I. Magone bija viens no spilgtākajiem latviešu skatuviskās dejas horeogrāfiem un pilnveidotājiem 20. gs. otrajā pusē. 47 gadus viņš vadījis Tautas deju ansambli (TDA) “Liesma”, izveidojojis un ilgstoši vadījis bērnu TDA “Dzirkstelīte” un Ādažu TDA “Sprigulītis”. I. Magone radījis ap simts oriģinālhoreogrāfiju. Viņš izaudzinājis daudzus Latvijā zināmus deju kolektīvu vadītājus un horeogrāfus.

I. Magone dzimis deviņu bērnu ģimenē. Tēvs – Alfrēds Leonhards Magone bija saimnieka dēls, māte Vilma – mājsaimniece. Imants ģimenē bija ceturtais bērns, vecākiem piederēja neliela saimniecība, un visi bērni jau no mazām dienām tika radināti pie lauku darbiem. Pamatizglītību ieguva Balvu 1. vidusskolā, kur pabeidza astoņas klases. 1953. gadā māte ar bērniem pārcēlās uz dzīvi Cēsu rajonā un I. Magone turpināja mācības Cēsu 1. vidusskolā (1953–1955). Viņa pirmā deju skolotāja bija Alīda Pušpure no Balviem, bet pa īstam nodoties dejai viņš sāka Cēsīs. Tolaik māsa strādāja par Cēsu rajona kultūras nama direktori un, dzīvodams pie viņas, Imants drīz vien kļuva par jauniešu deju kolektīva dalībnieku. Mildas Letiņas vadībā tur tika nodejoti visi vidusskolas gadi. Pēc kādas veiksmīgas uzstāšanās Rīgā, 1955. gadā viņš saņēma uzaicinājumu dejot profesionālajā “LPSR Valsts dziesmu un deju ansamblī”.

09.1955. I. Magone iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, pabeidza četrus kursus, taču trūcīgo ģimenes apstākļu dēļ bija spiests strādāt, lai palīdzētu uzturēt mazākos brāļus un māsas, tādēļ studijas pārtrauca.

I. Magone studiju laikā dejojis Tautas deju ansamblī “Dancis” pie Harija Sūnas (1956–1958) un strādājis Latvijas Nacionālās Operas baleta trupas sastāvā (1958–1959), kā arī vadījis Rīgas Pionieru pils (tagad – Rīgas Skolēnu pils) deju kolektīvu (1958–1961). Šajos gados I. Magones dzīvē tieši dejas māksla kļuva par galveno, tai tika veltīti visi tālākie mūža gadi. Kad Pionieru pils bērni paaugās, I. Magone 1961. gadā ar visu bijušo pionieru deju kolektīvu pārgāja strādāt uz Poligrāfiķu kultūras namu. Tur no 1946. gada Arvīds Donass vadīja jauniešu deju kolektīvu “Jautrais pāris”, 1961. gadā darbu turpināja I. Magone, pēc pāris gadiem dodams kolektīvam “Liesmas” vārdu un padarot to par vienu no spēcīgākajiem un spožākajiem deju ansambļiem Latvijā. Ar TDA “Liesma” saistīts viss tālākais I. Magones radošais ceļš 47 gadu garumā, viņš ansambli vadīja līdz pat sava mūža beigām 2008. gadā. Poligrāfiķu kultūras namā I. Magone izveidoja un vadīja bērnu Tautas deju ansambli “Dzirkstelīte” (1963–1993), Rīgas rajona kolhozā “Ādaži” nodibināja un vadīja Tautas deju ansambli “Sprigulītis”(1973–1992), strādāja par repetitoru Rīgas Operetes teātrī (1980).

1992. gadā, izjūkot Poligrāfiķu kultūras namam, I. Magone nodibināja biedrību “Tautas deju un mūzikas klubs “Liesma”, apvienojot dažādu paaudžu dejotājus un mūziķus un nododot tos prasmīgu, talantīgu pedagogu rokās. Šeit mākslinieks veica gan horeogrāfa, gan direktora pienākumus. Klubā “Liesma” dziedāja, dejoja un spēlēja deviņi amatieru mākslas kolektīvi ar vairāk nekā 600 dalībniekiem.

I. Magones radošā biogrāfija veidojusies reizē ar TDA “Liesma” darbību, tieši šeit radušās viņa skaistākās dejas: “Skani, mana tēvu zeme” (Gunāra Ordelovska mūzika), “Alsungas polka”, “Svētku solis” (abām Maijas Vimbules muzikālā apdare), “Sanāciet, sadziediet, sadancojiet”, “Dzimtenes laukos” (abām Raimonda Paula mūzika), “Spēlē, spēlmani” (Emīla Melngaiļa mūzika R. Paula apdarē), “Vilksim košu zelta jostu” (G. Ordelovska muzikālā apdare), “Dancī savu nolūkoju”, “Tec, laiviņa” (abām G. Ordelovska mūzika), “Ai, galdiņi”, “Popes dancis” (abām Georga Dovgjallo muzikālā apdare) un citas.

