Ievērojams kantrīmūzikas dziesminieks, daudz dziedājis par zemkopju un proletāriešu, dzīves pabērnu, klaidoņu, alkoholiķu un cietumnieku likteņiem. Dziesmu tekstu pamatā bieži izmantota autobiogrāfiska pieredze.
617
Ievērojams kantrīmūzikas dziesminieks, daudz dziedājis par zemkopju un proletāriešu, dzīves pabērnu, klaidoņu, alkoholiķu un cietumnieku likteņiem. Dziesmu tekstu pamatā bieži izmantota autobiogrāfiska pieredze.
Auga muzikālā ģimenē, 12 gadu vecumā pašmācībā sāka apgūt ģitārspēli un aizrāvās ar agrīno kantrīmūziku. Šajā laikā smagi pārdzīvoja tēva nāvi, klaiņoja, nodevās zādzībām un citiem likumpārkāpumiem un nonāca jauniešu pārmācības iestādēs, no kurām vairākkārt aizbēga. 1958. gadā nokļuva Senkventinas cietumā, kur pavadīja divarpus gadus. Ieslodzījumā pastiprināti pievērsās muzicēšanai un pēc Džonija Keša (Johnny Cash) vieskoncerta noskatīšanās, iesaistījās cietuma kantrī grupā. Pēc soda izciešanas uzsāka profesionālu mūziķa karjeru.
1965. gadā izdeva savu pirmo nacionālo kantrī hitu (My Friends Are Gonna Be) Strangers un sāka uzstāties ar pavadītājgrupu The Strangers. Sekoja virkne kopā ieskaņotu albumu (I’m a Lonesome Fugitive; Branded Man, abi 1967; Sing Me Back Home; The Legend of Bonnie and Clyde, abi 1968, u. c.), kas M. Hegardu izvirzīja starp ievērojamākiem kantrī dziesminieku tradīcijas turpinātājiem līdzās Džordžam Džounsam (George Jones), Dž. Kešam, Tamijai Vainetei (Tammy Wynette) un citiem.
1969. gadā M. Hegards laida klajā savu vispazīstamāko dziesmu Okie from Muskogee – konservatīvu amerikāniskā dzīvesveida slavinājumu, kas radies kā pretreakcija uz aktuālās hipiju kustības vērtībām. Kaut vēlāk mūziķis vairākkārt norādījis, ka dziesmas teksts ir satīrisks un nav jāuztver burtiski, arī turpmāk viņa pamattematika bija tradicionālas “amerikāņu vērtības”, vienkāršie darba cilvēki, brīvības, taisnīguma un mīlestības meklējumi, arī tajos pieļautās kļūdas. Daudzas M. Hegarda dziesmas (Branded Man; Mama Tried; The Legend of Bonnie and Clyde u. c.) veltītas likumpārkāpējiem un cietumniekiem – viena no slavenākajām ir Sing Me Back Home (1968), kas radīta Senkventinas cietumā piedzīvotas epizodes rezultātā un stāsta par ieslodzītā pēdējiem dzīves mirkļiem pirms nāvessoda izpildes.
Ievērojamākos darbus M. Hegards radīja 20. gs. 60. gadu 2. un 70. gadu 1. pusē, taču arī turpmāk viņa ieraksti guva lielu ievērību, mūziķis līdz pat mūža beigām turpināja uzstāties, sadarboties ar citām žanra prominencēm (Dž. Džounss; Villijs Nelsons, Willie Nelson; Rejs Praiss, Ray Price, u. c.) un radīt dziesmas, kas ļāva saglabāt augstu autoritāti ne tikai kantrīmūzikas aprindās. Cildinošas atsauksmes guva arī pēdējais viņa dzīves laikā izdotais albums Django and Jimmie (2015, ar V. Nelsonu).
Merls Hegards. 1988. gads.
Būdams viens no ievērojamākiem dziesmu autoriem un vokālistiem kantrī vēsturē, M. Hegards piecas desmitgades ilgušās profesionālās darbības laikā radījis daudz mūzikas, kas guvusi plašu popularitāti un paplašinājusi žanra mākslinieciskās robežas. 38 viņa singli bijuši ASV kantrīmūzikas topa 1. pozīciju, savukārt kantrī albumu Top 10 sasnieguši 38 viņa albumi.
M. Hegarda 60. un 70. gadu ieraksti ar Strangers pieskaitāmi sava laika kantrī un jo īpaši t. s. Beikersfīldas (Kalifornijas pavalstī, ASV) skanējuma (Bakersfield sound) labākajiem paraugiem. Beikersfīldas stilistika radās kā pretreakcija uz populāro, muzikāli nogludināto un izskaistināto Našvilas (Tenesī pavalstī, ASV) kantrī, to raksturo raupjāks skanējums un reālistiskāki dziesmu teksti. M. Hegards teicis, ka Našvilas kantrī nākot no baznīcas, bet Kalifornijas kantrī – no bāriem un dzertuvēm. Savukārt citi viņi ieskaņojumi nereti pieskaitīti t. s. izstumto vai izraidīto kantrī (outlaw country) apakšžanram; mūziķis darbojies arī kantrīfolka (country folk), blūgrāsa (bluegrass), kantrīgospeļa (country gospel) un citos žanros. Izmantojot savu autoritāti, M. Hegards daudz popularizējis arī iepriekšējo paaudžu kantrī klasiku, Džimija Rodžersa (Jimmie Rodgers), Henka Viljamsa (Hank Williams), Boba Villsa (Bob Wills) un citu dziesminieku sacerējumus.
