D. Linča darbus raksturo sirreālu elementu izmantojums, komplicēta dramaturģiska struktūra, mērķtiecīgs radikālu šoka elementu, nereti arī vardarbības izmantojums. D. Linča filmu tematikā dominē iedziļināšanās cilvēka psiholoģijas un parādību slēptajās dzīlēs. Nereti viņa filmu darbība norisinās ASV mazpilsētās, aiz kuru harmoniskās, sīkpilsoniskās virskārtas slēpjas noslēpumainas un noziedzīgas norises, sarežģītas un traumatiskas filmas varoņu attiecības. Viņa filmas pēta iracionālo un ārpus normas esošo.

D. Linčs audzis trīs bērnu ģimenē, viņa tēvs bija pētnieks ASV Lauksaimniecības departamentā (U.S. Department of Agriculture), māte – angļu valodas skolotāja. Ģimene bieži mainīja dzīvesvietu tēva darba pienākumu dēļ. Sākotnēji D. Linčs vēlējās kļūt par gleznotāju. Pēc vidusskolas beigšanas (1964) Aleksandrijā, Virdžīnijas pavalstī, viņš studēja Bostonas Tēlotājmākslas muzeja skolā (The School of the Museum of Fine Arts at Tufts University). 1966. gadā pārcēlās uz Filadelfiju, lai studētu (1965–1969) Pensilvānijas Mākslas akadēmijā (Pennsylvania Academy of the Fine Arts).

Viens no pirmajiem D. Linča audiovizuālajiem darbiem, kas tapa kā mācību darbs, ir “Sešiem vīriem paliek nelabi” (Six Men Getting Sick, 1967) – tajā izmantoti animācijas elementi. 1968. gadā viņš izveido īsfilmu “Alfabēts” (The Alphabet), kurā filmēja sievu Pegiju Linču (Peggy Lynch) un izmantotoja inscenējuma un animācijas elementus.

1970. gadā D. Linčs pieteicās radošajai stipendijai jaunizveidotajā Amerikas Filmu Institūtā (American Film Institute). Ar šīs institūcijas finansiālo atbalstu viņš izveidoja īsfilmu “Vecmāmiņa” (The Grandmother, 1970) – 33 minūšu garu, radikālu, eksperimentālu darbu, kuras centrā ir jauns zēns un viņa destruktīvā ģimene. 1971. gadā D. Linčs ar sievu un meitu pārcēlās uz Losandželosu, kur uzsāka studijas Amerikas Filmu institūta konservatorijā (AFI Conservatory).

Losandželosā D. Linčs sāka darbu pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas “Dzēšgumijgalva” (Eraserhead, 1977). Šī filma iezīmē divas D. Linča turpmāko daiļradi raksturojošas tēmas: paralēlo telpu – realitātes un fantāzijas pasaules – līdzāspastāvēšanu, kā arī šoka un fizioloģijas elementu izmantojumu. Radikālās, šokējošās melnbaltās filmas galvenais varonis ir jauns tēvs, kura bērns ir nemitīgi raudošs, vizuāli nepievilcīgs, citplanētietim līdzīgs radījums. Filma tapa piecus gadus finansiāli smagos apstākļos, tās budžeta pamatā bija Amerikas Filmu institūta piešķirtie 10 tūkstoši ASV dolāru.

Filmā iezīmējas D. Linča interese par sirreālismu un eksperimentālo kino, prasme strādāt ar kino valodu, izvairoties no tradicionālā Holivudas filmu stila. Filmas galvenajā varonī iespējams saskatīt arī paša režisora un scenārija autora D. Linča autobiogrāfiskās refleksijas – D. Linčs agri apprecējās un kļuva par tēvu, psiholoģiski nespējot tikt galā ar jauno statusu. Filmas “Dzēšgumijgalva” tapšanas laikā viņa un Pegijas Linčas laulība tika šķirta. Pēc filmas pabeigšanas tā tika demonstrēta Losandželosas kinofestivālā (Los Angeles Film Festival), kur piesaistīja kritiķu uzmanību. Par spīti tolaik pretrunīgajam filmas vērtējumam, D. Linčs tika ievērots, un viņam radās iespēja turpināt savu radošo karjeru, veidojot filmu “Ziloņcilvēks” (The Elephant Man, 1980).

