Dž. Mičelai bijusi liela ietekme uz vairāku paaudžu populāro mūziku, reizēm viņa dēvēta par roka ēras nozīmīgāko dziesminieci.

Muzicējusi folka, roka, popa un džeza stilistikās, nereti tās apvienojot. Radoši nozīmīgākais darbības periods bija 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados.

Bērnībā un pusaudzes gados interesējās par tēlotājmākslu (nepabeigtas studijas Albertas Mākslas koledžā, Alberta College of Art), taču aizrāvās arī ar džezu un folkmūziku. Pašmācībā apguvusi akustiskās ģitāras spēli, kopš 17 gadu vecuma uzstājās folka klubos.

Pirmo ievērību guva kā dziesmu autore, kad viņas sacerējumus sāka izpildīt folka, folkroka un kantrī mūziķi (Toms Rašs, Tom Rush; Bafija Sentmerī, Buffy Sainte-Marie; Fairport Convention u. c.); 1967. gadā Billboard Top 10 iekļuva Both Sides, Now ievērojamās folkdziedātājas Džūdijas Kolinsas (Judy Collins) izpildījumā – arī mūsdienās tā ir viena no pazīstamākajām Dž. Mičelas dziesmām, kas piedzīvojusi vairāk nekā 1200 interpretāciju.

Arī pašas Dž. Mičelas pirmajos ieskaņojumos dominēja akustisks folkmūzikas skanējums – otrais albums Clouds (1969) izpelnījās Grammy balvu kategorijā Labākais folka izpildījums (Best Folk Performance). Savukārt trešajā Ladies of the Canyon (1970) parādās arī roka un popa intonācijas, kas visspilgtāk izpaužas albuma populārākajās dziesmās Big Yellow Taxi un Woodstock (kaut arī Dž. Mičela Vudstokas festivālā nepiedalījās, viņa sacerējusi slavenāko tam veltīto dziesmu).

Par vispārēju autoritāti Dž. Mičelu padarīja albums Blue (1971) – romantisku un introspektīvu dziesmu kolekcija par mīlestības dabu un ietekmi jaunas sievietes dzīvē, kas nereti atzīta par vienu no šajā laikā plašu izplatību guvušās dziesminieku tradīcijas stūrakmeņiem.

Popularitātes virsotni mūziķe sasniedza ar Court and Spark (1974) – skaņuplate, kas ierakstīta ar džezroka grupu L.A. Express aizsāka jaunu Dž. Mičelas stilistiku, kurā popmūzika apvienota ar džeza iezīmēm. Šo jaunrades metodi mūziķe pilnveidoja albumos The Hissing of Summer Lawns (1975), Hejira (1976), Don Juan’s Reckless Daughter (1977) un Mingus (1979), kurš radīts sadarbībā ar ievērojamo džezmeni Čārlzu Mingusu (Charles Mingus). Šajā laikā Dž. Mičela pievērsās elektriskās ģitāras spēlei un strādāja ar ievērojamiem džeza mūziķiem (Džo Sempls, Joe Sample; Džako Pestoriuss, Jaco Pastorius; Veins Šorters, Wayne Shorter; Hērbijs Henkoks, Herbie Hancock, u. c.).

Eksperimentālu starpžanru mūziku, bieži izmantojot progresīvus tehnoloģiskus risinājumus, Dž. Mičela radīja arī karjeras turpinājumā, regulāri nākot klajā ar augstvērtīgiem ierakstiem, kuros personiskas, sociālas un politiskas refleksijas apvienotas ar smalku muzikālo izteiksmi – īpaši izceļams albums Turbulent Indigo (1994), kas novērtēts ar divām Grammy balvām.

Kopš 90. gadu vidus Dž. Mičela daudz kritizējusi mūzikas industriju, savās radošajās izpausmēs arvien biežāk pievēršoties glezniecībai (viņas gleznojumi bieži redzami arī uz skaņuplašu vākiem). Dziesminieces pēdējais albums Shine izdots 2007. gadā.

Līdzās daudzām muzikāli un liriski augstvērtīgām dziesmām Dž. Mičelas nozīmīgākais devums mūzikas attīstībā saistīts ar jaunrades novatorismu, kas būtiski paplašinājis priekšstatus par dziesminieku tradīcijas, kā arī folka un popmūzikas žanriskajām robežām. Darbības sākumā viņa ar neparastiem akustiskās ģitāras skaņojumiem un spēles tehniku, kā arī žanram neierastu modernā dzīvesveida un sievietes iekšējās pasaules tematiku bagātināja folkmūzikas estētiku, par ko reizēm izpelnījās tradicionālās folkmūzikas autoritāšu pārmetumus. Karjeras turpinājumā tikpat drosmīgi, ne vienmēr kritikas un publikas uzreiz saprasti, bija eksperimenti ar džeza un pasaules mūzikas ietekmēm.

