Šinto raksturo Saules kā imperatora ciltsmātes, Debesu un Zemes kami (神, ‘Dievs’, ‘dievības’, ‘veļi’) un senču godināšana; ortopraksija un panenkatenoteisms; dižkoki, dižakmeņi un birzes kā pirmatnējās svētvietas, kur vēlāk attīstījās svētnīcu būve. 19. gs. Meidži restaurācijas (明治維新, meidži išin) jeb nacionālās atmodas iedvesmota un sakārtota tās mūsdienu veidolā 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. pirmajā pusē. Attīstījusies saskarsmē ar alohtonām reliģijām, uzturot valod­izolacionismu. Tikumu sistēmu balsta relatīvi optimistiskā kolektīvutilitārismā un gods/kauns dihotomijā. Uztur indivīdu piederību kopienai un tautas identitātei patriotiskā, nacionālā garā. Rekontekstualizētas tradīcijas traktē kā neviendabīgo tautu saliedējošo pamatu, tēvzemi – kā Dievzemi (神国, šinkoku), bet tautu – kā sakrālo kopienu.

Jēdzienu veido divas rakstu zīmes – kami un miči (道, ‘ceļš’), ko kā izskaņu -ība sastop tādos japāņu valodas vārdos kā “bruņniecība”, “mājturība”, “cilvēcība”, “puķkopība” u. c. Savienojumā japāņu cilmes izrunā rakstu zīmes skan kannagara-no miči (‘dievājs ceļš’), bet ķīniešu cilmes izrunā – šintō (‘dievību ceļš’, ‘dievestība’). Tās nosaukumā nav rakstzīmes kjō (教, ‘mācība’), ko japāņu valodā satur galvenokārt citu reliģiju nosaukumi: budisms (仏教, bukkjō), kristietība (キリスト教, kirisutokjō) u. c.; ierasti ārzemju cilmes tradīciju apzīmējoša svešvārda “reliģija” (宗教, šūkjō) vietā japāņi šinto nošķir kā savu dievestību. 

Šinto ikdienā praktizē gan imperators pils galmā kā šinto virspriesteris, gan priesteri savās svētnīcās, gan katrs privāti mājoklī, ģimenes lokā. Rituālu etiķete valstiski sistematizēta 20. gs. Piemēram, godināšanas etiķete (拝礼作法, hairei sahō), kas priesteriem pirmoreiz oficiāli kanonizēta 1907. gadā, ar grozījumiem to nostiprinot 1948. gadā, paredz, ka pēc attīrīšanās roku apslacītavā, svētnīcas vai dievplaukta (神棚, kamidana) – mājas ziedokļa priekšā pieklājas: 1) viegli paklanīties, 2) divkārt dziļi paklanīties, 3) krūšu priekšā divkārt sasist plaukstas, 4) vienreiz dziļi paklanīties, 5) viegli paklanīties. Atkarībā no situācijas, 1) un 5) mēdz izlaist un plaukstu sasišanas reizes vietumis var atšķirties atbilstoši svētnīcas vietējai tradīcijai. Attīrīšanās, šķīstīšanas un citās šinto norisēs ievēro trīskāršumu un kreisā-labā-kreisā secību, kur pēdējo soli nereti uzsver. Rituālu pavadījumam skan zvārguļu trīdeksnis (神楽鈴, kagura-suzu), japāņu bungas (和太鼓, vadaiko), kokles līdzinieks (琴, koto), kā arī stabule (尺八, šakuhači) un ķīniešu šen līdzinieks (笙, šō).

Šinto liturģijai raksturīga gredzenveida kompozīcija, sārņu šķīstīšana, ziedojums, iedrošinājums katram darbu padarīt; vēlējums, lai mājās miers, vieglums, vesels augums, taisns prāts, saticība un pēctecība ģimenē, kā arī lūgums kami, ko nereti skandē šādi: “Attīri, šķīsti, dievāji sargi un laimīgu[s] dari!” (祓え給い、清め給え、神ながら守り給い、幸え給え, harae-tamai, kijome-tamae, kan-nagara mamori-tamai, sakivae-tamae!) 

