Viena no populārākajām grupām 20. gs. 70. gadu nogalē un 80. gados, kad Dire Straits ievadīja jaunās britu mūzikas globālu panākumu periodu, kas reizēm dēvēts par otro britu invāziju. Repertuārā apvienots roks, blūzs, kantrī un folkmūzika.

Dire Straits līderis, ģitārists, vokālists un dziesmu autors Marks Nopflers (Mark Knopfler, pilnā vārdā Marks Freiders Nopflers, Mark Freuder Knopfler) 60. gadu sākumā, būdams pusaudža vecumā, aizrāvās ar britu grupas The Shadows ģitārista Henka Mārvina (Hank Marvin) un pēc tam arī ar B. B. Kinga (B. B. King), Četa Etkinsa (Chet Atkins), Skotija Mora (Scotty Moore) u. c. amerikāņu blūza, kantrī un rokabilī ģitāristu spēli, kam bija ievērojama loma viņa vēlākās muzikālās personības izveidē. 60. gados un 70. gadu sākumā M. Nopflers iesaistījās vairākās grupās savā jaunības pilsētā Ņūkāslā un Londonā (abas Anglijā), kā arī studēja angļu literatūru un strādāja dažādus darbus, tostarp par žurnālistu un skolotāju. 1977. gadā viņš pēc laulības šķiršanas sāka mitināties vienā dzīvoklī ar jaunāko brāli, ritmģitāristu Deividu Nopfleru (David Knopfler) un tā draugu, basģitāristu Džonu Ilsliju (John Illsley, pilnā vārdā Džons Edvards Ilslijs, John Edward Illsley). Šie trīs mūziķi, pieaicinot bundzinieku Piku Vizersu (Pick Withers, īstajā vārdā Deivids Vizerss, David Withers), izveidoja grupu, kurai, ironizējot par savu finanšu stāvokli, deva nosaukumu Dire Straits (frāze, kas angļu valodā apzīmē kritisku vai bezcerīgu situāciju). Minētais sastāvs radīja tās pirmos albumus, taču vēlāk grupas vienīgie pastāvīgie dalībnieki bija M. Nopflers un J. Ilslijs.

1978. gadā izdotais debijas singls Sultans of Swing – viena no Dire Straits pirmajām dziesmām, kas stāsta par fiktīvu džeza grupu ar tādu pašu nosaukumu – sākotnēji palika nepamanīts. Taču nākamajā gadā tā atkārtots izdevums vispirms izpelnījās Amerikas Savienoto Valstu (ASV) un pēc tam arī Lielbritānijas u. c. valstu radiostaciju interesi. Sultans of Swing ir viena no grupas pazīstamākām dziesmām arī mūsdienās, savukārt 70. gadu nogalē tā līdz ar pirmo albumu Dire Straits (1978) pieteica savdabīgu blūzroka stilistiku, kurai mūziķi ar nelielām variācijām palika uzticīgi visā turpmākajā darbībā.

Kaut arī principiāli atšķirīga no aktuālajām disko, pankroka un jaunā viļņa tendencēm un to emocionālās mentalitātes, Dire Straits mūzika guva negaidīti plašu atsaucību, ļaujot tai kļūt par vienu no slavenākajām rokgrupām pasaulē. Pēc pirmās ASV turnejas tās reputāciju veicināja arī Boba Dilana (Bob Dylan) uzaicinājums M. Nopfleram un P. Vizersam piedalīties viņa albumā Slow Train Coming (1979).

Albumā Communiqué (1979) grupa turpināja izkopt debijas iedibināto skanējumu, bet Making Movies (1980) bagātināja Brūsa Springstīna (Bruce Springsteen) grupas The E Street Band elektroērģelnieka Roja Bitena (Roy Bittan) atmosfēriskā spēle; taustiņinstrumentiem bijusi nozīmīga loma arī Dire Straits turpmākajā jaunradē. Savukārt Love Over Gold (1982) kļuva par grupas pirmo Nr. 1 albumu Lielbritānijā; tā tapšanas laikā M. Nopflers cita starpā sacerēja arī dziesmu Private Dancer, kas albumā netika iekļauta, toties vēlāk kļuva par hitu Tīnas Tērneres (Tina Turner) izpildījumā.

