Polka ir Centrāleiropas deja, kas radusies 19. gs. vidū Bohēmijas reģionā (mūsdienu Čehija) un joprojām ir populāra daudzās Eiropas valstīs. Neskatoties uz savu nosaukumu, polka nav radusies Polijā.

Šī deja tiek izpildīta ar daudziem pagriezieniem un akcentu uz katras takts pirmo sitienu. Polka apvieno sevī gan labos, gan kreisos pagriezienus un tai raksturīgs tipisks pussolis uz priekšu, kas līdzīgs palēcienam. Polkas soļus vieno mūzika, pie kādas tie tiek dejoti. Tautas dejās polkas soļus var iedalīt divās pamatgrupās: tādos, ko izpilda, palecoties uz abām kājām, un tādos, ko izpilda, palecoties uz vienas kājas.

Dejas nosaukums cēlies no čehu vārda pulka ‘pussolis’. Enerģiskā polka pēc Vīnes valša vēsturiski ir otrā slēgtā satvēriena deja. Tā attīstījās no Bohēmijas zemnieku dejas 19. gs. 30. gados.

Zināms stāsts, ka polka radusies ap 1830. gadu un to izdomāja zemnieku meitene no Bohēmijas Anna Slezākova (Аnnа Slezáková). Viņas veiklos palēcienus un dejošanu neparastā veidā, dziedot tautas dziesmu Strýček Nimra koupil šimla (“Tēvocis Nimra nopirka baltu zirgu”) ieraudzījis mūzikas skolotājs Jozefs Neruda (Josef Neruda), kurš nejauši gājis garām. Viņš melodiju pierakstīja un iemācīja to izdejot citiem jauniešiem. Ātro soļu dēļ deja nosaukta par pulku.

Pastāv arī versija, kas deju saista ar poļu identitātes un nacionālās kultūras meklējumiem 19. gs. pirmajā pusē. Poļu mūziķis Petrs Novāks (Petr Novák) uzskata, ka, balstoties uz seniem tautas dejas soļiem, polka dzimusi kā poļu 1830. gada revolūcijas deja. Poļu valodā vārds “polka” nozīmē “poļu dancis”, tādējādi domājams, ka poļiem tomēr bijusi liela loma polkas soļa vēsturē.

Saskaņā ar pētījumiem, polka parādījās daudzu tāda paša veida čehu tautas deju saplūšanas rezultātā pilsētvidē. Šajā ziņā polka atkārtoja valša ceļu, tikai ar pusgadsimtu vēlāk. Valša gadījumā Vīnes pilsētas krodziņos un deju zālēs deja izcēlās ar nepārtrauktu pāru rotāciju. Polka tieši tāpat no daudzām ātrām, jautrām tautas dejām 2/4 taktsmērā tika izveidota par pilsētas deju ar tai raksturīgiem atlecošiem soļiem un pāru griezieniem.

1837. gadā jaunieši jau to dejoja pilsētas viesībās. Gadu vēlāk polka tika dejota visos Čehijas ciematos, bet vēl vēlāk – visur, kur dejoja čehu dejas. Polka izplatījās visattālākajos ciematos, izspiežot pusi no bijušā tautas deju repertuāra. 1837. gadā polka parādījās Prāgas deju zālēs. Tā ātri izplatījās, divos gados sasniedzot Vīni un Pēterburgu, bet 1840. gadā polka sasniedza Parīzi. Parīzieši jaunumu uztvēra ar prieku, lai gan valsts vara to mēģināja ierobežot. Viss mainījās, kad polkai pievērsa uzmanību slavenais Parīzes deju meistars Anrī Sellariuss (Henri Chrétien Cellarius). Viņš nedaudz pielāgoja deju figūras, tās uzlaboja un prezentēja modernajā deju salonā. Nākamajās dienās polka ieguva plašu popularitāti. Sākās neticama polkas mānija. Lai apmierinātu visus mācīties gribētājus, deju studijas nolīga balerīnas no Parīzes Operas, kuras palīdzēja mācīt polku. Tomēr ne visi deju meistari bija pieņēmuši jauno deju. Parīzē izveidojās polkas atbalstītāji un tās noliedzēji. Tomēr konfrontācija nebija ilga. Savos rakstos polku aizstāvēja daudzi tā laika rakstnieki un dzejnieki starp kuriem bija arī Teofils Gotjē (Théophile Gaultier). Viņš rakstīja, ka jaunā deja palīdz iznīcināt sabiedrībā valdošo konservatīvismu un liekulību.

Polkas mode izpaudās visnegaidītākajā veidā. Piemēram, parādījās viesnīcas un veikali “Polka”. Trauki restorānā, modernas drēbes, mēbeles tika izgatavotas a la polka. Tad parādījās frizūra “Polka”.

1844. gadā polka nokļuva Londonā un Ņujorkā. Anglijā deja neguva lielu popularitāti. Turpretī Amerikā polka un valsis aktīvi nomainīja tādas dejas kā kontradanss (contrdance) un kotiljonu (cotillion). Turklāt polka kopā ar habaneru (habanera) deva impulsu regtaima (ragtime) mūzikas un keikvoka (cakewalk) stila deju attīstībai Ziemeļamerikā. Dienvidamerikā dejai bija labvēlīga ietekme uz sambas (samba) un milongas (milonga) ritmiem. 

20. gs. poļu emigranti, kuri pārcēlās uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), pielāgoja Čehijas polku sev un pārvērta to par nacionālo deju. Sākot ar 20. gs. otro pusi ASV polku popularizē Čikāgā 1968. gadā dibinātā “Starptautiskā polkas asociācija” (International Polka Association, IPA), kas darbojas, lai saglabātu polkas mūzikas kultūras mantojumu un godinātu polkas mūziķus “Polkas mūzikas slavas zālē” (Polka Music Hall of Fame). “Starptautiskā polkas asociācija” tika organizēta kā izglītības un labdarības organizācija polkas mūzikas saglabāšanai, popularizēšanai, uzturēšanai un sabiedrības intereses veicināšanai par polku, veicināt interesi un sadarbību starp tās dalībniekiem, kā arī mudināt un turpināt pētīt polkas mūziku, deju un tradicionālo folkloru.

Balles deju kults sākās bagāto un dižciltīgo ballēs 16. gs. Jaunas dejas nomainīja viena otru. Līdz 18. gs. galma un laucinieku dejas bija stingri atdalītas. Pilīs un galmos uzvedība bija daudz rezervētāka nekā laukos. Galmā tika dejotas dejas, kuru pamatā bija cēla soļošana, daudzkārtīgas paklanīšanās un reveransi. Partneru rokas tik tikko saskārās. Zemākā un vidusšķira bieži centās kopēt aristokrātijas manieres. Tai pat laikā augstākā šķira cieši vēroja zemāko slāņu deju tendences. Augstākajai šķirai nebija nekas pretī ieviest zemāko šķiru jautrību un sociālo brīvību arī savā sadzīvē. Laikā un vietās, kur varēja atļauties vaļīgāku uzvedību, tika dejotas vienkāršākas dejas. Deju vēsture pārliecinoši pierāda, ka neviena sarīkojumu deja nav radusies deju skolā, to radītāji nebija deju skolotāji, bet pati sabiedrība. Daudzas sarīkojumu dejas savulaik pārdzīvojušas vajāšanu un aizliegumus, vislielāko pretestību ir piedzīvojis Vīnes valsis un tango.

Līdz pārējiem sabiedrības slāņiem balles dejas nokļuva tikai 19. gs. sākumā, kad daudzās valstīs tika atvērtas plašai publikai pieejamas deju zāles. Par modernajām sarīkojumu dejām var runāt no tā laika, kad radās pirmās slēgtā satvēriena dejas: valsis un polka.

Šīm dejām ir atšķirīgs muzikālais pavadījums, vēsture un estētika, taču viena lieta ir kopīga – tas ir slēgtais balles deju satvēriens. Slēgtais satvēriens ļauj kungam vadīt dāmu, piešķir pārim karalisku izskatu un stāju. Šāda stāja ir raksturīga visām Rietumeiropas izcelsmes dejām, un ir saņemta mantojumā no Eiropas karaļu galma dejām. Balles deju īpatnējā slēgtā satvēriena sākumi meklējami tajos laikos, kad kungi dejojot vēl nēsāja zobenus. Lielākā daļa vīriešu zobenus cīnoties turēja labajā rokā, bet zobena maksts bija piestiprināta kreisajā pusē, lai būtu ērti ar labo roku to izvilkt no maksts. Tādējādi dāma, dejojot vai arī vienkārši ejot, bija spiesta turēties kunga labajā pusē, lai zobens nemaisītos viņai pa kājām. Kungs tādēļ piedāvāja viņai savu labo roku un arī dejojot lika viņai apkārt savu labo roku. Savukārt dāma, gluži dabiski, novietoja savu kreiso roku virs kunga labās rokas.

Mūsdienās, kad zobeni vairs netiek nēsāti, ir saglabājies paradums dāmai dejā turēties nevis taisni pretī partnerim, bet gan iepretī viņa labajam plecam. Tas ir ļoti praktiski, jo tādējādi abiem partneriem samazinās iespēja dejojot uzkāpt uz otra kāju pirkstgaliem.

