Profesionālās darbības nozīmīgākais periods bija 20. gs. 70. gados, bet arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs ir vairāku paaudžu iecienīts izklaides mākslinieks.
Profesionālās darbības nozīmīgākais periods bija 20. gs. 70. gados, bet arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs ir vairāku paaudžu iecienīts izklaides mākslinieks.
Jau agrā bērnībā izrādīja muzikālas spējas, pēc dzirdes apgūstot klavierspēles pamatus. 11 gadu vecumā konkursā nopelnīja stipendiju, kas ļāva apmeklēt Karaliskās mūzikas akadēmijas (Royal Academy of Music) bērnu apmācības kursu un turpmāk vairākus gadus padziļināti mācījās klasisko klavierspēli. Tomēr zēnu vairāk saistīja Elvisa Presija (Elvis Presley), Badija Hollija (Buddy Holly), Džerija Lī Lūisa (Jerry Lee Lewis) un citu agrīnā rokenrola izpildītāju mūzika. Vecāki dēla vēlmi uzsākt karjeru popmūzikā sākotnēji neatbalstīja. Intervijās mūziķis stāstījis, ka vecāku nesaskaņu dēļ viņa bērnība aizritējusi psiholoģiskā nomāktībā, no kā viņš patvēries mūzikas, kino un fantāzijas pasaulē – arī savai vēlākajai jaunradei piemītošo eskeipisma tendenci, aizraušanos ar eksotiskiem tēliem un kādas tālas “citurienes” motīviem viņš saista ar šiem bērnības iespaidiem. Vēlīnā pusaudža vecumā sāka kā pianists uzstāties krogos, kā arī muzicēt grupā Bluesology, kas 1966. gadā kļuva par pazīstama angļu ritmblūza mūziķa Longdžona Boldrija (Long John Baldry) pavadītājsastāvu. 1967. gadā pieņēma skatuves pseidonīmu Eltons Džons ("Eltons" bija Bluesology saksofonista Eltona Dīna, Elton Dean, vārds; "Džons" izvēlēts par godu L. Boldrijam); 1972. gadā veica oficiālu vārda maiņu.
1967. gadā E. Džons sāka sacerēt dziesmas ar sava vienaudža Bērnija Topina (Bernie Taupin) tekstiem – sadarbība ar pārtraukumiem turpinājusies vairāk nekā 50 gadus. Sākotnēji abi rakstīja dziesmas citiem izpildītājiem, bet 1969. gadā klājā nāca E. Džona debijas albums Empty Sky. Lai arī plašākas publikas neievērots, tas pieteica talantīgu autoru ar spilgtām melodiķa dotībām un izpildītāju ar individuālu dziedājuma un klavierspēles manieri. Melanholisku klavierbalāžu stilistikā ieturēts arī nākamais albums Elton John (1970) – tā singls Your Song kļuva par E. Džona pirmo Top 10 hitu gan Lielbritānijā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Savukārt albums Tumbleweed Connection (1970) pieteica aizraušanos ar ASV “mežonīgo rietumu” tematiku, kas E. Džona un B. Topina jaunradei raksturīga arī vēlāk.
Izšķirošs notikums bija E. Džona pirmais koncerts ASV – uzstāšanās Losandželosas (Kalifornijas pavalsts) klubā Trubadour 1970. gada vasarā piesaistīja plašu mūzikas industrijas un preses uzmanību, aizsākot grandiozu un ļoti intensīvu panākumu sēriju. Turklāt, arī baudot globālu slavu, vislielāko publikas un preses atzinību E. Džons turpmāk guva tieši ASV. 1972. gadā izdotais Honky Château ar hitiem Rocket Man un Honky Cat kļuva par viņa pirmo albumu, kas, sasniedzis ASV topa virsotni (Nr. 2 Lielbritānijā), un trīs nākamos gados mūziķis, demonstrējot pārsteidzošu radošo produktivitāti un kvalitāti, laida klajā vēl sešus albumus (ieskaitot izlasi Greatest Hits, 1974), kas šo sasniegumu atkārtoja. Ievērojamākie šā perioda darbi: Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player (1973) ar hitiem Crocodile Rock un Daniel; dubultalbums Goodbye Yellow Brick Road (1973) ar hitiem Bennie and the Jets; Goodbye Yellow Brick Road; Saturday Night’s Alright for Fighting un Candle in the Wind, kā arī nosacīti autobiogrāfisks albums Captain Fantastic and the Brown Dirt Cowboy (1975) par E. Džona un B. Topina draudzības un sadarbības pirmsākumiem (2006. gadā sekoja tā turpinājums The Captain & the Kid).
