No etnohoreogrāfijas viedokļa Āzija ir kontinents ar neparasti bagātu tradicionālo kultūru. Šis kontinents sadalās reģionos – Rietumāzijā, Centrālāzijā, Dienvidāzijā, Dienvidaustrumāzjā, Austrumāzijā un Vidusāzijā. Šāds sadalījums attiecināms arī uz reālo kultūrvēsturisko ainu. Tautas dejas izpēti šajā kontinentā apgrūtina fakts, ka katram no šiem reģioniem ir savas ļoti daudzveidīgas kultūras tradīcijas no senajām civilizācijām līdz mūsdienām. To īpatnību nosaka dažādi faktori: daba un ģeogrāfiskais izvietojums, vēsture, saimnieciskā darbība, dažādās reliģijas – budisms, konfūcisms, islāms. Šajā reģionā vērojama arī musulmaņu un arābu kultūru ietekme, kā arī to mijiedarbība.

Rietumāzijas reģiona arābu kultūrslānim (Irāka, Sīrija, Libāna, Jemena) raksturīgākie deju veidi ir sieviešu solo improvizācijas dejas, grupu dejas un kaujas dejas. Sieviešu dejas ar izteiksmīgām gurnu un roku kustībām mūsdienu sabiedrībā sauc par vēderdejām. Rietumu kultūrā to nosaukums angļu valodā ir Belly dance, turku – Oryantal dansi, t. i. orientālās vai austrumu dejas. Sīrijā, Jemenā, Irākā un citās valstīs raksturīga riņķa deja dabka (arābu دبكة, dabka), kuru atsevišķi izpilda vīrieši un sievietes parasti apkārt muzikantiem. Dejotāji savstarpēji sadodas rokās un, cieši saskārušies pleciem, ritmiski šūpojoties pārvietojas pa apli. Dejas temps pakāpeniski paliek lēnāks, un tā beidzas ar bērnu dejošanu. Skatītāji sit plaukstas, dzied un uzmundrina dejotājus. Dabka ir populāra tautā skaisto melodiju un graciozo kustību dēļ. Šai dejai ir daudz dažādu paveidu, kas raksturīgi katram reģionam.

Persijas līča valstīs (Omāna, Katara, Kuveita, Apvienotie Arābu Emirāti) populāra ir liriska sieviešu deja halidži (Haligi), kurā tiek attēlota jāšana uz kamieļa un kamieļa gaita. Šai dejai raksturīgas enerģiskas plecu kustības, plaukstu sišana, tempu un deju soļu maiņa. Parasti dejotājas to izpilda slēgtos tērpos, atstājot nenosegtas tikai plaukstas un sejas. Šajās arābu valstīs populāras ir beduīnu kāzu dejas, vīriešu sacensību dejas un citas. Rietumāzijas reģionā ir lielvalstis, kuru kultūrās arābu tradīcijas ir mazāk jūtamas – Turcija, Afganistāna, Irāna. Šajās valstīs vienā dejā var satikties vīrieši un sievietes, kas aizliegts pārējā pasaulē. Šīs kultūras tradīcijas kardināli atšķiras no arābu zemēs pieņemtajām, lai arī pastāv kopējas iezīmes.

Irānā, valstī, kuru apdzīvo ap 30 dažādu tautību, dejot aizliedz strikta likumdošana. Tomēr islāma virziens šiītisms musulmaņu reliģiskajās ceremonijās izmanto teatrālas un dejiskas izteiksmes. Etniski daudzveidīgajā Afganistānā par populārāko tiek uzskatīta deja atans (puštu اتڼ). Radusies vēl antīkajos laikos, tā ieguvusi dažādas nozīmes – to izpilda kāzās, dažādos svētkos, piemēram, ģimeņu svētkos; tā ir kara rituāla daļa. Dejas tehnika laika gaitā ir mainījusies, taču tās pamats palicis nemainīgs – dejotāji izvietojušies aplī, virzās pa apli, arvien kāpinot tempu. Sarežģītākās dejas versijā vadošais dejotājs nosaka kustību izvēli un dejas tempu. Atans var turpināties līdz pat vairākām stundām un beidzas, kad no tā izstājas pēdējais dejotājs. Katrs lauku ciemats var demonstrēt savu unikālo šīs dejas stilu.

Turcijas tradicionālo kultūru veidojuši daudzu etnisko grupu un reliģiju sajaukums. Musulmaņu tradicionālajā kultūrā vīrieši un sievietes parasti satikās tikai tuvāko radinieku lokā. Tāpēc visos notikumos un svētkos vīrieši un sievietes pulcējās atsevišķi. Sievietes parasti dejoja šikhatu (shikhat), kura simbolizēja jaunu meiteņu sagatavošanu pieaugušu sieviešu dzīvei. Populāras bija vīriešu dejas, kurās tie pārģērbās par sievietēm un imitēja sieviešu kustības. Īpaša kultūras parādība, radusies 7.–8. gs. mijā, ir sūfisms. Sūfisti, atšķirībā no tradicionālā islāma piekritējiem, uzskatīja, ka ar īpašas dejas un mūzikas palīdzību var sasniegt transa stāvokli, kas ieved dievišķajā pasaulē.

Mūsdienās šīs dejas kļuvušas par šova elementiem un tūristu pieprasītu izklaides veidu, taču Turcijā vēl iespējams tās redzēt to pirmatnējā nozīmē. Reizi gadā Konjā pulcējas derviši, lai godinātu persiešu dzejnieka un ordeņa dibinātāja Džalaledina Rumi (Mevlânâ Celâleddin Mehmed Rumi) piemiņu. Derviši, tērpti baltās drānās ar sarkanu apdari dodas pie sava šeiha, lai saņemtu slepenos norādījumus. Tam seko rituālā dervišu deja – bungu un flautu pavadībā dejotāji arvien ātrāk sāk griezties ap sevi. Pie tam labā rokā ir vērsta uz augšu, uz debesīm, bet kreisā uz leju, uz zemi, kas simbolizē debesu un zemes svētību. Derviši tic, ka ilgstoši griežoties, viņi nonāk transa stāvoklī, lai izprastu Dievu un dzīves jēgu.

