V. Ozola dzīves un radošā darba gadi ir cieši saistīti ar Jelgavu, Zemgali, tāpēc plašā Latvijas dejotāju saime V. Ozolu dēvējusi par “Zemgales deju ķēniņu”. Visu mūžu V. Ozols bijis gan rosīgs kultūras darba vadītājs, gan horeogrāfs – deju kolektīvu vadītājs. Visi viņa vadītie jauniešu, vidējās un vecākās paaudzes kolektīvi neiztrūkstoši bijuši dažādu svētku, festivālu dalībnieki un sacensībās izcīnījuši godalgotas vietas. V. Ozols kā kustību konsultants piedalījies daudzu teatralizētu uzvedumu veidošanā un ir viens no pirmajiem horeogrāfiem, kas pievērsās sižetiskajām dejām. Viņa daiļrades pūrā ir vairāk nekā 90 dažāda žanra deju. V. Ozols bijis deju virsvadītājs astoņos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

V. Ozols dzimis zemnieku Jāņa un Olgas Ozolu ģimenē. Viņš bija jaunākais no trim Ozolu dēliem un kā lauku zēns bērnībā gājis ganos, apguvis visus puiša darbus.

Mācības sācis Valgundes četrgadīgajā pamatskolā, turpinājis Kalnciema sešgadīgajā pamatskolā. Mācījies Jelgavas skolotāju institūtā (1941–1943), bet Otrais pasaules karš pārtrauca iecerētās studijas. V. Ozols tika mobilizēts vācu armijas gaisa izpalīgos (1943), tad sekoja filtrācijas nometne Karēlijā un iesaukums padomju armijā. V. Ozols tika nosūtīts uz armijas celtniecības daļu un strādāja izpostītās Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) atjaunošanā. Tieši šeit viņam rodas izdevība brīvajā laikā iesaistīties amatierkolektīvu darbībā – V. Ozols savā armijas daļā spēlēja gan tautas instrumentu orķestrī, gan dziedāja un dejoja. Viņš saņēma atļauju papildus apmeklēt nodarbības Gorkija vārdā nosauktajā Kultūras pilī, kur horeogrāfijas studijā deju stundas pasniedza Kirova (tagad Marijas) teātra balerīnas. Šis laika posms bija izšķirošais V. Ozola turpmākās profesijas izvēlē – viņš vēlējās kļūt par kultūras darbinieku. 1954. gadā V. Ozols beidza Rīgas Kultūrizglītības darbinieku tehnikuma Klubu nodaļu, vēlāk neklātienē studēja un beidza Ļeņingradas Valsts kultūras institūtu (Ленинградский государственный культурный институт им. Н. К. Крупской, 1959–1964).

1950. gadā V. Ozols atgriezās Jelgavā, un šajā pilsētā strādāja visu savu radošā darba mūžu. Šeit viņš kļuva par ievērojamu Jelgavas kultūras dzīves veidotāju, strādājot par Jelgavas kultūras nama māksliniecisko vadītāju (1950–1951) un direktoru (1955–1960), kā arī Celtniecības pārvaldes kluba vadītāju (1951–1955).

Nozīmīgs ir V. Ozola darbs deju kolektīvu izaugsmē. 1952. gadā nodibinājis Jelgavas kultūras nama deju kolektīvu, kurš viens no pirmajiem Latvijā 1960. gadā ieguva Tautas kolektīva Goda nosaukumu – Tautas deju ansambli (TDA) “Jaunība”. Līdz 1970. gadam viņš bija šī ansambļa mākslinieciskais vadītājs. Paralēli vadīja kolektīvu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA; 1961–1964), Sidrabenes ciema Emburgā (1967–1969) un Zaļeniekos (1969–1970). V. Ozols vadījis Tautas deju ansambli “Lielupe” (1970–1985), ražošanas apvienības “Latvijas lini” deju kolektīvu (1973–1975). 1975. gadā nodibināja deju kolektīvu Jelgavas rajona kultūras namā, kas 1978. gadā kļuva par TDA “Diždancis” un vadījis to līdz 1983. gadam. Platonē V. Ozols izveidoja un vadījis divus deju kolektīvus – LLA Mācību un pētījumu saimniecības “Jelgava” deju kolektīvu (1982–1987) un vidējās paaudzes deju kolektīvu (1985–1991). Viņš vadījis arī vidējās paaudzes deju kolektīvu “Laipa” (1994–2001).

