20. gs. 80. gadu beigās Treisija Čepmena kļuva par vienu no redzamākajām folkmūzikas atdzimšanas kustības pārstāvēm, kuras dziesmas bija šā žanra māksliniekiem neierasti plaši pārstāvētas populārās mūzikas pamatplūsmā – radio, televīzijā (TV), lielos koncertos un festivālos. 21. gs. sākumā T. Čepmenas profesionālā darbība kļuva sporādiska, taču viņa joprojām saglabājusi augstu profesionālu autoritāti.

T. Čepmena ar māti un vecāko māsu dzīvoja trūcīgā Klīvlendas afroamerikāņu rajonā (vecāki izšķīrās, kad viņai bija četri gadi). Māte, kas pati spēlēja akustisko ģitāru, jau agrā bērnībā viņai uzdāvināja ukuleli (havajiešu ģitāra) un iepazīstināja ar žanriski daudzveidīgu mūziku – afroamerikāņu spiričueliem, gospeļiem un soulu, arī balto popu. Paaugusies meitene apguva klarnetes un ērģeļu, kā arī sava vēlākā pamatinstrumenta – akustiskās ģitāras – spēli un aizrāvās ar Bobu Dilanu (Bob Dylan), Džoniju Mičelu (Joni Mitchell) un Nīlu Jangu (Neil Young), kuru ietekmē sāka sacerēt dziesmas.

Kaut Klīvlendā un tās skolās valdīja saspringta rasu situācija un T. Čempena saskārās ar pazemojošu, arī rasistisku attieksmi, skolā viņa izcēlās ar labām sekmēm un vēlāk atzina, ka izglītībā saskatījusi iespēju “izrauties no Klīvlendas un nabadzības”.  Pamatskolas laikā viņa tika uzņemta īpaši apdāvinātu mazākumrasu jauniešu atbalsta programmā, kas nodrošināja iespēju mācīties prestižā privātskolā. Pēc tās absolvēšanas nākamā mūziķe saņēma stipendiju studijām Taftsa Universitātē (Tufts University) Medfordā (Masačūsetsas pavalsts, ASV), kur apguva antropoloģiju, specializējoties Āfrikas un etnomuzikoloģijas studijās. Skolas vecumā rakstīja dzeju un īsos stāstus, bet studiju laikā, izpildot protesta dziesmas tradīcijai piederīgus sacerējumus, muzicēja apkaimes klubos, kafejnīcās un ielās, kā arī veica demoierakstus universitātes radio studijā. Viens no viņas studiju biedriem tos nodemonstrēja savam tēvam – ietekmīgam mūzikas industrijas pārstāvim, kurš jaunajai dziesminiecei palīdzēja noslēgt līgumu ar ierakstu kompāniju Elektra Records.

80. gadu mūzikas meinstrīmā dominējot vizuāli atraktīviem sintpopa, deju popa, glammetāla un hiphopa mūziķiem, T. Čepmenas vienkāršā āriene, atturīgi akustiskais skanējums un 20. gs. 50.–60. gadu sociālpolitiski motivētajai folkmūzikai radniecīgais repertuārs mūzikas industrijā netika vērtēts kā komerciāli daudzsološs. Tomēr pēc vairāku producentu atteikuma tas ieinteresēja Deividu Keršenbaumu (David Kershenbaum), kurš, lai arī pēdējos gados strādājis ar jaunā viļņa izpildītājiem, savulaik bija producējis folka dziesminieces Džoanas Baezas (Joan Baez) ierakstus.

D. Keršenbauma vadībā T. Čepmena ieskaņoja 1988. gada aprīlī izdoto Tracy Chapman – folka un folkroka albumu, kura tematisko ievirzi nepārprotami piesaka pirmajā dziesmā Talkin’ Bout a Revolution prognozētā trūcīgo ļaužu sacelšanās, lai “paņemtu to, kas ir viņu”.