Eltons Džons. Ap 1974. gadu.
Tāpat šajā laikā E. Džons daudz un veiksmīgi sadarbojās ar citiem māksliniekiem. 1974. gadā ASV topa 1. vietu sasniedza Džona Lenona (John Lennon) singls Whatever Gets You Through the Night ar E. Džona līdzdalību, bet nedaudz vēlāk šādu panākumu guva The Beatles dziesma Lucy in the Sky with Diamonds E. Džona izpildījumā ar Dž. Lenona līdzdalību; 1975. gadā E. Džons ar dziesmas Pinball Wizard interpretāciju piedalījās grupas The Who rokoperas Tommy kinoekranizācijā, savukārt viena no 1976. gada populārākajām dziesmām daudzās valstīs bija Don’t Go Breaking My Heart – viņa duets ar dziedātāju Kiki Dī (Kiki Dee).
Tikpat vērienīgus panākumus guva arī koncertturnejas, kurās E. Džons izcēlās ne vien ar muzikālo sniegumu, bet arī atraktīvu skatuves tēlu un uzsvērti eksotiskiem tērpiem.
70. gadu 2. pusē E. Džona profesionālajā darbībā iestājās personības krīzes, arī hedonisku pārmērību veicināts apsīkums. Ievērojami samazinājis darba apjomu studijā, mūziķis pārtrauca sadarbību ar B. Topinu (radošās attiecības atjaunojās 80. gados) un 1977. gadā paziņoja par koncertdarbības izbeigšanu (tomēr koncertdarbība drīz tika atsākta; 1979. gadā, sniedzot astoņus koncertus Maskavā un Ļeņingradā, E. Džons kļuva par vienu no pirmajām pasaules mēroga rokzvaigznēm, kas uzstājusies Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS)). Kaut arī mūziķis turpināja izdot jaunus ierakstus, kritiķi rakstīja, ka viņa skatuves tēla ārišķība pilnībā aizēnojusi talantu, savukārt publiskais un izšķērdīgais dzīvesveids viņu padarīja par vienu t. s. dzeltenās preses iecienītākajiem personāžiem – īpaši Lielbritānijā 80. gadu sākumā tabloīdu prese par E. Džonu rakstīja vairāk nekā mūzikas izdevumi.
Pēc vairākus gadus ilguša karjeras panīkuma, 80. gados tādas E. Džona dziesmas kā I’m Still Standing (1983); Sad Songs Say So Much (1984); Nikita (1985); I Don’t Wanna Go on with You Like That (1988) atkal piesaistīja plašas publikas uzmanību, turklāt, pateicoties Mūzikas televīzijas kanālam MTV, par mūziķi ieinteresējās jauna klausītāju paaudze, kas E. Džonu jau uztvēra kā klasiķi. Īpašs jaunrades pacēlums sekoja pēc narkotiku atkarības un alkoholisma ārstniecības kursa iziešanai 80. gadu beigās – dziesma Sacrifice (1990) pat kļuva par dziedātāja pirmo Nr. 1 solo hitu Lielbritānijā. Savukārt 1991. gadā kopā ar Džordžu Maiklu (George Michael) veiktais Dont’ Let the Sun Go Down on Me (dziesma, ko E. Džons pirmoreiz laida klajā jau 1974. gadā) koncertieraksts 1. pozīciju sasniedza gan Lielbritānijā, gan ASV, pilnībā atjaunojot E. Džona reputāciju, kura turpmāk balstījās ne tik daudz kritikas vērtējumā, cik nemainīgi augstos popularitātes rādītājos.