Ilgus gadus V. Ozols bija Dobeles rajona, Jelgavas pilsētas un rajona deju kolektīvu virsvadītājs, daloties savā ilggadējā darba pieredzē un sniedzot konsultācijas jaunākajiem kolektīvu vadītājiem. Daudzi viņa bijušie audzēkņi kļuvuši par deju pedagogiem. Starp vadītājiem, kas izgājuši “Ozola skolu” ir viņa dēls Uldis Ozols un vedekla Līga Ozola, arī Mārīte Skrinda, Anda Zeidmane, Ludmila Muskare, Elita Simsone, Arnolds Neverovskis.

V. Ozola daiļrades pūrā ir vairāk kā 90 dažāda žanra dejas. Daudzas no tām ir iekļautas Dziesmu un deju svētku repertuārā un prēmētas jaunrades deju konkursos. Horeogrāfs bija pirmais, kurš pievērsa lielu uzmanību senioru deju kolektīvu kustībai, vadot senioru deju kolektīvus un rīkojot koncertus un festivālus. Tieši senioru (20. gs. 60. gados – veco ļaužu) deju kolektīviem V. Ozols radījis dejas, kas arī šodien tiek iekļautas dejotāju repertuārā – “Klabdancis”, “Skatieties, jauni ļaudis”, “Atvasara” (“Ko es jaunis nedarīju”), “Apaļais valceris” (visām Rūdolfa Šteina mūzika).

V. Ozols ir viens no pirmajiem horeogrāfiem, kurš pievērsās sižetiskajām dejām, dodams saturam atbilstošu horeogrāfisku formu, piemēram, dejā “Traktoristi azaidā” (R. Šteina mūzika), “Dzintarkrasta puiši” (Arvīda Žilinska mūzika) un “Vecais Taizels” (tautas mūzika). Precīzākai satura atklāsmei un noskaņas radīšanai horeogrāfs dejās iekļāvis dažādus priekšmetus – pakavus (“Kas tur skan”, V. Ozola mūzika un dziesmas teksts), ķebļus (“Vakarēšana”) un svečturus (“Sader liepa ar ozolu”, abām R. Šteina mūzika), sprēslīcas (“Sprēslīca mana”, Alfrēda Tuča mūzika), kausus (“Apinītis”, ”Ražas dancis”) un seģenes (”Baltu nesu villainīti”, abām R. Šteina muzikālā apdare). Autors netiecās pēc ārējiem efektiem, bet meklēja nozīmīgas tēmas, kas jāatklāj dejiskos tēlos, arī dejotāju savstarpējās attiecībās un cilvēku attieksmē pret dabu un dzīvi, piemēram, meiteņu deja “Pēc darba” (R. Šteina mūzika), ”Melderdancis” (Viktora Sama mūzika), ”Kad rudzus pļauj” (tautas mūzika), “Svinīgais solis” (A. Žilinska mūzika). 

Daudzas no V. Ozola dejām ir dziļi sakņotas latviešu folkloras materiālos, piemēram, “Jelgavas kadrilis” (pati pirmā V. Ozola 1953. gadā veidotā deja ir viņa tēva un mātes rādītās dejas apdare, tautas mūzika), “Lielas mucas, mazas mucas” (tautas mūzika), “Spriguļu sišana” (ritmu izsit paši dejotāji), “Jāņu diena” (tautas mūzika Valda Muktupāvela apdarē), “Beķercepti kliņģerīši” (tautas mūzika Raita Ašmaņa apdarē), “Aijā, aijaijā” (tautas mūzika Ilgas Reiznieces apdarē).

