Āfrikā mūzika, deja un dziedājums ir nedalāmi un cieši sakņojas cilvēku ikdienas apziņā. Āfrikas kontinents no kultūrvēsturiskās attīstības viedokļa iedalāms Ziemeļāfrikā un Āfrikas teritorijā uz dienvidiem no Sahāras. Ziemeļāfrikas tradīcijas ietekmējusi antīkā grieķu un romiešu, kā arī Bizantijas kultūra. Agrīnajos viduslaikos spēcīga bija arī arābu iekarotāju kultūras ietekme, t. sk. arī etnohoreogrāfijā. Teritorijas, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras, ilgstoši atradās izolācijā un ārpus lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, tāpēc līdz mūsdienām tās kultūras elementos saglabājušas savdabību un senatnīgumu.

Mūsdienās par seno dejas kultūru Ziemeļāfrikā liecina no 8000. gada p. m. ē. saglabājušies zīmējumi uz keramikas traukiem un alu sienām, kur attēlotas rituālu ainas, kā arī dejas. Tādās mūsdienu valstīs kā Somālija un Sudāna kultūra veidojusies spēcīgā islāma, savukārt Etiopijā – kristietības ietekmē, kas arī noteica tautas dejas savdabību šajos reģionos.

Etiopijas tautas deja attēlo daudzveidīgos darba procesus – zemes apstrādi, ražas novākšanu, ēdiena gatavošanu un citus. Svētku reizēs Etiopijas, agrākās Abesīnijas, tautu iedzīvotāji izpildīja arī cita veida dejas: liriskas, heroiskas vai kaujas dejas. Teatrālas dejas formas tika izmantotas karaļnamos saistībā ar imperatora kultu. Imperatora parādīšanās tautai vienmēr bija saistīta ar īpašām ceremonijām, kurās dejai bija ievērojama vieta. Seno kultūru ietekmes izpaudās arī kristiešu mistērijās. Tās tika papildinātas ar teatralizētiem gājieniem, muzicēšanu, dziedājumiem un dejām. Arī liturģijas tika papildinātas ar dejām, kas atainoja fragmentus no Kristus dzīves. Kopš 19. gs. ceļotāji aprakstījuši dejas – fantāzijas, muzikāli horeogrāfiskas kompozīcijas, kurās atainoti kaujas elementi, cīņas, uzvaras prieks un citi emocionālie stāvokļi. Fantāzijas parasti izpildīja vīrieši, un dejas sastāvēja no vienkāršiem elementiem: palēcieniem, piesitieniem, plaukstu sišanas un pārvietošanās aplī. Populāras bija tautas spēles jauniešiem ar sacensību elementiem, kurās tika izmantoti koki, virves vai šķēpi. Somālieši svētkos un atpūtas reizēs rīkoja dejas dziesmu un mūzikas instrumentu pavadībā. Iemesls svētku svinēšanai varēja būt ražas sezonas noslēgums, dēla dzimšana vai kāds cits ciltij svarīgs notikums. Taču galvenie svētki bija jaunā Saules gada atnākšana, tas ir, sausās sezonas sākums. Pirmajā jaunā gada naktī pie katras mājas tika dedzināts ugunskurs un mājas saimnieks, turot šķēpu, dejoja īpašu uguns deju, kura ievadīja nākamo dienu svinības. Tika dejotas arī mīlas dejas. Tās varēja būt gan graciozas, gan enerģiskas un spēkpilnas. Tās bieži izpildīja Pilnmēness svētkos, kāzās un gadskārtas svētkos.

Somāliešiem kā klejotāju tautai raksturīgas arī fantāzijas – karotāju dejas, kurās jauni vīrieši demonstrēja veiklību un izturību. Somāliešu tradicionālai kultūrai raksturīga ritma izmantošana dejā, demonstrējot dejas tehnisko pusi un virtuozitāti. Populāras Somālijā ir šamaņu dejas, kuri izpilda dažādus rituālus, iekļaujot tajos deju elementus, piemēram, iniciācija, dzīvnieku aizrunāšana. Savdabīgu melodismu dejās radīja stīgu instrumenti, kas spēlēja pavadījumus.

Teritorijās uz dienvidiem no Sahāras (mūsdienu Mozambika, Zambija, Zimbabve, Angola, Kenija u. c.) iedzīvotāji tradicionāli nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību, kas arī noteica šo valstu tradicionālo kultūru. Šo valstu dejām raksturīgas slīdošas kustības, tās izpilda dejotāji nelielā iesēdienā. Īpaša dejas tehnika rada efektu, ka kāju kustības tiecas dziļi zemē. Katrs dejotājs it kā ieklausās zemē un izjūt caur kājām plūstošu īpašu enerģētiku. Par galveno formas un satura elementu kļūst ritms. Dejām raksturīgs ritma paātrinājums un dejas pārtraukšana tās visstraujākajā tempā. Jankandi (angļu yankadi) un makru (angļu macru) ir divas savstarpēji saistītas dejas, kas populāras Āfrikas rietumos. Jankadi parasti tiek izpildīta lēnā tempā, tajā dominē līganas ķermeņa rotācijas kustības. Savukārt makru dejo ātri, un tā ir piesātināta ar daudzveidīgām erotiskām kustībām. Vīrieši un sievietes stāv divās rindās, viņiem rokās ir šalles, kuras uzliek uz pleciem tam, ar ko vēlas dejot.