Lai dāmai dejojot būtu vieglāk ieturēt līdzsvaru, kungs piedāvāja viņai pieturēties arī pie savas kreisās rokas. Tajos laikos iniciatīva vienmēr piederēja kungam – kungs izteica piedāvājumu, bet dāma vai nu piedāvājumu pieņēma, vai atteicās. Kungs piedāvāja savu delnu ar plaukstu uz augšu, bet dāma uzlika savu delnu uz kunga delnas ar plaukstu uz leju. Tā radās kunga kreisās rokas satvēriens ar dāmas labo roku, kas ir jāveido tā, lai plaukstas iekšpuse vienmēr būtu pretī partnera plaukstas iekšpusei. Nozīmīgākās polkas 19. gs. ballēs:

Polka – galops. Mūzikas taktsmērs – 2/4. Temps – ātrs. Deja tiek izpildīta pa pāriem, pārvietojoties pa zāli.

Polka – mazurka. Muzikālais taktsmērs – 3/4. Temps – mēreni ātrs. Dejā apvienotas mazurkas, polkas un valša kustības. Deja tiek izpildīta pa pāriem.

Polka – kotiljons. Muzikālais taktsmērs – 3/4. Temps – mēreni ātrs. Tiek izpildīta kā noslēdzošā balles deja.

Mūsdienu ballēs vispiemērotākā ir klasiskā polka. Tā kā balles deja nedrīkst būt nogurdinoša, ir atļauts polkas palēcienus aizvietot ar šūpošanos augšup un lejup, bez palēciena, tādējādi dejotāji var atpūsties. Šajā gadījumā polka kļūst līdzīga tūstepam (two step).

Polkas solis pamazām iekļāvās daudzu Eiropas tautu, arī latviešu, folklorā. Daudzām Eiropas valstīm ir sava polkas versija. To uzskata par tautas deju Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Čehijā, Polijā, Vācijā, Skandināvijas valstīs un daudzās citās. Katra tauta dejai piešķīra savas īpatnības:

Krievu “Jautrā polka” – 20. gs. 60. gadu krievu balles deja, kurā izmantoti polkas pamatsoļi. Mūzikas taktsmērs – 2/4. Temps – mēreni ātrs. Deja tiek izpildīta pa pāriem ātri un viegli, pārvietojoties pa apli.

Igauņu “Joksu polka” – igauņu tautas deja ar polkas elementiem. Mūzikas taktsmērs – 2/4. Temps – mēreni ātrs. To izpilda pa pāriem aplī. Deju raksturo skriešana, lēkšana, pagriešanās un raksturīgās igauņu tautas deju kustības.

Karnevāla polka – 60. gadu krievu balles deja, kas ir mierīgākā parastās polkas versija. Mūzikas taktsmērs – 2/4. Temps – mēreni ātrs. Deja tiek izpildīta pāros viegli un dabiski, virzoties pa apli.

Moldāvu polka – 50. gadu krievu balles deja, kas veidota pēc Moldovas tautas kustībām. Mūzikas taktsmērs – 2/4. Temps – mēreni ātrs. To izpilda, jautri virzoties aplī. Raksturīgās kustības: balanse (pas balance), glisads (pas glissade), valša dejas griezieni.

Lietuviešu polka “Pankūkdancis” (Transveras) izpilda divus vieglās polkas soļus (šūpojošos trīssoļus) uz priekšu, mazliet ar piesitieniem un kājas atmetienu akcentējot katra trīssoļa pirmo soli, veic četrus skrējiena soļus uz priekšu, tad apgriežas pretējā virzienā, un citas.

Polka ir dejota tālā senatnē, taču arī mūsdienās latviešu skatuviskā tautas deja nav iedomājama bez kāda no polkas veidiem. Protams, laikam ejot, ir mainījies temps, izpildījums, soļu sarežģītība. Tās vairs nav senās latviešu rotaļdejas ar vienkāršiem dejas elementiem. Mūsdienās tā jau ir skatuves māksla, kas no mūsdienu dejotāja prasa izturību, zināmas iemaņas un prasmes. Ja savulaik vairāk tika dejots dažādos godos un svētkos, tad mūsdienās horeogrāfi, komponisti, svētku virsvadītāji un režisori veido lielus tautas dejas pasākumus un koncertuzvedumus. Šādos pasākumos skaidri iezīmējās tas, ka latviešu skatuviskajā tautas dejā polka dzīvo līdzi laikam, pilnveidojas un attīstās līdz ar horeogrāfu jaunradi un komponistu, mūziķu ieguldījumu dejas muzikālajā pavadījumā. Mūsdienās latviešu skatuviskajā tautas dejā izšķir tādus polkas pamatsoļus kā: sīkā polka, adatiņu polka, skrējiena polka, pieliciena polka, galopa polka, vieglā polka, triciņpolka un citus.