Izraēlas tradicionālās kultūras daudzveidību nosaka iedzīvotāju sastāvs – te dzīvo ebreji, arābi, ieceļotāji no dažādām zemēm. Izraēlas ebreji grupējas ieceļotājos no Eiropas (aškenazi) un Dienvidrietumu Eiropas ebrejos (sefardi). Vēsturiskajā dzimtenē ieceļoja arī ebreji no Āzijas un Āfrikas. Viņu tradicionālās dejas stilu un manieri ietekmēja to valstu etnohoreogrāfija, no kurienes viņi bija izceļojuši. Ebreju tradicionālā deja tiek klasificēta: hasidu dejas (ortodoksālie ebreji, izceļotāji no Krievijas Impērijas rietumu apgabaliem); jidišs (izceļotāju dejas no Rietumeiropas); jemeniešu dejas un citas.

Parasti tiek dejots dziesmas pavadībā, kuru teksti ņemti no Toras vai citām svētajām grāmatām. Izceļotāju no Austrumeiropas populārākā deja ir freilehs. To parasti dejo kāzās. Šīs dejas laikā dalībnieki virzās pa apli un maina pārvietošanās virzienu, izpildot noteikta rakstura soļus. Apļa centrā ar nosacītu improvizāciju var atrasties kāds no labākajiem dejotājiem. Sastopams šīs dejas variants, kurā ar dejas zīmējuma starpniecību imitē diega tīšanu. Ar kāzu ceremoniju saistīta deja micva – grupu deja, kur dejo pa pāriem vai vīrieši dejo ar līgavaini, bet sievietes – ar līgavu. To var dejot arī rabīns ar saviem mācekļiem. Dejas tradīcija nosaka, ka dejotāji nedrīkst pieskarties viens otram, tāpēc roku sadošanai tiek izmantoti lakatiņi vai jostiņas. Četru pāru deja Šher (šķēres) tiek uzskatīta par savdabīgu 18. gs. Rietumeiropas kadriļas variantu, kura simboliski ataino skroderu darbu. Ebreju kultūrā sastopamas arī veiklības dejas ar pudelēm vai iedegtām svecēm. Austrumu kolorīta caurstrāvotas ir graciozās jemeniešu ebreju dejas. Pārņemta no Balkānu tautām un pielāgota ebreju tradīcijām ir hora – sadevušies rokās dejotāji veido apli vai līniju, virzās pa labi un pa kreisi, pa labi liekot lielākus soļus. Ar katru soli rokas pamazām ceļ augšā, bet augumu vērš kustībai pretējā virzienā. Hora ir populāra masu deja Izraēlā arī mūsdienās.

Kopš 1988. gada trīs dienu garumā Karmielā (centrālajā Galilejā) notiek Starptautiskais tautas deju festivāls.

Indas ielejas civilizācija, arī Harapas civilizācija, bija viena no trim vissenākajām pasaules civilizācijām, kas ietekmējusi kultūru veidošanos Centrālāzijā un Tālajos Austrumos. Indiešu pasaules uzskatos ir atziņa, ka māksla un reliģija atrodas vienotībā, un māksla tiek uzskatīta par dievu zinātni. Indijas iedzīvotāju etniskais un reliģiskais sastāvs ir neparasti daudzveidīgs. Bagāto Indijas nacionālo kultūru raksturo tradīciju pārmantojamība līdz pat mūsdienām. Par dejas milzīgo nozīmi Indijas tradicionālajā kultūrā liecina izplatītais motīvs no Senās Indijas mitoloģijas – Visumu no haosa dejojot radījis dievs Šiva. Pirmās ziņas par indiešu deju parādās senajā indiešu reliģisko himnu krājumā “Rigvēda” (sanskritā ऋग्वेद , ŗgveda, saliktenis no ŗc ‘slava’, ‘vārsma’ un veda ‘gudrība’; 2. gt.–1. gt. p. m. ē.). Deja kļuva par budistu reliģisko rituālu sastāvdaļu 6.–5. gs. p. m. ē., un kā izklaides veids iekļāvās arī galmu ceremonijās. Tempļa dejotājas devadasī (burtiski ‘Dieva kalps’, sanskritā देव, ‘dievietes’), kuras piedalījās reliģiskajos rituālos, bija īpaši izglītotas, viņas labi pārzināja mūziku, teātra mākslu, zināja valodas. Devadasī piederēja īpaši privileģēto kastai un baudīja dažādas priekšrocības sabiedrībā. Pasaules vecākajā senindiešu muzikologa Bharatas Muni (sanskritā भरत मुनि, Bharata Muni) traktātā par teātra mākslu un mūziku “Natjašāstra” (sanskritā नाट्य शास्त्र, Nāṭyaśāstra, ‘Dejas/drāmas mācīšana’, 4. gs. p. m. ē.–2. gs. m. ē.) izklāstītas drāmas, mūzikas un dejas dažādie aspekti. Hinduisma nostiprināšanās posmā radušies varoņeposi “Mahābhārata” (sanskritā महाभारतम्, Mahābhāratam, ap 4. gs. p. m. ē.) un “Rāmājana” (sanskritā रामायणम्, Rāmāyaṇam, ap 4. gs. p. m. ē.) kanonizē dejas tehniku un liek pamatus klasiskai indiešu dejai. Darbos tiek aprakstīti ķermeņa un roku stāvokļi, kustības, apsvērtas dejotājam nepieciešamās īpašības. Tiek atzīti trīs deju veidi – abstraktā deja nrita (Nritta), interpretācijas deja nritja (Nritya) un dramatiskā deja natja (Natya). Nrita ir tehniski un ritmiski sarežģīta deja, kas savieno roku un kāju kustību ar ķermeņa darbību. Tā attīsta dejotājos izturību, ritma izjūtu un koordināciju un veido kolāžu no ritmiskām līnijām, formām, abstraktām kustībām. Nritja ir interpretācijas un improvizācijas deja, kas pauž dejotāja individualitāti un attieksmi. Natja saistās ar dažādu, galvenokārt mitoloģisku, sižetu izklāstu. Klasiskā indiešu deja iedalās četros stilos:

