T. Veitss ir ievērojams dziesminieku tradīcijas pārstāvis 20. gs. 2. pusē un 21. gs. sākumā.

Dzimis vidusšķiras ģimenē, kopš pusaudža vecuma aizrāvās ar blūzu, ritmblūzu, soulmūziku un Boba Dilana (Bob Dylan) dziesmām, Džeka Keruaka (Jack Kerouac), Alena Ginsberga (Allen Ginsberg), Viljama S. Borouza (Williams S. Borroughs) un citu 50. gadu bīta literatūras autoru darbiem, kam vēlāk bija liela ietekme uz viņa radošo identitāti un publisko tēlu. 60. gadu nogalē, strādājot gadījuma darbus, sāka sacerēt dziesmas un uzstāties Sandjego un citu Kalifornijas pilsētu folkmūzikas klubos.

Ar pirmajiem albumiem Closing Time (1973) un The Heart of Saturday Night (1974) T. Veitss iekļāvās 70. gadu 1. pusē aktuālajā dziesminieku stilistikā – repertuāru pārsvarā veidoja džeziskas folka balādes, taču to tekstos, atšķirībā no vairuma laikabiedru introspektīvās lirikas, dominēja asociālu dīkdieņu, blēžu, alkoholiķu un deklasētu priekšpilsētu iedzīvotāju ikdienas tēlojums.

Koncertalbumā Nighthawks at the Dinner (1975) un Small Change (1976) izkristalizējās T. Veitsa turpmākā skatuves personība, kas veidojusi arī viņa muzikālo identitāti – klaidonis, rensteļu dzejnieks un dzertuvju filozofs, sentimentāls ciniķis, kurš nosmēķēti čerkstošā balsī dzied 50. gadu džeza manierē (klavieres, saksofons un kontrabass) ieturētas dziesmas un runā komiskus monologus; laika gaitā šis kolorītais tēls kļuvis par neatņemamu T. Veitsa jaunrades sastāvdaļu, un mūziķa cienītāji to uztver ne tikai kā dziesmu varoni, bet arī to īsteno autoru.

Kaut arī T. Veitsa ieraksti un koncertpriekšnesums guva kritikas un intelektuāļu bohēmas aprindu atzinību (nereti vilktas paralēles starp T. Veitsa dziesmām un Čārlza Bukovska, Charles Bukowski, literārajiem sacerējumiem), masu publikai viņa mūzika palika sveša, lielāku rezonansi gūstot citu mūziķu interpretācijās.

Nozīmīga mākslinieciska transformācija mūziķa darbībā aizsākās 80. gadu 1. pusē pēc laulības ar Ketlīnu Brenani (Kathleen Brennan), kura kļuva par patstāvīgu T. Veitsa radošo partneri un līdzautori. Šajā laikā radītā “klaidoņu triloģija” (albumi Swordfishtrombones, 1983; Rain Dogs, 1985, un Franks Wild Years, 1987) ierindojama starp T. Veitsa pazīstamākajiem un nozīmīgākajiem darbiem, kuros balādisko stilistiku un akustisko skanējumu nomainījusi netradicionālāka un eklektiskāka muzikālā orientācija, kā arī eksperimentālāka ierakstu producēšanas tehnika. Mūziķis ievērojami paplašināja jaunradē integrēto ietekmju loku (blūzu un džezu papildina kantrī, 30. gadu Brodveja mūziklu un starpkaru Vācijas kabarē estētika, avangarda mūzika, tango, rumba, polka u. c.) un izmantoto instrumentu klāstu. Arī viņa koncertpriekšnesums kļuva arvien ekscentriskāks un teatrālāks, tuvinoties sirreāliem kabarē uzvedumiem – sadarbībā ar Čikāgas, Ilinoisas pavalstī, Steppenwolf Theatre (Stepes Vilka teātra) trupu tika iestudēts T. Veitsa mūzikls “Frenka trakie gadi” (Franks Wild Years, 1986) ar autora piedalīšanos; mūziķa skatuviskās izpausmes fiksētas arī koncertfilmā “Lielā stunda” (Big Time, 1988), kuras pamatā ir “klaidoņu triloģijas” dziesmu koncertizpildījums.

