Pirmo ievērību izpelnījās 20. gs. 70. un 80. gados, būdams jaunā viļņa grupas The Police dalībnieks. Vēlāk ar lieliem panākumiem darbojies kā solomākslinieks. Jaunradē apvienotas roka, popa, džeza, regeja, bosanovas un pasaules mūzikas iezīmes.

G. Samners piedzima un uzauga strādnieku ģimenē Volsdenas pilsētā, senā britu kuģubūves centrā. Bērnībā apguva ģitārspēli, pusaudža vecumā aizrāvās ar roku un džezu. 70. gadu 1. pusē ieguva pedagoga izglītību, strādāja par skolotāju un spēlēja basģitāru džeza un džezroka grupās, t. sk. Last Exit, kura cita starpā izpildīja vairākas G. Samnera sacerētas kompozīcijas, kas vēlāk bijušas gan Police, gan viņa solorepertuārā. Šajā laikā mūziķis bieži tērpās melndzelteni svītrotā džemperī, kas radīja asociāciju ar biti vai lapseni, tādēļ kolēģi viņu iesauca par Stingu (sting – angļu ‘dzelonis’).

No 1977. līdz 1986. gadam Stings bija jaunā viļņa trio Police basģitārists, vokālists un galvenais dziesmu autors. Police kļuva par vienu no sava laika populārākajām grupām un, kaut virtuozi mūziķi ar lielu ieguldījumu kopskanējuma izveidē bija visi tās dalībnieki, kolektīvo radošo virzību visvairāk noteica Stinga muzikālās intereses un autortalants. Tieši viņš sacerējis grupas lielākos hitus t. sk. Roxanne; Message in a Bottle; Don’t Stand So Close to Me un Every Breath You Take, kas pēc Amerikas Savienoto Valstu (ASV) izpildītājtiesību organizācijas BMI datiem (2019) ir visvairāk (15 mlj reižu) atskaņotā dziesma amerikāņu radio vēsturē. Arī Police izjukšanas galvenais iemesls bija Stinga vēlme uzsākt individuālu karjeru.

Pirmo soloalbumu The Dream of the Blue Turtles (1985) Stings neilgi pirms Police darbības beigām ieskaņoja ar amerikāņu džeza jaunās paaudzes prominencēm Brenfordu Marsalisu (Branford Marsalis), Derilu Džounsu (Darryl Jones), Keniju Kērklendu (Kenny Kirkland) un Omaru Hekimu (Omar Hakim). Albums, kura dziesmās līdzās personiska rakstura pārdomām skartas dažādas sociālpolitiskas aktualitātes (britu ogļraču streiki, kodolbruņošanās Aukstā kara apstākļos, jauniešu narkomānija) guva plašu ievērību, ko veicināja arī līdzdalība labdarības koncertakcijā Live Aid. Dziedātāja debijas albumu ieskaņojušais džeza sastāvs savu muzikālo sinerģiju pārliecinoši apliecināja arī koncertierakstā Bring on the Night (1986). Savukārt divi nākamie studijas albumi ...Nothing Like the Sun (1987) un Soul Cages (1991) radīti pēc Stinga vecāku nāves, kas noteikusi daudzu dziesmu tematiku un emocionālo noskaņu; ...Nothing Like the Sun tika novērtēts ar Brit balvu (Brit Award) kategorijā Labākais britu albums (Best British Album, 1988).

Minētie darbi vēlāk bieži minēti kā Stinga individuālās jaunrades virsotnes un lika pamatus uz pieaugušu klausītāju auditoriju orientētai poproka stilistikai, ko viņš turpināja izkopt arī vēlāk. Pārliecinoši tās paraugi ir arī ievērojamus panākumus guvušie albumi Ten Summoner’s Tales (1993) un Brand New Day (1999).

2006. gadā Stings uzsāka sadarbību ar klasiskās mūzikas ierakstu kompāniju Deutsche Grammophon un laida klajā renesanses laika komponista Džona Daulenda (John Dowland) dziesmu albumu Songs from the Labyrinth, kas ieskaņots ar bosniešu lautistu Edinu Karamazovu (Edin Karamazov), un pēc Billboard datiem bija 2006. un 2007. gada pieprasītākais klasiskās mūzikas albums ASV.

Arī turpmāk jaunu oriģinālmūziku Stings publiskojis salīdzinoši reti, biežāk izpildot citu autoru darbus un no jauna interpretējot savus vecos sacerējumus. Albumā If on a Winter’s Night... (2009) dominē tautasdziesmas un baznīcas himnas Ziemassvētku noskaņā, savukārt albumā Symphonicities (2010) ar Londonas Karalisko filharmonijas orķestri (Royal Philharmonic Orchestra) un Ņujorkas kameransambli (The New York Chamber Consort) ieskaņoti Police un Stinga solohiti. Arī albumu My Songs (2019) veido jau agrāk populāri skaņdarbi jaunos popstila aranžējumos.

Konsekventā pievēršanās interpreta ampluā izsauca mediju minējumus, ka Stings, kurš kādreiz tika dēvēts par vienu no savas paaudzes spilgtākajiem dziesmu autoriem, piedzīvo jaunrades krīzi un varbūt pat norietu. Šīs spekulācijas pārtrauca atzinīgi novērtēts albums The Last Ship (2013) ar jaunām dziesmām, kas sacerētas tāda paša nosaukuma mūziklam (“Pēdējais kuģis”), ko iedvesmojušas autora bērnības pilsētas Volsdenas kuģubūves tradīcijas un to apsīkums mūsdienās; mūzikls piedzīvojis vairākus iestudējumus Lielbritānijā un Ziemeļamerikā. Nākamajā albumā 57th & 9th (2016) Stings pēc ilgāka pārtraukuma atgriezies pie agrākās poproka stilistikas, bet The Bridge (2021) vairāki ietekmīgi kritiķi pēc ilgāka pārtraukuma pieskaitījuši viņa pārliecinošākajiem darbiem, kurā muzikāla inteliģence nevainojami harmonē ar izpildījuma vitalitāti un sabiedriski politisku procesu vērojumus papildina personiskas refleksijas. 

Mūziķis izdevis arī vairākus koncertierakstus. Lielāko ievērību guvis ...All This Time (2001), kurā Stings muzicē ar pastāvīgiem sadarbības partneriem ģitāristu Dominiku Milleru (Dominic Miller), kontrabasistu Kristianu Makbraidu (Christian McBride), trompetistu Krisu Boti (Chris Botti), bundzinieku Manu Kačē (Manu Katché) un citiem augsta līmeņa instrumentālistiem. Albums ieskaņots Stinga īpašumā Toskānā (Itālija) 11.09.2001. dažas stundas pēc pasaules uzmanību piesaistījušiem teroraktiem Ņujorkā – vēsturiskās situācijas ietekmē Stinga pazīstamāko dziesmu priekšnesums tajā izskan ar dziļu un tiešu emocionalitāti, ko žurnāls Rolling Stone raksturojis kā “[traģiskās] dienas auras pulsāciju reālajā laikā”.

Stings vairākkārt koncertējis arī Latvijā – pirmoreiz 2001. gadā Jūrmalā.

Stinga radošajā biogrāfijā netrūkst kopdarbu ar citiem mūziķiem. 1985. gadā viņš kļuva par grupas Dire Straits hita Money for Nothing līdzautoru, kā arī piedalījās tā ieskaņošanā. 1993. gadā Billboard singlu topa virsotnē izvirzījās dziesma All for Love (1993), kuru filmai “Trīs musketieri” (The Three Musketeers, režisors Stīvens Hereks, Stephen Herek, 1993) iedziedājuši Stings, Rods Stjuarts (Rod Stewart) un Braiens Adamss (Bryan Adams), bet 1999. gadā par starptautisku hitu kļuva dziesma Desert Rose, ko Stings sacerējis un ieskaņojis ar alžīriešu folkmūziķi Čebu Mami (Cheb Mami).

