Tautas dejas ietekmēja to iekļaušanās reliģiskajās (pagānisms, jūdaisms, kristietība) norisēs, sabiedrības dabiskā evolūcija, sabiedrības slāņu horizontālā difūzija (ietekme starp dažāda sociālā statusa sabiedrības locekļiem), kā arī sabiedrības vertikālā difūzija (citu tautu un nāciju ietekme).

Tautas dejas norises ir pārmantotas no iepriekšējām paaudzēm. Šo deju konstrukcija ir vienkārša un pieejama plašām iedzīvotāju grupām, dejas autors ir nezināms. Tautas deja ir katras nācijas identitātes veidotāja. Līdz pat 20. gs. vidum jēdzienu “tautas deja” lietoja bez zinātniskas diskusijas par tā saturu. Tautas dejas izpēte sākās līdz ar daudzveidīgu deju stilu un žanru ienākšanu Eiropas kultūrtelpā 20. gs. vidū.

17. gs. sākumā Anglijas sabiedrībā radās interese par t. s. lauku dejām (country dances). Tās sāka apzināt, pierakstīt un popularizēt publiskajā telpā. Pirmais angļu etnomuzikologs, mūzikas izdevējs un publicists Džons Pleifords (John Playford) apkopojis ap 900 zemnieku dejas krājumā “Angļu dejošanas skolotājs” (The English Dancing Master), kas laikā no 1651. līdz 1728. gadam tika atkārtoti izdots septiņas reizes. Līdz mūsdienām krājumā apkopotās dejas piedzīvojušas daudzu paaudžu maiņu, un saglabājušās deju grupu repertuārā. 18.–19. gs. mijā Eiropā strauji pieauga sabiedrības interese par nāciju identitāti, ko veicināja kā romantisma izraisītā pievēršanās nācijas un tautas vēsturei, tā arī izmaiņas Eiropas sociālajā dzīvē, kas bija saistītas ar industriālo revolūciju un straujo pilsētu būvniecību, jauno sociālo vidi un jauna iedzīvotāju slāņa – pilsētnieku veidošanos. Arvien vairāk cilvēku devās darba meklējumos no laukiem uz pilsētu un kļuva vai nu par fabriku strādniekiem vai amatniekiem. Migrācija no laukiem uz pilsētu radīja situāciju, kad notika urbānās sabiedrības pretnostatīšana lauku iedzīvotājiem, izveidojot robežšķirtni starp pilsētnieku un laucinieku dzīvesveidu. Tika pieņemts, ka lauku dejas bija tās, kuras dejoja zemnieki atšķirībā no pilsētas iedzīvotājiem – amatniekiem. 18. gs. nogalē vācu kritiķis, filozofs un teologs Johans Gotfrīds Herders (Johann Gottfried von Herder) pirmo reizi rakstos lietoja vārdu “tauta” (vācu das Volk), ar to raksturojot paša krātos senos vācu dziesmu tekstus. J. G. Herders aizstāvēja ideju par tautas tradīciju potencēm nacionālās idejas atklāsmē.