Šinto vārddošanu (命名式, meimeišiki) notur 7. dienā. Izsenis nabas saiti kā vecāku un bērna saikni noglabā kamidanā. Vīkšējs jeb priesteris, saimes galva (斎主, ivainuši) veltī kami mielastu un lūgsnu (祝詞, norito), pateikdamies kami par rāmām radībām un vēlēdams svētību, gudrību, veselību un ņipru augšanu. Veicot rituālu, no iepriekš sagatavotu vārdu lozēšanas kārbas aizlūdzot izvelk un pārraksta vārdu uz vārddošanas atklātnes; veltī tamaguši (玉串, izrotāts mūžzaļā sakaki svētkoka zars kā ziedojums kami) un godināšanu (拝礼, hairei), nokopj mielastu. Rietumjapānā, Oki salās, zīdaini saviešos ieved bērna dancināšana (舞い児, maiko) – trīsdaļīga riņķošana svētnīcas jumpravas (巫女, miko) rokās, vēlot augt sveikam un veselam, lai “nelabais netuvojas, bet apvij rāmums”.

Šinto vedībās (結婚式, kekkonšiki) līgavas kā vecāku meitas nāvi simbolizējošo balto tērpu nomaina sarkans tērps, kas simbolizē asinis un piedzimšanu sievas kārtā. Vedību norisē nozīmīga šķīstīšanās, kami mielastu un norito veltīšana: “tūkstošu tūkstošiem paaudžu biķerus mīdami, ilgo solījumu saistījuši un nostiprinājuši”. Biķeru ritā (盃の儀) jaunais pāris trijās kārtās malko sakē, izpilda solījuma vārdus, kopīgi veltī tamaguši un godināšanu. Vedējpāris veltī tamaguši un godināšanu. Radi pamīšus malko sakē un vēl laimes, tādējādi tiek savienotas abas dzimtas, “lai saime augstu zeļ un plaši sakuplo”.

Tā kā pastāv uzskats par mirstīgo atlieku nešķīstumu, šinto bedības (新葬祭, šinsōsai) notur ārpus svētnīcu zemes. Uzskata, ka velis kopā ar senču daudzajiem kami mājo veļu pasaulē; augumu apbedī kapā, bet veļa zīmogu (霊璽, reidži) glabā mājās par piemiņu, kur aizgājēju godina kā saimes aizbildni. Bedībās piemin cilvēka tikumus, aizlūdz par veļa mieru. Bedību norisē figurē trīskāršas darbības un apriņķošana. Dievplauktu aizklāj ar baltu lapu, nelaiķi pārvieto uz vāķētavu ar galvgali pret ziemeļiem, līdzās novieto aizsargdunci, aizdedz sveci, apkopj ķermeni, iezārko un notur dienišķo veltīšanu līdz izvadīšanai (tās laikā uz neatgriešanos saplēš nelaiķa tējas (rīsu) bļodu, 茶碗, čavan), seko šķīstīšana un ziņojums dzimtās smilts kami (産土神, ubusuna-no kami) par savieša pārrašanos veļos. Zemes ramdīšanā (地鎮祭, džičinsai) sagatavo kapavietu. Vāķēšanas laikā veic veļa pārnesi (遷霊祭, senreisai) uz veļa zīmogu, ko pēc sēru laika pārnes uz saimes veļu namiņu mājoklī. Svarīgākais bedību posms ir veļa pārnese: veļa zīmogu pavērš pret šķirstu, izpilda veļa pārneses vārdus, telpā nodzēš gaismu, un skan brīdinājuma balss (警蹕, keihicu). Pārejas rituāla svētsvinīguma uzsvēršanai tumsā veic kādu no darbībām: ieskandina zvārguļus; spalgi sasit koka klučus; ar šķiļamdzelzi uzšķiļ dzirksteli; uz koto izpilda glissando; izkaisa rīsus un sasmalcinātas kaņepes; veļa zīmoga priekšpusi pieliek pie nelaiķa mutes; veļa zīmogu uzliek uz nelaiķa krūtīm, ar mērzizli trīskārt uzsit pa šķirstu u. c. Tad veļa zīmogu ievieto pagaidu veļu namiņā, iedzēš gaismu, veltī mielastu, tamaguši un godināšanu un nokopj mielastu. Bedībās lūdz velim viegli uzņemt notiekošo. Kad tas būs par “tūkstošiem paaudžu aizbildņa-kami” tapis: “saimi pasargā naktī, pasargā dienā, sargi un laimīgu dari, un bērnu bērni [lai] jo kupli sakuplo”. Pārnākot mājās no bedībām, bērinieki apkaisās ar šķīstīšanas sāli.