Populārākās mūsdienu latviešu skatuviskās tautas dejas ar polkas elementiem ir “Sudmaliņas” (tautas mūzika) dēvēta par populārāko latviešu tautas deju. “Sudmaliņas” saglabājušās etnogrāfiskajos pierakstos jau kopš 19. gs. vairāk nekā simts dažādos variantos. 50. gados Harijs Sūna izveidoja dejai savu skatuves versiju, kuru pēc tam visa Latvija iemīlēja kā gandrīz ideālu, bet 80. gados Uldis Žagata, pārsteidzoši paspilgtinot, radīja “Jautrās dzirnavas”. “Ganu polka” (Ulda Žagatas horeogrāfija, Gunāra Ordelovska muzikālā apdare, 1969). “Alsungas polka” (Imanta Magones horeogrāfija, Maijas Vimbules muzikālā apdare, 1986), “Ābrama polka” (Ilmāra Dreļa horeogrāfija, Gunāra Igauņa muzikālā apdare, 2003), “Vāveru polka” (Ulda Šteina horeogrāfija, Jura Madrēviča muzikālā apdare, 1972), “Latgaliešu kāzu polka” (Ernesta Spiča horeogrāfija, Georga Dovgjallo muzikālā apdare, 1993) un citas.

Polkas sākotnējos panākumus nodrošināja daudzās skaistās melodijas, ko sarakstīja komponistu Štrausu ģimene. Johans Štrauss, dēls (Johann Strauss, Sohn) “Tritš-Tratš polka” (Tritsch-Tratsch-Polka, 1858 ), Šampanieša polka (Champagne Polka, op. 211, 1858), “Ziedu svētki” (Blumenfest, op. 111., 1852), arī Sergejs Rahmaņinovs (Сергей Васильевич Рахманинов) “Itāļu polka” (Итальянская полька, 1906), Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайковский) “Salona polka ор. 9, №2” (Салонная полька ор. 9, №2, 1870), Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) polka no baleta “Zelta laikmets” (Полька из балета “Золотой век”, 1930), Mihails Gļinka (Михаил Иванович Глинка) “Bērnu polka” (Детская полька 1854), Bedržihs Smetana (Bedřich Smetana) polkas no operas “Pārdotā līgava” (Prodaná nevěsta, 1866) un citas.

1985. gadā amerikāņu mūziķis Frenkijs Jankovičs (Frank John "Frankie" Yankovic) pazīstams kā “Amerikas polkas karalis” (America's Polka King) pirmo reizi saņēma Grammy balvu kategorijā “Labākie polkas ieraksti” (Best Polka Recording). 1999. gadā Grammy balvu kategorijā “Labākais polkas albums” par albumu Polkasonic saņēma grupa Brave Combo; 1987. gadā – Džimijs Stūrs (Jimmy Sturr) un viņa vadītais orķestris Jimmy Sturr & His Orchestra par albumu I Remember Warsaw. 1988.–1992.; 1996.–1999.; 2001.–2004. un 2006.–2009. gadā Dž. Stūrs atkārtoti ieguva Grammy balvu šajā nominācijā. 2009. gadā ierakstu akadēmija paziņoja, ka labākās polkas albuma nominācija tiks atcelta, tomēr 2010. gadā Dž. Stūrs un viņa orķestris tika nominēti vēlreiz – viņa albums Polka Cola, Music That Refreshes tika nominēts labākajam tradicionālajam tautas albumam.

Polkas deju soļi redzami daudzās pazīstamās spēlfilmās: “Titāniks” (režisors Džeims Kamerons, James Francis Cameron, 1997), “Detroita Likteņa pilsēta” (Detroit Rock City, režisors Adams Rifkins, Adam Rifkin, 1999), “Pēdējā polka” (The Last Polka, režisors Džons Blanšārds John Blanchard, 1985), "Tā ir laime: dokumentālā filma par polku" (I’ts happiness: a Polka documentary, režisors Tims Geibls, Timms Gable, 2006), “Ziemeļu valsts” (North Country, režisore Nikija Karo, Niki Caro, 2005), “Guvernante” (The Governess, režisore Sandra Goldbahera, Sandra Goldbacher, 1998), “Melnā svece” (The Black Candle, režisors Rois Betersbijs, Roy Battersby, 1991), “Vella kalpi” (1970) un “Vella kalpi Vella dzirnavās” (abām režisors Aleksandrs Leimanis, 1972) un citas.