Vairāk nekā 42 000 gadus Austrālijas pamatiedzīvotāji bijuši aborigēni. Austrālijas aborigēni kā kontinenta pamatiedzīvotāji pirms eiropiešu ierašanās veidoja ap 700 ciltis. Mūsdienās Austrālijas aborigēni veido tikai 1 % no iedzīvotāju kopskaita, taču saglabātā austrāliešu etniskā kultūra ir visai savdabīga. Arhaiskām dejas formām raksturīga cieša sasaiste ar pirmatnējiem reliģiskajiem rituāliem, kur vadošā vieta tiek atvēlēta vīriešu dejai korobori (angļu Corroboree). Tās laikā aborigēni var gan attēlot mitoloģiskus sižetus par pasaules radīšanas kārtību, gan vienkāršas darbības no medību, kara vai sadzīves ainām. Austrālijas aborigēni ticēja, ka ar korobori starpniecību viņi saistās ar dieviem un iegūst viņu labvēlību. Daudzi no rituāliem tika uzskatīti par dievišķiem, tāpēc tajos piedalījās ierobežots skaits izpildītāju un nedrīkstēja piedalīties svešinieki. Kustības parasti bija ritmiskas, graciozas, ar konkrētiem dejas zīmējumu risinājumiem. Bieži vien izpildītāji apgleznoja savus ķermeņus ar dažādiem ornamentiem vai rotājās krāšņām spalvām, lai attēlotu dzīvniekus vai putnus, vai arī, lai uzsvērtu rituāla neikdienišķumu. Dejā tika attēlota arī airēšana: dejotāji, sēdus šūpojoties, attēloja airēšanu ar kokiem.

Sievietes parasti korobori dejās nepiedalījās, taču viņas varēja svinēt savus svētkus ar rituālām dejām un dziesmām bez vīriešu līdzdalības. Deju pavadījumiem tika izmantoti dziedājumi, bungu vai bumerangu ritmiski sitieni. Taču par galveno mūzikas instrumentu tiek uzskatīts didžeridu (angļu didgeridoo) – 1–3 metru garš tāss koka pūšaminstruments. Mūsdienās korobori reliģisko zemtekstu zaudējis un uzskatāms par skatuves darbības veidu.

Deju klasifikācijas pēc to satura

1.     Mitoloģisku stāstu un folkloras tekstu inscenējumi, kuri tiek izteikti ar dejas, dziesmas teksta un simbolisku darbību sintēzi.

2.     Individuāli vai kolektīvi izpildāmas dejas, kuras ilustrē dziesmas tekstus ar kustības un ritma starpniecību.

3.    Dejas, kuras attēlo vienkāršus sadzīves notikumus un domātas izklaidei. Tās tiek uzskatītas par jaunāko laiku dejām.

Okeānija ir salu arhipelāgu kopums Klusajā okeānā. Tajā dzīvojošās tautas ir unikālas ar savu tradicionālo dzīvesveidu, kas palika nemainīgs līdz pat 16. gs., kad salās ieradās pirmie ceļotāji no Eiropas. Pēc iedzīvotāju antropoloģiskā sastāva, kultūras un valodas tradīcijām tā dalās Mikronēzijā, Melanēzijā un Polinēzijā. Šajos reģionos par raksturīgākiem tiek uzskatīti divu grupu etnosi – Jaungvinejā dzīvojošās papuasu ciltis un Okeānijas tautas – Fidži, Tongas, Havaju un citu salu iedzīvotāji. Jaungvinejas ārkārtīgi sarežģītā reljefa, grūti caurejamo džungļu un vietējo iedzīvotāju kareivīguma dēļ, vēl nesen tās kultūra bija salīdzinoši maz izpētīta, lai gan salai piemīt ārkārtīgi augsta, vēl pilnībā neapzināta tradicionālās kultūras daudzveidība. Jaungvinejas papuasi, kuri dalās vairākos desmitos cilšu, vēsturiski pazīstami kā karotāji. Līdz cittautiešu ienākšanai salu iedzīvotāju rituāli bija sarežģītas sinkrētiskas darbības, kuru jēga no eiropieša viedokļa grūti izskaidrojama. Rituālos dejai tika atvēlēta centrālā vieta. Rituālos iekļauto deju tipoloģiju noteica vieta, laiks, dalībnieku skaits, ilgums un atribūtika. Dejas valoda ir divējāda – kustības, kas saistītas ar apkārtējās dabas imitāciju vai simboliskas darbības. Dejotāju kustības bieži vien noteica atdarināšana – laivas kustība jūrā, tās cīņa ar viļņiem, pelikānu pastaiga, makšķerēšana, bruņurupuču medības, cīņas epizodes, tas viss kļuva par iemeslu kustību daudzveidībai. Tā kā rituāli turpinājās ilgi, nereti vairākas nedēļas, deju izpildītāji priekšnesumā demonstrēja milzīgu enerģētisko lādiņu, fizisko izturību un meistarību. Tāpat kā Austrālijā, papuasu rituālu dejās tradicionāli piedalījās tikai īpaši tērpti vīrieši ar bungām. Viņu sejas tika krāsotas spilgti dzeltenā krāsā ar zilām un sarkanām līnijām. Dejās tika izmantotas sejas maskas,  īpaši ausu un deguna rotājumi, roku un kāju sprādzes. Visi atribūti kalpoja rituāla mērķa sasniegšanai. Jaungvinejai raksturīga deju migrācija – kaimiņu ciltij deja varēja tikt pārdota par mājdzīvniekiem, tabaku, rotaslietām utt. Ne vienmēr šim procesam bija merkantīls raksturs – bieži vien, atsakoties no samaksas, tas kļuva par draudzīgu žestu un draudzības apliecinājumu starp dažādām etniskām grupām. Mūsdienās daudzi rituāli beiguši pastāvēt to dabiskajā vidē. Taču Papua-Jaungvinejas valsts galvaspilsētā Portmorsbijā izveidots kultūras centrs ar Nacionālās mākslas skolu, kurā tiek mācītas un saglabātas tautas tradīcijas.