Veļu svētkos (祖霊祭, soreisai) šķīstās, atdara veļu namiņa durvis ar keihicu balsi, veltī kami mielastu, ko veido vismaz rīsi, sakē, sāls un ūdens, norito Veļu svētku dziesma, tamaguši un godināšana, nokopj mielastu un ar keihicu balsi aizdara durvis. Norito apliecina prieku un pateicību, lūdz gādību turpmāk, lai zeļ saime un svētki neapsīkst.

Jaunā mielasta svētkos (新嘗祭, ņīnamesai) kami un veļiem veltītos jaunās ražas rīsus kopīgi apēd dzīvie; imperators godina savu ciltsmāti – Saules dievieti Amaterasu – un lūdz bagātīgu ražu tautas uzplaukumam; kāpjot tronī pirmajos, t. i., Dižā mielasta svētkos (大嘗祭, daidžōsai) novembrī, viņš, no ozollapām pītos šķīvjos servētu un ozollapu kausiņā pildīta sakē apslacītu mielastu ar Amaterasu divkārt ieturēdams un tādējādi ar viņu saplūzdams, iemanto savu statusu.

Pastāv oficiāli atzīti 13 virzieni (教派神道, kjōhašintō), kuros izpaužas šinto “reliģiskā” daļa – tajā līdztekus rituāliem garīdznieki var arī sludināt un veikt pedagoģisko darbību. Visplašāk pārstāvētie ir: šōkonša (1865) ar centru Jasukuņi svētnīcā (靖国神社, jasukuņi džindža), džingūkjō (1872) – Ises svētnīcās (神宮, džingū), izumo-ōjaširokjō (1873) – Izumo svētnīcā (出雲大社, izumo ōjaširo), fusōkjō (1873) – Fudži kalnā (富士山, fudžisan), ōmoto (1892) – Ajabes pilsētā, šintōtaikjō (1872), kas pēc kara pārtop Visjapānas šinto reliģiskajā savienībā “Svētnīcu sadraudze” (神社本庁, džindža hončō, 1946); vēl ir arī kurozumikjō un šintō-šūseiha (1876), džikkōkjō, šinšūkjō un ontakekjō (1882), konkōkjō (1900).

Par kami var tapt godinātas gan teiksmu dievības, gan dabas parādību un veidojumu dievišķojumi, gan vēsturiski ļaudis ar īpašiem nopelniem valsts vai tautas labā un it viss, ko, japāņu filologa Motoori Norinaga (本居宣長) vārdiem runājot, varētu raksturot kā “neparastu, ar pārcilvēcisku tikumu un varu apveltītu, netveramu dievāju būtni, kura, nesot veiksmes un grūtības, cilvēkos iedveš bijību”. Tāpat arī šinto nelaiķi pārtop kami, lai dievāji aizbilstu par savas dzimtas pēctečiem.