Arī turpmāk T. Veitsa jaunrade balstījās teatrālā groteskā, niansētā emocionalitātē un īpatni ironiskā pasaules redzējumā, kas viņam ļāva kļūt par atzītu teātra mūzikas autoru. Īpaši nozīmīga bijusi sadarbība ar amerikāņu eksperimentālā teātra režisoru Robertu Vilsonu (Robert Wilson), kas vainagojusies ar uzvedumiem “Melnais jātnieks: burvju ložu lējējs” (The Black Rider: The Casting of the Magic Bullets, 1990); “Alise” (Alice, 1992, abi pirmizrādīti Tālijas teātrī, Thalia Theater, Hamburgā, Vācijā); “Asins nauda” (Blood Money, 2000, pirmizrāde Betijas Nansenas teātrī, Betty Nansen Teatret, Kopenhāgenā, Dānijā). Zīmīgi, ka šo izrāžu varoņi, tāpat kā T. Veitsa skatuves tēls, ir sabiedrības autsaideri, kuri saduras ar morālām un eksistenciālām dilemmām. Lugas “Melnais jātnieks: burvju ložu lējējs” pamatā ir faustisks vācu folkloras motīvs, kura varonis mīlestības dēļ noslēdz vienošanos ar sātanu, “Alise” balstīta 19. gs. angļu matemātiķa un rakstnieka Lūisa Kerola (Lewis Carroll) dzīvesstāstā, bet “Asins nauda” ir 19. gs. vācu dramaturga Georga Bīhnera (Georg Büchner) lugas “Voiceks” (Woyzeck) adaptācija, kurā vēstīts par kareivi, kurš, trūkuma spiests, kļūst par medicīnisku izmēģinājumu objektu, bet pēc tam nogalina iemīļoto.

Nozīmīgi ar teātri nesaistīti T. Veitsa darbi šajā laikā ir albumi Bone Machine (1992) – novērtēts ar Grammy balvu kategorijā Labākais alternatīvās mūzikas albums (Best Alternative Album), kā arī Mule Variations (1999) – Grammy balva kategorijā Labākais laikmetīgā folka albums (Best Contemporary Folk Album).

Nozīmīgākā T. Veitsa radošās darbības daļa saistīta ar mūziku, taču viņš daudz strādājis arī kino. 80. gadu 1. pusē sākās T. Veitsa sadarbība ar režisoru Frānsisu Fordu Kopolu (Francis Ford Coppola) – mūziķis redzams epizodiskās lomās vairākās režisora filmās: “No visas sirds” (One from the Heart, ASV, 1982); “Autsaideri” (The Outsiders, ASV, 1983); The Cotton Club (ASV, 1984); “Brāma Stokera Drakula” (Bram Stoker’s Dracula, ASV, 1992) un citās. Nozīmīgs aktierdarbs bija Džima Džārmuša (Jim Jarmusch) filmā “Ārpus likuma” (Down by Law, 1986); sadarbība ar Dž. Džārmušu turpinājās filmās “Noslēpumu vilciens” (Mystery Train, 1989, aizkadra balss); “Nakts uz zemes” (Night on Earth, ASV, 1991, mūzikas autors) un “Kafija un cigaretes” (Coffee and Cigarettes, ASV, 1993), loma epizodē ar Igiju Popu, Iggy Pop). T. Veitsa mūzika bieži dzirdama arī citu režisoru darbos un viņš filmējies (lielākoties nelielās, bet spilgtās raksturlomās, kurām bieži piemīt asociatīva saistība ar T. Veitsa skatuves tēlu) vairākos desmitos spēlfilmu: “Zvejnieku karalis” (The Fisher King režisors Terijs Giljams, Terry Gilliam, ASV, 1991); “Īsie stāsti” (Short Cuts, režisors Roberts Altmans, Robert Altman, ASV, 1993); “Domino” (Domino, režisors Tonijs Skots, Tony Scott, ASV, Lielbritānija, Francija, 2005); “Doktora Parnasa iedomu pasaule” (The Imaginarium of Doctor Parnassus, režisors T. Giljams, ASV, Kanāda, Francija, Lielbritānija, 2009); “Septiņi psihopāti” (Seven Psychopaths, režisors Mārtins Makdona, Martin McDonagh, ASV, Lielbritānija 2012); “Vecais vīrs un ierocis” (The Old Man & the Gun, režisors Deivids Loverijs, David Lowery, ASV, 2018) un citās.

Par dziesmām filmai “No visas sirds” T. Veitss tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvai "Oskars" (Oscar, 1982).

Ignorējot aktuālās mūzikas modes tendences un balstoties 20. gs. 50. gadu bītu subkultūras muzikālajās un literārajās tradīcijās, kas papildinātas ar citu, populārās mūzikas kontekstā nereti arhaisku stilistiku uzslāņojumiem, T. Veitss sacerējis daudz spilgtu, ar individuālu tēlainību un muzikālo rokrakstu apveltītu dziesmu, kas viņu ļauj ierindot starp visu laiku nozīmīgākajiem un savdabīgākajiem dziesminiekiem, kura sacerējumus bieži interpretējuši dažādu žanru izpildītāji.