Tautas deja Āfrikā ir sintētisks mākslas veids, kas apvieno kustību, mūziku, pantomīmu un citus teātra elementus vienotā krāšņā priekšnesumā. To raksturo izteiksmes līdzekļu bagātība un daudzveidība, kuru pastiprina vokāls un runātais vārds. Dejots tiek kā īpašās ceremonijās, tā arī ikdienas dzīvē. Īpašu kolorītu ceremonijām piešķir dejotāju individualitāte, kas izpaužas improvizācijā. No formas un stila viedokļa dejām ir izteikta struktūra, kas balstīta tradicionālajā simbolikā un kompozīcijā. Par tipiskiem deju zīmējumiem var uzskatīt apli, līnijas, kolonnas, kurus visbiežāk izmanto darba vai pāru dejās. Dejas zīmējums var īstenoties arī masu gājiena formā. Dejas zīmējumam visbiežāk ir sakrāla nozīme, kas saistīta ar totēmiskiem priekšstatiem par senču godināšanu. Īpaša nozīme afrikāņu kultūrā ir maskām un rotājumiem, ieskaitot ķermeņa un sejas apgleznošanu.

Amerikāņu antropologs Saimons Otenbergs (Simon Ottenberg) uzskata, ka maskas ir veids, kā pārvarēt dažādus aizliegumus un kompleksus, kā arī paust emocijas un cerības. Maskošanās kultūrai Āfrikā ir dažādas nozīmes un saknes – socializācija, izglītība, politika un citi apstākļi, kuri nosaka masku izteiksmi un emocionālo iedarbību. Maskas var būt veidotas gan kā konkrētā totēma tēls, gan arī kā abstrakti kinētiskie objekti ar simbolisku nozīmi un rīcību. Pārliecinoša maskota tēla radīšana ir atkarīga no izpildītāja meistarības. Ugandas un Kenijas tautām raksturīga sejas krāsošana ar sarkaniem māliem, rotāšanās ar krellēm un ādas gabaliņiem. Tautas dejas funkcijas Āfrikas tautām ir daudzveidīgas – dabas un sabiedrības izziņa; estētiskā funkcija, kas rada priekšstatus par skaisto; didaktiskā funkcija ir vērsta uz sabiedrības izglītošanu un audzināšanu; izklaides funkcija. 

Afrikāņu rituālu deju nevar izprast ārpus reliģijas un tās prakses, jo gandrīz katrs dzīves aspekts ir piesātinātas ar garīgumu. Robežšķirtne starp reliģisko un laicīgo dzīvi ir gandrīz netverama, sakrālie rituāli pavada cilvēku visu tā mūžu no dzimšanas līdz nāvei, un katra indivīda dzīve ir saistīta ar rituālu ievērošanu. Svarīga daļa no reliģiskās pārliecības, kas tiek iekļauta rituālu saturā, ir mirušo pasaules iekļaušana reālajā dzīvē. Mirušo senču palīdzība var novērst slimības, palielināt ražu, atvairīt briesmas vai priekšlaicīgu nāvi, svētīt bērnus utt. Tiek uzturēta pārliecība, ka mirušie sargā savus pēcnācējus, kas izskaidro senču godināšanu rituālu lielo nozīmi afrikāņu kultūrā. Tā ar rituālu starpniecību sabiedrībā tiek saglabātas tradicionālās vērtības.

Kopīgā tēma afrikāņu kultūrā ir arī dievību godināšana. Oriša (angļu un vācu Oricha; portugāļu orixá; spāņu oricha; jorubu òrìşà) ir veltījums daudzajām mitoloģiskajām dievībām, kur ar dejas starpniecību tiek uzrunāti dievi, lai lūgtu palīdzību vai svētību. Āfrikas deja nav iedomājama bez bungu pavadījuma, kas ir visai sarežģīts un kopā ar ķermeņa kustību ritmisko struktūru veido savdabīgu poliritmiju, kuras raksturīgākā iezīme ir ritmiskā izsmalcinātība. Tā Rietumāfrikas valstīs populāra ir sieviešu deja jabara (angļu yabara). Tajā tiek radītas sarežģītas ritma variācijas, sviežot dažādos augstumos no ķirbjiem veidotus grabuļus un savienojot to veidotos ritmus ar dejas kustībām.

Lai arī tautas dejai vēl arvien ir liela nozīme afrikāņu sociālajā dzīvē, tā pamazām zaudē savu pirmatnējo nozīmi sakarā ar straujajiem migrācijas un urbanizācijas procesiem. Arī tūrisma industrijas uzplaukums ir veicinājies tautas dejas nokļūšanu uz skatuves, tādā veidā stimulējot jaunu horeogrāfiju un tās elementu veidošanos. Pēc Otrā pasaules kara Dienvidāfrikas deju grupu repertuārā populāra kļuva gumijas zābaku deja (angļu welly boot dance, Wellington boots; zulu isicathulo), kuras pirmsākumi meklējami 19. gs. amerikāņu stepa dejā (angļu tap dance).

Dažās Āfrikas valstīs radušies profesionāli dejotāji un grupas, kuru darbība vērsta uz tūrisma industrijas attīstību reģionā. Piemēram, 1960. gadā Mali tika dibināta Nacionālā folkloras trupa, kura uzstājās ar adaptētiem seno tautas deju priekšnesumiem. Pirmo profesionālo deju grupu 1948. gadā Parīzē nodibināja gvinejiešu rakstnieks, komponists un politiķis Keita Fodeba (Fodéba Keïta). Mūsdienās visā pasaulē ir populāri deju klubi, kuros apgūst tradicionālās afrikāņu dejas.