Par globāla mēroga superzvaigznēm Dire Straits padarīja albums Brothers in Arms (1985) – pateicoties tādiem hitiem kā Money for Nothing; Walk for Life; Brothers in Arms un Your Latest Trick, tas guva milzīgus panākumus (Nr. 1 pozīcija vairāk nekā 10 valstīs, t. sk. 14 nedēļas Lielbritānijā un deviņas ASV) un ilgstoši bija visvairāk pārdotais albums Lielbritānijas mūzikas industrijas vēsturē.

Kā viens no pirmajiem albumiem, kas radīts visās tapšanas stadijās izmantojot digitālās tehnoloģijas, tas ar savu smalki niansēto skanējumu bija ideāls digitālo ierakstu priekšrocību apliecinājums un būtiski veicināja jaunā kompaktdisku (CD) formāta izplatību, ļaujot tam pamazām izkonkurēt iepriekš tirgū dominējušās vinila skaņuplates. Brothers in Arms un CD formāta simbolisko saistību netieši akcentēja arī fakts, ka tas bija pirmais lieltirāžas albums, kura CD pārdošanas rezultāti pārspēja vinila noietu, turklāt nepietiekamas ietilpības dēļ vinila izdevumā tas bija dzirdams saīsinātā formā (tādēļ vēlāk izdots divās platēs).

Savukārt albuma singla Money for Nothing videoklips, kas veidots novatoriskā datoranimācijas tehnikā, kļuva par mūzikas televīzijas MTV pirmo Lielbritānijā u. c. Eiropas valstīs pārraidīto video; pastāvīgā MTV rotācijā Dire Straits videoklipi bija arī turpmāk.

Pēc Brothers in Arms iznākšanas grupa veica gadu ilgušu pasaules koncertturneju, sniedzot gandrīz 250 koncertus 23 valstīs un vairāk nekā 100 pilsētās, tostarp uzstājoties arī labdarības koncertakcijā Live Aid. Turnejai noslēdzoties, mūziķi jutās emocionāli iztukšoti un kopējo darbību pārtrauca, dažos nākamajos gados sapulcējoties tikai dažas reizes. Viens no šādiem precedentiem notika 1988. gadā Nelsona Mandelas (Nelson Mandela) 70. dzimšanas dienai veltītā koncertakcijā Vemblija stadionā Londonā, kur Dire Straits uzstājās ar Ēriku Kleptonu (Eric Clapton) – šī akcija bija pirmais aktuālās Rietumu populārās mūzikas notikums, kura televīzijas translācija bija redzama arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), arī Latvijā. 

Darbību Dire Straits atsāka 1991. gadā, izdodot ievērojamus, taču īslaicīgus panākumus guvušu albumu On Every Street. Arī tam sekojusī koncertturneja, lai arī vērienīgāka par visām iepriekšējām, agrāko ievērību piesaistīt nespēja. Pēc turnejas M. Nopflers, kurš grupas slavu jau sen bija uztvēris kā apgrūtinājumu, paziņoja, ka turpmāk vēlas pilnībā pievērsties solodarbībai, tādēļ Dire Straits pastāvēšana tiek beigta. Vēlāk grupa vairākkārt saņēmusi finansiāli izdevīgus koncertturneju piedāvājumus, taču sniegusi vien dažas uzstāšanās bez lielas ažiotāžas.

Lai arī Dire Straits izcelsme bija saistīta ar britu krogu roka jeb pabroka (pub rock) vidi, grupas ietekmju lokā dominēja 70. gadu 2. puses britu meinstrīmā maz izplatītā amerikāņu sakņu mūzika (blūzs, folks, kantrī), bet dziesmu tematikā – ASV Rietumu motīvi. Spilgtas un atšķirīgas pazīmes bija M. Nopflera virtuozā ģitārspēle, kurā tālaika rokmūzikai raksturīgi sakāpinātā ārējā ekspresija aizstāta ar nosvērti atturīgu izteiksmīgumu, tāpat arī atslābināti rečitējošs vokāls un melanholiski introverta noskaņa. Šo iemeslu dēļ Dire Straits agrīnais repertuārs nereti salīdzināts ar B. Dilana, Raja Kūdera (Ry Cooder), Dž. Dž. Keila (J.J. Cale) u. c. amerikāņu autoritāšu mūziku.