Havaju salas polinēzieši sāka apdzīvot apmēram 15. gs. Kad 1778. gadā tās atklāja angļu jūrasbraucējs un pētnieks Džeimss Kuks (James Cook), arhipelāgu apdzīvoja ap 300 000 iedzīvotāju. Ceļotāji atklāja dzīvespriecīgu tautu ar krāšņu un savdabīgu kultūru, kuras centrā atradās episkie un liriskie dziedājumi mele, kuru pavadījumā tika dejota rituālu deja hula. Dejoja pamatā sievietes. Dejai raksturīgas gurnu un roku kustības, arī pantomīma. Dejas meistarību apguva īpašās skolās, kurās bija rituālais aizliegums kontaktam ar ārējo pasauli. Hulas dejotāji ieņēma augstu stāvokli sabiedrībā, jo piedalījās visos sabiedriskos svētkos un bija pietuvināti sabiedrības augstākajiem slāņiem. Ir divi hulas veidi:

1.     kahiko – radies pirms eiropiešu ierašanās. To raksturo bungu un primitīvu mūzikas instrumentu pavadījums;

2.     auana – izveidojies 19.–20. gs. mijā Eiropas kultūras iespaidā. Dejas pavadījumā skan havajiešu ģitāra, kontrabass un citi mūsdienu mūzikas instrumenti.

Mūsdienās hula ir izklaides veids un neatņemama tūrisma industrijas sastāvdaļa.

Fidži salu iedzīvotāju savdabīgais auglības rituāls vilavilairevo demonstrē dalībnieku spēju staigāt un arī dejot pa nokaitētiem akmeņiem. Gatavojoties Uguns dejai, rituāla dalībnieki vairākas nedēļas pirms tā norises ievēroja atturību – atteicās no kontakta ar sievietēm, ievēroja īpašu diētu. Rituāls tika izpildīts priestera uzraudzībā un vadībā.

Tongas salām raksturīgs rituāls, kas veltīts ražai, t. i. lietus izsaukšanai – to dejo sievietes.

No tradicionālās kultūras viedokļa interesants ir Jaunzēlandes mantojums, kura uzturētāji ir pamatiedzīvotāji maori. Lai arī mūsdienās valstī dzīvo tikai 9 % aborigēnu, maoru kultūra ir labi saglabājusies. Maoru rituāliem un dejām ir kareivīgs raksturs – vīrieši dejo ar šķēpiem vai vālēm, izpildot sarežģītas darbības un iekļaujoties kopējā ritmiskā zīmējumā. Šos deju elementus maori izmantoja arī reālas kaujas laukā, izpildot dejas, kas pauda naidu pret ienaidnieku. Vīriešu deja kapa haka ir viens no nozīmīgākajiem maoru kultūras elementiem. Tā tika izpildīta dziesmas – rečitatīva pavadījumā. Deja iekļāva sevī kaujinieciskas kustības un mīmiku, lai arī viņi paši to uzskatīja par apsveicināšanās rituālu. Tomēr visas darbības liecina par tās agresīvo raksturu – dejotāji sita sev pa krūtīm un ceļgaliem, no visa spēka piecirta kājas, žestikulēja. Dejā izmantoja izsaucienus, dažādus trokšņus un attiecīgu mīmiku, tā demonstrējot nepatiku pret pretinieku. Kapa haka tiek uzskatīta par mūsdienu dejas mākslas pamatu Jaunzēlandē. Šīs dejas tradīcijas ietvaros ir divi virzieni:

1. poi – sieviešu deja, kuru mūsdienās atpazīst pēc virves dejotāju žonglēšanas ar bumbiņām;

2. haka  – deja, kas īpaši populāra mūsdienās sporta pasaulē un kļuvusi atpazīstama pēc jaunzēlandiešu regbija komandas priekšnesuma stadionā.

Haka iekļāvusies jaunzēlandiešu ikdienā, to dejo valsts un sabiedriskos svētkos.