Šīs Dienvidindijas tempļu deju mākslas formas dejotāji atzīst “Nātjašāstrā” sniegtos kanonus. Leģenda vēsta, ka pirmais to dejojis dievs Šiva. Tiek uzskatīts, ka bharatanātjams ir īpaša saruna ar skatītāju, kuru dejotāji ataino reliģiskos tekstus. To izpilda dejotāju grupa, mūziķi un dziedātāji. Katrai kustībai vai pozai ir sava nozīme. Galvenais stila rādītājs – pozu simetrija un sabalansētība. Tehniski deja ietver lēcienus, griezienus un citādi demonstrē dejotāju tehniskās iespējas. Ir nostabilizējusies priekšnesuma forma – tā sākas ar deju bez teksta, tad seko dziedājumi, kas noslēdzas ar virtuozām dejām un tempa paātrinājumu.

Kathakali (mālajālamā കഥകളി, kathakaļi) ir spilgts Indijas dienvidu pavalsts Kerali klasiskās dejas priekšnesums. Par dejas stilu nostabilizējies 17. gs., taču tā pirmsākumi meklējami tautas teātra formās. Kustības un žesti attēlo dzejas tekstus un veido dejas pamattehniku. Priekšnesumu sižeti tiek ņemti no episkiem vēstījumiem, visbiežāk no “Mahābhāratas” un “Rāmājanas”. Dejo arī rečetatīvu pavadījumā. Tiek izmantoti nacionālās cīņas un aizsardzības paņēmieni. Priekšnesumā piedalās tikai vīrieši, un tas ilgst visu nakti lāpu un ugunskuru apgaismots.

Manipuri stils pastāv kā veltījums dievam Krišnam un viņa mīļotajai Radhai. Radies 15. gs. sākumā Manipuras valstī (manipuru মণিপুর, maṇipur). Manipuri ir rituālas dejas muzikāli dejiskā priekšnesumā, kas balstītas mītos par pasaules radīšanu. Šī stila dejotāji ir vīrieši un sievietes. Galvenā stila iezīme – plūstošas pārejas no vienas pozas otrā, kas rada bezgalības un harmonijas sajūtu. Lai to panāktu, dejotāji atsakās no mīmikas un ārējiem efektiem, dodot priekšroku riņķveida kustībām telpā. Manipuri stilam piemīt neaizskarama kompozīcija, kura tiek nodota no vienas paaudzes nākamajai. Manipuri priekšnesumā tiek uzvesti brīvā dabā, kur dekorācijas ir pati daba, tā radot fantastisku atmosfēru. Manipuri ir visai iemīļots stils mūsdienu Indijā.

Kathaks (sanskritā कथक) ir Ziemeļindijā 13. gs. radies dejas stils, kuru ietekmējusi musulmaņu kultūra. Stilu varētu skaidrot kā vēstījumu, jo tam piemīt nesteidzīga izteiksme ar vārdiskiem komentāriem. Stils slavina dejas prieku un dejotāju pašatdevi. Dejotāji ir ļoti virtuozi, ar izcilu ritma izjūtu. Lai to demonstrētu, pie kājām tiek piestiprināti zvaniņi. Priekšnesums sākas ar nesteidzīgu lasījumu, kam seko dejotāju uzstāšanās. Dejas tehnika ir smalka un izkopta – acu, uzacu, delnu, kustības ir tik ātras, ka rada līdzsvara un formas vienotības sajūtu. Dejotajiem ar žestu un mīmikas palīdzību ir jāizsaka tekstu jēga. Izpildījums saistās ar vispusīgu sagatavotību skatuves mākslai.

Visu stilu vienojošie elementi ir mūzika (rāgas, sanskritā रागः, rāgaḥ), ritms (tālas, sanskritā ताल, tāla) un temps (kālas, sanskritā काल, kāla). Svarīgs izteiksmes elements visās dejās ir žesti – pirkstu stāvokļi (mudras, sanskritā मुद्रा, mudrā) un roku stāvokļi (hastas, sanskritā हस्त, hasta), kas nodrošina dejotāju sarunu ar skatītājiem.

Indiešu dejas simbolizē, ka viss jādara ar mīlestību un cieņu, jo tad pasaulē ienāks lielāka harmonija.

Bangladešas iedzīvotāju pamatgrupa ir bengāļi. Islāma reliģijas tradīcijas neļauj uzstāties sievietēm, tāpēc tradicionālajās teātra izrādēs un dejās sieviešu lomas izpilda zēni. Tradicionālo teātri un deju ietekmējusi indiešu klasiskā māksla, tāpēc daudzi sižeti ir ņemti no indiešu “Rāmājānas”. Arī dejas tehnikā ir jaušamas indiešu ietekmes (piemēram, bhārata nātjams, manipuri). Bengāļu folkloras raksturīgākais elements ir spilgtas izrādes džatras. Bengāļiem piemīt raksturīga dejas izteiksme, balstīta muzikālās tradīcijās – dziedājumā Baniprodhan ar minimālu mūzikas instrumentu pavadījumu. Savdabīgi ir niedru leļļu teātra izvedumi.

