V. Ozola daiļrades pūrā ir vairāk kā 90 dažāda žanra dejas. Daudzas no tām ir iekļautas Dziesmu un deju svētku repertuārā un prēmētas jaunrades deju konkursos. Horeogrāfs bija pirmais, kurš pievērsa lielu uzmanību senioru deju kolektīvu kustībai, vadot senioru deju kolektīvus un rīkojot koncertus un festivālus. Tieši senioru (20. gs. 60. gados – veco ļaužu) deju kolektīviem V. Ozols radījis dejas, kas arī šodien tiek iekļautas dejotāju repertuārā – “Klabdancis”, “Skatieties, jauni ļaudis”, “Atvasara” (“Ko es jaunis nedarīju”), “Apaļais valceris” (visām Rūdolfa Šteina mūzika).
V. Ozols ir viens no pirmajiem horeogrāfiem, kurš pievērsās sižetiskajām dejām, dodams saturam atbilstošu horeogrāfisku formu, piemēram, dejā “Traktoristi azaidā” (R. Šteina mūzika), “Dzintarkrasta puiši” (Arvīda Žilinska mūzika) un “Vecais Taizels” (tautas mūzika). Precīzākai satura atklāsmei un noskaņas radīšanai horeogrāfs dejās iekļāvis dažādus priekšmetus – pakavus (“Kas tur skan”, V. Ozola mūzika un dziesmas teksts), ķebļus (“Vakarēšana”) un svečturus (“Sader liepa ar ozolu”, abām R. Šteina mūzika), sprēslīcas (“Sprēslīca mana”, Alfrēda Tuča mūzika), kausus (“Apinītis”, ”Ražas dancis”) un seģenes (”Baltu nesu villainīti”, abām R. Šteina muzikālā apdare). Autors netiecās pēc ārējiem efektiem, bet meklēja nozīmīgas tēmas, kas jāatklāj dejiskos tēlos, arī dejotāju savstarpējās attiecībās un cilvēku attieksmē pret dabu un dzīvi, piemēram, meiteņu deja “Pēc darba” (R. Šteina mūzika), ”Melderdancis” (Viktora Sama mūzika), ”Kad rudzus pļauj” (tautas mūzika), “Svinīgais solis” (A. Žilinska mūzika).
Daudzas no V. Ozola dejām ir dziļi sakņotas latviešu folkloras materiālos, piemēram, “Jelgavas kadrilis” (pati pirmā V. Ozola 1953. gadā veidotā deja ir viņa tēva un mātes rādītās dejas apdare, tautas mūzika), “Lielas mucas, mazas mucas” (tautas mūzika), “Spriguļu sišana” (ritmu izsit paši dejotāji), “Jāņu diena” (tautas mūzika Valda Muktupāvela apdarē), “Beķercepti kliņģerīši” (tautas mūzika Raita Ašmaņa apdarē), “Aijā, aijaijā” (tautas mūzika Ilgas Reiznieces apdarē).
V. Ozola daiļradi raksturo vienkāršība, kompozicionāla skaidrība, dziļa folkloras materiāla un tautas rakstura izpratne. Ar nedaudz elementiem viņš prata panākt lielu tematisku daudzveidību. V. Ozols veidojis apmēram 90 oriģinālhoreogrāfijas un apdares – 35 darbu mūzika pieder R. Šteinam. Tas ir unikāls sadarbības paraugs.
Kā kustību konsultants V. Ozols piedalījies daudzu amatierteātru uzvedumu veidošanā: Ā. Alunāna Jelgavas teātrī iestudētas dejas Ādolfa Alunāna dziesmu spēlei ”Mucenieks un Muceniece” (1973, R. Šteina mūzika), lugai “Visi mani radi raud” (1971, R. Šteina muzikālā apdare) un latviešu strēlnieku tēmai veltītam uzvedumam (1980, Jāņa Zīrupa muzikālā apdare), Rēzeknes teātrī Antona Kūkoja izrādei “Kāzu laiks Latgalē “ (1974, tautas mūzika).
Par interesantu šķautni V. Ozola mākslinieciskajā personībā kļuva aizraušanās ar ziņģu mūziku, ar dziedāšanu. Jau 1981. gadā viņš ansamblim “Lielupe” izveidoja tematisku iestudējumu “Koncerts retro stilā”, kurā skanēja latviskās ziņģu dziesmas, kas tolaik vēl bija nevēlamas. V. Ozols, būdams izteiksmīgs kupleju un ziņģu meistars, asprātīgi vadīja programmu un pats dziedāja, divu gadu laikā uzvedums piedzīvoja vairāk kā 100 koncertus dažādās Latvijas vietās. V. Ozols piedalījies pirmajā Raimonda Paula rīkotajā festivālā ”Latvju ziņģe” (1992), kļūstot par tā laureātu.