Albums izpelnījās mēreni labvēlīgas atsauksmes, nodrošinot T. Čepmenai dalību 11.06.1988. Vemblija stadionā Londonā (Anglija) notikušā lielkoncertā par godu ieslodzījumā esošā Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) pretaparteīda kustības līdera Nelsona Mandelas (Nelson Mandela) 70. dzimšanas dienai. Šis koncerts ar Stinga, Sting; Eurythmics; Dire Straits; Ērika Kleptona, Eric Clapton; Pītera Geibriela, Peter Gabriel, un citu slavenību piedalīšanos daudzās valstīs tika translēts TV tiešraidē un bija pirmais globāla mēroga populārās mūzikas notikums, kas redzams arī skatītājiem padomju okupētajā Latvijā.

T. Čepmena, būdama viena no mazāk pazīstamām dalībniecēm, tajā nodziedāja trīs dziesmas, tostarp arī Talkin’ Bout a Revolution. Koncerta tālākajā norisē atklājoties, ka tehnisku iemeslu dēļ nav iespējama Stīvija Vondera (Stevie Wonder) uzstāšanās, viņai pēkšņi radās iespēja uz skatuves atgriezties, lai izpildītu vēl divas dziesmas: ASV rasu nemieriem veltīto Across the Lines un nupat izdoto singlu Fast Car (no angļu “Ātrais auto”), kurā automašīna ir metafora, kas dziesmas varoņiem vispirms ļauj izrauties no sociālas un materiālas bezcerības, bet vēlāk kļūst par līdzekli, ar kura palīdzību tiem beigt savas neizdevušās attiecības.

Šis priekšnesums guva plašu rezonansi, strauji veicinot gan albuma un singla, gan pašas dziedātājas popularitāti. Pēc dažām nedēļām Tracy Chapman sasniedza Apvienotās Karalistes (AK) topa virsotni (koncerta dienā tas atradās 47. pozīcijā), šo panākumu atkārtojot arī ASV un citās valstīs, kā arī izpelnoties labākajam laikmetīgā folka albumam paredzēto Grammy balvu (Best Contemporary Folk Album) un nomināciju īpaši prestižajā Gada albuma (Album of the Year) kategorijā. Savukārt Fast Car ieņēma Top 10 pozīciju gan AK, gan ASV, nodrošināja T. Čepmenai Grammy balvu par Labāko popmūzikas vokālo izpildījumu sieviešu konkurencē (Best Female Pop Vocal Performance), un arī 21. gs. tā ir pati pazīstamākā viņas sacerētā dziesma.

Ievērojamus panākumus (tostarp AK Nr. 1) baudīja arī otrais albums Crossroads (1989), ar ko T. Čepmena debitēja producentes ampluā (kopā ar D. Keršenbaumu); vēlāk dziedātāja – ar mainīgiem partneriem – bijusi visu savu ierakstu līdzproducente.

Viņas diskogrāfijā nav darbu, kas iezīmētu spēju stilistiskas vai kvalitātes maiņu, bet pēkšņajam uzplaukumam sekoja popularitātes kritums, ko T. Čepmena pārvarēja ar ceturto albumu New Beginning (1995) un tajā iekļauto singlu Give Me One Reason, kas uzrādīja viņas augstāko sasniegumu Billboard tabulā (Nr. 3), un izpelnījas Grammy balvu kategorijā Labākā roka dziesma (Best Rock Song); 1998. gadā, piedaloties Speciālo olimpisko spēļu (Special Olympics) atbalstam veltītā labdarības koncertakcijā, T. Čepmena veica jaunu šīs dziesmas ieskaņojumu ar Ē. Kleptonu – abu duets dzirdams akcijas albumā A Very Special Christmas Live (1999).