Savukārt vēlākajos albumos Making Movies un Love Over Gold, dziesmām kļūstot garākām un formā daudzveidīgākām, grupa, joprojām saglabājot radio ēteram piemērotu skanējumu, demonstrēja stilistisku pavērsienu, ko daži kritiķi komentējuši kā tuvināšanos progresīvajam rokam.

Reizēm grupas mūzikai un izpildījumam pārmests pārlieks statiskums un emocionāla sterilitāte, taču tādos darbos kā Dire Straits un Brothers in Arms (arī atsevišķās citu albumu kompozīcijās) tā iemiesojusi augstu radošo kvalitāti un laikmeta kontekstā oriģinālu muzikālu identitāti.

Soloieskaņojumus klajā laiduši arī D. Nopflers un Dž. Ilslijs, taču ievērojami lielāku ievērību guvusi M. Nopflera individuālā darbība.

Dire Straits dīkstāves laikā 1989. gadā M. Nopflers izveidoja kantrī un folkmūzikas grupu The Notting Hillbillies, kurā muzicēja arī Dire Straits dalībnieks Gajs Flečers (Guy Fletcher) un menedžeris Eds Biknels (Ed Bicknell); tā ieskaņojusi atzinīgi novērtētu albumu Missing... Presumed Having a Good Time (1990). 1996. gadā M. Nopflers izdeva debijas soloalbumu Golden Heart, kam sekojusi virkne citu, visbiežāk kantrī un folkmūzikas tradīcijās ieturētu darbu. Augstu vērtējumu guvusi sadarbība ar viņa seno mūzikas autoritāti Č. Etkinsu albumā Neck and Neck (1990) un Emilū Herisu (Emmylou Harris) albumā All the Roadrunning (2006).

M. Nopflers sacerējis mūziku arī vairākām spēlfilmām, t. sk. “Vietējais varonis” (Local Hero, režisors Bils Forsaits, Bill Forsyth, 1983) un “Pēdējā izeja pirms Bruklinas” (Last Exit to Brooklyn, režisors Ulrihs Ēdels, Ulrich Edel, 1989). Producējis B. Dilana albumu Infidels (1983), kā viesmūziķis piedalījies Vena Morisona (Van Morrison), Stinga (Sting), Tonija Džo Vaita (Tony Joe White), Ē. Kleptona un citu mākslinieku ieskaņojumos.

M. Nopflers koncertējis arī Latvijā (Rīgā, 2005. gadā).

Dire Straits uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2018). Grupas ieraksti godalgoti ar četrām Grammy balvām, tai piešķirtas trīs britu mūzikas industrijas balvas Brit.

Brothers in Arms iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

M. Nopflera radošie sasniegumi novērtēti ar Britu impērijas izcilības ordeni virsnieka pakāpē (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire, 1999).

M. Nopflers (ģitāra, vokāls, 1977–1995)

D. Nopflers (ritmģitāra, fona vokāls, 1977–1980)

Dž. Ilslijs (basģitāra, fona vokāls, 1977–1995)

P. Vizerss (sitamie instrumenti, 1977–1982)

Hels Lindess (Hal Lindes; ģitāra, 1980–1985)

Alans Klārks (Alan Clark; taustiņinstrumenti, 1980–1995)

Terijs Viljamss (Terry Williams; sitamie instrumenti, 1982–1988)

G. Flečers (taustiņinstrumenti, fona vokāls, 1984–1995)

Džeks Sonnijs (Jack Sonni; ģitāra, 1984–1988; miris 2023)

Brothers in Arms; Calling Elvis; Down to the Waterline; Money for Nothing; Once Upon a Time in the West; Private Investigations; Romeo and Juliet; Setting Me Up; Six Blade Knife; Sultans of Swing; Telegraph Road; Tunnel of Love; Walk of Life; Water of Love; Why Worry; Your Latest Trick

Dire Straits (Vertigo, 1978); Communiqué (Vertigo, 1979); Making Movies (Vertigo, 1980); Love Over Gold (Vertigo, 1982); Alchemy: Dire Straits Live* (Vertigo, 1984); Brothers in Arms (Vertigo, 1985); On Every Street (Vertigo, 1991); On the Night* (Vertigo, 1993); Live at the BBC* (Vertigo, 1995)

* koncertieraksti