Šīs filmas scenārijs ir balstīts Džozefa Merika (Joseph Merrick) dzīvesstāstā; tā veidota, izmantojot daudz tradicionālākus kino izteiksmes līdzekļus – klasisko kino valodu. Taču atsevišķos fragmentos tika izmantota arī D. Linčam raksturīgā eksperimentālā, sirreālā izteiksme. Kopš bērnības smagas slimības izkropļotais Dž. Meriks (dēvēts arī par Ziloņcilvēku) Lielbritānijā tika ekspluatēts izklaides industrijā – pēcāk viņš nokļuva aizgādniecībā pie humāna ārsta. Dž. Merika lomu (filmā viņa vārds ir mainīts) spēlēja britu aktieris Džons Hērts (John Hurt), ārstu – amerikāņu aktieris Entonijs Hopkins (Anthony Hopkins).

Filma “Ziloņcilvēks” guva plašu atzinību – D. Linčs tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai “Oskars” (Oscar) kā labākais režisors un labākais scenārists (par adaptēto scenāriju). Pēc “Ziloņcilvēka” panākumiem D. Linčam radās iespēja strādāt ar lielu budžetu un fantastikas žanru, sadarbojoties ar ietekmīgo itāļu režisoru Dino de Laurentisu (Dino de Laurentiis). Filmas “Kāpa” (Dune, 1984) pamatā – Frenka Herberta (Franklin Patrick Herbert Jr.) tāda paša nosaukuma romāns. Par spīti izteiksmīgajam vizuālajam risinājumam, tērpiem, aktieru grimam, kā arī D. Linča pirmajai sadarbībai ar daudzu viņa turpmāko filmu aktieri Keilu Maklahlanu (Kyle MacLachlan), filma nebija ne mākslinieciski, ne komerciāli veiksmīga.

Nākamā sadarbība ar D. de Laurentisu – filma “Zilais samts” (Blue Velvet, 1986) – kļuva par vienu no veiksmīgākajiem D. Linča darbiem visā viņa karjerā. Filmā D. Linčs izmanto kontrastu starp ilūziju – Amerikas mazpilsētas idilli – un slēpto būtību – instinktu un noziegumu izkropļotu vidi. D. Linčs ir arī šīs filmas scenārija autors.

Filmas galvenais varonis Džefrijs (lomā – K. Maklahlans) atrod zālienā nogrieztu ausi un iesaistās nosacītā izmeklēšanā. Visu tālāko filmas darbību var uzskatīt par nosacītu ceļojumu sirreālā un baisā pasaulē – provinces pilsētelē Lambertaunā, kur mīt noziedznieks, sadomazohists un narkomāns Frenks, ko tēlo Deniss Hopers (Denis Hopper), viņa upuris – dziedātāja Dorotija (lomā Isabella Rosselīni, Isabella Rossellini) u. c. Filmu raksturo neierasti, krasi kontrasti – idille un perversas kaislības, komiskais un traģiskais, komēdijas un film noir iezīmes, kā arī izteiksmīgs skaņu celiņš, kurā izmantotas 60. gados populāras dziesmas. Šajā filmā sākās D. Linča sadarbība ar daudzu viņa filmu komponistu Andželo Badalamenti (Angelo Badalamenti). Par “Zilo samtu” D. Linčs tika nominēts balvai “Oskars” kā labākais režisors. 