Kaut arī T. Čepmenai vairs neizdevās atgūt kādreizējo masu popularitāti, dziesminiece saglabāja plašu cienītāju loku, laida klajā atzinīgas atsauksmes guvušus albumus (Telling Stories, 2000; Let It Rain, 2002; Where You Live, 2005) un regulāri uzstājās labdarības akcijās. 2006. gadā Modenā (Itālija) notikušā Kambodžas un Tibetas atbalsta koncertā Pavarotti & Friends for Cambodia and Tibet viņa ieskaņoja savas dziesmas Baby Can I Hold You dueta izpildījumu ar itāļu opertenoru Lučāno Pavaroti (Luciano Pavarotti), bet 2008. gadā sacerēja mūziku dienvidafrikāņu dramaturga Atola Fugārda (Athol Fugard) aparteīda drāmas “Asinsmezgls” (Blood Knot, 1961) iestudējumam Amerikāņu konservatorijas teātrī (American Conservatory Theater) Sanfrancisko (Kalifornijas pavalsts, ASV).

Atskaitot labdarības iniciatīvas, dziedātāja reti piedalījusies preses konferencēs, nelieto sociālos medijus un konsekventi ievēro atturību attiecībās ar plašsaziņas līdzekļiem. Par viņas dzīvi pieaugušā vecumā informācijas ir maz, arī ģimenes stāvoklis ir neskaidrs, taču presē viņa bieži identificēta kā kvīrs. Arī profesionālās darbības beigas T. Čepmena publiski nav izziņojusi, taču pēc 2008. gadā iznākuša albuma Our Bright Future jaunu mūziku vairs nav publiskojusi un sniegusi tikai dažas nelielas uzstāšanās.

2018. gadā mūzikas industrijas uzmanību piesaistīja viņas ierosināta tiesvedība par dziesmas Baby Can I Hold You sampla un teksta izmantojumu populārās reperes Nikī Mināžas (Niki Minaj) dziesmā Sorry. T. Čepmena arī agrāk bija pazīstama ar striktu attieksmi pret savu sacerējumu un ieskaņojumu pielietojumu citu mākslinieku mūzikā (1993. gadā viņa neakceptēja dziesmas Fast Car fragmenta iekļaušanu souldziedātājas Gabrielas, Gabrielle, hitā Dreams), taču šoreiz īpašu uzmanību izpelnījās fakts, ka pēc T. Čepmenas atteikuma arī N. Mināža atteicās no savas dziesmas komerciāla izdevuma, tomēr tās ieraksts nesankcionēti izplatījās internetā. Konflikts tika atrisināts bez tiesas sprieduma, 2021. gadā N. Mināžai samaksājot 450 000 ASV dolāru lielu kompensāciju par T. Čepmenas autortiesību pārkāpumu.

2023. gadā, kad T. Čepmena aktīvu profesionālo darbību jau bija beigusi, negaidītu rezonansi atkal izpelnījās viens no viņas pirmajiem hitiem Fast Car, kas amerikāņu kantri dziedātāja Lūka Koumza (Luke Combs) versijā ierindojās Billboard kantri topa (Hot Country Songs) pirmajā vietā, sasniedzot otro pozīciju arī citus žanru singlus aptverošajā Hot 100 tabulā.

2024. gadā L. Koumza un T. Čepmenas kopīgs Fast Car izpildījums kļuva par vienu no galvenajiem notikumiem ikgadējā Grammy balvu ceremonijā.

Uzsākot debijas albuma ierakstīšanu, dziedātājas galvenā prasība producentam bija – saglabāt dziesmu un skanējuma sākotnējo vienkāršību, kas, lai arī neatbilstīga laikmetīgajām mūzikas tendencēm, akcentēja emocionālo pirmreizīgumu un saturisko dziļumu.

Arī turpmāk T. Čepmena necentās īpaši variēt stilistisku daudzveidību, bet saglabāja pārliecību par teksta vēstījumu kā dziesmas pamatvērtību, bet par melodiju un harmoniju – kā līdzekļiem vēstījuma akcentēšanai. Viņas sacerējumiem raksturīgs folkmūzikas melodismā un spiričuelu, blūza un soula dziedājuma emocionalitātē sakņots muzikālais kodols ar roka un popmūzikas uzslāņojumiem. Melodisko vienkāršību kompensē T. Čepmenas melanholiski izjustais kontralta dziedājums un smalkais instrumentālistu sniegums. Ierakstos parasti piedalījušies augsta līmeņa sesijmūziķi, bet koncertos T. Čepmena bieži uzstājās vienatnē, ar pašas spēlētas akustiskās ģitāras akompanējumu vai arī neliela mūziķu sastāva pavadībā. Dziesmu tekstos skarta rasu problemātika, vardarbība ģimenē, dažādas sieviešu diskriminācijas izpausmes, arī mīlestības, pašizziņas un garīguma tematika.