I. Magone 20. gs. 70. gadu sākumā pievērsās tolaik jaunam žanram latviešu skatuviskajā dejā, radīdams vienas no pirmajām latviešu estrādes dejām – “Zēns paņēma līgaviņu”, “Vēju stundā” (abām R. Paula mūzika). Sadarbībā ar R. Paulu 1976. gadā tapa izteiksmīgais horeogrāfisko miniatūru cikls “Māsa Kerija”. Tas bija abu mākslinieku 40 dzimšanas dienas gads, un šo jubilejas reizi iezīmēja “Māsas Kerijas” kopdarbs.

I. Magones virsvadībā iestudēti deju lielkoncerti “Kur dziesma – tur “Liesma” (2001), “Mēs sākam”, “Mēs turpinām” (2001). Strādājot ar TDA “Dzirkstelīte”, I. Magone radīja virkni bērnu deju: “Svētku deja” (Oļģerta Grāvīša mūzika), “Jandāls” (Andreja Laukmaņa muzikālā apdare), “Maza, maza meitenīte”, “Teci rikšus kumeliņi” (abām G. Ordelovska muzikālā apdare), “Cepu, cepu kukulīti”, “Andžiņš”, “Tautas svētkos” (visām Valda Zilvera muzikālā apdare), “Nāc, māsiņa, padancot” (Jāņa Ķepīša mūzika).

Vairāk nekā 15 horeogrāfa jaundejas prēmētas Jaunrades deju konkursos, daudzas no tām iekļautas Deju svētku programmās. I. Magone daudzkārt palīdzējis sava dzimtā Balvu novada dejotājiem sagatavoties Dziesmu un deju svētkiem. No “Liesmas” izauguši daudzi horeogrāfi un deju kolektīvu vadītāji: Rita Spalva, Brigita Čikste, Ieva Adāviča, Gita Ūdre, Renāte Linde, Taiga Ludborža, Zigrīda Teivāne, Una Stakle, Olga Žitluhina, Jānis Ērglis, Leons Zviedris un citi.

I. Magones horeogrāfiskā fantāzija tiek raksturora kā “devītais vilnis” – spēcīgs, reizēm neprognozējams, kurš aptvēris visu aktuālo dejas dzīvē un nereti paredzējis to, ko skatuve prasīs nākotnē.

I. Magone bija VIII (1980), X–XII (1990; 1993; 1998) Deju svētku virsvadītājs, XIII (2003) un XIV (2008) Deju svētku Goda virsvadītājs, svētku “Rīgai-800” (2001) virsvadītājs, kā arī neskaitāmu deju lieluzvedumu virsvadītājs. Deju svētku repertuārā kopš 1980. gada iekļautas vairākas I. Magones radītās dejas – “Skani, mana tēvu zeme”, “Vēju stundā”, “Vilksim košu zelta jostu”, rotaļu apdares “Mēs pa laukiem staigājam” un “Mīklu minēšana” (abām Ēvalda Dauguļa muzikālā apdare), “Alsungas polka”, “Ģērbies, saule sudrabota” (Anitas Kuprisas muzikālā apdare), “Spēlē, spēlmani”.

I. Magone piecdesmit sava mūža gadus veltījis latviešu skatuviskās dejas attīstībai, bagātināšanai un popularizēšanai. Viņš radījis ap 100 horeogrāfiju, no kurām vairākas iekļautas 2020. gadā izveidotajā latviešu skatuviskās dejas zelta fondā. Jaunrades deju konkursos prēmētas vairāk nekā 15 I. Magones radītās dejas. I. Magone bija visa jaunā meklētājs, eksperimentētājs latviešu skatuviskajā dejā, viens no estrādes dejas žanra aizsācējiem Latvijā. Viņa horeogrāfa valoda bija krāsaina, daudzveidīga un ļoti laikmetīga. Kā pedagogs I. Magone bija ļoti stingrs un prasīgs. Viņa vadītie kolektīvi vienmēr kalpojuši par paraugu citiem – gan mākslinieciskā, gan stratēģiski organizatoriskā plāksnē.

Padomju Latvijā I. Magone saņēmis Tautas skatuves mākslinieka Goda nosaukumu (1986), neatkarīgās Latvijas laikā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, V šķira (1998), Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts (2002).

Režisore Ilona Brūvere izveidojusi portretfilmu “Horeogrāfs Imants Magone” (2002). I. Magones audzēkņi u. c. ziedotāji Meža kapos uzstādījuši pieminekli savam deju pedagogam (tēlnieks Pauls Jaunzems).