1994. gadā E. Džons ar tekstu autoru Timu Raisu (Tim Rice) sacerēja dziesmas studijas Disney animācijas filmai “Karalis lauva” (The Lion King) – Can You Feel the Love Tonight saņēma Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu "Oskars" (Oscar) kategorijā Labākā dziesma (Best Song) un Grammy balvu kategorijā Labākais popmūzikas vīriešu vokāls (Best Male Pop Vocal Performance), bet filmas mūzikas albums kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem E. Džona karjerā. Savukārt tāda paša nosaukuma mūzikls kļuva par vienu no visu laiku ienesīgākajiem mūziklu iestudējumiem gan Brodvejā (Ņujorkā), gan Vestendā (Londonā).
Eltons Džons uzstājas festivālā "Rock over Germany". Līneburga, 1995. gads.
1997. gadā rekordlielus panākumus guva singls Candle in the Wind 1997, kas veltīts bojā gājušās Velsas princeses Diānas (Diana, Princess of Wales) piemiņai – dziesma, kuras oriģinālversija (veltījums aktrisei Merilinai Monro, Marilyn Monroe) pirms vairāk nekā 20 gadiem iekļauta albumā Goodbye Yellow Brick Road, tika izdota ar koriģētu tekstu (autors B. Topins). Jaunās versijas vienīgais publiskais izpildījums E. Džona sniegumā notika princeses bēru dienā Vestminsteras abatijā (Westminster Abbey) Londonā, bet ieraksts, kura peļņa veltīta labdarībiem mērķiem, tika pārdots vairāk nekā 30 mlj tirāžā un joprojām ir komerciāli veiksmīgākais singls Britu mūzikas industrijas vēsturē.
Kaut salīdzinoši atzinīgas kritikas atsauksmes pēdējās desmitgadēs izpelnījušies arī daži E. Džona rokdziesmu albumi (Songs from the West Coast, 2001; Peachtree Road, 2004; The Union, 2010, ar Lionu Raselu, Leon Russell), lielāko publisko rezonansi guvušas citas viņa radošās izpausmes: sadarbībā ar T. Raisu pēc Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operas “Aīda” (Aida, 1871) motīviem radītais mūzikls “Eltona Džona un Tima Raisa Aīda” (Elton John and Tim Rice’s Aida, 2000), tāda paša nosaukuma filmas motīvos balstītais mūzikls “Billijs Eliots” (Billy Elliot: The Musical, 2005, libretists Lī Hols, Lee Hall), koncertsērijas The Red Piano (2004–2009) un The Million Dollar Piano (2011–2018) Cēzara pils Kolizeja teātrī (The Colosseum at Caesars Palace) Lasvegasā (Nevadas pavalsts, ASV), kā arī regulāra līdzdalība slavenību labdarības akcijās, britu karaļnama jubileju koncertos u. tml. šovbiznesa notikumos.
Panākumiem bagāts izvērtās 2021. gads, kad albums The Lockdown Sessions kļuva par E. Džona astoto darbu, kas sasniedzis britu albumu tabulas pirmo vietu, bet dziesmas Cold Heart (duets ar Dua Lipa, Dupa Lipa) un Merry Christmas (duets ar Edu Šīranu, Ed Sheeran) - par viņa pirmajiem Nr. 1 hitiem pēc vairāk nekā 15 gadu pārtraukuma.
E. Džons vairākkārt uzstājies arī Latvijā (Rīgā) – pirmoreiz 2001. gadā. 2018. gadā mūziķis uzsāka pasaules koncertturneju, kas pieteikta kā atvadas no aktīvas koncertdarbības.