Savukārt T. Veitsa specifiskā izpildījuma maniere bieži izrādījusies neatbilstoša masu gaumes prasībām, tādēļ viņa ieskaņojumi salīdzinoši maz atskaņoti radio un televīzijā. Nav nejaušība, ka sākotnēji viņš lielāku ievērību izpelnījās nevis kā izpildītājs, bet gan kā dziesmu autors. Jau dziesminieka pirmajā albumā iekļautais skaņdarbs Ol’ ‘55 guva panākumus grupas The Eagles interpretācijā un arī vēlāk atsevišķas viņa dziesmas lielāku atpazīstamību iemantojušas citu mūziķu izpildījumā, kurā mazāk akcentēts autora priekšnesumam raksturīgais nepieradinātības un mežonības šarms. Turklāt viņa dziesmas savā repertuāra iekļāvuši gan mūziķi, kas galvenokārt pazīstami kā interpretētāji (Marianna Feitfula, Marianne Faithfull; Džeina Birkina, Jane Birkin; Rods Stjuarts, Rod Stewart; Madlēna Perū, Madeleine Peyroux, u. c.), gan mākslinieki, kas arī paši zināmi kā talantīgi autori (Tims Baklijs, Tim Buckley; Nora Džounsa, Norah Jones; Torija Eimosa, Tori Amos; Stīvs Ērls, Steve Earle; Džonijs Kešs, Johnny Cash; Elviss Kostello, Elvis Costello; Brūss Springstīns, Bruce Springsteen; Lusinda Viljamsa, Lucinda Williams, u. c.). Vairāki izpildītāji (blūza mūziķis Džons Hemmonds jaunākais, John Hammond Jr.; džeza dziedātāja Hollija Koula, Holly Cole; kinoaktrise Skārleta Johansone, Scarlett Johansson, u. c.) ieskaņojuši albumus, kas pilnībā sastāv no T. Veitsa dziesmu interpretācijām.

T. Veitsa Rain Dogs ieklauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (Rolling Stone’s 500 Greatest Albums of All Time, 2020).

Mūziķis uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2011).

16 Shells from a Thirty-Ought Six; A Sight of Sore Eyes; Alice; Big in Japan; Black Wings; Blue Valentines; Burma Shave; Chicago; Chocolate Jesus; Christmas Card form a Hooker in Minneapolis; Clap Hands; Cold, Cold Ground; Day After Tomorrow; Dowtown Train; Earth Died Screaming; Fannin Street; Frank’s Wild Years; God’s Away on Business; Hang Down Your Head; Heartattack and Vine; Hold On; I Don’t Wanna Grow Up; I Hope That I Don’t Fall in Love with You; I’ll Shoot the Moon; Innocent When You Dream (78); Jersey Girl; Jesus Gonna Be Here; Jockey Full of Bourbon; Johnsburg, Illinois; Last Leaf; Little Drop of Poison; (Looking for) The Heart of Saturday Night; Martha; Misery Is the River of the World; Ol’ ’55; Rain Dogs; Red Shoes by the Drugstore; Road to Peace; Singapore; Sins of My Father; Step Right Up; Strange Weather; Tango Till They’re Sore; Temptation; The Black Rider; The Hell Broke Luce; Time; Tom Traubert’s Blues (Four Sheets to the Wind in Copenhagen); Underground; Way Down in the Hole

Closing Time (Asylum, 1973); The Heart of Saturday Night (Asylum, 1974); Nighthawks at the Diner* (Asylum, 1975); Small Change (Asylum, 1976); Foreign Affairs (Asylum, 1977); Blue Valentine (Asylum, 1978); Heartattack and Vine (Asylum, 1980); One from the Heart** (ar Kristalu Geilu, Crystal Gayle) (CBS, 1982); Swordfishtrombones (Island, 1983); Rain Dogs (Island, 1985); Franks Wild Years (Island, 1987); Big Time* (Island, 1988); The Early Years, Volume One• (Bizzare/Manifesto, 1991); Night on Earth** (Island, 1992); Bone Machine (Island, 1992); The Early Years, Volume Two• (Bizarre/Manisfeto, 1993); The Black Rider (Island, 1993); Mule Variations (ANTI-, 1999); Blood Money (ANTI-, 2002); Alice (ANTI-2002); Real Gone (ANTI-, 2004); Orphans: Brawlers, Bawlers & Bastards• (ANTI-, 2006); Glitter and Doom Live* (ANTI-, 2009); Bad as Me (ANTI-, 2011)

* koncertieraksti

** mūzika tāda paša nosaukuma filmai

• iepriekš neizdotu (pārsvarā) ierakstu izlase