Abas lielākās etniskās grupas (singāļi un tamili) Šrilanku apdzīvo jau vairāk nekā 1400 gadus. Tradicionālās kultūras attīstību ietekmēja kastu sistēma. Atsevišķās kastas profesionāli nodarbojas ar mūziku un deju. Singāļu nacionālajā kultūrā un dejās tiek atainoti darba procesi (rīsu un tējas novākšana, zemes apstrāde u. c.). Dejas ir enerģiskas un aktīvas. Tiek izmantoti arī akrobātikas elementi, klaunāde, maskošanās. Tā Dēmonu dejā ugunsdejotājs demonstrē savas spējas valdīt pār uguni un simboliski arī pār dēmoniem. Tā ir virtuoza deja, piesātināta lēcieniem un griezieniem, kas beidzas ar pilnīgu ekstāzes sasniegšanu. Nozīmīga vieta singāļu kultūrā ir ticība deviņiem dieviem, kuriem jāizlūdzas svētība un aizsardzība. Astrologs šamanis vēršas pie Budas dzejā, ar lūgumu ietekmēt dievus. Rituālu pavada īpašas dejas, kuru jēga ir uzrunāt dievus un iegūt to svētību. Raksturīgas ir kalnu singāļu dejas (Kandyan dance). To izpildītāji ne tikai dejo, bet arī dzied un spēlē pavadījumu uz nelielām bungām. Deju raksturo grācija, harmonija un atturība. Deju sižetiem izmantotas leģendas un mīti. Šrilankā liela ietekme ir indiešu nacionālai kultūrai, kura izpaužas dejas sižetu un tehnikas tuvībā. Arī mūsdienās tautas dejas Šrilankā ir viens no galvenajiem nacionālo svētku elementiem. Dejas akadēmijā “Ranranga” studenti apgūst tradicionālās un mūsdienu dejas, kā arī demonstrē tās Šrilankā un ārpus tās robežām.

Liela iedzīvotāju daļa ir budisti; valsts dienvidos tiek atzīts hinduisms, daļa iedzīvotāji ir islāmisti. Reliģiju mijiedarbība radījusi savdabīgo Nepālas kultūru. Dejas un dziesmas ir populāras tautā un kļuvušas par svētku sastāvdaļa. Dejās plaši tiek izmantota arī mīmika un žesti, līdzīgi indiešu dejām. Populāri ir sižeti, kuri attēlo darba procesus, kara norises, dabas parādības (piemēram, vētru). Liriskās dejas pauž mīlestību un draudzību, abstraktās – labā un ļaunā cīņu. Populāri ir indiešu eposu sižeti. Dejas izpilda grupās vai solo. Nepāliešu rituālu dejas parasti tiek dejotas maskās apkārt ugunskuram – tās ir garas un vienveidīgas.

Galvenie garīgās kultūras uzturētāji ir lamas, kuri organizē sociālo dzīvi. Butānas samērā lielā izolācija no ārpasaules veicinājusi nacionālās kultūras savdabību, kas balstās tibetiešu reliģiskajās vērtībās ar daudzu dievu panteonu. Katrai dievībai ir izstrādātas formas, krāsas un priekšmeti to atpazīšanai: lotosa zieds, gliemežvāks, ziedojumu trauks utt. Svētās relikvijas kanonizētas gadsimtiem ilgajā nacionālās kultūras attīstības ceļā un tiek izmantotas daudzveidīgo rituālu dejās.

Dienvidāzijas un Austrumāzijas valstu tradicionālajās kultūrās, neskatoties uz etnosu daudzveidību, vērojamas daudzas kopējas iezīmes. Tas attiecas uz Indoķīnas reģiona valstīm – mūsdienu Vjetnamu, Laosu, Kambodžu un citas. Šajās valstīs ir spēcīga Indijas un Ķīnas nacionālo tradīciju ietekme.

Vjetnamas tradicionālo kultūru ietekmējusi reliģija (budisms, konfūcisms, daoisms), kā arī pirmatnējie animistiskie priekšstati par pasaules kārtību. Vjetnamiešu tradicionālā deja ir seno budistu un šamaņu rituālu sastāvdaļa. Deju izpildījumam raksturīga pantomīma, nacionālā boksa, cirka un spēļu elementu iekļaušana. Bagātīgi tiek izmantoti aksesuāri – vēdekļi, lampiņas, ieroči, kastaņetes, maskas u. c. Tiek dejots solo vai sieviešu un vīriešu grupās; raksturīgi ir dejot visai ģimenei kopā. Sieviešu dejās tiek attēloti darba procesi, vīriešu – veiklība un spēks. Tautā iemīļota ir Lauvas deja. Interesants folkloras elements jau kopš 10. gs. ir leļļu teātris uz ūdens. Priekšnesums notiek uz ūdens, koka lelles vada ar kārtīm, kuras paslēptas zem ūdens. Parasti tiek izspēlēti episki sižeti.

Laosas tradicionālais teātris, līdzīgi kā citās Dienvidaustrumāzijas valstīs, balstīts senajos reliģiskajos rituālos un ietver mūziku, deju un drāmu, izmanto pasaku un leģendu sižetus, kā arī fragmentus no “Mahābhāratas” un “Rāmājanas”. Raksturīgs īpašs noformējums – aktieri parasti uzstājas krāsainās koka maskās, ievērojot stingrus priekšnesuma kanonus. Dejā svarīgs ir ritms, tāpēc to pastiprina ar bambusa kastaņetēm vai metāla zvaniņiem. Raksturīgs pūšamais instruments, kas pavada dejas un dziedājumus ir khena (angļu Khene, laosiešu ແຄນ), kas sastāv no bambusa niedrītēm.