Ritmblūza, gospeļa, rokenrola, The Band; Beatles un citas agrīnās rokmūzikas ietekmes apvienojot ar Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas tradīcijām, E. Džons sacerējis un ieskaņojis vairākus desmitus dziesmu, kas pieskaitāmas populārās mūzikas klasikai. Turklāt radošās darbības nozīmīgākajā periodā, 20. gs. 70. gadu 1. pusē viņa un pastāvīgā līdzautora B. Topina talants neaprobežojās ar atsevišķu spilgtu hitu radīšanu, bet izpaudās virknē augstvērtīgu albumu, kuros ar savdabīgu tēlainību un emocionālo tonalitāti izteikts laikmeta un paaudzes noskaņojums. Pateicoties harismātiskam skatuves tēlam un atraktīvai uzstāšanās manierei, E. Džons bija arī viens no pieprasītākajiem koncertmāksliniekiem, pilnībā dominējot desmitgades rokmūzikas kontekstā un spilgtāk par jebkuru citu mūziķi apliecinot, ka milzīgus panākumus iespējams gūt arī ar repertuāru, kas, atšķirībā no vairuma rokmūzikas, balstīts nevis elektriskās ģitāras, bet klavieru skanējumā.
Arī karjeras turpinājumā viņš radījis daudz ievērojamu dziesmu, piecas desmitgades baudot panākumus, kādiem populārās mūzikas vēsturē tikpat kā nav līdzvērtīgu. Pēc ASV mūzikas industrijas izdevuma Billboard datiem (2018) E. Džons ir trešais visu laiku komerciāli veiksmīgākais mūziķis ASV tirgū pēc Beatles un Madonnas (Madonna).
E. Džons bija viena no pirmajām Rietumu sabiedrības slavenībām, kas pievērsās AIDS problemātikas propagandai un atbalstam. 1992. gadā mūziķis nodibināja “Eltona Džona AIDS fondu” (Elton John AIDS Foundation), kura darbība veltīta sabiedrības uzmanības un investīciju piesaistei AIDS izpētes, ārstniecības un profilakses, paliatīvās apkopes u. tml. programmām dažādās valstīs; daudzas fonda akcijas notiek ar E. Džona personīgu līdzdalību.
Mūziķis ir aktīvs seksuālo minoritāšu līdztiesības aizstāvis. Kopš 1976. gada – Anglijas premjerlīgas futbolkluba Watford goda prezidents (ilgstoši bijis arī īpašnieks).
E. Džons saņēmis sešas Grammy balvas, ieskaitot Grammy leģendu balvu (Grammy Legend Award, 2000), piecas Brit balvas, tāpat “Oskara” un Zelta globuss balvas, Kenedija centra godalgu (Kennedy Center Honor) un citus mūzikas un kino industrijas, kā arī valstisku un sabiedrisku organizāciju apbalvojumus.
Mūziķis uzņemts Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 1992) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1994).
Goodbye Yellow Brick Road un Honky Château iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020); šā paša reitinga iepriekšējās versijās (2003. un 2012. gadā) minēti seši E. Džona darbi.
Apvienotās Karalistes karaliene Elizabete II (Elizabeth II) mūziķa radošos sasniegumus novērtējusi ar Britu Impērijas Ordeni komandiera pakāpē (Commander of the Order of the British Empire, CBE, 1995) un par ieguldījumu labdarībā piešķīrusi bruņinieka titulu (Knight Bachelor, 1998). Francijas prezidents Emanuels Makrons (Emmanuel Macron) viņam piešķīris valsts augstāko civilo apbalvojumu – Goda leģiona bruņinieka ordeni (Légion d'Honneur, chevalier, 2019).
E. Džona dziesmas repertuārā iekļāvuši dažādu žanru izpildītāji: Arita Frenklina (Aretha Franklin); Rods Stjuarts (Rod Stewart); Beastie Boys; Tortoise & Bonnie “Prince” Ray; Betje Lavete (Bettye Lavette); Ellija Goldinga (Ellie Goulding) un citi.
1991. gadā klajā laistā dubultalbumā Two Rooms apkopotas 16 E. Džona un B. Topina dziesmas Ērika Kleptona (Eric Clapton); Keitas Bušas (Kate Bush); Stinga (Sting); The Who; The Beach Boys; Džo Kokera (Joe Cocker); Tīnas Tērneres (Tina Turner) un citu mūziķu izpildījumā.
