Viens no ievērojamākiem rokenrola un rokabilī izpildītājiem 20. gs. 50. gados, vēlāk ar panākumiem darbojies kantrīmūzikā.

Nākamais mūziķis auga trūcīgā fermeru ģimenē, bērnībā dziedāja baznīcas korī un, atdarinot pentakostu mācītāju un ceļojošu afroamerikāņu mūziķu spēles manieri, pēc dzirdes apguva klavierspēli. Aizrāvās ar gospeļmūziku, bugivugi un kantrī dziesminiekiem Džimiju Rodžersu (Jimmie Rodgers) un Henku Viljamsu (Hank Williams), pusaudža vecumā sāka muzicēt publiski un pameta mācības skolā, bet vēlāk, ģimenes mudināts, iestājās garīgajā seminārā, no kura tika izslēgts par “laicīgas” mūzikas spēlēšanu. Arī turpmāk izjuta stipru iekšēju konfliktu starp bērnībā iedaudzināto kristīgo pasauluztveri un hedonisko rokenrola dzīvesveidu. Straujās un nesavaldīgās dabas dēļ iemantoja iesauku “Slepkava” (The Killer), kas viņu pavadīja visas karjeras laikā.

1956. gadā Dž. L. Lūiss pārcēlās uz Memfisu (Tenesī pavalsts, ASV), kur kļuva par ievērojamās ritmblūza un rokenrola ierakstu kompānijas Sun sesijpianistu. Tā paša gada nogalē mērenus panākumus guva viņa debijas singls ar Reja Praisa (Ray Price) kantrīdziesmas Crazy Arms kaverversiju, bet vēsturiski nozīmīgāka izrādījās līdzdalība iepriekš neplānotā ierakstu sesijā ar Sun māksliniekiem Elvisu Presliju (Elvis Presley), Karlu Pērkinsu (Carl Perkins) un Džoniju Kešu (Johnny Cash) – mūsdienās šie ieskaņojumi pazīstami ar nosaukumu The Million Dollar Quartet Session (“Miljons dolāru kvarteta sesija”).

Kvarteta satikšanās brīdī Dž. L. Lūiss bija vismazāk pazīstamais tā dalībnieks, taču pusotra nākamā gada laikā, pateicoties singlu Whole Lotta Shakin’ Goin’ On; Great Balls of Fire (abi 1957. gadā); Breathless un High School Confidential (abi 1958. gadā) panākumiem, izvirzījās par vienu no jaunās rokenrola kultūras lielākajām slavenībām un žanra “karaļa” E. Preslija galveno konkurentu.

Kā daudzi 50. gadu rokenrola izpildītāji, arī Dž. L. Lūiss pārsvarā dziedāja citu autoru dziesmas, piešķirot tām viegli atpazīstamu, individuālā klavierspēles manierē balstītu skanējumu un personisku attieksmi, kas nodrošināja vienlīdz plašu ievērību gan kantrī, gan R&B, gan popmūzikas topos.

1958. gadā Dž. L. Lūiss kā viena no pirmajām rokenrola zvaigznēm devās turnejā pa Lielbritāniju, kur prese atklāja, ka 22 gadus vecais dziedātājs nesen salaulājies ar savu 13 gadus veco māsīcu, turklāt tas noticis vēl pirms šķirta viņa iepriekšējā (jau otrā) laulība. Šai ziņai bija tūlītēja un postoša ietekme uz mūziķa karjeru – Lielbritānijas turneja tika atcelta, tāpat arī ASV strauji mazinājās koncertu pieprasījums, radiostacijas daudz retāk atskaņoja viņa dziesmas, bet prese rakstīja par mūziķa alkoholismu, vardarbīgām nosliecēm un potenciāli degradējošo ietekmi uz jaunatni.

Dž. L. Lūiss turpināja koncertēt un izdot jaunus ieskaņojumus (1964. gada koncertalbums Live at Star Club, Hamburg nereti atzīts par rokenrola ievērojamāko koncertierakstu), bet viņa reputācija masu publikā šķita neglābjami sabojāta, līdz 60. gadu 2. pusē dziedātājs piedzīvoja negaidītu popularitātes atgriešanos kā kantrīmūziķis. Kantrī dziesmas Dž. L. Lūiss dziedāja arī agrāk, taču nu viņš šāda veida repertuāram pievērsās pastiprināti, 70. gados kļūstot par vienu žanra veiksmīgākajiem izpildītājiem.

Turklāt, nākamās paaudzes rokmūziķiem arvien biežāk godinot savas agrīnās muzikālās ietekmes, atkal auga arī Dž. L. Lūisa rokenrola pioniera autoritāte (Džons Lenons, John Lennon, pēc dziedātāja koncerta 1973. gadā viņa priekšā nometās ceļos un noskūpstīja zābakus), ko gan joprojām aptumšoja ziņas par alkoholiskām pārmērībām, narkotiku atkarību, konfliktiem ar žurnālistiem un pavadītājmūziķiem (1976. gadā viņš neskaidrā epizodē, kas oficiāli traktēta kā negadījums, sašāva savu basģitāristu), kā arī par nodokļu parādiem, vētraino personīgo dzīvi (mūziķis precējies septiņas reizes) un tās traģēdijām (divu bērnu un divu sievu nāve nelaimes gadījumos).