Kambodžas tautas deja ir neparasti bagāta, tai ir saistība ar Taizemes, Indijas un Indonēzijas tradicionālo mākslu. Kambodžā attīstījušies vairāki tradicionālā teātra veidi ar tajos iekļautām dejām. Uzvedumu un deju sižeti balstās senās leģendās un teikās. Kambodžas dejas parasti iedala divās grupās – klasiskās dejas un tautas dejas. Klasiskās dejas vēsturiski tika dejotas karaļa galmā ceremonijās vai izklaidei. Kustības šajās dejās ir cēlas un izkoptas, dejotāji tērpušies īpaši greznā apģērbā. Tautas dejas ir vienkāršākas, saistītas ar senajiem reliģiskajiem rituāliem. Dejas laikā ar žestu un kustību palīdzību tiek attēlots dziesmas teksts. Dejotāji pārvietojas aplī, mainot kustības atbilstoši tekstam vai mūzikas ritmam. Plaši izplatītas sociālās dejas, kas īpaši iecienītas Jaunā gada sagaidīšanas svētkos, kad tajā iesaistās arī skatītāji. Priekšnesumos dominē sievietes, vīriešiem izrādēs tiek atvēlēta dēmonu vai zvēru lomas, tāpēc parasti viņi uzstājas maskās. Kambodžas dejas raksturo dejotāja pamatstāvoklis – taisns augums, saliekti ceļgali un izvērsti pirkstgali. Īpaši izteiksmīgas ir rokas. Deju pavadījumu izpilda mūziķu grupa un sieviešu koris. Dziesmas teksts tiek attēlots ar kustībām un žestiem. Deja Kambodžā ir demokrātiska – svētkos dejo visi pa pāriem, taču nepieskaroties viens otram.

Taizemes tradicionālajā teātra kultūrā vērojama budisma un Indijas ietekme. Pastāv trīs tradicionālā teātra veidi:

Kons (angļu Khon, taju โขน) tika iestudēts karaļu galmos. Sižeti tiek izspēlēti atturīgā dejas manierē ar pantomīmas elementiem tradicionālās mūzikas un kora pavadībā. Aktieri vīrieši uzstājas maskās, kuru krāsa un forma nosaka varoņu raksturu vai funkcijas.

Tajiešu klasiskajā drāmā Laghon tai (taju ល្ខោន) aktieri uzstājas bez maskām un lieto grimu. Tās sižeti veidojušies 15. gs. un stāsta par Budas dzīvi. Vienā no šī teātra veidiem Lakhon nai (taju ละครใน) izpildītāji var būt tikai sievietes, un šie teātra uzvedumi domāti demonstrējumam Siāmas karaļu galmos. Lakon naju dejo arī ārpus galma, to izpilda vīrieši un sievietes; te tradicionālie sižeti savienojas ar tautas komēdijas elementiem. Uz skatuves aktieri tekstu nerunā, tikai to imitē. Teksts tiek lasīts no kulisēm.

Fons (angļu Fawn, taju ฟ้อนเล็บ) kā teātra veids ir tuvs dažādām tautas dejas formām. Tam ir daudzveidīgi reģionālie varianti. Visos teātra veidos vislielākā nozīme dejā ir roku kustībām un stāvokļiem.

Mjanmā dzīvojošo birmiešu nacionālā skatuves māksla kā teātra uzvedumi radusies 11. gs. Kaut arī tradicionālo deju ietekmējušas kaimiņvalstu, īpaši Taizemes, deju tradīcijas, Mjanmā saglabājušās unikālas īpašības, kas to atšķir no citiem reģioniem. Tautas dejas, dziesmu intermēdijas, komiskas ainas, pantomīma un karnevāls jau kopš seniem laikiem veido deju kultūras pamatu, kuru vēsture balstīta senajos budistu rituālos. Vēl pirms budisma ieviešanas Birmā bija iecienīts reliģiskais rituāls Nats (angļu nats‌), kurā ietverta mūzika un dejas par godu pirmatnējiem dieviem. Deja iedalās teātra dejā un tautas dejā.

Kopš 15. gs. Birmā attīstījās tautas teātra žanrs – mistērija ar pasaku vai reliģiskajiem sižetiem. To izpildītāji bija ceļojošie vai reģionālie aktieri. 18. gs. beigās veidojās galma teātris ar īpašām dejām, kuras attēloja sižetus no Budas vai galma dzīves, un kuros uzstājās pamatā sanskritā, tāpēc tas bija saprotams tikai izglītotiem skatītājiem. Katrā teātra uzvedumā savienojās drāma, mūzika, dziesma un deja. Aktieri visos teātra uzvedumos varēja būt gan sievietes, gan vīrieši, taču dejoja parasti vīrieši. Mjanmā tautas dejas attīstījās līdz ar tautas mūziku un dziesmām un ir savstarpēji saistītas. Mjanmas iedzīvotāju vairākums ir zemnieki, tautas dejas pamatā atspoguļo viņu nodarbošanos un ikdienas dzīvesveidu. Dejotājs bieži vien pats spēlē sev pavadījumu uz kāda ritma instrumenta.