Iedzimto adeptu redzējuma dēļ ikviens japānis kopš agras bērnības, neatkarīgi no apzināšanās, a priori ir savietis (氏子, udžiko) jeb šinto kopienas loceklis. Kad aizritējis mēnesis kopš dzimšanas, pirmajā [tuvējās] svētnīcas apmeklējumā mazulis, ievests saviešos, vietsaikņojas par piederīgo saviešu apkaimē. Reliģiskā konversija ir sveša un kā ārzemju ievedums tiek piekopta sporādiski tikai atsevišķās draudzēs.

Ciktāl cilvēks nav konvertīts, vairums japāņu mājokļos ierīkotā dievplauktā godina Saules dievieti Amaterasu, tuvējās svētnīcas un dzimtās smilts kami. 

Līdz ar Meidži restaurāciju 1868. gadā valdība atzina šinto bedības priesteru piederīgajiem. Piecus gadus vēlāk tās kļuva pieejamas ikvienam. Savā uzplaukumā, 1891. gadā, no 754 000 mirušajiem šinto tradīcijā izvadīta viena trešdaļa (224 500), budisti – divas trešdaļas (526 500), bet kristieši – 3000. Edo laikmeta priesteri sevī saskatīja atjaunotājus šinto bedībām par tādām, kādas, viņuprāt, tās tikušas praktizētas senatnē; apzinādamies savu senatnīgā rituāla jaunradi, viņi apgalvoja, ka tiecas atjaunot zudušo sniegumu. Pēc Japānas Patērētāju asociācijas (日本消費者協会, ņihon šōhiša kjōkai) datiem, 2014. gadā 91,5 % bedību noturētas budistu tradīcijā, 4 % – nereliģiozi, 1,7 % – kristiešu tradīcijā, 1,4 % – šinto tradīcijā, bet 1,4 % respondentu neprecizēja izvēlēto veidu. Atkarībā no bedību vēriena, katram šinto priesterim gadā vidēji sanāk kolektīvi izvadīt divus līdz piecus nelaiķus, vienlaikus baudot iespēju veltīt sevi pārējo dzīves godu un gadskārtu svētku rīkošanai.

Prinča Jošihito (vēlākā imperatora Taišō, 大正天皇, taišō tennō) un princeses Sadako (貞明皇后, teimei kōgō) vedības 10.05.1900. kļuva par paraugu kopš 03.03.1901. izstrādātajam šinto vedību rituālam. Šinto svētnīcām, argumentējot ar senatni un autentisku tradīciju savās ceremoniju reklāmās, pēc kara vedības kļuvušas par galveno ienākumu avotu. Visviens, vai tā būtu svētnīca, laulību zāle vai viesnīca, vedību izkārtojums un norise lielā mērā izpaužas viendabīgi un vieta neietekmē reliģisko spēkā esamību, jo pašai ceremonijai Japānā joprojām nav juridiska spēka.

Pastāv gan svētnīcu un to atzaru tīklojums Japānā, gan vairākas svētnīcas ārvalstīs. 

Reliģiskā savienība “Svētnīcu sadraudze” savā paspārnē apvieno lielāko daļu šinto svētnīcu ar tajās kalpojošo garīgo personālu. Auglības un ražas aizgādni godinošās Fušimi Inari svētnīcas (伏見稲荷大社, fušimi inari taiša, Kjoto) paspārnē ir vēl ap 3000 Inari svētnīcu un to 32 000 atzaru. Pamatsvētnīcu atzares, kas savstarpēji izvietotas uz citu svētnīcu zemes, sekmē attiecīgo kami svētības pieejamību ļaudīm, kuri dzīvo tālu no pamatsvētnīcām.

Ises svētnīcas godina Saules kami Amaterasu kā imperatora un visas japāņu tautas ciltsmāti. Tās ieņem nozīmīgu lomu, visā valstī caur citām svētnīcām izplatot sarūpētās amuletatklātnes ievietošanai mājokļa dievplauktos. Meidži laikmeta pirmajā četrgadē īstenotās reformas sekmēja Ises svētnīcu 70 reģionālu atzaru dibināšanu. Tika celtas jaunbūves, pārdēvējot līdzšinējās svētnīcas un ierīkojot jōhaidžo (‘vieta godināšanai iztālēm’). Tādējādi reģionālās svētnīcas tika saistītas ar Isi kā šinto centru. Daļu no tām ierīkoja ostas pilsētās, lai atvairītu svešzemju garīgo ietekmi.