D. Linča radošo panākumu kulminācija ir 90. gadu sākums. Kannu festivāla (Cannes film festival) balva Zelta palmas zars (Palme d' Or) filmai “Mežonīgie sirdīs” (Wild at Heart, 1990) ļāva iegūt D. Linčam straptautiski atzīta amerikāņu autora statusu. Filmas galvenie varoņi ir mīlētāji un bēgļi Lula (lomā Lora Derna, Laura Dern) un viņas iemīļotais Seilors (lomā Nikolass Keidžs, Nicolas Cage). Filmā izmantotais dažādu žanru miksējums – ceļa filma (road–movie), trilleris, pasaka u. c., retro vides nosacītība veidoja D. Linča unikālā stila būtību. Rokenrols, temps, efektīga montāža un galējības – no traģiskā līdz komiskajam, arī kontraversālajam – kritiķiem ļāva radīt jēdzienu “neobarbarisms”, ar ko asociējas D. Linča režijas stils.

D. Linču var uzskatīt par vienu no novatoriskākajiem režisoriem, kurš strādājis televīzijā (TV). 90. gados kopā ar producentu Marku Frostu (Mark Frost) viņš izveidoja seriālu “Tvinpīka” (Twin Peaks, 1990–1991). Seriāla sižeta pamatā ir Tvinpīkas skaistules Loras Palmeres slepkavība, kas izmeklētajam – īpašajam aģentam Deilam Kūpram (lomā K. Maklahlans) – liek iedziļināties mazās Tvinpīkas iedzīvotāju noslēpumos. D. Linčs režisējis tikai daļu no seriāla sērijām, daļai no tām aizņemtības dēļ piesaistot citus režisorus, tomēr visā seriālā ievēroti stila elementi, kas raksturīgi D. Linča darbiem. Seriāls kļuva ārkārtīgi populārs, un to var uzskatīt par vieno pirmajiem tā dēvētajiem kvalitatīvajiem seriāliem, kuru veidošanā piedalījies režisors ar unikālu radošo rokrakstu, kāds ir D. Linčs.

1992. gadā D. Linčs izveidoja pilnmetrāžas filmu demonstrēšanai kinoteātros “Tvinpīka: Uguns, nāk ar mani” (Twin Peaks: Fire Walk with Me), kuras pamatā ir populārā TV seriāla motīvi. Filma netiek uzskatīta par radošu veiksmi. Pie “Tvinpīkas” tēmas D. Linčs atgriežas arī 2017. gadā, kad pēc teju 30 gadu pārtraukuma izveidoja 18 jaunas TV seriāla epizodes, atgriežoties pie notikumiem un filmējot aktierus, kuri darbojās seriālā 90. gadu sākumā. Šoreiz seriālu finansēja kompānija Showtime CEO, un šis ir unikāls gadījums TV vēsturē. Turklāt seriāla turpinājums formas ziņā ir daudz radikālāks nekā 90. gadu “Tvinpīka”. 

1997. gadā tapa D. Linča filma “Ceļš uz nekurieni” (Lost Highway), kuru raksturo nelineāra, sarežģīta dramaturģiska uzbūve un film noir ietekmes. 1999. gadā D. Linčs uzņēma vienu no tradicionālākajām un humānākajām filmām savā karjerā – “Streita stāsts” (The Straight Story). Tās galvenais varonis – Alvins Streits – ar zāles pļāvēju šķērso vairākas ASV pavalstis. Filmas pamatā ir reāli fakti.

Par vienu no nozīmīgākajiem un novatoriskākajiem D. Linča darbiem kļuva filma “Malholandas ceļš” (Mulholland Drive, 2001), kas arī sākotnēji bija iecerēts kā TV seriāls. Pēc tam, kad kompānija ABC (The American Broadcasting Company, ABC) noraidīja D. Linča uzņemto seriāla pilota sēriju, režisors piedzīvoja krīzi un meklēja finansējumu Francijā. Materiāls kļuva par pamatu filmai “Malholandas ceļš”. Tā tapa kā ASV un Francijas kopražojums. Filmas darbība norisinās Losandželosā, tās tēma ir kinobiznesa aizkulises. Losandželosā ierodas jauna aktrise Betija (lomā Naomi Votsa, Naomi Watts), kuras ceļi krustojas ar pieredzējušu Holivudas iemītnieci Ritu (lomā Lora Heringa, Laura Harring). Filmas sižets veidots, ignorējot norišu un laika hronoloģiju. Šī ir viena no dramaturģiski komplicētākajām D. Linča filmām, kurā realitāte savijas ar varoņu apziņas plūsmu, izzūd striktas robežas starp filmas varoņu identitātēm – abas aktrises filmā spēlē vairākus tēlus. D. Linčs par šo filmu Kannu kinofestivālā ieguva balvu kā labākais režisors. Viņš tika nominēts arī balvai “Oskars” kā labākais režisors.

