Indas ielejas civilizācija, arī Harapas civilizācija, bija viena no trim vissenākajām pasaules civilizācijām, kas ietekmējusi kultūru veidošanos Centrālāzijā un Tālajos Austrumos. Indiešu pasaules uzskatos ir atziņa, ka māksla un reliģija atrodas vienotībā, un māksla tiek uzskatīta par dievu zinātni. Indijas iedzīvotāju etniskais un reliģiskais sastāvs ir neparasti daudzveidīgs. Bagāto Indijas nacionālo kultūru raksturo tradīciju pārmantojamība līdz pat mūsdienām. Par dejas milzīgo nozīmi Indijas tradicionālajā kultūrā liecina izplatītais motīvs no Senās Indijas mitoloģijas – Visumu no haosa dejojot radījis dievs Šiva. Pirmās ziņas par indiešu deju parādās senajā indiešu reliģisko himnu krājumā “Rigvēda” (sanskritā ऋग्वेद , ŗgveda, saliktenis no ŗc ‘slava’, ‘vārsma’ un veda ‘gudrība’; 2. gt.–1. gt. p. m. ē.). Deja kļuva par budistu reliģisko rituālu sastāvdaļu 6.–5. gs. p. m. ē., un kā izklaides veids iekļāvās arī galmu ceremonijās. Tempļa dejotājas devadasī (burtiski ‘Dieva kalps’, sanskritā देव, ‘dievietes’), kuras piedalījās reliģiskajos rituālos, bija īpaši izglītotas, viņas labi pārzināja mūziku, teātra mākslu, zināja valodas. Devadasī piederēja īpaši privileģēto kastai un baudīja dažādas priekšrocības sabiedrībā. Pasaules vecākajā senindiešu muzikologa Bharatas Muni (sanskritā भरत मुनि, Bharata Muni) traktātā par teātra mākslu un mūziku “Natjašāstra” (sanskritā नाट्य शास्त्र, Nāṭyaśāstra, ‘Dejas/drāmas mācīšana’, 4. gs. p. m. ē.–2. gs. m. ē.) izklāstītas drāmas, mūzikas un dejas dažādie aspekti. Hinduisma nostiprināšanās posmā radušies varoņeposi “Mahābhārata” (sanskritā महाभारतम्, Mahābhāratam, ap 4. gs. p. m. ē.) un “Rāmājana” (sanskritā रामायणम्, Rāmāyaṇam, ap 4. gs. p. m. ē.) kanonizē dejas tehniku un liek pamatus klasiskai indiešu dejai. Darbos tiek aprakstīti ķermeņa un roku stāvokļi, kustības, apsvērtas dejotājam nepieciešamās īpašības. Tiek atzīti trīs deju veidi – abstraktā deja nrita (Nritta), interpretācijas deja nritja (Nritya) un dramatiskā deja natja (Natya). Nrita ir tehniski un ritmiski sarežģīta deja, kas savieno roku un kāju kustību ar ķermeņa darbību. Tā attīsta dejotājos izturību, ritma izjūtu un koordināciju un veido kolāžu no ritmiskām līnijām, formām, abstraktām kustībām. Nritja ir interpretācijas un improvizācijas deja, kas pauž dejotāja individualitāti un attieksmi. Natja saistās ar dažādu, galvenokārt mitoloģisku, sižetu izklāstu. Klasiskā indiešu deja iedalās četros stilos: