry), F. Sinatru un citiem.

Š. Aznavūra radošā un sabiedriskā darbība guvusi augstu starptautisku novērtējumu. Viņam piešķirts Francijas Goda leģiona ordenis (Légion d’honneur) virsnieka (1997) un komandiera (2004) pakāpē, Armēnijas valsts augstākā godalga Armēnijas Nacionālais varonis (Հայաստանի ազգային հերոս, 2004), kā arī Beļģijas, Kanādas, Japānas u. c. valstu apbalvojumi.

2017. gadā Š. Aznavūrs un viņa māsa Aida Aznavūra Garvarenca (Aïda Aznavour-Garvarentz) saņēma Starptautiskā Raula Vallenberga fonda (The International Raoul Wallenberg Foundation) godalgu Raula Valenberga medaļu (Raoul Wallenberg Medal), kas piešķirta viņu ģimenei par patvēruma sniegšanu okupācijas režīma vajātiem cilvēkiem Otrā pasaules kara laikā.

Armēnijas galvaspilsētā Erevānā dziedātāja vārdā nosaukts laukums, pilsētā darbojas arī Aznavūra kultūras centrs, bet Gjumri pilsētā (viens no 1988. gada zemestrīces epicentriem) uzstādīts viņam veltīts piemineklis. 20. gs. 90. gados Armēnijas futbola augstākajā līgā spēlēja viņa vārdā nosaukta komanda Aznavour FC.

Š. Aznavūra izvadīšana 2018. gada oktobrī Parīzē notika pēc oficiāla protokla, klātesot Armēnijas prezidentam Armenam Sarkisjanam (Արմեն Վարդանի Սարգսյան) un Francijas prezidentam Emanuelam Makronam (Emmanuel Macron). Dziedātāja nāves dienā E. Makrons sociālajā medijā "Twitter" viņam veltīja šādus atvadu vārdus: “Šarls Aznavūrs bija īstens francūzis, kurš juta dziļu saikni ar savām armēņu saknēm un bija pazīstams visā pasaulē. Viņš izteica vairāku paaudžu prieku un sāpes.”

Après l’amour; Bon anniversaire; Comme ils disent; Emmenez-moi; Hier encore; La bohème; La Mamma; Le cabotin; Le chemin de l’éternite; Les deux guitares; Les plaisirs démodés; Non, je n’ai rien oublié; Que c’est triste Venise; She; Sur ma vie; Tu t’laisses aller

Les deux guitares (Barclay, 1960); Qui? (Barclay, 1963); Aznavour ’65 (Barclay, 1965); La bohème (Barclay, 1966); De t’avoir aimèe... (Barclay, 1966); Aznavour Sings Aznavour (Barclay, 1969); Non, je n’ai rien oublié (Barclay, 1971); Aznavour Sings Aznavour Vol. 2 (Barclay, 1971); Aznavour Sings Aznavour, Vol. 3 (Barclay, 1972); Idiote je t’aime... (Barclay, 1972); Hier... encore (Barclay, 1975); Voilà que tu reviens (Barclay, 1976); Je n’ai pas vu le temps passer... (Barclay, 1978); Un enfant es né... (Barclay, 1978); Autobiographie (Barclay, 1980); Jazznavour (EMI, 1998); Je voyage (EMI, 2003); Duos (EMI, 2008); Aznavour toujours (EMI, 2011)