Pēc uzvaras Džinšin karā (672) imperatora klanam Jamato, no tā brīža apvienotās varas centra Asukā raugoties, vistālāk austrumos, kur sveicama no jūras uzlecošā Saule, atrodas Ise, tāpēc to izraudzījās par turpmāko galvenās svētnīcas vietu Amaterasu godināšanai. Kurpretim vistālāk rietumos, kur jūrā riet Saule un Izumo svētnīcā godināms aizsaules aizbildnis Ōkuņinuši, atrodas Izumo kami pasaule. Tādējādi Jamato zemes aizsardzībai no svešām ietekmēm tās tālākie jūras apskalotie robežpunkti – Ise un Izumo –, kas iemieso kosmoloģisko pretmetu pārus, ieguvuši simboliski garīgu nozīmi.

Zemessardzes svētnīcās (護国神社, gokoku džindža) katrā novadā ar Jasukuņi svētnīcu kā galveno godina par Tēviju kritušos. Hačiman svētnīcās (八幡宮, hačimangū) imperatora Ōdžin kami godina kā loka šaušanas un cīņas garu. Suvas svētnīcās (諏訪大社, suva taiša) godina medību kami; pastāv arī ceļu senču kami (道祖神, dōsodžin), kas fallisku stabakmeņu veidā ceļmalās (vai ievietoti svētnīciņās, 祠, hokora) sekmē auglību un laulību. Ir arī neskaitāmas svētbirzis mežos un kalnos, kur ieiet ir liegts.

“Džindža Šimpō” (神社新報, “Svētnīcu Vēstnesis”) un citi “Svētnīcu sadraudzei” pietuvinātās izdevniecības (神社新報社, džindža šimpōša) žurnāli un grāmatas ir pieejamas abu šinto pētniecības augstskolu – Kōgakkan Universitāte (皇學館大学, kōgakkan daigaku) Isē un Kokugakuin Universitāte (國學院大學, kokugakuin daigaku) Tokijā – bibliotēkās un specializētajā grāmatnīcā (ブックス鎮守の杜, bukkusu čindžu-no mori). Tās apkopo šinto priesteriem aktuālo informāciju. 

Ievērojamākie garīdznieki ir Japānas imperators kā šinto virspriesteris, kurš vada rituālus pils galmā, un viņa vecākā meita, kurai jāvada rituāli Ises svētnīcās, godinot imperatora ciltsmāti, Saules dievieti Amaterasu. Kurpretim Senge dzimtas priesteri darbojas Izumo svētnīcā, godinot aizsaules aizbildni Ōkuņinuši.

Sengoku laikmeta šinto priesteris Jošida Kanetomo (吉田兼倶) pilnveidojis šinto rituālus un mitoloģiju, godināts Fudživaras klana ierīkotajā Jošidas svētnīcā, Kjoto. Valstsmācības filologs Kamo no Mabuči (賀茂真淵) pētījis Manjošū vārsmas, norito liturģiju, kagura dejas, sekmējis magokoro domas attīstību. Viņa māceklis M. Norinaga, atšifrēdams Kodžiki un publicēdams tā komentārus 44 sējumos, šinto senrakstus 19. gs. padarīja plašāk pieejamus tautā. Šinto teologs Hirata Acutane (平田篤胤) attīstījis šinto pasaules pēcnāves redzējumu.

Izšķirošs nopelns bijis imperatora Meidži restaurācijai jeb japāņu nacionālajai atmodai, tāpat arī ieguldījumam, atjaunojot šinto līdztiesību cilmes zemē, kur ilgstošas inkulturācijas un sinkrētisma rezultātā par valdošo garīgās dzīves noteicēju bija paguvis iesakņoties budisms.