V. Ozola daiļradi raksturo vienkāršība, kompozicionāla skaidrība, dziļa folkloras materiāla un tautas rakstura izpratne. Ar nedaudz elementiem viņš prata panākt lielu tematisku daudzveidību. V. Ozols veidojis apmēram 90 oriģinālhoreogrāfijas un apdares – 35 darbu mūzika pieder R. Šteinam. Tas ir unikāls sadarbības paraugs.

Kā kustību konsultants V. Ozols piedalījies daudzu amatierteātru uzvedumu veidošanā: Ā. Alunāna Jelgavas teātrī iestudētas dejas Ādolfa Alunāna dziesmu spēlei ”Mucenieks un Muceniece” (1973, R. Šteina mūzika), lugai “Visi mani radi raud” (1971, R. Šteina muzikālā apdare) un latviešu strēlnieku tēmai veltītam uzvedumam (1980, Jāņa Zīrupa muzikālā apdare), Rēzeknes teātrī Antona Kūkoja izrādei “Kāzu laiks Latgalē “ (1974, tautas mūzika).

Par interesantu šķautni V. Ozola mākslinieciskajā personībā kļuva aizraušanās ar ziņģu mūziku, ar dziedāšanu. Jau 1981. gadā viņš ansamblim “Lielupe” izveidoja tematisku iestudējumu “Koncerts retro stilā”, kurā skanēja latviskās ziņģu dziesmas, kas tolaik vēl bija nevēlamas. V. Ozols, būdams izteiksmīgs kupleju un ziņģu meistars, asprātīgi vadīja programmu un pats dziedāja, divu gadu laikā uzvedums piedzīvoja vairāk kā 100 koncertus dažādās Latvijas vietās. V. Ozols piedalījies pirmajā Raimonda Paula rīkotajā festivālā ”Latvju ziņģe” (1992), kļūstot par tā laureātu.

1965. gadā V Deju svētkos pirmo reizi tika iekļauta V. Ozola deja “Skatieties, jauni ļaudis” (virsvadītāja Milda Lasmane). Pavisam vienpadsmit Deju svētkos (1965–2018) dejotas 18 viņa radītās dejas, t. sk. ”Skatieties, jauni ļaudis”, ”Atvadu kadriļa”, ”Kad rudzus pļauj”, ”Spriguļu sišana”, ”Lielas mucas, mazas mucas”, ”Visi saka” un citas. Daudzām no tām viņš bijis arī laukuma horeogrāfiju iestudētājs, virsvadītājs.

Skolu jaunatnes III Deju svētkos (1972) dejotas trīs V. Ozola dejas – “Pēc darba” (R. Šteina mūzika), “Lakstīgala kroni pina” (tautas mūzika) un ”Sprēslīca mana”. Pirmoreiz virsvadītāja tribīnē V. Ozols kāpa VI Deju svētkos (1970) ar dejām “Svinīgais solis”, “Klabdancis’, “Atvasara” un “Dzintarkrasta puiši”. Kopumā viņš bijis VI un VIII–XII Deju svētku virsvadītājs, XIII un XIV Deju svētku Goda virsvadītājs, svētku “Rīgai-800” virsvadītājs. Vairākos Deju svētkos V. Ozols veidojis Zemgales novada deju uzvedumus.

V. Ozola radošais mūžs aizvadīts Jelgavas pusē, veidojot un vadot daudzus deju kolektīvus un atstājot bagātu deju pūru. Savos radošajos meklējumos viņš bijis celmlauzis gan sižetisko deju veidošanā, gan mākslinieciski viengabalainu koncertuzvedumu radīšanā, sapludinot dejotājus, mūziķus, tērpus, apgaismojumu un tēlojumu vienotā monolītā skanējumā. Ir izdoti V. Ozola deju četri krājumi ar 45 populārāko viņa deju aprakstiem, 41 dejas mūzika trijos kompaktdiskos un 41 dejas pilnīgs vizuāli skanisks mākslinieciskais uzvedums. V. Ozols savās dejās ir vienkāršs, saprotams un nesamākslots.

V. Ozolam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums (1988). Pēc neatkarības atjaunošanas apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi (1997), saņēmis Jelgavas pilsētas augstāko apbalvojumu – Jelgavas Goda zīmi un Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju (2001).