Tradicionālā māksla ir ļoti spilgta un atšķiras ar reģionālajām īpatnībām. Senajos rituālos jūtama Indijas un budisma ietekme, taču valstī islamizācijas rezultātā ir arī Tuvo Austrumu ietekme. Populārākā dejas drāmas forma ir makjongs (angļu Mak Yong; Mak Yung, javiešu مق يوڠ; taju มะโย่ง). Tā ietver sevī seno mitoloģiju, pasaku un leģendu iestudējumus, kuru pirmsākumi meklējami 800 gadu vecā senatnē Malaizijas dienvidos. Makjongs attīstījās kā tautas tradīcija un ietver sevī mitoloģiskos priekšstatus par cilvēka un dievību attiecībām. Tradicionāli izrādēs piedalās sievietes. Vīrietis drīkstēja spēlēt tikai klauna lomu. Uzvedums ar dejām, dziesmām, melodeklamācijām un dialogiem varēja ilgt pat vairāku nakšu garumā. Tradicionālā drāma makjongs turpināja pastāvēt līdz pat 20. gs. 70. gadiem, kad, līdz ar islāma ietekmes pastiprināšanos valstī, tika atzīta par nevēlamu. 2005. gadā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) iekļāva makjongu Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Vispopulārākās tautas dejas mūsdienās ir džogets (malajiešu Joget) un silats (malajiešu Silat), kuru izpildīšanas maniere ir pilnīgi atšķirīga. Džogets ir pozitīva, humoristiska, līksma pāru deja, kurai raksturīgas izsmalcinātas kustības. Pāri dejas laikā nepārtraukti veidojas un mainās. Šī deja pazīstama kopš 16. gadsimta. Silats – enerģiska, brutāla deja, ar cīņas mākslas elementiem, lauzītām kustībām. Populāras ir Pūķa un Lauvas dejas.

Populārs malajiešu tautas dejas veids ir zapins (indonēziešu Tari zapin). Tas zināms kopš 14. gs., kad reģionā ieradās musulmaņu misionāri. Senākos laikos zapins bija reliģiskas ceremonijas sastāvdaļa un to izpildīja tikai vīrieši. Mūsdienās tā ir zaudējusi savu pirmatnējo nozīmi un to dejo gan vīrieši, gan sievietes.

Javas iedzīvotāji pamatā ir musulmaņi, taču tradīcijās var vērot seno animistisko rituālu atskaņas. Tipiskas ir vīriešu dejas, kurās tiek demonstrēta veiklība un varonība; jaunākajos laikos tajās iekļauta arī cīņas tehnika. Javiešu klasiskā deja sāka veidoties 8. gs. kā karaļa galma deja, sintezējot senos rituālus un budisma kanonus, pārņemtus no Indijas. Galmos tika apmācīti profesionāli dejotāji, dejas bija ļoti niansētas, ar savdabīgām pozām, lēnām graciozām kustībām, kuras ietekmēja skatītāju un rosināja uz meditāciju. Daudzas dejas stāsta par dievu cīņu un varoņu dzīvi. Tradicionālā deja kuda lumpings (javiešu Jaran Kepang; Jathilan, malajiešu Kuda Kepang, angļu Flat Horse) pārņemta no Indonēzijas un attēlo zirgu jāšanas sacensības, kur dalībnieki sacenšas veiklībā. Nosacītie zirgi izgatavoti no bambusa nūjām un pārklāti krāšņām segām. Dejas laikā izpildītāji, nonākdami transā, rāda dažādus trikus – stikla rīšanu, staigāšanu pa oglēm un citus.

Pāvu dejā (angļu peacock dance; peafowl dance, tamilu மயிலாட்டம்), izplatītā arī Ķīnā un Bangladešā, meitenes tērpjas raibās drānās un attēlo pāvu kustības un raksturu. Mūsdienās tiek rīkoti arī pāvu deju festivāli. Sundaniešu dejas ir daļa no rituāla, mākslinieciskās izteiksmes, kā arī izklaides un sociālo uzvedību normām. Tās parasti ir jautras, dinamiskas un izteiksmīgas, ar plūstošām sinhronām kustībām. Mūzika, dejas un drāma apvienotas tradicionālajā ēnu leļļu izrādē vajangā (angļu Wayang). Bali salas kultūru ietekmējis hinduisms, kam raksturīgi daudzveidīgi ticējumi. Tradicionālās dejas, atšķirībā no Javas, ir straujākas, ar negaidītu dejas virzienu un kustību maiņu. Vairums deju ir sižetiskas, kuras iekļauj arī pantomīmu un klaunādi. Parasti tās dejo tempļos vai to tuvumā. Redžanga (javiešu Rejang) ir ceremoniju deja, ko izpilda visu vecumu sievietes. To var dejot atsevišķi arī jaunas meitenes, rotājoties ziediem, lai pievērstu sev uzmanību. Memendeja (javiešu Memendet) ir pāru deja, kuras laikā dejotāji varēja pārvietoties no viena ciemata uz otru. Vīriešu ceremoniālā deja bariss (javiešu Baris) un tās varianti sastopami visos reģionos.

Centrālāzijas un Austrumāzijas lielākās valstis ir Ķīna, Tibeta, Koreja, Japāna un Mongolija. Visām šīm valstīm ir kopējas reliģiskās ietekmes – budisms un konfūcisms.

Tradicionālā korejiešu deja pēc satura dalās: galma, šamaņu, budistu, konfūciešu, tautas dejas, deju izrādes maskās. Galma dejām raksturīgas lēnas un apgarotas kustības, kas simboliski demonstrē emocionālo atturību un pasaules kārtību atbilstoši konfūcisma priekšstatiem par pasaules uztveri. Lai izteiktu sarežģītas filozofiskās idejas, kustībās tiek izmantota specifiska asimetrija. Tautas dejas savukārt ataino vienkāršo ļaužu sadzīvi, darba procesus un svētkus. Dejas attēlo ražas novākšanu, Jaunā gada sagaidīšanas rituālus; populāra maskošanās. Tradicionālas ir dejas bungu pavadījumā – šamaņu dejas.