20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā T. Čepmena līdz ar Sūzanu Vegu (Suzanne Vega), Mišelu Šokedu (Michelle Shocked), Ediju Brikelu (Edie Brickell) un citiem savas paaudzes māksliniekiem veicināja laikmetīgā folka atgriešanos aktuālās populārās kultūras apritē, turklāt bija retā plaši pazīstamā melnā mūziķe žanrā, kas vēsturiski vairāk saistīts ar baltajiem autoriem un izpildītājiem; tādēļ T. Čepmena nereti salīdzināta ar 50. un 60. gados slaveno Odetu (Odetta) – vēl vienu melnādainu dziesminieci, kas folkmūziku bagātināja ar spiričuelu, gospeļu un blūza tradīcijām.

1988. gada rudenī T. Čepmena ar dažiem no 80. gadu nogales prominentākajiem rokmūziķiem – Stingu, P. Geibrielu, Brūsu Springstīnu (Bruce Springsteen) un pasaules mūzikas izpildītāju Jusun Duru (Youssou N’Dour) – veica cilvēktiesību organizācijas Amnesty International rīkotu pasaules koncertturneju Human Rights Now!, kurā popularizēja ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas idejas un akcentēja to pārkāpumus.

Arī turpmāk dziedātāja regulāri atbalstījusi dažādas cilvēktiesību organizācijas, Tibetas neatkarības un DĀR antiaparteīda centienus, AIDS upuru atbalsta programmas un seksuālo minoritāšu kustības, kā arī ASV iekšpolitikas aktivitātes, īpaši rasu līdztiesības un sociāli mazaizsargātu iedzīvotāju izglītības pieejamības veicināšanai, demokrātijas institūciju stiprināšanai un sabiedrības politiskās aktivitātes veicināšanai.

T. Čepmena saņēmusi četras Grammy balvas.

Tracy Chapman 1989. gadā ierindots žurnāla Rolling Stone 100 labāko 80. gadu albumu saraksta (100 Best Albums of the Eighties) desmitajā vietā, bet 2003., 2012. un 2020. gadā iekļauts šā paša izdevuma 500 visu laiku ievērojamāko albumu reitingā (500 Greatest Albums of All Time).

Pateicoties L. Koumza Fast Car interpretācijai, T. Čepmena kļuva par pirmo melnādaino mūziķi, kuras vienpersoniski sacerēts skaņdarbs izpelnījies ASV Kantrimūzikas asociācijas (Country Music Association) balvu Gada labākajai dziesmai (Song of the Year, 2023).

DĀR prezidents Sirils Ramafosa (Matamela Cyril Ramaphosa) dziesminiecei piešķīris O. R. Tambo līdzbiedru ordeni (Order of the Companions of O. R. Tambo, 2023), ar ko tiek godināts citvalstu pilsoņu ieguldījums DĀR interešu pārstāvniecībā.

Across the Lines; Ain’t No Sunshine*; All That You Have Is Your Soul; Baby Can I Hold You; Change; Crossorads; Fast Car; Give Me One Reason; Stand by Me; Talkin’ Bout a Revolution; Telling Stories; The Promise

* ar Badiju Gaiju (Buddy Guy)

Tracy Chapman (Elektra, 1988); Crossroads (Elektra, 1989); Matters of the Heart (Elektra, 1992); New Beginning (Elektra, 1995); Telling Stories (Elektra, 2000); Let It Rain (Elektra, 2002); When You Live (Atlantic, 2005); Our Bright Future (Atlantic, 2008)