Albumā Revamp (2018) E. Džona dziesmas interpretē populāri roka un popmūzikas mākslinieki Coldplay; The Killers; Queens of the Stone Age; Florence and the Machine; Lēdija Gaga (Lady Gaga) un citi, savukārt albumā Restoration (2018) tās dzied kantrīmūzikas slavenības Mailija Sairusa (Miley Cyrus); Dollija Pārtone (Dolly Parton); Villijs Nelsons (Willie Nelson); Rozane Keša (Rosanne Cash) un citi.
Austrāliešu deju mūzikas grupa Pnau, izmantojot E. Džona ieskaņojumu samplus, radījusi oriģinālmūzikas albumu Good Morning to the Night: Elton John vs. Pnau (2012).
2019. gadā Kannu kinofestivālā (Festival de Cannes, Francijā) tika pirmizrādīta E. Džona biogrāfijas motīvos un mūzikā balstīta spēlfilma "Raķešvīrs" (Rocketman, režisors Deksters Fletčers, Dexter Fletcher). E. Džona personībai un radošajai darbībai veltītas vairākas grāmatas: Filipa Normena (Philip Norman) “Eltons Džons” (Elton John, 1992); Deivida Baklija (David Buckley) “Eltons: biogrāfija” (Elton: The Biography, 2009) un citas. Arī mūziķis pats sarakstījis autobiogrāfisku grāmatu “Es” (Me, 2019).
Bennie and the Jets; Blue Eyes; Border Song; Candle in the Wind; Crocodile Rock; Daniel; Don’t Go Breaking My Heart; Don’t Let the Sun Go Down on Me; Funeral for a Friend/Love Lies Bleeding; Goodbye Yellow Brick Road; Honky Cat; I Guess That’s Why They Call It the Blues; I’m Still Standing; Levon; Nikita; Rocket Man (I Think It’s Going to Be a Long, Long Time); Sacrifice; Saturday Night’s Alright for Fighting; Someone Saved My Life Tonight; Song for Guy; Sorry Seems to Be the Hardest Word; Tiny Dancer; Your Song
Empty Sky (DJM, 1969); Elton John (DJM, 1970); Tumbleweed Connection (DJM, 1970); Madman Across the Water (DJM, 1971); 17-11-70* (DJM, 1971); Honky Château (DJM, 1972); Don’t Shoot Me I’m Only the Piano Player (DJM/MCA, 1973); Goodbye Yellow Brick Road (DJM/MCA, 1973); Caribou (DJM/MCA, 1974); Captain Fantastic and the Brown Dirt Cowboy (DJM/MCA, 1975); Rock from the Westies (DJM/MCA, 1975); Blue Moves (Rocket, 1976); Here and There* (DJM/MCA, 1976); A Single Man (Rocket, 1978); Too Low for Zero (Rocket, 1983); Breaking Hearts (Rocket, 1984); Ice on Fire (Rocket, 1985); Live in Australia* (Rocket, 1987, ar Melburnas simfonisko orķestri, Melbourne Symphony Orchestra); Leather Jackets (Rocket, 1986); Reg Strikes Back (Rocket, 1988); Sleeping with the Past (Rocket, 1989); The One (Rocket, 1992); Duets (Rocket, 1993, ar dažādiem māksliniekiem); The Lion King** (Walt Disney, 1994); Made in England (Rocket, 1995); The Big Picture (Rocket, 1997); Elton John and Tim Rice’s Aida** (Rocket, 1999, ar dažādiem māksliniekiem); One Night Only – The Greatest Hits* (Universal, 2000); Songs from the West Coast (Rocket/Universal, 2001); Peachtree Road (Rocket/Universal, 2004); The Captain & the Kid (Universal, 2006); The Union (Universal, 2010, ar L. Raselu); The Diving Board (Universal, 2013); Wonderful Crazy Night (Universal, 2016); The Lockdown Sessions (EMI/Interscope, 2021)
* koncertieraksti
** mūzika tāda paša nosaukuma filmai vai mūziklam
Klāss Vāvere "Eltons Džons". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/38813-Eltons-D%C5%BEons (skatīts 24.04.2024)