M. Hegarda autora talants, dziedājums un elektriskās ģitāras spēle iespaidojusi daudzu mākslinieku jaunradi: Gārts Brūkss, Garth Brooks; Brooks & Dunn; The Dixie Chicks; Alans Džeksons, Alan Jackson; Stīvs Ērls, Steve Earle; Tobijs Kīts, Tobby Keith; Grems Pārsonss, Gram Parsons; Stērdžils Simpsons, Sturgill Simpson; Džordžs Streits, George Strait; Rendijs Traviss, Randy Travis; Taunzs Ven Zants, Townes Van Zandt, un citi. Par savu autoritāti viņu atzinuši arī Bobs Dilans (Bob Dylan); Dž. Kešs; Kriss Kristofersons (Kris Kristofferson); Kīts Ričardss (Keith Richards); Toms Veitss (Tom Waits) un citi dažādu žanru mūziķi.
M. Hegards saņēmis trīs Grammy balvas, ieskaitot apbalvojumu par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 2006), kā arī Kenedija centra godalgu (Kennedy Center Honor, 2010) par izcilu ieguldījumu amerikāņu kultūrā. Mūziķis uzņemts Kantrīmūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame, 1994).
Izdoti vairāki albumi, kuros dziesminieka repertuāru interpretējuši citi mūziķi: dažādu mākslinieku izlases Mama’s Hungry Eyes: A Tribute to Merle Haggard (1994) un Working Man’s Poet: A Tribute to Merle Haggard (2014); Bonija “Prinča” Reja (Bonnie “Prince” Ray) albums Best Troubador (2017) un citi. Ilggadējs M. Hegarda draugs un sadarbības partneris V. Nelsons viņam veltījis dziesmu He Won’t Ever Be Gone (2017).
Žurnāla Rolling Stone ekspertu aptaujā (Rolling Stone’s 100 Greatest Country Artists of All Time, 2017) M. Hegards atzīts par visu laiku ievērojamāko kantrīmūziķi.
1972. gadā Kalifornijas pavalsts gubernators Ronalds Reigans (Ronald Reagan) atcēla visas M. Hegardam izvirzītās apsūdzības par jaunībā paveiktajiem likumpārkāpumiem.
Branded Man; Daddy Frank (The Guitar Man); Hungry Eyes; I Think I’ll Just Stay Here and Drink; I’m a Lonesome Fugitive (Keisijs Andersons, Casey Anderson/Liza Andersone, Liz Anderson); Yesterday’s Wine• (V. Nelsons); Mama Tried; Okie from Muskogee; Pancho & Lefty•• (T. Ven Zants); Silver Wings; Sing Me Back Home; Swinging Doors; The Bottle Let Me Down; The Fightin’ Side of Me; The Legend of Bonnie and Clyde (M. Hegards/Bonija Hegarde, Bonnie Haggard); Workin’ Man Blues.
* ja nav norādīts cits autors
Strangers (Capitol, 1965); Swinging Doors and the Bottle Let Me Down* (Capitol, 1966); I’m a Lonesome Fugitive* (Capitol, 1967); Branded Man* (Capitol, 1967); Sing Me Back Home* (Capitol, 1968); The Legend of Bonnie & Clyde* (Capitol, 1968); Mama Tried* (Capitol, 1968); Pride in What I Am* (Capitol, 1969); Same Train, a Different Time: Merle Haggard Sings the Great Songs of Jimmie Rodgers* (Capitol, 1969); A Portrait of Merle Haggard* (Capitol, 1969); A Tribute to the Best Damn Fiddle Player in the World (or, My Salute to Bob Wills)* (Capitol, 1970); Hag* (Capitol, 1971); The Land of Many Churches* (Razor & Tie, 1971); Someday We’ll Look Back* (Capitol, 1971); Honky Tonkin’* (Capitol, 1971); Let Me Tell You About a Song* (Capitol, 1972); Merle Haggard’s Christmas Present* (Capitol, 1973); If We Make it Through December* (Capitol, 1974); My Love Affair with Trains* (Capitol, 1976); The Roots of My Raising* (Capitol, 1976); A Working Man Can’t Get Nowhere Today* (Capitol, 1977); Serving 190 Proof (MCA, 1979); Back to the Barrooms (MCA, 1980); Big City (Epic, 1981); A Taste of Yesterday’s Wine (Epic, 1982, ar Dž. Džounsu); Going Where the Lonely Go (Epic, 1982); Pancho & Lefty (Epic, 1983, ar V. Nelsonu); Kern River (Epic, 1985); Chill Factor (Epic, 1987); 1994 (Curb, 1994); 1996 (Curb, 1996); If I Could Only Fly (ANTI-, 2000); Roots, Volume 1 (ANTI-, 2001); Haggard Like Never Before (Hag, 2003); Chicago Wind (Capitol Nashville, 2005); Last of the Breed (Lost Highway, 2007, ar V. Nelsonu un R. Praisu); The Bluegrass Sessions (McCoury Music, 2007); I Am What I Am (Vanguard, 2010); Working in Tennessee (Vanguard, 2011); Django & Jimmie (Legacy, 2015, ar V. Nelsonu).
* ar Strangers