Viens no Stinga vēlīnā perioda komerciāli veiksmīgākajiem darbiem, ar Grammy balvu kategorijā Labākais regeja albums (Best Reggae Album) godalgotais 44/876 (2018) radīts ar jamaikiešu dziedātāju Šegiju (Shaggy); sadarbības turpinājumā Stings producējis Šegija albumu Come Fly Wid Mi (2022). Savukārt albumā Duets (2021) apkopoti skaņdarbi, ko mūziķis dažādos darbības periodos ieskaņojis ar Ēriku Kleptonu (Eric Clapton), Melodiju Gardo (Melody Gardot), Eniju Lenoksu (Annie Lennox), Šarlu Aznavūru (Carles Aznavour), Zukero (Zucchero) un citiem izpildītājiem.

Stinga kinodebija notika grupas The Who rokoperas “Kvadrofēnija” (Quadrophenia) tāda paša nosaukuma ekranizācijā (režisors Frenks Rodems, Franc Roddam, 1979). Pēc tam dažāda mēroga lomās filmējies vairāk nekā 20 spēlfilmās, t. sk. “Sērs un melase” (Brimstone and Treacle, režisors Ričards Lankreins, Richard Loncraine, 1982), “Kāpa” (Dune, režisors Deivids Linčs, David Lynch, 1984), “Līgava” (The Bride, režisors F. Rodems, 1985), “Nav dūmu bez stobriem” (Lock, Stock and Two Smoking Barrels, režisors Gajs Ričijs, Guy Ritchie, 1998).

Stinga jaunrade vienmēr balstījusies plašā muzikālā erudīcijā, demokrātiskā izteiksmes veidā un augstos profesionālajos standartos. 20. gs. 70. un 80. gadu mijas periodā viena no Stinga pamatietekmēm bija regejs – biežais regeja ritmisko struktūru izmantojums viņa sacerētajās Police dziesmās būtiski veicināja žanra starptautisko popularitāti, padarot to par plaši ekspluatētu jaunā viļņa un postpanka māksliniecisko pirmavotu.

Uzsākot solokarjeru, Stings norobežojās no 80. gadu mūzikas aktuālajām tendencēm (jaunais vilnis, sintpops, postpanks) un iekļāvās Pola Saimona (Paul Simon), Džonijas Mičelas (Joni Mitchell) un Vena Morisona (Van Morrison) iedibinātā dziesminieku tradīcijā, kurā dažādu žanru ietekmes apvienotas ar individuālu autora rokrakstu, smalki niansētiem aranžējumiem un muzikālu perfekciju.

80. un 90. gadu roka un popmūzikas vidē Stinga lielā popularitāte, stilistiskā savrupība, regulārā sastrādāšanās ar džeza mūziķiem, tāpat arī viņa sociālpolitiskā aktivitāte izpelnījās dažādu, tostarp arī krasi atšķirīgu attieksmi. Daļa klausītāju un kritiķu cildināja skaņdarbu melodisko pievilcību un profesionālo izsmalcinātību, bet citi (īpaši roka un postpanka cienītāji) pārmeta pretenciozitāti un pseidointelektuālismu, kā arī Police spontānā skanējuma nomaiņu pret krietni statiskāku, uz masu publiku un meinstrīma radio orientētu repertuāru. Arī vēlāk Stinga darbi nereti kritizēti par prognozējamību un rutinētību, kas aizstājusi svaigumu un oriģinalitāti, taču viņa autoritāte mūzikas profesionāļu starpā joprojām saglabājusies augsta.

Stings ir ilggadējs cilvēktiesību organizācijas Starptautiskā Amnestija (Amnesty International) atbalstītājs – cilvēktiesību kustības propagandā īpaši nozīmīga bija koncertturneja Human Rights Now!, ko Stings 1988. gadā veica ar Pīteru Geibrielu (Peter Gabriel), Brūsu Springstīnu (Bruce Springsteen), Treisiju Čepmenu (Tracy Chapman) un citiem mūziķiem.

1988. gadā Stings ar dzīvesbiedri, aktrisi un filmu producenti Trūdiju Staileri (Trudie Styler), beļģu kinorežisoru Žanu Pjēru Dutijū (Jean-Pierre Dutilleux) un Brazīlijas kajapo indiāņu aktīvistu Raoni Metuktiri (Raoni Metuktire) nodibināja starptautisku cilvēktiesību un vides aizsardzības organizāciju Rainforest Foundation Fund (Lietusmežu fonds), kura darbības mērķis ir tropisko lietusmežu saglabāšana un tos vēsturiski apdzīvojošo etnisko grupu dzīvesveida un kultūras aizsardzība. Fonds darbojas arī mūsdienās.

Mūziķis atbalstījis arī dažādas kustības un organizācijas, kas iestājas par globālās nabadzības samazināšanu, AIDS izpēti un ārstniecību, Lielbritāniju Eiropas Savienības sastāvā un citām sabiedriski un politiski aktuālām iniciatīvām.

2009. gadā kritiku izpelnījās Stinga uzstāšanās ar daudzkārtējos cilvēktiesību pārkāpumos vainotā Uzbekistānas prezidenta Islama Karimova (Islom Karimov) ģimeni saistītā mākslas festivālā Taškentā (Uzbekistāna).

Stings uzņemts Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2002) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2003, ar Police). Viņa solodarbība novērtēta ar 11 Grammy balvām (vēl sešas saņēmis ar Police), septiņām Britu Dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters Composers and Authors) Aivora Novello balvām (Ivor Novello Award), trīs Lielbritānijas skaņu ierakstu industrijas Brit balvām (Brit Award), Kenedija centra godalgu (Kennedy Center Honor, 2014), Karaliskās Zviedrijas Mūzikas akadēmijas (Kungliga Musikaliska Akademien) Polar mūzikas balvu (Polar Music Prize, 2017) un citiem apbalvojumiem.

Dziesmai Until, kas sacerēta spēlfilmai “Keita & Leopolds” (Kate & Leopold, režisors Džeimss Mengolds, James Mangold, 2001), piešķirta Zelta globusa balva (Golden Globe) kategorijā Labākā oriģināldziesma (Best Original Song, 2001).

Anglijas karaliene Elizabete II (Queen Elizabeth II) Stinga ieguldījumu britu mūzikā novērtējusi ar Britu Impērijas izcilības ordeni komandiera pakāpē (Commander of the Most Excellent Order of the British Empire, 2003), bet Francijas Kultūras ministrija viņu (un pārējos Police mūziķus) apbalvojusi ar Ordeni mākslā un literatūrā (Ordre des Arts et des Lettres, 2007).

All This Time; Be Still My Beating Heart; Brand New Day; Desert Rose; Englishman in New York; Fields of Gold; Fortress Around Your Heart; Fragile; If You Love Somebody Set Them Free; It’s Probably Me; Mad About You; Moon Over Bourbon Street; Russians; Saint Agnes and the Burning Train; Shape of My Heart; They Dance Alone (Cueca Solo); We’ll Be Together

The Dream of the Blue Turtles (A&M, 1985); Bring on the Night* (A&M, 1986); ...Nothing Like the Sun (A&M, 1987); The Soul Cages (A&M, 1991); Acoustic Live in Newcastle* (A&M, 1991); Ten Summoner’s Tales (A&M, 1993); Mercury Falling (A&M, 1996); Brand New Day (A&M, 1999); ...All This Time (A&M, 2001); Sacred Love (A&M, 2003); Songs from the Labyrinth (Deutsche Grammophon, 2006); The Journey and the Labyrinth* (Deutsche Grammophon, 2007); If on a Winter’s Night... (Deutsche Grammophon, 2009); Symphonicities (Deutsche Grammophon, 2010); Live in Berlin* (Deutsche Grammophon, 2010); The Last Ship (A&M, 2013); 57th & 9th (A&M, 2016); 44/876** (A&M, 2018); My Songs (A&M, 2019); Duets (A&M, 2021); The Bridge (A&M, 2021)

* koncertieraksti

** ar Šegiju