Arī pirms Dž. Mičelas populārās mūzikas apritē darbojās daudzas ievērojamas izpildītājas un autores, taču viņa pirmā tik spilgti un pilnīgi iemiesoja universālas mūziķes tēlu, pirmā spēja gūt plašus panākumus, gan sacerot, gan izpildot radoši ambiciozu mūziku, turklāt nereti bija arī savu ierakstu producente un visas karjeras laikā demonstrēja radošas neatkarības paraugu, iedvesmojot daudzas sekotājas un pievēršot dziesminieku tradīcijai daudz sieviešu – gan mūziķu, gan klausītāju.

Dž. Mičela uzņemta Kanādas Mūzikas slavas zālē (Canadian Music Hall of Fame, 1981) un Kanādas dziesmu autoru slavas zālē (Canadian Songwriters Hall of Fame, 2007), kā arī Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1997).

Mūziķes ieraksti novērtēti ar deviņām Grammy balvām, viņa saņēmusi arī Grammy godalgu par mūža ieguldījumu (Lifetime Achievement Award, 2002), kā arī Polar Mūzikas balvu (Polar Music Prize, 1996).

2008. gadā Grammy balvu kategorijās Gada albums (Album of the Year) un Labākais laikmetīgā džeza albums (Best Contemporary Jazz Album) saņēma Hērbija Henkoka (Herbie Hancock) River: The Joni Letters (2007) – veltījums Dž. Mičelas mūzikai, ko pianists H. Henkoks interpretējis ar tādiem vokālistiem kā Nora Džounsa (Norah Jones), Leonards Koens (Leonard Cohen), Tīna Tērnere (Tina Turner) u. c.; dziesmu Tea Leaf Prophecy iedziedājusi pati autore.

Blue iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time, 2020) 3. vietā, sarakstā minēti arī albumi Court and Spark; Hejira un The Hissing of Summer Lawns.

2007. gadā klajā nāca albums A Tribute to Joni Mitchell, kurā viņas dziesmas izpilda ievērojami dažādu žanru mākslinieki: Enija Lenoksa (Annie Lennox); Bjorka (Björk); Prinss (Prince); Kasandra Vilsone (Cassandra Wilson); Breds Meldous (Brad Mehldau) un citi. 

Dž. Mičelas dziesmas izpildījuši daudzi dažādu žanru un paaudžu mūziķi: Eltons Džons (Elton John); Bobs Dilans (Bob Dylan); Frenks Sinatra (Frank Sinatra); Rufuss Veinraits (Rufus Wainwright); Braiens Adamss (Bryan Adams); Sindija Lopere (Cyndi Lauper); Daiena Krāla (Diana Krall); Daiena Rīvza (Dianne Reeves); Sāra Maklaklina (Sarah McLachlan); Torija Eimosa (Tori Amos); Džeimss Bleiks (James Blake); k.d. lenga (k.d. lang); Ainars Mielavs; Renē Fleminga (Renée Fleming); Lara Febiena (Lara Fabian); Treisija Torna (Tracy Thorn); Šēra (Cher); Džo Dasēns (Joe Dassin); Crosby, Stills, Nash & Young; Counting Crows; Matthews Southern Comfort; Nazareth; A Perfect Circle; Hole; Train; Travis; Lana del Reja (Lana Del Rey) un citi.

Dž. Mičelai piešķirta Kanādas Ģenerālgubernatora izpildītājmākslu balva (Governor General’s Performing Arts Award, 1996) un augstākās pakāpes Kanādas ordenis (Order of Canada, 2002), savukārt Kanādas pasts laidis klajā pastmarku ar Dž. Mičelas portretu (2007).

Viņas vārdā nosaukta iecienīta promenāde Dienvidsaskačevanas upes krastā Saskatūnas pilsētā Saskačevanas provincē Kanādā, kur Dž. Mičela uzsākusi savas muzikālās gaitas. 

A Case of You; Amelia; Big Yellow Taxi; Both Sides, Now; California; Carey; Chelsea Morning; Coyote; Dog Eat Dog; Don Juan’s Reckless Daughter; Dreamland; For the Roses; Free Man in Paris; Furry Sings the Blues; God Must Be a Boogie Man; Hejira; Help Me; In France They Kiss on Main Street; You Turn Me On, I’m a Radio; Paprika Plains; Refuge of the Roads; River; Sex Kills; Shine; The Circle Game; The Last Time I Saw Richard; The Magdalene Laundries; Woodstock

Song to a Seagull (Reprise, 1968); Clouds (Reprise, 1969); Ladies of the Canyon (Reprise, 1970); Blue (Reprise, 1971); For the Roses (Asylum, 1972); Court and Spark (Asylum, 1974); Miles of Aisles* (Asylum, 1974); The Hissing of Summer Lawns (Asylum, 1975); Hejira (Asylum, 1976); Don Juan’s Reckless Daughter (Asylum, 1977); Mingus (Asylum, 1979); Shadows and Light* (Asylum, 1980); Wild Things Run Fast (Geffen, 1982); Dog Eat Dog (Geffen, 1985); Chalk Mark in a Rain Storm (Geffen, 1988); Night Ride Home (Geffen, 1991); Turbulent Indigo (Reprise, 1994); Taming the Tiger (Reprise, 1998); Both Sides Now (Reprise, 2000); Travelogue (Nonesuch, 2002); Shine (Hear Music, 2007)

* koncertieraksti