Romantisma un nacionālisma ietekmē tradicionālo vērtību apzināšana kļuva par sabiedrībā populāru un atzītu aktivitāti. Tiek uzskatīts, ka terminu “folklora” 1846. gadā radīja britu antikvārs Viljams Džons Tomss (William John Thoms), bet sistemātisku tās pētīšanu iedibināja vācu filologs Jākobs Grimms (Jacob Ludwig Karl Grimm). Romantiskā nacionālisma piekritēji 19. gs. otrajā pusē pievērsās folklorai – par izpētes objektu kļuva tautasdziesmas, poēzija, mūzika un tradīcijas. Folkloras teorētisko bāzi veidoja kultūras evolūcijas teorija, balstīta angļu dabas pētnieka, ģeogrāfa un biologa Čārlza Darvina (Charles Robert Darwin) dabas un sabiedrības evolūcijas idejās. Angļu zinātnieki Herberts Spensers (Herbert Spencer) un Edvards Bernets Tailors (Sir Edward Burnett Tylor), balstoties evolūcijas teorijas atziņās par lietu dabisku un sistemātisku attīstību un piemērojot to atsevišķām kultūras izpausmes formām, radīja etnogrāfijas zinātniskos pamatus. E. B. Tailors folkloras izpētei piedāvāja versifikācijas koncepciju, kas balstās atziņā, ka iespējams atklāt ticamas kultūras parādību grupas, kas nebūtu saistītas ar informācijas nesēju neprecizitātēm vai izdomājumiem. Lai arī tautas deja 19. gs. nogalē nav folkloras pētnieku prioritāšu sarakstā, E. B. Tailors grāmatā “Antropoloģija” (Anthropology, 1881) rakstīja par saviem novērojumiem un konstatēja, ka zemāka līmeņa kultūrās vīrieši dejojot spēj izteikt emocijas – savas jūtas un vēlmes. Tika atzīts, ka primitīvajai dejai ir emocionāls pamats, taču tai nepiemīt intelektuālās informācijas nesējas funkcija. Līdz mūsdienām nav saglabājušās daudz informācijas par to, kā tika pētīta tautas deja 19. gs., taču saglabājušās citas liecības – tautas deju apraksti, kurus var analizēt arī mūsdienās. Angļu vēsturniece un pētniece Lillī Grova (Lilly Grove) deju aprakstu grāmatā “Dejošana” (Dancing, 1895) iekļāva sadaļu ar dažādu tautu – skotu, ungāru, krievu, portugāļu un citu tautu dejām. Skotu sociālantropologs Džeimss Džordžs Freizers (Sir James George Frazer) monumentālajā salīdzinošās folkloras pētījumā “Zelta zars” (The Golden Bough: A Study in Comparative Religion, 1890) publicēja reliģisko rituālu piemērus no visas pasaules, iekļaujot daudzu tautas deju norišu aprakstus. No to analīzes tiek secināts, ka deja ir primitīvo rituālu galvenā sastāvdaļa. Poļu etnogrāfs, mūziķis un komponists Oskars Kolbergs (Henryk Oskar Kolberg) 19. gs. nogalē publicēja 70 tautas deju pierakstus. Laika gaitā jēdzienam “tautas deja” bijuši vairāki citi sinonīmi – etnogrāfiskā deja, autentiskā deja, tradicionālā deja, folkloras deja, dzimtā (vernacular) deja un citi, kurus lietoja atkarībā no valodas vai citām tradīcijām katras sabiedrības kultūrā. Vienojošais elements visiem sinonīmiem ir vārds “deja”. Tiek pieņemts, ka jēdziens “tautas deja” radies Vācijā 19. gs. sākumā, kad komponists Johans Frīdrihs Reihards (Johann Friedrich Reichardt) tā nosauca kādu vienkāršu deju melodiju. Jēdziena “tautas deja” un tā sinonīmu aktīvs lietojums dažādās Eiropas kultūrās norāda uz to, ka 19. gs. beigās, gandrīz 100 gadus pēc pirmajiem folkloristu atklājumiem tautas kultūrā, izveidojusies noturīga interese par šo folkloras atzaru.

Tautas dejas analīzi apgrūtina fakts, ka tā nav un nevar būt universāla visām tautām, jo katrai tautai dejā atklājas savs saturs un stils atbilstoši tās identitātei. Dažādība izpaužas atšķirīgās deju norisēs, dažādos mūzikas pavadījumos un to tempos, pavadošo dziesmu atšķirībā, un, protams, arī apģērba valkāšanas tradīcijās. Tāpēc no pētniecības viedokļa tautas dejas nevar salīdzināt dažādu reģionu skatījumā, taču tās var būt analizētas katras tautas vai nācijas tradīciju kontekstā, vienlaicīgi meklējot kopīgās iezīmes to klasifikācijā.

Tautas dejas atšķirības no citām dejām nosaka vairākas pazīmes: tautas deja tiek identificēta ar kādu nacionālo kopienu, kuru apvieno valoda, kopējas vērtības, dzīvesveids; tautas dejas saturs balstīts pirmsindustriālā laikmeta nacionālajās vērtībās; tautas dejai piemīt vairākas sabiedriskās funkcijas – rituāla, ceremoniju, līdzdalības, priekšnesuma; tautas dejas autors nav zināms; tautas deja tiek nodota no vienas paaudzes otrai bez pastarpinātām institūcijām tās apguvei. Mūsdienās, kad tautas deja Eiropā ir gandrīz beigusi pastāvēt sociālajā vidē un ir pārnesta uz skatuvi publiskai apskatei, par diskusiju objektu ir kļuvuši tās saturs un funkcijas jaunajā realitātē. Mūsdienās tautas folkloras materiāli saglabājušies deju grupu repertuārā vai pierakstu veidā dažādās muzeju krātuvēs un pētniecības iestādēs. Mūsdienās tautas deja tiek pētīta kā artefakts vai kā tradicionālā dzīvesveida vēstījums.

Journal of Dance Education (oficiālais National Dance Education Organization izdevums, kopš 2001); Research in Dance Education (kopš 2000); Journal of Literature and Art Studies (kopš 2011).