1986. gadā – 30 gadus pēc Million Dollar Quartet ierakstu sesijas – Dž. L. Lūiss ar oriģinālā kvarteta dalībniekiem K. Pērkinsu un Dž. Kešu, kā arī Roju Orbisonu (Roy Orbison) Sun studijā Memfisā ieskaņoja E. Preslijam veltītu albumu Class of ’55.

Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs Dž. L. Lūiss, par spīti vecumam un veselības problēmām, baudīja rokenrola ciltstēva reputāciju, veica vairākas koncertturnejas un izdeva augstu novērtējumu guvušus ierakstus, tostarp duetu albumus Last Man Standing (2006, komerciāli veiksmīgākais darbs karjerā) un Mean Old Man (2010), kuros kopā ar citiem ievērojamiem mūziķiem (Brūss Springstīns, Bruce Springsteen; Džons Fogertijs, John Fogerty; Nīls Jangs, Neil Young; Merls Hegards, Merle Haggard; Miks Džegers, Mick Jagger; Kīts Ričardss, Keith Richards, u. c.) izpildīja klasiskus rokenrola un kantrī skaņdarbus.

No citiem, parasti ģitāras spēlējošiem rokenrola izpildītājiem, Dž. L. Lūiss atšķīrās ar enerģiski uzbrūkošu bugivugi stila klavierspēli (mūziķa pirmie singli tika pieteikti ar saukli “Džerijs Lī Lūiss un viņa pumpējošās klavieres”), kurai bija milzu ietekme gan uz 50. gadu rokenrola skanējumu, gan uz nākamo paaudžu roka pianistiem. Eltons Džons (Elton John) Deivida Baklija (David Buckley) grāmatā “Eltons” (Elton, 2007) par Dž. L. Lūisu saka: “Viņš ir visu laiku labākais rokenrola pianists.”

Dž. L. Lūisam piemita baltādainajiem vokālistiem neraksturīgi agresīva dziedājuma maniere un 50. gados vēl nepieredzēti izaicinošs un destruktīvs skatuves tēls – koncertos klavieres bieži spēlēja stāvus, arī sitot taustiņus ar kājām, tāpat mēdza uz klavierēm dejot un reizēm tās pat aizdedzināt, Tieši Dž. L. Lūiss līdz ar Litlu Ričardu (Little Richard) vairāk nekā jebkurš cits no agrīnā rokenrola ēras māksliniekiem veicināja šai mūzikai bieži piedēvēto jaunatnes dumpīguma un paaudžu konflikta simbola statusu.

Dž. L. Lūiss u. c. rokenrola pamatlicēji bija pirmie mūziķi, kas 1986. gadā uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame); 2022. gadā uzņemts arī Kantrīmūzikas slavas zalē (Country Music Hall of Fame). Viņam piešķirtas divas Grammy balvas, ieskaitot godalgu par Mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 1986).

Dziedātāja izlases albums All Killer, No Filler: The Anthology (1993) iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku izcilāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

Dž. L. Lūisa karjeras un slavas agrīnais periods aplūkots spēlfilmā “Lielās uguns bumbas!” (Great Balls of Fire!, režisors Džims Makbraids, Jim McBride, 1989), kurā dziedātāju atveido Deniss Kveids (Dennis Quaid).

Viņam veltītas arī vairākas biogrāfiskas grāmatas, t. sk. Džo Bonomo (Joe Bonomo) sarakstītā “Džerijs Lī Lūiss: pazaudētais un atrastais” (Jerry Lee Lewis: Lost and Found, 2009) un Rika Brega (Rick Bragg) “Džerijs Lī Lūiss: viņa stāsts” (Jerry Lee Lewis: His Own Story, 2015).

Another Place, Another Time; Breathless; Crazy Arms; Great Balls of Fire; High School Confidential; You Win Again; Mean Old Man;  Me and Bobby McGee; Money (That’s What I Want); That Kind of Fool; To Make Love Sweeter for You; What’d I Say; What’s Made Milwaukee Famous (Has Made a Loser Out of Me); Whole Lotta Shakin’ Goin’ On; Would You Take Another Chance on Me.

Jerry Lee Lewis (Sun, 1958); Jerry Lee’s Greatest (Sun, 1961); Live at the Star Club, Hamburg* (Philips, 1964); Country Songs for City Folks (Smash, 1965); Memphis Beat (Smash, 1965); Another Place, Another Time (Smash, 1968); She Still Comes Around (Smash, 1969); Ole Time Country Music (Sun, 1970); She Even Woke Me Up to Say Goodbye (Mercury, 1970); The Killer Rocks On (Mercury, 1972); The Session... Recorded in London with Great Artists (Mercury, 1973); Southern Roots: Back Home to Memphis (Mercury, 1973); Boogie Woogie Country Man (Mercury, 1975); Odd Man In (Mercury, 1975); Killer Country (Elektra, 1980); All Killer, No Filler: The Anthology (Rhino, 1993); Last Man Standing (Artists First, 2006); Last Man Standing Live* (Artists First, 2007); Mean Old Man (Verve, 2010); Rock & Roll Time (Vanguard, 2014).

* koncertieraksti