Savdabīgo Ķīnas tradicionālo kultūru ietekmējis budisms, konfūcisms un daoisms. Lielākā etniskā grupa ir haņi. No seniem laikiem haņu tautas deja pastāv rituālu veidā, kuros tiek vēstīti sižeti no varoņu dzīves. Ir dejas, kurās attēloti darba procesi – zveja, medības, zemkopja darbi. Ziemeļu reģionos izplatīta ir rīsu novācēju deja jange (angļu Yangge, ķīniešu 秧歌; Yānggē). Tā tiek dejota dziedātāju un bungu pavadībā, kur mijas ātri un lēni ritmi. Dienvidu apgabalos populāras ir Laternu dejas un Ziedu laternu dejas, kurām raksturīgas grafiski izstrādātas auguma un roku kustības. Liela nozīme ir arī totēmu dejām, kurās daudz atdarināšanas un pantomīmas (piemēram, populārai Pūķa dejai zināmi ap 700 varianti). No 11. gs. tiek dejotas šamaņu dejas, kuru uzdevums ir uzturēt mijiedarbību starp dievišķo un reālo pasauli. Šamaņi tiek uzskatīti arī par profesionāliem dejotājiem, jo rituālos izmantoja īpašas, tikai viņiem zināmas kustības.

Tibetā, lamaisma centrā, populārākā tautas mistērija ir Pūķa deja Sarkanā tīģera izskatā. Pastāv pieņēmums, ka šī rituāla laikā tiek aizdzīti ļaunie gari Jaunā gada priekšvakarā. Garu dejas tiek dejotas ar akrobātisku veiklību uz gaisā nostieptām virvēm. Īpašas mistērijas čams (tibetiešu འཆམ་; vaili 'cham) tiek izpildītas par godu varoņiem vai dievībām. Tām parasti ir nemainīga forma, un tās tiek uzvestas Jaunā gada priekšvakarā. Mistērijas notiek templī vai tā pagalmā. Galvenos varoņus attēlo mūki, citas lomas (karavīri, āksti utt.) – cilvēki no tautas. Dejotāji parasti virzās divos apļos atbilstoši lamaisma tradīcijām – Saules gaitas virzienā. Aiz šiem apļiem atrodas skatītāji. Mistērijas galvenais elements ir daudzveidīgās dejas – ar zobeniem, melnās cepurēs, ar bungām, deja maskās, attēlojot dzīvniekus. Mistērijas kulminācijā notiek nosacītā ļaunuma nogalināšana, kuru attēlo mākslīgu figūru sadalot daļās. Mistērija čams tiek uzvesta dažādos reliģiskajos notikumos, īpaši – Jaunā gada sagaidīšanas svētkos.

Japānas tradicionālās dejas dažādie stili sāka veidoties vēl viduslaikos reliģisko (budisma, konfūcisma, šinto) rituālu iespaidā. Dejas formas ir stingri kanonizētas, jo saglabā žestu un kustību simboliku. Senajā Japānā uzskatīja, ka dejas laikā dievi iemiesojas cilvēkā, un tāpēc deja ir dievišķa. Tradicionālā deja Japānā sadalās vairākos stilos. Stils kagura (japāņu 神楽) parasti tika iekļauts miko (japāņu 巫女) rituālā, un to dejoja tikai šamaņi. Tam ir kulta nozīme, jo tika dejots par godu laimes, prieka, dejas un teātra dievietei Amenouzumei. Ar šīs dejas palīdzību dieviete tika uzrunāta, un rezultātā zeme saņēma siltos saules starus. Kagura sākotnēji bija ietverts tikai reliģiskajos rituālos, taču ar laiku kļuva arī par tautā iemīļotu dejas veidu, piemēram, kāzu ceremonijās. Ar kaguras starpniecību notiek dažādi vēstījumi – mīti, pasakas, labā un ļaunā cīņa, cilvēka un dabas attiecības un citi. Stils kagura iedalās mikagurā – ar galma un reliģiskajām ceremonijām saistītās dejas un satokagurā – lauku cilvēku dejas. 

7.–8. gs. mijā līdz ar budisma tradīciju ienākšanu Japānā izveidojas dejas stils gigaku – galma ceremoniju un priekšnesumu sastāvdaļa. Cēls un vīrišķīgs, šis dejas stils pievēršas vēsturisko notikumu atainojumam. To raksturo maskošanās un zīda apģērbu kolorīts. Dejas tehnikā dominē kāju darbība un pantomīma. Bugaku stilu jūtami ietekmējušas Ķīnas un Korejas tradīcijas. Tās forma un temps ir pielāgots sociālo elišu vajadzībām un demonstrē konkrēta sociālā slāņa estētiku. Bugaku stils ienesa japāņu tradicionālajā dejā priekšstatus par cilvēka ķermeņa un debesu sfēras kustību sakarībām. Deja Japānā vēsturiski attīstījās ciešā saistībā ar teātra mākslu. 