Filmas “Iekšzemes impērija” (Inland Empire), kuras pasaules pirmizrade notika 63. Starptautiskajā Venēcijas kinofestivalā (La Biennale di Venezia, Mostra internazionale d'arte cinematografica) 2006. gadā kopā ar balvas pasniegšanu D. Linčam par mūža ieguldījumu, ir viena no drosmīgākajām režisora karjerā. Tajā nav strikti iezīmētas sižeta loģikas, un tā var tikt uzskatītra par D. Linča režijas stila radikālu koncentrāciju.

Filmas sižeta centrā ir aktrise (lomā L. Derna), kura gatavojas jaunas filmas uzņemšanai, arvien vairāk saplūstot ar viņas tēlojamās varones būtību. Filmas naratīvs nepakļaujas cēloņsakarībai un loģikai – tās darbība norisinās gan Losandželosā, gan Lodzā (Polijā).

D. Linčs darbojas arī kā gleznotājs, paliekot uzticīgs savai pamatprofesijai. Tiek uzskatīts, ka viņa glezniecisko darbu vizuālo valodu ietekmējuši Frānsiss Bēkons (Francis Bacon), Renē Magrits (René François Ghislain Magritte), Edvards Hopers (Edward Hopper) un citi. Viņa gleznas nereti ir trauksmes piepildītas, sarežģīta iekšējā stāvokļa vizualizācijas.

D. Linča glezniecības darbi tikuši eksponēti prestižās galerijās visā pasaulē. Viena no apjomīgākajām viņa darbu izstādēm The Air is on Fire notika Kartjē fonda izstāžu zālē Parīzē (Fondation Cartier, 03.2007.). D. Linča mākslas darbus pārstāv galerija Kayne Griffin Corcoran Losandželosā. Vairāki D. Linča grafikas darbi bijuši eksponēti arī Latvijā (Jūrmalā) 2018. gadā. 

D. Linčs veidojis vairākus muzikālus projektus, kā arī dizaina projektus, piemēram, mēbeles gan filmai “Ceļš uz nekurieni”, gan arī unikālas mēbeļu kolekcijas.

D. Linča daiļrade ietekmējusi 20. gs. nogales nozīmīgākos amerikāņu kino autorus. Kventins Tarantīno (Quentin Jerome Tarantino) no D. Linča aizguvis vardarbības elementus (piemēram, “Trakajos suņos”, Reservoir Dogs, 1992) izmantotas tiešas atsauces uz “Zilo samtu”. Amerikas mazpilsētas – kā frustrējošas, biedējošas vides motīvs – ietekmējis brāļu Koenu (Cohen brothers) un citu daiļradi.

D. Linča radošā rokraksta īpatnības un stils atklājas gan viņa filmās, gan glezniecībā, gan citos radošos meklējumos. D. Linčs ir multimediāls mākslinieks, kura darbus raksturo noteikts stils, vizuālo simbolu sistēma, tēmu loks, kas pozicionē viņu kā unikālu autoru. Nozīmīga D. Linča sabiedriskās darbības joma saistīta ar transcendentālo meditāciju.

D. Linča filmas vairākkārt (1981., 1987. un 2002. gadā) tikušas nominētas Amerikas Kinoakadēmijas balvai “Oskars”. Saņēmis Kannu kinofestivāla balvas – Zelta palmas zaru – 1990. gadā un balvu par labāko režiju 2001. gadā.

2006. gadā D. Linčs saņēma Starptautiskā Venēcijas festivāla balvu par mūža radošajiem sasniegumiem. 2019. gadā viņš tika apbalvots ar Amerikas Kinoakadēmijas goda balvu (Honorary Award).