15. gs. bugaku kļuva par neatņemamu teātra Noo sastāvdaļu. Tā ir izsmalcinātas teātra formas un augstās traģēdijas sintēze, kurā deja tiek izmantota par izteiksmes līdzekli ar nosacītu kustību un žestu sistēmu. 17. gs. radās jauns teātra veids – kabuki (japāņu 歌舞伎, ‘dziesmas un dejas’), kas tiek uzskatīts par Noo atzaru ar demokrātiskiem sižetiem, brīvību un dzīvesprieku. Te sejas masku vietā tiek izmantots sarežģīts grims, lai pastiprinātu izteiksmi un tēlainību. Sieviešu lomās iedzīvojas vīrieši, kas lielā mērā arī nosaka aktieru tehniku. Mūsdienās Japānā pastāv ap 150 kabuki deju skolu. Dengaku (japāņu 田楽) stilā tiek attēlotas ar lauksaimniecības darbiem saistītās norises, īpaši – ar rīsu audzēšanu un novākšanu saistītie sadzīves notikumi. Dejas saturā bieži iekļautas parodijas, bet tehnikā – pantomīma un akrobātika. Furjū (angļu Furyu, japāņu 風流能) ir ar ļauno garu izdzīšanu saistītās norises. Tradicionālā deja Japānā turpina attīstīties, un 20. gs. 50. gados parādās buto (Butoh) deja. Buto estētika ietver sevī gan kabuki, kaguras un Noo tradīcijas, gan mūsdienu dejas stilistiku. Buto filozofija saistīta ar ezotēriskiem budisma virzieniem.

Mongolija – zeme ar bagātu tradicionālo kultūru, kuras pamatā ir lamaisma reliģiskie rituāli. Jau senatnē mongoļu hanu galmos tika iestudētas dejas ar simtiem dejotāju. Rakstītās liecības par deju atrodamas no 13. gs. Par vienu no senākajām dejām tiek uzskatīta ganu klejotāju deja bijelgē (mongoļu kirilicā Биелгээ), kurā attēlots senais dzīvesveids. Sadzīvē tika dejotas dejas, kuras varēja noritēt sadzīves un ģimenes svētkos jurtās. Šaurajā telpā dejotāji vai nu sēdēja, sakrustojot kājas, vai tupēja. Ar roku un plecu palīdzību tika imitētas sadzīves darbības – izšūšana, ēdiena gatavošana un citas. Tika atdarinātas medību ainas, dzīvnieku un putnu raksturīgākās kustības. Atsevišķas dejas lamas iekļāva maģiskajos rituālos, kaut arī neatzina dejošanu sadzīvē. Tradicionālas ir Ērgļa dejas, kurās tiek imitētas cīņu kustības vai arī attēlots uzvarētāja triumfs. Mongolijā izplatītas reliģiskās mistērijas Cam, kuras tiek uzvestas ik gadu līdzās budistu klosteriem. Tās ir dejas pantomīmas, kuras izpilda lamas maskās, vēstot par dievu un varoņu dzīvi. Mongoļu tautas dejai raksturīga īpaša tehnika – kājas uztur mūzikas ritmu, bet ķermeņa augšdaļa (it īpaši plecu daļa) veido savdabīgu ķermeņa poliritmiju.

Krievija – vēsturiski izveidojusies daudznacionāla un polikulturāla valsts, kuras teritorija Āzijas kontinentā stiepjas no Urālu kalniem līdz Tālo Austrumu reģioniem un no Ziemeļu Ledus okeāna līdz robežai ar Kazahstānu, Mongoliju un Ķīnu. Tautas dejas un tradicionālās rotaļas ir neatņemama Sibīrijas pamattautu kultūras sastāvdaļa. Mūsdienās burjatu un jakutu tautas dejas iedalās rituālu dejās un rotaļdejās (Жорницкая). Rituālu dejas saistītas ar šamaņu meditācijām, medību norisēm un svētku svinēšanu, savukārt rotaļdejas saistās ar dzīvnieku un parādību atdarināšanu un izklaides dejām. Maģiskie attēli uz alu sienām liecina, ka rituāli tika veikti par veiksmīgām medībām, bērnu dzimstību, labklājību. Rituālos tika izmantoti arī totēmi – īpaši iecienītas bija putnu maskas. Totēmu ceremonijas iekļāva sevī dramaturģisku darbību, saistītu ar iedzīvošanos tēlā un mākslinieciskām tā izpausmēm. Sibīrijas pamattautām raksturīga ir sievietes mātes – dievietes godināšana, saistīta ar auglības kultiem. Tradicionāli burjatu kultūrā izklaides dejas, spēles, pantomīmas un sacīkstes tiek dēvētas par naadaniem (наадан).

Atdarināšanai Sibīrijas tautu kultūrā tiek izmantoti putnu (gulbis, ērglis), dzīvnieku (lācis) un sieviešu tēli, un šī tradīcija saglabājusies vēl no paleolīta laikmeta. Deju laikā tipiska ir pārvietošanās ar skrējienu pa apli, atdarinot kādu totēmu, šūpošanās un svara pārnešana no vienas kājas uz otru, kā arī sacensību un akrobātikas elementi.

Mūsdienās Sibīrijas tautu horeogrāfiskais mantojums tiek aktīvi izmantots tā interpretācijai uz profesionālās skatuves. Plaši pazīstama ir izcilā krievu baleta mākslinieka un horeogrāfa Igora Moisejeva (Игорь Александрович Моисеев) iestudētā deja Labsirdīgais mednieks, kurā izmantoti burjatu nacionālo deju elementi. Burjatu baletmeistars Fjodors Ivanovs (Федор Сергеевич Иванов) iestudējis populāras skatuves dejas ar Žigžita Batujeva (Жигжит Абидуевич Батуев) mūziku (Spēkavīru cīņas, Jātnieku sacīkstes u. c.). Jakutu tautas dejas mūsdienās transformējas skatuves tēlos Sahas Republikas Nacionālā dejas teātra galvenā baletmeistara Genādija Baiševa (Геннадий Семенович Баишев) daiļradē. Sibīrijas tautu deju tradīcijas mūsdienās uz profesionālās skatuves tiek iestudētas Mihaila Godenko vārdā nosauktajā Krasnojarskas Valsts akadēmiskā Sibīrijas deju ansamblī (Красноярский государственный академический ансамбль танца Сибири имени Михаила Семеновича Годенко).